JG abonenti dzīvo 20 dažādās zemēs. Šoreiz iepazīstinām lasītājus ar vienu no viņiem - architektu Raimondu Slaidiņu, kas pašlaik dzīvo un strādā Sauda Arabijā.
VĒSTULE NO TUKSNEŠA
Šeit nu ir Rijada, Sauda Arabija. Grūti aprakstīt, grūti pat skatos tvert, kaut mēģinu. Tāda vieta ir jāizjūt. Nepietiek ar skatiem, skaņām vien. Un tad klāt vēl laikmetu pārdzīvojums − kaleidoskopisks! Acu priekšā šī zeme liekas pārkāpj no 11. uz 21. gadsimtu. Vēstures grāmatu oāze − Rijada − vēl eksistē. Mālu celtņu rajoni ar šauro ieliņu labirintiem vēl eksistē, kur pat moderniem satiksmes līdzekļiem grūti iespiesties. Šeit vecās celtnes apjostas augstiem vaļņiem, dzīve vērsta uz iekšpusi, ko svešiniekam neredzēt. Tradicionāli balti tērptie vīri, melni aizplīvurotās sievas un daudzie bērni te sadzīvo ar kazām un vistām. Joprojām 5 reizes dienā šo dzīvi pārtrauc sauciens uz lūgšanu un atgādinājums, ka allah ir viens un ka Muhameds ir viņa pravietis. Tas ir ierakstīts Sauda karogā un pasvītrots ar zobenu. Šie lūgšanu laiki joprojām nosaka dzīves ritmu šeit, un korāns ir šīs zemes konstitūcija. Tuksneša cilvēka kontakts ar viņa dievu ir ļoti direkts un vienkāršs − sedziņa uz smiltīm un skats pret Meku. Tāpat arī mošejas šeit ir vienkāršas celtnes − pravieša mājas replika − sēta apjozta un stūrī trepes uz jumta platformu, kur lūgšanu saucējam pakāpties, kā to pravietis bija darījis. Tikai vēlāk bagāto arābu impēriju laikā izveidojās varenas greznās mošejas ar augstiem minaretiem. Šeit visas oāžu celtnes ir dzeltenpelēkas, cieši saspiedušās kopā, lai biezās sienas pasargātu no naidīgā tuksneša. No citiem ārējiem ienaidniekiem mēģina sargāt vēl aizsargvaļņu paliekas ar torņiem stūros. Vienīgais krāsu kontrasts šai mūru masā ir palmu audzes zemākās, iespējami mitrākās oāžu vietās. Vienīgie pavērumi saulei šai ēnaino ieliņu tīklā ir reti mūra sētu aptverti laukumi − pilni akmeņu čupiņām − tās kapsētas. Taču lielākais laukums paveŗas t.s. piektdienas mošejas priekšā − tas tirgiem, svētkiem un publisko sodu izpildīšanai. Bet tāda nu vēl ir Rijadas sirds − tās Vecrīga − tikai galīgi novārtā pamesta laika zobam un tirgotājiem, kas vienīgie joprojām atzīst šo rajonu senām senču tirgošanās metodēm. Pircējs šeit jūtas kā iemaldījies kukainītis skudru pūznī. Tirgošanās notiek visos iespējamos veidos un vietās − dažādās telpās, sienu caurumos, zem pajumtes vai vienkārši uz ielas. Tiek pārdots viss − antīkas rotas, kamieļu segas, zelts, katli, kannas, podi, drēbes, ēdiens, smaržas, tepiķi, japāņu elektrotechnika, amerikāņu skaitļotāji utt. Šādu bazāru Holivuda nevar ar filmu dimensiju vien uztvert, jo nāk klāt atmosfaira, kas nav mainījusies simtiem, pat tūkstošiem gadu. Taču aizvien vairāk arābu jaunaudze pārceļas uz jaunu vidi − uz marmora villām, uz stiklotām dzīvokļmājām, kas rodas par spīti klimatam un tradicijām. Pat karaļnams liekas kaunas no šīs vecās vides, jo neskaitāmās prinču pilis ceļ tālu ārā no vecajiem mūriem, kur bija pašu dzimtas sākums. Naftas nauda ceļ jauno karaļvalsts galvaspilsētu. Te jābūt augstākām, modernākām celtnēm, glaunākiem veikaliem un viesnīcām, platākiem un ātrākiem autoceļiem un lielākai lidostai pasaulē... Tā viss jaunceltais nesamērīgā proporcijā raugās pāri un apkārt visam senajam − šķietami spītējot pat mūžīgajam tuksnesim. Rijadas nākotne pašreiz izskatās kā viens milzu būvlaukums! − Israēlas vārds šeit neeksistē. Tas rūpīgi izsvītrots kartēs − ir tikai okupētā Palestīna.. Vai tas ko neatgādina?
Un te nu es esmu − viens no importētiem ārzemju ekspertiem ar uzdevumu mācīt jauno pašu Sauda architektu saimi, pie tā paša veidojot jauno Rijadas diplomātisko kvartālu (resp. 30,000 dvēseļu pilsētiņu), kas pēc karaļa pavēles aug kā mirāža te tuksneša malā. Gribēju kaut ko teikt par JG nozīmi šās dienas latviešu izklaidei. To visvairāk izjūtu tieši tagad šai smilšu salā, šai austrumnieku emociju tuksnesī. JG ir ļoti atspirdzinošs malks tiešām! Tas palīdz šeit jo stipri izjust mūsu ziemeļnieku rakstura īpatnības, savu baltieša izcelsmi. Un tomēr reizēm pavīd kaut kas primitīvi pazīstams arī mūsu senatnes balsīm, varbūt sniedzoties uz kopējo cilvēces sirdsbalsi. Mana sieva atrod seno baltiešu klēšu durvju rakstus tepat netālās Sauda cilts mītnes Direjas drupās. Mūsu tautietis archaiologs Juris Zariņš te rāda Sarkanjūras koraļļu dzelmēs kuģu atliekās atrastos dzintara gabalus un sakās sadzinis slaveno arābu zirgu pirmdzimteni kaut kur Senbaltijas plašajos līdzenumos. Mums pazīstami ornamenti un dzintars te vēl atrodami antīko rotu tirgū. Daudz modernāka parallēle latvieša acīm šeit ir tautas bezspēcība pret savas kultūras, tradiciju un pat valodas iznīcināšanu. Arābu valoda šeit jau nav pietiekama izglītotam cilvēkam savā zemē. Demogrāfisko iedzīvotāju sastāvu valdība nedara zināmu, bet novērotājam liekas, ka etniskie arābi šeit vismaz pilsētās ir jau minoritāte. Un šis internacionālizēšanās process strauji turpinās līdz ar zemes industrializāciju, modernizēšanu. Karaļnams gan vēl mēģina izmantot fanātiski stingro zaļo aizkaru, lai izslēgtu ārzemju nevēlamos iespaidus. Tā spēcība ir laika jautājums, tāpat kā privātā karaļvalsts vispār.
Jāatzīstas, tiešām šeit tā īsti izjūtu vientulības latvietību. Varbūt tuksnesim ir savs iespaids uz cilvēku? Varbūt senie filozofi un svētie tāpēc gāja tuksnesī meklēt patiesību un sevi. Varbūt vienkārši ir vairāk laika lasīt, domāt, atskatīties. Katrā ziņā jūtu, ka šī distance ir laba, lai redzētu skaidrāk to latviešu lielo lietu. Liekas, saprotu, piemēram, ka Rainis trimdas vientulībā Šveicē spēja radīt lielus darbus, noslīgstot polītikā Latvijā. Tā arī mūsu ārzemju Latvijās mēs noslīgstam ikdienas detaļās un polītikas samazgās zaudējam balansi. JAUNĀ GAITA ir spējusi paturēt lielo latviešu lietu skaidru acu priekšā. Paldies!
Raimonds Slaidiņš Sauda Arabijā
