Interesi rada Guntara Geduļa raksts Laika 1983. g. 14. septembŗa numurā. Rakstā izskan nesenās mūzikas nometnes Elka parkā pārrunas un rezolūcijas. Iepriecina komponistu paneļa uzņēmība pieskarties daudzām latviešu mūzikas problēmām, dziesmu svētkus ieskaitot. Ceru, ka nekādu disonanci neradīs dažas šo rindu autora piezīmes, piebildes vai papildinājumi. Piemēram, Guntars Gedulis raksta:

Komponistam labi jāpārzina instruments, lai tam uzrakstītu izspēlējamus darbus, izvairoties no „lētiem trikiem”, kā, piem., instrumentu dauzīšanas un sišanas nepiemērotos veidos. Jauni meklējumi ir svarīgi, bet arī melodija ir nozīmīga, it īpaši latviešiem, kam patīk melodija un pat sentimentālisms, un visos rakstīšanas stilos, vai tie būtu tonāli vai atonāli (t.s. modernā mūzika), ir svarīga gaume un techniska prasme. Visos stilos ir „slikta” un „laba” mūzika.

Ir viegli uzminēt, ko komponistu panelis (Mežaraups, Kuprisa, Šturms, Gedulis, Kristapsons, P. Aldiņš un Aperāne) domājis par instrumentu sišanu. Nedomāju, ka Gundars Pone klausīsies paneļa atzinumos, it sevišķi, ja ieteikts tiek arī sentimentālisms. Savā laikā Alberts Jērums rakstīja, ka nevienos dziesmu svētkos nedrīkst iztrūkt G. Pones mūzikas. Kā komponistam jāraksta, to gan noteiks komponista paša personība, un nekādi ieteikumi te nelīdzēs. Taču nebūsim tik svinīgi un nopietni. Manā laikā Latvijas konservatorijā bija tāds prof. Jēkabs Kārkliņš (1867.-1960.), kas mācīja obligāto teoriju. Viņa iemīļotais teiciens skanēja apmēram šādi: „Ja iraid pareizi gan, bet ja nelabi skan, tad nevaid pareizi gan. Bet ja nevaid pareizi gan, bet ja vareni skan, tad iraid pareizi gan.”

Tālāk Gedulis raksta:

Šai posmā arī pārrunāja iespējas, kā uzlabot sakarus ar jaunajiem un vecāko paaudžu mūziķiem, vispirms konstatējot, ka jaunāko mūziķu ir samērā daudz (dzimuši ap 40-to gadu beigām), bet vecāko visai maz. Atzina, ka vecāko paaudžu mūziķi ne tikai jāaicina uz sanāksmēm, bet arī, kur vien iespējams, jāmeklē ar tiem personīgas intervijas, viņu rakstītie darbi − partitūras un referāti, tādā veidā šo pagātnes mantojumu saglabājot nākotnei.

Ir jau tiesa. Arī Raiņa Pusideālistā lasām žēlas rindas:

Sēri sauc viņš: „Sentēvi,
skāde, ka jūs miruši.”

Varbūt palīdzētu kāds „transfers”, piem., četrdesmitgadniekus un piecdesmitgadniekus pārvietojot veco klasē. Vai varbūt pagaidīt vēl desmit gadu, un viss būs kārtībā.

Panelis pieskārās arī mūzikas kritikas problēmām:

Pārrunās arī apskatīja mūzikas kritikas jautājumus. Kritiķa pienākums nav tikai dokumentēt, bet viņam arī jāsniedz kvalitatīvs vērtējums. Tas darbu apgrūtina, jo latviešu saimē tagad darbojas kā profesionālas, tā neprofesionālas vienības un atsevišķi izpildītāji. Vērtējot neprofesionālos, kritiķim savs uzdevums jāveic uzmanīgi, pēc iespējas ņemot vērā visus apstākļus, bet tomēr aizrādot uz svarīgākām muzikālām nepilnībām. Izjūtams sagatavotu kritiķu trūkums. Šis robs būtu aizpildāms ar jaunajiem mūziķiem, it īpaši komponistiem. Latviešu valodas grūtības katram būtu novēršamas, sameklējot sev palīgus vai arī apmeklējot latviešu valodas kursus. Nākamajā mūzikas nometnē paredzēti īpaši referāti par mūzikas kritiķu sagatavošanu.

Jāzeps Vītols kādreiz teica: „Kritizējiet, bet nemāciet.” Tātad kritiķa uzdevums ir tikai kritizēt un kritizēt. Valentīns Bērzkalns rakstīja, ka kritiķis pielīdzināms zobārstam. No viņa izbēgt nevaram, kādreiz šī tikšanās ir pat sāpīga, bet beigās tomēr sakām paldies. Līdz ar to varam ieteikt arī jaunajiem komponistiem: „Spalvu dīdīt, sirdis rīdīt.” Lai to panāktu, nezin, vai ir vajadzīgi kritiķu kursi. Saprotamas ir valodas grūtības. Tādas bija arī mūzikas kritiķiem Latvijas sākuma gados. Jānožēlo, ka mūsu dienas presē nav labu paraugu kritikām latviešu valodā. Vai ievērojat, ka pēc redaktora Rabāca nāves latviešu valodas līmenis dienas presē ievērojami krities? Un ja nu kāds grib izvēlēties šo nepateicīgo nodarbošanos, lai liek vērā pārfrāzēto Poruka dzejoli:

kas kritikas ir rakstījis,
tas vientulis ir palicis,
tam nav neviena drauga.

Citēju Guntara Geduļa rindas par dziesmu svētku kopkoŗa sagatavošanu:

Pārrunājot dziesmu svētku kopkoŗa sagatavošanu, izskanēja doma, ka atsevišķos koŗos nepieciešama lielāka kvalitātes kontrole, lai izvairītos no tā, ka svētkos sabrauc nesagatavoti dziedātāji. Kopkoŗa mēģinājumā funkcija ir saliedēt kori, dodot iespēju iepazīties ar katra svētku virsdiriģenta žestiem − tā nav vieta, kur pēdējā brīdī mācīties notis. Par savu koŗa dalībnieku gatavību ir jāatbild koŗa diriģentam. Nedrīkstētu atkārtoties gadījumi, kur, it īpaši jaundarbos, izskan nedrošas un pat pilnīgi nepareizas notis. Jaunajiem dziedātājiem jāatbalsta savi vietējie koŗi.

Varam tikai priecāties par jauno komponistu drosmi un atklātību. Cerēsim, ka viņiem nākotnē izdosies tas, ko vecā paaudze nekad nepanāca.

1984. g. atzīmēsim komponista un mūzikas kritiķa Jāņa Zālīša (1884-1943) simtgadi. Viņa skaņdarbu klāsts nav visai plašs, tāpat viņa muzikālā daiļrade kā techniski, tā muzikāli nav vienkārša. Tomēr ar labu gribu mūsu koŗiem un solo dziedātājiem joprojām iespējams izveidot kādu koncentrētu un gaumīgu Zālīša piemiņas koncertu. Pagājušajā gadā bija Vītols, 1984. gadā Zālītis. Patiesībā ap šiem abiem vīriem 20. g.s. vijās visa latviešu radošā muzikālā dzīve. Par to visu vairāk rakstīšu nākamajā JG numurā.

Jau iepriekšējos JG numuros iepazināmies ar mūsu ievērojamākiem vokāliem ansambļiem „Kolibri” un „Atbalsi”. Tagad kārta 1977. g. dibinātam ansamblim „Solaris”. kas darbojas Losandželosā. Šo ansambli vada jaunā un meistarīgā diriģente Daira Cilne. Viņa pati izteicās, ka ansambļa „Solaris” mērķis ir dziedāt drusku neparastāku un grūtāku repertuāru, tāpat sadziedaties, izkopt nianses, rast dziedāšanas prieku. Galvenā kārtā − lai pašiem un klausītājiem būtu kaut kas vairāk nekā tikai parastais. Ansamblis dzied gan garīgas, gan laicīgas programmas. Laicīgajā programmā gandrīz visas dziesmas ir tautasdziesmu apdares, par kuŗām kā Latvijā, tā svešumā diriģenti ļoti interesējas. Ansamblis piedalīsies arī 1984. g. Minsteres dziesmu dienās kopā ar „Kolibri” un „Atbalsi”. Padomā arī skaņu plate.

Nav jau brīnums par diriģentes sekmīgo dziesmoto ceļu, jo viņa pati dzimusi tieši Līgo vakarā − pēdējā Latvijas vasarā. Viņa diriģē arī Losandželosas jaukto kori, bez tam nupat uzņēmās vasaras skolas „Kursas” direktrises pienākumus. Tā nu Dairai pa ziemu ir četri bērni, bet pa vasaru 50 (plus 20 audzinātāji, kas brīžiem ir un brīžiem nav bērni). Arī viņas vīrs Dr. Juris Cilnis ir dziedātājs un nupat no 1. basa „paaugstināts” par tenoru.

Labas sekmes šai zemē un Eiropā!

 

Imants Sakss