Kas ir Imanta Tillera atklātie Trīs fakti? Grāmata divās valodās (angļu un ķīniešu), priekšmets un tā spoguļa atspulga (tāds pats un tomēr pilnīgi cits), filozofisks traktāts, traks izdomājums cilvēku kaitināšanai, konceptuāls mākslas darbs vai vienkārši trīs fakti? Trīs dialogi, trīs dienas no ikdienas dzīves par ikdienas lietām, vietām un notikumiem, lai rosinātu lasītāju domāt? Spilgts, satraucoši svaigs mākslinieciskās domāšanas paraugs! Bet lasītāju nedrīkst kaitināt ar jautājumu un izsaucēju zīmēm. Vajadzīgi izskaidrojumi un atbildes.

Vispirms trīs fakti par autoru, lai iestādītu Tilleru zināmā fokusā (no Austrālijas lasītājiem jālūdz piedošana).

Imants Tillers dzimis 1950. gadā Sidnejā. 1973. gadā beidzis Sidnejas universitātes architektūras fakultāti ar izcilību. 1975. gadā pārstāvējis Austrāliju Sanpaulo biennālē. (Izstādītajā darbā „Sarunas ar līgavu” ietvēris 120 apgleznotu pastkaršu, kuŗās gadsimta sākuma Austrālijas ainavista Hansa Heisena (Heysen) pazīstamā glezna ar eukaliptu kokiem, bagātināta ar Dišana (Duchamp) „Dižā stikla” veidolu elementiem un kuŗas iestiprinātas vertikāli izvietotu aluminija spieķu uzgaļos, veidojot it kā mežu.). Pēc trīs gadiem (nu jau 28 gadus vecs) viens no sešiem austrāliešiem Sanfrancisko modernās mākslas muzeja skatē. 1980. gadā personālizstāde Austrālijas Nacionālā galerijā („Imants Tillers: Survey 13”). 1981. g. apgāds „Double vision” Melburnā publicē Tillera Three Facts un 1982. gadā viņš kopā ar Džonu Niksonu (John Nixon) ir pirmie Austrālijas mākslinieki, kas aicināti piedalīties „Dokumenta izstādē” Kaselē. Mana pirmā tikšanās ar Tilleru bija grāmatā Latviešu mākslinieki Austrālijā, kur reproducētas uz septiņām aploksnēm fiksētas Tillera atmiņas par ceļojumu uz Latviju (1978). Šīs reprodukcijas (230 lp.) ir grūti saskatāmas, salasāmas un saprotamas. Toreiz nesekmīgi izmēģinājos visos trīs virzienos un domās norūcu, − laikam konceptuālists. Un tik tiešām − ir jau arī!

Atgriežoties pie Trīs faktiem, grāmatas priekšlapā citēta Gustava Kluča sieva Kulagina-Kluce: „Gustavs ir nolēmis uzbūvēt pilnīgi jaunu pasauli un daudz runā par ceturto dimensiju ... Citi jautā, kas tad tā īsti ir? Jā, patiesi jādefinē, kas tā īsti ir. Un ja tā nav govs, varbūt tā ir māja?” (no viņas dienasgrāmatas 1922. g. 7. martā). Citāts ir it kā lasītājam iedota atslēga, kā tulkot un izprast Tillera atklātos trīs faktus.

Trīs fakti ir trīs dialogi, kas notiek trīs ceļojuma dienās.

Pirmajā dialogā pārrunā vācu matemātiķa Kurta Gedela (Gödel) 1931. gadā formulēto propoziciju, ka zināmas matemātiskas propozicijas ir neatrisināmas, jo var vienlīdz pierādīt, ka tās ir kā patiesas, tā nepatiesas. Un kā gan ar matemātiski pierādāmās un patiesās realitātes sakritību? Visa aprakstītā notikumu sērija it kā sakņojas ikdienišķos gadījuma rakstura notikumos (dzeramā ūdens trūkums sākotnēji iecerētā ceļa mērķī izmaina ceļojuma plānu un noved pie trīs faktu atklāšanas). Bet tad nejaušība kļūst par locekli loģiski konstruētā modelī vai fatālistiski iepriekš nolemtu sakarību ķēdē. Tad vēl ir runa par izomorfiski līdzīgu daļu identitāti, par parastas topogrāfiskās mērniecības kļūdas radītu cilvēku nerealitātes sajūtu un par tuksneša smiltīs atrakta spēļu automobilīša nozīmīgumu. Ja nav govs, varbūt ir māja, bet varbūt arī nav!

Otrā dialogā iznirst viena no Tillera mākslas centrālajām temām − vizuālā veidola nozīmība masu reproducēšanas milzīgo iespēju laikmetā. Dialoga fokusā ir Hansa Heisena 1909. gadā gleznotais pastorālais Austrālijas akvarelis „Vasara”. 1975. gadā Tillers rūpīgi konstatējis 87 šī darba dažādus pavairojumus, nākamajā gadā 11,219, bet nesen ar jaunu japāņu rūpnieciskās pavairošanas techniku (NECO) radījis objektu, ko nav iespējams atšķirt no Heisena oriģināla. No vienas zodiaka zīmes ir piedzimuši divi identiski dvīņi. Skaista simmetrija, bet kā ar vizuālā tēla un mākslinieciskās nozīmības vienlīdzību? Un tad ķīniešu laikrakstā Daily News parādījusies Heisena akvareļa reprodukcija, pavairojot šo vizuālo tēlu vairāk kā desmit miljonu variantos! Desmit miljonu kāda vizuālā tēla pavairojumi ir prātam grūti aptveŗams lielums, kas var novest pie līdz tam par pilnīgi objektīvu uzskatītas patiesības apšaubīšanu vai pat noliegšanu. Lai gan Heisena oriģinālā (?) zem eukaliptiem ganījušās aitas, ķīniešu interpretācijā tās kļuvušas par govīm − un varbūt tomēr bija govis.

Ja lasītājs sāk jau nogurt no šīs konceptuālās cilpošanas, tad trešajā dialogā idejas sabiezē vēl jo vairāk. Runa ir par Flanna O’Braiena (Flann O’Brien) grāmatu Trešais policists un tajā atkārtoti pieminēto konceptu Omnium. Trešais policists ir traktāts par kādu mācītu vīru (scholar), kas pazaudējis vārdu un kuŗa lielais sapnis ir uzrakstīt plašu (comprehensive) apceri par vēl citu mācītu vīru De Selbiju. De Selbijam vai nu gluži nejauši vai dzelžaini cēloņsakarīgi ir dažādi saskares punkti ar Tillera ļoti cienīto, lielo avangarda mākslas dūzi Dišanu un brīnišķīgi trako ideju un izgudrojumu pasauli. De Selbijs ir izgudrojis teltsvalku, kas cilvēkam atņem rūpes gan par apģērbu, gan pajumti. Nakts melnumu De Selbijs mēģina nomazgāt ar ūdens šļūteni, jo pēc viņa teorijas tas radies no melna gaisa un miega piesērējumiem. Bezvārda scholastiķis jau sākotnēji trakajām De Selbija idejām netic, bet laika tecējumā kļūst arvien grūtāk un grūtāk tās atšķirt no dzīves realitātes.

Bet kas tad īsti ir Omniums? Omniums ir būtiskā esence, kas ir ieslēpta katras lietas kodolā un ir vienmēr nemainīga. Policists šo matērijas esenci glabā sērkociņu kastītē un izmanto tējas sildīšanai un laika noteikšanai, olas vārot!

Šarmants ir Tillera stils, kad viņš pats uz sevi skatās it kā no malas, it kā uz vēl vienu no lietām un personām Trīs faktu pasaulē.

Trešajā dialogā vēl tiek izskaidrota fantastiskā „atomiskā teorija” par cilvēka un divriteņa saplūšanu, pēc kā Tillers meklēja, neatrada un tomēr atrada Omnium Parīzes bibliotēkā un kas vēl...

Konceptuālai mākslai ir daudzveidīgas izpausmes, un tā īpaši uzplauka nupat aizgājušos septiņdesmitos. Visumā konceptuālisms īpaši uzsveŗ radīšanas procesu un nevis šī procesa rezultātu − mākslas objektu. Septiņdesmitos gados zināmas konceptuālas mākslas izpausmes bija ietēmētas kā protests pret sakāpināto mākslas komerciālismu. Bet mākslas tirgotāji nekapitulēja tikai tādēļ, ka konceptuālais mākslinieks viņiem atņēma pārdodamo mākslas objektu. Mākslas galeriju vadītāji pievērsās radīšanas procesa dokumentācijai un šo dokumentāciju laida tirgū izskaustā mākslas objekta vietā, līdz ar to vēl vairāk padziļinot rēbusu − kas īsti ir dabas veidojums, masu produkcijas vai modernās technoloģijas ražojums? Kas mākslas darbs? Kas oriģināls, kas kopija?

Interesanti ka Tillera Trīs fakti tirgū parādījās trīs variantos 1981. gada 3. augustā: kabatas lieluma mīkstos vākos, lielāka formāta mīkstos vākos un luksa variants audekla vākos ar krāsu fotogrāfijām 200 parakstītās kopijās. Manā grāmatplauktā no Sidnejas atceļoja lielākais „mīkstvācis” ar Imanta Tillera veltījumu latviešu valodā. Vai šis būtu vienīgais oriģināls?

Rakstot šīs rindas par Tillera Trīs faktiem, gaidām no Sidnejas JG plašāku rakstu vai interviju par šī nozīmīgā mākslinieka daiļrades koncepciju un ideju pasauli.

Konceptuālās mākslas vārdā pasaulē ir pastrādāti visdažādākie darbi un nedarbi. Tādu jauku variantu šobrīd Parīzē praktizē 35 gadus vecais franču gleznotājs Žoržs Russ (Georges Rousse). Parīzes nojaukšanai atstāto māju rajonā Russ izglezno veselas istabas, apvienojot ekspresīvus krāsu virpuļus ar telpās atstātiem priekšmetiem un interjera elementiem. Pēc nobeigšanas un pirms nojaukšanas darbu iemūžina pāri par divu kvadrātmetru lielās fotogrāfijās.

It bieži konceptuālā stadijā paliek monumentāli iecerēti mākslas darbi, liecinot par ideju pasauli, kuŗai nebija lemts atrast vajadzīgos financiālos resursus realizācijai.

Ļoti interesants latviešu tēlnieka Jāņa Mintika monumentālas ieceres konceptuāls modelis bija izstādīts septīto ASV latviešu dziesmu svētku mākslas izstādē Milvokos (no 1983. g. 2. līdz 5. jūlijam). Lapu ķērājs vai dzīvības atjaunošanās, − kur 30 pēdu augstos betona stabos un varenās Norvēģijas kļavās (kas varētu sasniegt 60 pēdu augstumu) būtu iekārts simt pēdu gaŗš betona paklājs, kuŗā gadu tecējumā no veco lapu trūdiem un kļavu sēklām veidotos jauna dzīvība ... Interesants bija arī izstādītais, no koka un audekla izveidotais modelis.

 

*  *  *

 

Aizgājušā vasarā Valsts Mākslas mūzeja otra stāva priekštelpā bija izstādīti aizgājušā gada mūzeja jaunieguvumi. Jaunieguvumu vidū ir pa divām Tīdemaņa un Strunkes gleznām, kā arī Liberta, Tones, Milta un Vidberga darbi. „Trīsdesmito gadu latviešu glezniecībā ne visai izplatīto industriālo ainavu gleznojis mākslinieks un rakstnieks Anšlavs Eglītis. ‘Būvdarbi Ķegumā’ pauž prieku par jaunceltnes varenību. Vēl arī autora (mūsdienu skatījumā) ordināro, nepretenciozo gleznošanas manieri” (J. Pētersons − LuM, 1983, 27). Tāpat izstādīts liels E. Geistautes pastelis „Akts”. „Plašākam jaunāko skatītāju pulkam tikpat kā nepazīstamā māksliniece atklājas kā smalka raksturotāja un pasteļvirtuoze.” Jā, tā ir tā pati Geistaute no „kosmopolītiskās emigrācijas trūdošās nometnes ar bezizejas grābstīšanos”, ko savā laikā (1959. g. Mākslai ceļā izejot) uz ideoloģiskā grauda ņēmis pats Andrejs Upīts. Tad jau nav jābrīnās, ka Rīgā vēl visnotaļ maz zināma!

Ufici muzejs Florencē iekļāvis savā kollekcijā latviešu gleznotāja Induļa Zariņa pašportretu. Varētu likties neparasti, ka ar dzīves prieku un humoru dzirkstošais mākslinieks šai darbā sevi atainojis kā visai pazemīgu.

Septembŗa sākumā Architektu namā Rīgā bija izstādītas Raimonda Slaidiņa gleznas un zīmējumi.

 

*  *  *

 

Šo rindu rakstītājam septembŗa sākumā Toronto bija priekšlasījums „Rīga šodien − ieskats latviešu mākslā.” Prezentācijas kodolu veidoja 30 Rīgas mākslinieku, galvenokārt gleznotāju, darbu diapozitīvi.

Priekšlasījumu nobeidzu ar dažiem salīdzinājumiem un secinājumiem, kas varētu interesēt arī JG lasītājus.

Vēsturiskais līneārisms − konservatīvs, lēnu, pakāpenisku izmaiņu modelis − ir visbūtiskākā Latvijas mākslas ainas iezīme. Salīdzinājumā ar pasaules mākslas eksplozīvo, reizēm chaotisko burbuļošanu un mutuļošanu latviešu mākslas plūdums ir visai rāms un tādēļ, šķiet, neatspoguļo mūsu nemierīgā laikmeta būtiskākās dzīves norises vai, kā Rīgā teiktu, laikmeta nervu.

Latviešu mākslas dzīve Rīgā ir salīdzinoši aizsargāta no ikdienas realitātes skarbajiem vējiem. Varbūt daļēji tādēļ tai visumā iezīmīgs zināms akadēmiskās tradicijās balstīts rātnums, oriģinālas mākslinieciskās domāšanas deficits un salīdzinoši zems uzdrīkstēšanās koeficients.

Mākslas dzīve ir daudzveidīga, mākslinieku saime kupli sazarojusi, bet tai raksturīga zināma lokalizācija un saskares punktu deficits ar notikumiem pasaules mākslas dzīvē. Šī lokalizācija savukārt ir devusi vairāk spēka introversijai, koncentrācijai uz ieskatīšanos sevī un savu iekšējo spēku, iešanu atpakaļ pie saknēm gan nesenā pagātnē, gan pie tautas kultūras archaiskiem slāņiem.

Šī intravertā savas vietas meklēšana uz mūsu šodien tik nervozās un mainīgās planētas jau nav tikai latviešu mākslas daļa. Tepat sev apkārt jau dekadām vērojam, ka Toronto mākslas pasaule visādi nopūlas kļūt par tādu kā mazo Ņujorku, varbūt šai procesā pazaudējot labu daļu savu vitālo mākslas spēku. Šo pavasari Toronto bija sarīkots trīs dienu internacionāls mākslas simpozijs, lai palīdzētu Kanadas mākslai atrast un nostiprināt savu vietu internacionālā mākslas arēnā. Konferencē dominēja mākslas pasaules lielie vārdi − Rudi Fuchs (Holande), Donald Kuspit (Ņujorka), Germain Celant (Itālija), Pontus Hulten (Zviedrija), Christos Jochamides (Vācija) un Kanadas māksla un mākslinieki ar viņu problēmām gandrīz vai piemirsās.

Un pat Francijā − pašā modernās mākslas šūpulī Parīzē − neesot nekādu nozīmīgu avangarda mākslas tradiciju. Parīzes mākslas publikācijas Art Press redaktore Mijē (Millet) argumentē, ka pēc kaŗa franču mākslā ir bijis tikai viens nozīmīgs avangarda mākslinieks un arī meteoriskais Kleins (Yves Klein) „vairāk krāteru esot atstājis Vācijā, Itālijā un Amerikā nekā pašu mājās” (Art, 1983. g. jūnijā). Aizgājušā gada Kaseles „Dokumenta izstādē” no 181 dalībnieka bijuši tikai 5 francūži un Berlīnes „Zeitgeist izstādē” tikai viens!

Bet latviešu un pasaules mākslas salīdzinājums jau nav nedz vienīgais, nedz varbūt arī nozīmīgākais.

Tā, piemēram, salīdzinājumā ar pēckaŗa periodu šāsdienas latviešu mākslas dzīves plūdums ir brīvs un neierobežots. Salīdzinājumā ar galvenajām latviešu mākslas dzīves izpausmēm trimdā Rīgas mākslas ainai iezīmīgs augsts varēšanas un profesionālisma līmenis, un tā ir daudzveidīga un progresīva.

 

*  *  *

 

Pasaules mākslas galvaspilsētā Ņujorkā, vidēji rēķinot, dzīvojot ap 60,000 mākslinieku. Viņu darbus pārdod ap 400 komerciālo galeriju pāri par $1 biljonu gadā. Pēc ieilguša paguruma perioda 1983. gada rudens sezonu gaida ar lielu optimismu. „Tagad vai nekad” ir kļuvis par populāru mākslinieku saukli. Runā un raksta par gaidāmo mākslas renesansi līdzīgi kā gadusimta sākumā. Mākslas plurālisma laikmetā arvien lielāku īpatsvaru iegūst neo-ekspresionisms, dažbrīd tiek saukts gan par „jauno vilni” gan par „post-pop”. Māksla ir eklektiska („aizņemšanās” bez kautrēšanās no jebkuŗa vēstures posma vai stila), eksperimentāla, krāsaina ar plašu veidolu diapozonu. Zināmā veidā tā ir demokrātiskāka, jo cilvēkam viegli saprotama. Jauna mākslinieciskā enerģija un mākslinieciskā brīvība ir bieži lietoti raksturojumi. Varbūt iezīmīgi šai optimistiskai noskaņai, ka nesenā izsolē 31 gadu vecā Juliāna Šnābela (Schnabel) trauku glezna (pastozi gleznotos darbus Šnābels bagātina ar saplēstu trauku lauskām ievērojamos kvantumos) pārdota par $93,500.

Vācijā optimistiski raksta par „jaunajiem mežoņiem”, kas mākslas dzīvē ienesuši jauno līdumnieku garu un Francijā apjūsmo un pārdod figuration libre mākslu.

Rīgā ekspertu komisija atlasa un izvērtē darbus nākamajai Rudens izstādei ar vēl lielāku ideoloģisku acību, jo no pašas augšas pavisam nesen norādīts bez kādiem aplinkiem, ka „tagad krasāk nekā jebkad agrāk izvirzās uzdevums palielināt daiļrades ideoloģisko iedarbīgumu, mākslas darbinieku kultūras iestāžu vadītāju personisko atbildību par publikāciju, izstāžu un repertuāra idejisko saturu un māksliniecisko līmeni” (LuM, 1983, 27).

Toronto Latviešu Centra mākslas komitejas priekšsēdis Gastons Korulis ne bez optimisma ziņo, ka „telpa starp Centra biroju un kredītsabiedrību ir iekārtota mākslas krātuves vajadzībām. Kā pirmo pastāvīgo gleznu klāstu jaunajā krātuvē paredzams izstādīt Johannas un Dr. J. Benjamiņa bagātīgo dāvanu − 17 Margaritas Kovaļevskas gleznas – ‘Princese Gundega un karalis Brusubārda’.” Un tad vēl Centra lielajā zālē austrumu sienu greznos Ed. Dzeņa diža izmēra trejskaldnis, „rādot senās Rīgas siluetu plašā panorāmiskā gleznojumā”.

 

*  *  *

 

Augustā Toronto viesojās Imants Ziedonis ar savu sievu Dailes teātŗa aktrisi Ausmu Kantāni. Šo notikumu sev iezīmīgā veidā kommentējis Kanadas latviešu priekšnieks T. Kronbergs – „stipri emocionālos, pat bargos vārdos nosodīja tāda okupētās Latvijas dzejnieka ļoti viesmīlīgu un draudzīgu uzņemšanu, kas reiz dzejā nosaucis latviešu leģionārus par cūkām: ‘Mēs vairs neatšķiŗam, ko drīkstam atļauties, ko ne. Nav saprotams, kā var apsveikt un roku dot dzejniekam, kas saņem čekas majora algu. Mums jānovelk kāda robeža’.” (Laiks, 1983. g. 7. sept.) Bērnībā viens no maniem draugiem, kas vēl joprojām dzīvo Rīgā. mēdza izsaukties − johaidī!

Apmēram ap to pašu vasaras beigu laiku no Rīgas ar lēno pastu saņēmām Karoga jūnija numuru, kur publicēta Ziedoņa prozas darba „Tik un tā” pirmā daļa:

Lakstienas kalns! No tejienas pirmo reizi sāk just Vidzemes augstieni un tos zilos tālumus, kas izaudzējusi mums tik daudz skaistu dvēselisku vidzemnieku. Paskatieties Kundziņa gleznu Valsts Mākslas muzejā − ar šiem pašiem tālumiem, augstiem katedrāļu mākoņiem, mazo ganiņu uz akmens − un jūs sapratīsit, no kurienes šī milzīgā dvēseliskā spēja, ko jūs vēl joprojām varat atrast mūsu veco māju bēniņos − grāmatās, kalendāros un kladēs, nošu burtnīcās un ērģelītēs... šajos kalnos ir piedzimuši mūsu koristi un audēji, zvaigžņu segas te ir noskatītas. Un es domāju pat, ka zeme pastāv neatkarīgi no cilvēkiem. Paaudzes var nākt un aiziet, bet miglas ap kalniem ir tās pašas, tātad arī tā savādā ilgošanās, no kuras dzimst censoņi un pilnības meklētāji ...Te nevar nemaz citādi būt − ir jāatnāk un jākļūst par latvieti.

 

Nikolajs Bulmanis