Aina
Kraujiete
SPOGULI, SPOGULI, ATKLĀJIES! |
Foto: V. Neimanis |
I |
ieslīd spožumā ēna
vai es?
Te grezns, laika sastaigāts spogulis pavērsts pret logu ar atspulgotu staru piesien slīdošu stāvzvaigzni, savalgo mākoņus,
bet vai zem blāvā sudraba aizsega kaut kur dziļi iekšienē netumst sarecējuši gadusimti? Aicinu: spoguli, atklājies, atdod, ko redzēji citos laikmetos, citos mūžos!
|
II |
Un tiešām sejas sejas sejas spogulī atgriežas, kā sudrabotā audeklā pāri manējai ziežas
Augumi, no aizlaika kontūras atguvuši, atkal saslejas.
Liesmot kaprīzos kroņlukturos sveces iesāk, svešādus smaidus atspīdina un asaras. Manī raugās sen iztecējušas acis, un rīkles, ko uguns reiz ierijis, runāt grib.
Ar delmu aizkaŗu antīko stiklu atgainīt mirušas ainas vai! pušu plīst vaimanādams sendienu aizkars
pagātnes apokalipsē nu juku jukām karogi diadēmas pieši zosu spalvas un sejas gabalu gabalos zibeņo gaisā
uz katras šķēpeles pa acij pa ausij pusdeguns pusvaigs
un mutes pa gabalu bez skaņas vēl kliedz: paliec! kaut mirkli ļauj dzīvot, caur sevi vēlreiz būt! Bet kaŗi un revolūcijas atpakaļ spogulī saslaukās. Nekas te nav lauskās. Mani saticis, senais stikls devīgs atkal vienu un veselu rāda,
un piekusušus mākoņus,
un zvaigznes steigā
|
ZEM MĪLESTĪBAS KOKA |
kā dzejnieks dzeju ar krāsām, ar smaržām un no vēja vistērija, šis kalsnais dienvidu koks, kalna nogāzi oāzē pārvērš,
un kad pa spirgtajām lapu krokām ielokas violetas ziedu lentes man ne paradīzi vairs tīkot:
turpat piekalnē (it kā nekur vairs nebūtu kaŗu karātavu varas kāro) staigāju kā apmāta tik tikko viešamu medus aromātu nāsīs,
to kalnam un man (un visai pasaulei) pāri gāzusi vistērija, šis mistiskais bezaugļu mīlestības koks
* * *
es tavos mīlestības spoguļos nejauši ieskatījos un priecīga izbijos tanīs atrodot sevi
|
Vizma Belševica
KŪLAS VIJUMI |
|
TUMŠAIS |
No tā viļņu sacirtiena, skūpstīšanās, aizguldziena Lakstīgala dziesmu mācās. Nu bet dzeguze no kā?
Simtām balsu Gaujas vilnim, kapu zvanam tikai viena Atdun mūžu. Noslīkst atbalss dobjā upes atvarā. Atdun mani pagājušu. Nesasauksi, lakstīgala, Sirma sirds ja aizkūkota, jaunu dziesmu nepielīs. Jūrup viļņi skanēdami. Sirmā kūlā Gaujas mala Paliek gauži noraudzīties aiztekošās debesīs.
|
GAIŠAIS |
Kā pūpols atziedā tāds gaiši caurspīdīgs Mans skumīgums vispēdējais pa Gauju Uz jūru aizpeld, griezdamies un līks, Un tās ir straumes, nevis viņa straujums. Un mēs ar pērno kūlu sirmi sprogainas Tam pakal noskatāmies ka tie zaļie dzieti Tik nekaunīgi taisni nesāp mums nemaz. Gandrīz vai nesāp. Mūsu mūžam pietiks Ar saules atspogiem, kas brūnā straumē lās, Un viļņa skalošanos pacerē sīksīku:
Tā vientuļš bērns ar sevi runājas
Literatūra un Māksla 9, 1983.
|
Dzejnieki zvejnieki 1981 g. Dzejas dienās No kreisās: S. Viese, 0. Gūtmanis, V. Belševica. |