Ņina Luce

 

RAKSTNIEKAM JĀNIM SARMAM ŠĪS ZEMES GAITAS ATSTĀJOT

 

1983. gada 24. maijā Melburnā, Austrālijā, 99 gadu vecumā beidzās rakstnieka Sarmas (Jāņa Kalniņa) mūžs.

Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa jau bija sākusi domāt par mūsu Tautas balvas laureāta simtās dzimšanas dienas atzīmēšanu 1884. gada 21. februārī. Simt gadu jubileju tomēr Sarmām nebija lemts piedzīvot. Varbūt tāpēc, ka dižajam sirmgalvim nekad nav patikušas nekādas jubilejas, nedz godināšanas.

1981. gadā iznāca grāmata Ķikures un Sarmas vēstules, kas nu palicis pēdējais izdevums, autoram vēl dzīvam esot.

Sarakste sākusies 1953. gadā ar Sarmas aicinājumu [Ernai] Ķikurei atsūtīt kādu literāru darbu Austrālijas Latvietim, kuŗā viņš toreiz bija literārās daļas vadītājs, un turpinājās līdz 1958. gadam.

Līdz ar Sarmas aiziešanu mūžībā šī sarakste kļuvusi vēl nozīmīgāka, jo tajā atrodam daudz viņa atziņu par literātūru, mākslu un māksliniekiem, kā arī Austrālijā dzīvojošo latviešu garīgās pasaules veidošanos laikā no 1953. līdz 1958. gadam, kad, Ķikurei pārceļoties no lauku dzīves pilsētā, abu rakstnieku vēstuļu apmaiņa apsīka. Tad, ciemojoties pie Sarmas, bieži gadījās dzirdēt: „Ko tā Ķikure tagad dara, galīgi pazudusi, ilgi par viņu nekā neesmu dzirdējis.”

Valdemārs Dambergs grāmatas Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti (izd. Imanta 1954.) priekšvārdos raksta, ka nekas neiepazīstina ar rakstnieku tik intimi kā privātā sarakste, jo sevišķi, ja tā aptveŗ ilgāku laika posmu un autoru darbības pirmo pusi, kad tie noskaidro savus un savu darbu radīšanas izejpunktus un principus.

Ķikures un Sarmas sarakstē caurviju motīvs ir Sarmas neatlaidīgais aicinājums Ķikurei vairāk pievērsties rakstniecībai. Viņš centās arī ierosināt Ķikuri apcerēt dažādus mākslas jautājumus, aplūkot mākslu kā sabiedrisku parādību, rakstīt par formas un satura attiecībām u.t.t. Te jāpiezīmē, ka Ķikure ir grafiķe, beigusi Latvijas mākslas akadēmiju 1924. gadā. Papildinājusies Parīzē un Beļģijā. Bez tam mācījusies klavieŗspēli Tautas konservatorijā.

Protams, teorētiskos rakstus Sarma no Ķikures nesagaidīja. Varbūt viņš pats vēl toreiz nebija skaidrībā, ka Ķikure ir izteikta liriķe, kas darbos tveŗ tikai savas emocijas. Tāpēc arī grāmatai Ķikures un Sarmas vēstules pietrūkst lietpratīgas redakcijas. Tur neatrodam obligāto publikācijas datu, ne personu indeka, pat ne abu autoru īsbiografiju, kas šāda rakstura izdevumiem gluži nepieciešami. Tie, kas dzejnieci un izdevēju pazīst, sapratīs, ka tas citādi nemaz nevarētu būt.

Sarakste mums atklāj, ka Sarma, būdams septiņdesmitgadnieks, spēja pulcināt ap sevi jauniešus, kam bija ambicijas izteikties rakstos. Manuprāt, tas ir viens no visnozīmīgākiem kultūrpolītiskiem veikumiem Austrālijas latviešu vidū piecdesmitajos gados. Vēl neviens nav mēģinājis izpētīt, kāpēc taisni Melburnā, Sarmas dzīves vietā, radās jauni dzejnieki un rakstnieki, bet ne Sidnejā.

Kad 1961. gadā „Salas apgādā” iznāk grāmata Kvintets, Sarma ievadā raksta: „Un gandrīz jau pēc brīnuma izklausās arī tas, ka tie (dzejnieki) varējuši rasties arī mums un pēc tam, kad liktenim paticis mūs aizmest tik tālā pasaules malā.”

Ja Ķikures un Sarmas saraksti pielīdzinātu izrādei, gribētos sacīt, ka Sarmam piešķirta galvenā, Ķikurei palīgloma. Vai arī Ķikure ir fons, uz kā Sarma atklāj savas atziņas par mākslu, sabiedrību un dzīves jēgu vispār. Toties Ķikure atklāj tikai pati sevi un taisni šai apstāklī notiek abu rakstnieku mijiedarbe, jo tieši atklājot sevi, Ķikure ir spējusi ierosināt Sarmu izteikties.

Toties viņa pati personificē mūsu traģiskā laikmeta upuri gan kā topoša dzejniece, gan kā cilvēks. Augusi un dzīvojusi kā iztikusi mātes meita, kas varēja skoloties ne tikai Rīgā, bet pat Parīzē un Beļģijā, varēja atļauties pievērsties ne tikai tēlotājai mākslai, bet arī mūzikai. Tagad jaunajā patvēruma zemē, mājas apstākļu spiesta, nedrīkstēja pat nodoties savai trešai mīlestībai − rakstniecībai, jo bija jāaudzina pupas, zirņi un jānodarbojas ar vistkopību. Kādā vēstulē Ķikure raksta, ka darbs farmā galīgi neatmaksājoties. „Bet vai mana māksla atmaksājas?”, jautā autore.

Lai šādos apstākļos garīgi nesabruktu, viņa pieķeras Sarmas vēstulēm, kas to nenoliedzami spēj garīgi stiprināt un stimulēt. Pavisam reti Ķikure oponē kādai Sarmas atziņai, tik ļoti viņa jūtas tam garīgi pakļauta.

Interesanta ir Ķikures atziņa par vielas izvēli. „Šķiet, līdz šim viela izvēlas mani, ne es vielu. Lieli notikumi paiet, un man nav ko teikt. Putns krīt no zara, aizskar manu sirdi, un man par to jāraksta.”

Sarma par Ķikuri kā rakstnieci izsakās: „Vislabākais, ko es no Jums esmu lasījis, ir sirds valoda. Varbūt ar laiku, ja Jūs varētu netraucēti strādāt, nāktu vēl arī kas cits klāt. Tagad šķiet, ka viss nāk tikai no pārdzīvojuma. Bet mūsu dvēsele ir ļoti daudzveidīga un mēs paši nezinām, kas tanī slēpjas. Tāpēc iespējams, ka tam, ko tagad sakāt, jūtat vai pārdzīvojat, nāks klāt vēl kas cits līdz šim nezināms. Tas var Jūsu darbu padarīt bagātāku un krāšņāku.

Jums ir liels krājums sāpju, nemiera, rūgtuma un arī vēl ilgu un sapņu. Es domāju, ka sāpēm un rūgtumam, kad tie reiz izbeigušies, jākļūst par kādu pamatu, uz kā dzejnieks un rakstnieks veido savu pasauli ar savām ilgām un sapņiem, kuŗi drīkst mūs atstāt tikai tad, kad elpojam savu pēdējo elpas vilcienu. Viss Jūsu domāšanas veids ir dzejniekam īpatnējs ... Jūs par lietām nedomājat, Jūs tās pārdzīvojat” (244).

Savas atziņas Sarma izteicis arī par rakstnieku Oļģertu Rozīti (65), Ellu Kreišmani (65), Raudivi un Zentu Mauriņu (85), Andreju Eglīti (159). Kādā vēstulē Sarma raksta šādas rindas: „Žēl par Zinaīdu Lazdu. Vai viņa Jums patika? Man ne − man viņa likās par nereālu, par cēlu, lai pazītu un mīlētu dzīvi, kas pēc manām domām ir dzejas pamats” (419).

Vispār sarakste liecina, ka Sarma ir sekojis trimdas latviešu kultūras dzīves pulsējumam visos kontinentos.

Kad 1956. gadā Londonā rīkotajā jaundarbu sacensībā, kuŗā pirmo godalgu nepiešķīra nevienam, bet otru saņēma kāds jauns autors Valdis Kauls, Sarma raksta: „... es viņu pazīstu kā kritiķi, jo tas ir mans Amerikas dēls Vitauts Kalve, ka viņš raksta arī stāstus, es nemaz nezināju” (247). Valža Kaula stāstā risinātas smagas filozofiskas problēmas. Tātad tas ir pilnīgi moderna rakstura darbs un godalgotāji likuši vērā ne tīri literārās vērtības, bet problēmu risināšanu, ko Sarma īsti nekad nav atzinis. „...lasītājam patiesībā nav vajadzīga māksla, kuŗai nav nekāda mērķa bet kas ir vienkārši dvēseles elpošana, dvēseles eksistences izpaudums. Viņam vajadzīgs apliecinājums, ka dzīvei ir kāds mērķis ... lasītājs prasa pēc filozofijas. Mēs dzīvojam dievu mijkrēšļa laikmetā, kur māksla ir degradēta, padarīta par kalponi ne vien filozofiskai domai, bet pat vienkārši polītiskiem režīmiem.” (115)

Arī pret lasītāju Sarmam ir lielas prasības, nav nebūt tik svarīgi izsekot tikai fabulai. „Tāpēc ir labāk, ja lasītājs nezina, kurp galā autors to novedīs, jo mākslas darbā galvenais nav noslēgums respektīvi mērķis, bet pati darbības norise” (116). Kādā citā vēstulē lasām sekojošo: „Ikviens, kuŗš ir jauns, tic, ka mākslā ir ceļš uz kaut ko lielu un skaistu un tas ir labi un nebūtu jēgas šo ticību izpostīt. Bet patiesība ir tāda, ka māksla ir cilvēka dzīves traģisms. Es domāju, ka Jūs arī par to domājat, lai gan varbūt ne tik stipri un ne ar tādu pārliecību kā es. Man tā ir pārliecība, ka cilvēkam ir jāzaudē, lai kļūtu mākslinieks. Mākslinieks atklāj no sevis ko neviltotu, patiesu, pie kam pats būdams izteikts epiķis.” Sarma tomēr domā, ka dzeja atklājot vislielāko patiesību. „Ikkatram māksliniekam māksla ir visdziļākais egoisms un, ja pie tā turamies, tad neizbēgami ir kādam jācieš, vai nu pašam vai citiem. Tagad Jūs varbūt to jau saprotat. Kādreiz Jūs šim egoismam esat gribējusi izvairīties − nu kāpēc gan ne? Tas varēja notikt un notiek tīri cilvēcisku iemeslu dēļ. Bet ja tas tā ir, tad arī jābūt tikai cilvēkam un jāziedo sevi kā cilvēku. Mākslinieks nevar sevi ziedot kā cilvēku.” (297) „Māksla ir nebeidzama sevis izdzīvošana un vienīgā patiesā dzīve, kuŗu mums piešķīrusi Dieva žēlastība mums nezināmu iemeslu dēļ.”

Svarīga sirmajam rakstniekam ir darba forma, kas ir katram autoram pašam jāizveido. Viegli tas nav, par to ir daudz jādomā. Pēc Sarmas atziņas: saturs no formas nav šķirams, formas veidošana ir tikai satura aktīvizēšanās. Ļoti nozīmīga rakstniekam ir vide, ja tādas nav, tad rakstnieka darbam nav kur sakņoties. Mums še vides nav, raksta Sarma, jo bijušo esam zaudējuši, bet jauno vēl neesam sameklējuši. Tā tas bija 1954. gadā, tagad tai ziņā ir daudz kas mainījies, un mēs nevarētu vairs apgalvot, ka mūsu autori nebūtu izjutuši patvērumu zemju vidi. Varbūt Sarma to vairs nespēja, bet Erna Ķikure, Lūcija Bērziņa, Erna Lēmane, Inārs Brēdrichs u.c. varējuši jauno patvēruma zemi pieņemt vismaz kā savu pašreizējo vidi. Iespējams, ka Sarma pretēji jaunākiem autoriem raksta vairāk atmiņu stāstus pats sev par prieku, lai kaut domās varētu būt tur, kur īstenībā tas nav iespējams.

Ļoti neapmierināts Sarma bija ar literātūras kritiķiem. „No kritiķiem nedrīkst nekad padoma gaidīt, jo tiem bieži nav ne par ko jēgas un ko viens slavē, to otrs peļ.” Toties Sarma priecājās, ka okupētajā Latvijā lieliski skolo kā rakstniekus, tā kritiķus un recenzentus, par ko viņš lasīja Literātūrā un Mākslā jau 1957. gadā.