SOLIDĀRITĀTES FASĀDE

Molodye poety Pribaltiki. Sastād. Natalija Sidorina. Moskva: Molodaja gvardija, 1979. 176 lp. 60 kap.

 

Še mēs iepazīstam trīsdesmit piecus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas jaunās paaudzes dzejniekus, kam padomju literātūras uzraugi Maskavā žēlīgi atļāvuši, tā sakot, iziet pasaulē ar "dižtautas" valodas starpniecību. Minigrāmatiņas metiens nav peļams - 300 000 eksemplāru, no kuŗiem krietna daļa nonākusi padomju grāmatu izplatītāju rokās ārzemēs. Viens no grāmatiņas mērķiem, šaubu nav, ir uzstatīt kaut ko līdzīgu literātūras solidāritātes fasādei, mēģināt pārvilkt migliņu to acīm, kam rūp padomju imperijā iekļauto nekrievu tautu rakstītā vārda brīvība. Vjačeslavs Kuprijanovs savā ievadesejā paskaidro lasītājam, pēc kādas mērauklas viņš vadījies, atlasot vārsmas šim sējumam - tādas, kur apdziedāta bērnība, dzimtās puses daba un, protams, fiziskais darbs. Kaut arī Kuprijanova ieskatā krājums piesātināts ar "nešaubīgu optimismu un dibinātu lepnumu uz (padomju) cilvēka sasniegumiem", ietilpinātajos dzejoļos, kuŗu krieviskojumi kopumā lasāmi tīri labi, nereti cauri spīd baltiešu nacionālās pašapziņas iekrāsojums. "Dzimtene", izsaucas lietuviete Alma Korosaite, "tikai tu man spēj pateikt, / kas ir mans naidnieks, / kas ir mans draugs". Un latvietis Andris Bergmanis:

Es eju, Latvija mana,
Gar zaļiem raudošiem bērziem,
Es eju pa ceļu, uz kuŗa
jautras kāzu dziesmas nedzied.

"Mēs no ziemeļzemes", raksta lietuvietis Jozs Marcinkevičs, "Mūsu sāpes ir klusas. Bet mēs turpinām gaidīt..."

 

Lī B. Krofts (Lee B. Croft)