PĀRMAIŅAS

Baiba Bičole. Griežos. Dzejoļi 1976-1979. Vāku zīmējis I. Rumpēters. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1981. 106 lp.

 

Mana valoda?

- zvaigzne, kas krītot

man ļāva vēlēties jaunu tās vietā.

Ar šīm rindām nobeidzas Baibas Bičoles ceturtais dzejoļu krājums Griežos, kuŗa nosaukums jau pats par sevi asociējas ar pārmaiņām. Ievērosim, ka vēlējums, precīzāk - iespēja vēlēties dzejolī ir izteikta pagātnes formā. Piepildījums varēja tātad izpausties nule izlasītajā grāmatā. Bet ja tanī atradām jaunus vārdus, tad nelūkosim tos pirmām kārtām izskaidrot kā zvaigžņu dāvanu - uz zvaigznēm vien nav palaušanās.

Ne pēkšņa iedoma, bet lēnām pārveidojies dzīves redzējums ir izraisījis Griežos skaidri jūtamo pamattoņa maiņu Baibas Bičoles lirikā. "Ir pagrieziens citāds, un leņķis cits," lasām kādā dzejolī, kuŗa divkāršā tema ir pārbaudījuma un pārvērtējuma laika smagums un jaunu, atbrīvojošu saulgriežu gaidas, gan it kā šauboties izsacītas. Ja iepriekšējā krājumā (Buŗot, 1976) parādījās pesimisms un tumšas krāsas, tad kvantitātīvi tanī tomēr dominēja dzejoļi, kas ļāva nojaust mundru vitālitāti. Griežos aina ir pavisam cita. Gaiši optimistiskas noskaņas šeit tikai retumis manāmas. Agrāk tik bieži sastopamie zaļās auglības simboli ir ja ne gluži izzuduši, tad krietni pagaisuši. To vietā reizi pēc reizes ir pieminēta izsīkšana, sasalšana, apklusums.

Vesela rinda dzejoļu pauž nemiera, draudu, atsvešināšanās un iekšējas dezintegrācijas pārdzīvojumus. Visu šo drūmo motīvu neatlaidīgo atkārtošanos var daļēji uztvert kā reakciju ilglaicīgam pretēju izjūtu pārsvaram. Svaru kausiem ir jāizlīdzinās. Jaunajā krājumā par to ir kāds norādījums:

Laikā nepiedzimušais, par ilgu aizturētais

žņaudz un rūgdams kārpās

sienām pretī un vākam.

Kliedzienam atskanot

izlec, apsūdzot pieprasa

atvilto laiku, nobēdzināto telpu.

Par zaļo lapu, sulīgo augļu un saldā medus devas samazināšanu nebūtu ko žēloties. Šie labumi jau gana baudīti ne vien Baibas Bičoles, bet arī citu trimdas Amerikas dzejnieku darbos. Solis neauglīgākos apvidos, kā par to Griežos varam pārliecināties, ir nācis dzejas valodai par labu. Tā ir kļuvusi slaidāka, mērķtiecīgi vienkāršāka, bet tāpēc ne vienmuļīgāka, gluži otrādi, jaunās, pelēkās līnijas nereti ir intensīvākas nekā citkārt kupli ziestie krāsu čemuri.

Par labi domātiem padomiņiem dzejniece kādreiz tā kā pavīpsnāja (skat. Buŗot). Bet vēlēties un vēlēt taču var. Tādā gadījumā novēlēsim vēl tālāk doties Griežos jau skaidri iezīmētajā virzienā, vēl vairāk atbrīvoties no savu laiku un uzdevumu pārdzīvojuša mantojuma. No pārāk daudz lietotām metaforām un hiperbolām, no nepamatotām alliterācijām, no neparastu vārdu atkārtojumiem. Kā "atsprēksliņ", tā "trizuļot" noder savā reizē, bet trešā un turpmākās reizēs zaudē svaigumu un izteiksmību. Un ar apgalvojumu, ka dzejnieks raksta ar savām asinīm, lai cik īsti domātu, ir tāpat kā ar slaveno kliedzienu par vilku aitās - pārāk daudz dzirdētam, tam vairāk neticam.

Jau no agrākiem laikiem Baibai Bičolei ir ādere uz burvestībām un visādām tumsības dīvainībām. Dzeju viņa prot atrast spīganu akačos un malduguņu dūkstīs vai senā un noslēpumainā mežā, kur cilvēks kāju nav spēris. Nenoliedzot nedz zintēšanas varu, nedz naksnīgo un pirmatnīgo slāņu suģestiju, gribas tomēr apgalvot, ka dzejnieces pašreizējā posmā labāk iederas dienas gaisma. Dienas gaisma, kas var būt pavisam nesaudzīga un kuŗā jo noteiktāk atklājas, cik ļodzīgi reizēm ir tā saucamās parastās īstenības pamati.

Griežos sasniegtais izteiksmes vienkāršojums nav sašaurinājis horizontu. Baibas Bičoles jaunajā dzejā logi ir atvērti bezgalībai, kas ir vilinājums un draudi. Tā ir rakstīta apziņā par dzīvi kā nedrošu līdzsvaru virs bezdibeņiem. Ļoti koncentrēti un tieši šī sajūta ir formulēta kādā īsā, kā vienā elpā rakstītā dzejolī:

Kā slīdot pa plānu ledus kārtu

pār atvariem

kā vēja grūstītā dzegā sēžot

pār simto stāvu

kā trauslā traukā

savā miesā.

Ja būtu jāmin viens vienīgs paraugs, kas vislabāk raksturotu Baibas Bičoles patiesi jauno valodu, tad varētu izvēlēties dzejoli "Tu esi paslēpies..."

Tiesa, tanī nav citur krājumā sastopamās pesimisma un baismu izjūtas, bet nav arī nekā tāda, kas būtu jau reiz dzirdēts. Notikuma vieta ir jūrmala. Ārēji gan nekas sevišķs nenotiek. Viļņu rotaļa, mākoņa ēna, apvāršņa augšup un lejup slīdēšana. Bet uz brīdi izzūd robeža starp īstenību un šķitumu. Un šīs robežas apšaubīšana ir vēl viens no Griežu pamatmotīviem.

Dzejolis, par gaŗu, lai to pilnībā citētu nelielā recenzijā, ir tuvu meistarības līmenim.

 

Mārtiņš Lasmanis