29.

Sāk uzmākties doma − nē, tā jau ir tāda kā apziņa, kas briest uz pārliecības pusi −, ka vajag mācīties no jauna. Mēs esam nepilnīgi, mēs esam no ārienes ieņemti, mēs novecojam − un ir jāatjaunojas. Jāattīrās. Ir jāglābjas no vienmuļības, no pareģojamā. Ir...

Ir varbūt arī klusa vidusmūža panika.

Jauniešiem, jauniem cilvēkiem mācīšanās − ģimenē, skolā, pieredzē − ir dzīves bauslis. Agrāk vai vēlāk − katram savs kalns jāizvēlas, un tajā jākāpj. Kāpšanas ‘kā’ ir mācība pati par sevi.

Bet ja nu visu laiku ceļš ir gājis pret kalnu − un pēkšņi priekšā paveŗas straujais lejupbrauciens? Vai vien ‘spēka gadi’ nenozīmē − sekmīgu, it kā bez piepūles stūrēšanu pa to, un − viss? Līdz − ? Kāpjam, kāpjam centīgi, pret kalnu noliekušies, pieturas vietas rūpīgi meklējot − un tad tikai, virsotnes pusceļā, paceļam acis. Vai tas bija pareizais kalns? Tāds, kādu iedomājāmies − tur, jaunības ielejā? Tik daudz citu! Tagad − pavisam labi saredzami. Re − kā tur kāpj!

Otras puses ielejā stāv izturīgie vecie ļaudis − un skatās atpakaļ. Jā, tā kāpšana, tas lejupceļš. Mēs par to zinām. Paprasiet. Kamēr vēl te esam − jo arī mums priekšā ir vēl pāris gājienu, kas jāizmēģina... Un tā viņi, no jauna, ir arī jauni.

Mēs varam izkāpt daudzus kalnus, vienu pēc otra. Vai − pāris lielākus. Vai − vienu vienīgu milzi. To nosacīs daudz un dažādi dzinēji, visādi apstākļi, rakstura asinis. Tikai vienu nevaram: uzreiz divos kalnos kāpt. Un, ja līdzi nepaķer kāds labvēlīgs helikopteris, tad arī grūti pārcelties no viena kalna nogāzes uz nākošo. Vispirms ir jākāpj lejā, un tad atkal augšā. No jauna. Tas māca pazemību un veicina veselīgus aprēķinus.

Mēs varam kāpt vieni paši − ir kalni, kas pieņem tikai atsevišķus kāpējus − vai arī kopā ar citiem. Ar ģimenēm. Draugiem. Domu biedriem. Tautu. Pa apmēram to pašu ceļu, ko citi kāpj un ir jau kāpuši − vai jaunu ceļu laužot. Lēni, droši, apsvērti. Stāvākās klintīs, skarbākos vējos. Reizēm − bez atpakaļceļa.

Kāpēji var pazust. Kāpēji var sasaukties, strādāt kopā, savienoties ar glābšanas virvēm. Arī dziedot var kāpt − kā rotaļā. Var rīkot kāpšanas svētkus. Un var pavisam precīzi kāpt, pa izlūkotu, nospraustu ceļu − pret mērķi. Nepacietīgi − kalnu uzvarot. Un ar baudu − zinot, ka no kalna grūti šķirties.

Bet ar to kalnu izvēli iet visgrūtāk. Vai mēs − viņus? Viņi − mūs?

Ne sākumā − no pilngadības, mācību kalniem nevaram izvairīties. Tie turpat, drusku aiz bērnības miermīlīgajiem rotaļu pauguriem. Vēlāk šie būs mūsu mīļākie atmiņu kalni.

Ģimenes kalnā daži kāpjam, daži ne. Tur vienmēr pienāk klāt, no turienes aiziet. Bieži vien tam pārāk ātri steidzamies gaŗām, vilcināmies: tas liekas pārāk viegli − kuŗā, katrā laikā − sasniedzams. Bet vecie ļaudis, kas tur bijuši pāris, trīs reizes, zina patiesību. Tāpēc, ja mums laimes netrūkst, tā ir vieta, ko viņi rūpīgi uzmana un uztur. Un tāpēc viņi skumst − ja pavirši tai ejam pāri.

Tad, kopējā ceļā, dziesmu kalns, Jāņu kalngali...

...bet aiz visa tā paveŗas plašā, plašā pasaule. Pret karjeras stāvo grēdu svešvalodu ceļos traukdamies, nereti pametam tautas kalnu puskāptu. No tā uz mums pār plecu skatās bērni − bet mēs viņiem sūtām uzmudinājumus turpināt. Izdevību un panākumu galotnes vienu pēc otras pieveicot, aizmirstam tēvu valodas kalnu pavisam − lai gan tur kādreiz bijām parakņājušies, sacerējuši domrakstu vienu vai divus. Augšup, augšup vien... un uzreiz no augstienes grūti nokāpt lejā uz tautas kalnu, kuŗam blakus ģimenes kalns. Vai tās tur, tālu lejā, ir jāņugunis? Vientuļi. Te, virsotnēs, pat nevar tēvu valodā sasaukties, kur nu vēl glābiņu lūgt. Tik uz priekšu...

...kamēr citi paliek svešu ticību kalnos, svešu seju lenkti, neaizsniedzami. Tie ir jau pavisam citādi ģimenes kalni. Izpriecas kalnā vienmēr iet labi. Tur daudzi − kas nekust no vietas ne saulē, ne vētrā. Viņiem visi vēji pūtīs pāri. Arī ironijas kalns populārs: re, kā tie pārējie idioti kāpj un ķepurojas! Mazliet augstāks un bargāks ir noteicēju kalns − tur nodarbojas ar pareizu virzienu nospraušanu izklīstošai tautai, un tajā drīkst kāpt tikai ar ielūgumu kabatā. Patiesībā − ir vairāki tādi noteicēju kalni. No tiem gaŗāmgājējus apmētā ar taisnības akmeņiem... Dažs labs uziet sev pareizo, visaptveŗošo. Bet daudzi, daudzi šur tur pakāpelē − bet īsto neatrod.

Aiz viņiemi kalniņiemi... mēs kāpjam un kāpjam. Augšā un lejā. Pa reizei paliekam, ierokamies, un mūs pārsteidz lavīnas. Un uznāk tāda sajūta, ka derētu reiz visu to iemācīties pareizi. Vismaz − uz brīdi apstāties, un pameklēt pareizos jautājumus. Salīdzināt ceļojumu kartes, kā tālbraucējiem pienākas. Ataugt, pieaugt, saaugt, sasaukties.

Nu, lūk, ir viens tāds skandēšanas, attīrības kalns − pat divi, trīs, četri... jo pazemes slāņi nemitīgi sviežas un veido jaunas virsotnes, kamēr vējš, ūdens, saule, uguns un sals nežēlīgi, vienaldzīgi sadrupina, nolīdzina veco. Laika tecējums ir bezgalīgs − bet dažos mirkļos virsotnes, kuŗās stāvam, var izirt zem kājām.

Papēži niez un zina: tās uzreiz vairs neliekas tik stipras, tik svarīgas. Mēs sev prasām − kur nu? Kur − labāk? Mums ir jāizdomā citi kalni, citi kalni vajadzīgi. Un tad mēs ejam uz tiem. Mēs nokāpjam katrs no sava − un ejam.

Ikviens no tiem izrādās tāds divdabis, trejdabis ar dažādām, atšķirīgām sejām. Mēs pienākam no visām pusēm, mēs tās redzam, un kāpjam tur, kur mums nepieciešamība. Var kāpt viens − savu izteiksmi meklēt, meklēt palīdzību, vai prieku un pārmaiņu vien. Te var pārnākt no ģimenes kalna un kopīgi kāpt. Bet tomēr iznāk tā, ka visi kāpjam reizē, viens otram tuvu, un visi satiekamies virsotnē. Vienādi, otrādi, trejādi. Pa vienam, pa divi, pa trīs. Jo tā tas kalns izdomāts. Mēs esam atjaunojuši to kāpšanas ‘kā’.

Tie ir trīsreiztrīs kalni. Tos var atrast netālu no divreizdivi kalniem.

Savāda pievilcība tiem... lai gan nepaiet ilgi uzkāpt un atkal nokāpt. Tajos var atgriezties − kamēr tos izkopj un uzmana labi cilvēki. Arī kāpšanu labprāt atceramies. Bet šie kalni ir vairāk kā vietas, kas mums dabīgi stāv priekšā. Tie nav varenākie, tie nav obligāti − un varbūt tie ir tikai viens pieturas punkts. Toties tie ir mūsu pašu izdomāti, un uz tiem ir apzināti jāiet. ‘Savējais’ ir jāieņem − un tas ir šo kalnu spēks: mēs noliekam dienestu, nokāpjam no savām pozicijām un ejam savu izdomu apstiprināt.

Jo ir tā, kā Imants Ziedonis saka − mēs to pērli izdomājam, paši mēs.

 

Juris Mazutis