AKTRISES DZEJOĻI
Lūcija Kalniņa. Svešās vāravas. Grandrapidos: Aka, 1981; 83 lp.
Šī krājuma autore ir Austrālijas latviešu sabiedrībā prominenta aktrise, kas inter alia bieži skandējusi citu sacerētus dzejoļus dažādos literāros sarīkojumos.
Kalniņas vārsmas pa lielākai daļai izskatās pēc "aktrises dzejoļiem" un recenzentam liek atcerēties kaut kur lasītus Birutas Skujenieces vārsmojumus, kas arī liecina par talantu, bet liekas pieskaņoti aktrises nostājai pret dzeju.
Kalniņas gaume ir visai, teiksim, tradicionāla, bet pietiekami laba, lai viņa neapgrūtinātu izvēlīgāku lasītāju ar galīgi apnikušām klišejām ("sirds mirdz", pēc tam "mīla vīla" u.tml.). Reizēm viņa pat eksperimentē ar neparastākiem izteiksmes līdzekļu apvienojumiem. Visumā Kalniņas dzejoļus var lasīt ar interesi un patiku, bet jāatzīst, ka šad tad viņas produkcijai ir zināma amatieriska piekrāsa - šķiet, ka viņas mākslinieciskās slieksmes tomēr virzījušās galvenokārt uz teātri un sarīkojumu zāli. Varbūt jānožēlo, ka viņa nav visvairāk pievērsusies dzejai, jo šai krājumā starp, tā sakot, tīkami viduvējām vārsmām ir rindas un panti, kas liecina par īstu "ķērienu". Aistētizējošā, mazliet amatieriskā, ar publikas gaumi kaut cik saskaņotā pieeja bieži nozīmē it kā pārāk vieglu aizslīdēšanu pār bīstamām dzīlēm, izvairīšanos no skaudrākiem pārdzīvojumiem un skarbākām izteiksmes sīkdaļām, līdz ar to vairāk vai mazāk atstājot novārtā izdevības, kas būtu lieliski izmantotas, piemēram, Virzas, Medeņa, Čaka, Strēlertes, Tauna u.c. lirikā vai liroepikā.
Cerēsim tomēr, ka autore pamazām apgūs vairāk profesionālas metodes un laidīs klajā vēl kādus krājumus. Pagaidām viņas māksliniecisko līmeni parāda kaut vai šāds (itin "šarmants", izjusts, bet drusku virspusīgi aistētizējošs) vārsmojums:
("Noreibis vakars", 60. lp.)Ar pilnu vīna kausu
nāk saules riets
un paklūp mežu galos...
Kauss izlīst, -
un pasaule aizpeld kā zieds
zeltainos vīna palos...
Un vakars ir tik kluss,
tik purpursārts,
tik maigs, kā slepus čukstēts vārds
tvīkst, iekārts koku galos,
un līdzi reibušai pasaulei
peld zeltaina vīna palos...
--------------
Kā glābties no reibuša vakara var,
kas sirdi grib paņemt kā plaukstā?
Šķiŗ atmiņu grāmatu atpakaļ
līdz ziemas vakaram aukstam...
Tur - sarmotos kokos pilsēta,
un ormaņa zvaniņu šķindas,
bet atmiņu grāmatā rakstījis
kāds miglā gaisušas rindas...
Šķiŗ tālāk, šķiŗ tālāk, - jo liekas man,
ka skursteņu dūmi pēkšņi plauktu
un uzziedētu kā svētku sveces
tai atminu mājā, tur, sniega laukos, -
tai noburtā mājā, -
ko nevar aizsniegt pat Ziemsvētku Vecis,
lai cik ātriem briežiem tas brauktu,
vai ietu kājām...
Krājuma pēdējais dzejolis ("Sapnis pirms rītausmas", 81. lp.) un daža rinda, dažs pants citos dzejoļos šķiet liecinām, ka autore varētu kļūt par itin nopietni vērtējamu dzejnieci.
Gundars Pļavkalns
