JA BŪTU TĀ, KĀ NAV

Nikolajs Kalniņš. Masku balle Vēja kalnā. Dziesmu spēle 3 ainās ar prologu, starpspēli un epilogu. Kalamazū: Sauleskalns, 1982. 40 lp.

 

Nometņošanas laiks saistās ar darbiem un izklaidēšanos. Pēdējai pieskaitāmas arī masku balles. Arī Nikolaja Kalniņa grāmata runā par masku balli, šoreiz gan Amerikā. Tikai - pēc lugas izlasīšanas man gribas izteikt cerību, ka šis būs pirmais un pēdējais literārais darbs, kur lasītāju pārsteidz ar divdaļīgu "sociālpolītisku" skaidrošanās ievadu, kas gan tagad jau pārvērties kultūrvēsturiskā uzskates līdzeklī. Autora nodomi katrā uzrakstītajā darbā jāatrod lasītājam pašam. Lasītāju tikai saērcina, ja tam pirkstu bāž acī. Ļaunums būtu bijis mazāks, ja šāda "apskaidrošana" atrastos grāmatas pēcvārdos lugas beigās un ierobežotos ar tagad reizēm iemīļoto: viss, kas šai romānā rakstīts, ir tīrs izdomājums, ja kāds tajā saskata u.t.t. Lai tad tie, kas riņķo pa redzes aploku, kuŗš nesniedzas tālāk par paša degungalu, ieraudzītu sevi konkavā vai konveksā spogulī. Šai sakarā arī nāk prātā kritika par Baņutas Rubesas Varoņdarbiem: nebūtu jau tik slikti, ja viņa nebūtu saviem varoņiem likusi vārdā Lāčplēsi, Laimdotu, Spīdolu. To pārfrazejot, tagad būtu jāsaka: Nik. Kalniņa Masku balle Vēja kalnā nebūtu tik slikta, ja tā nebūtu likta Vēja kalnā, t.i. Gaŗezerā. Kaut mēs reiz iemācītos skatīt mākslas darbus kā viengabalainus veselumus un to turēt prātā savā aplūkošanā un vērtējumā. Tāpat jau neatturēs dažu labu no "lūrēšanas" aiz katra vārda, katra otas vilciena, disonanču sekvences. Protams, viela lugai esot ņemta no Gaŗezera Ziņām un turienes skolas žurnālīšiem, kas gan varētu būt līdzīga jebkuŗas latviešu vidusskolas vai nometnes izdevumiem. Bet tādēļ jau šo dziesmu spēli ar jaunās paaudzes komponistes Daces Štauveres-Aperānes mūzikālo ietērpu nenoliks plauktā!

Iedomāsimies, ka kādā attālākā latviešu centrā nezina, ka Gaŗezerā ir Vēja kalns vai viņiem pašiem ir savs Vēja kalns. Arī mans skatījums uz dziesmu spēli ir no šī kontinenta pašas malas. Daudzas lugas piemēro vietējiem apstākļiem. Atkarībā no nometnes lieluma un spējām Kalniņa darbu varētu izrādīt ar mūziku kā dziesmu spēli vai bez tās - kā lugu. Šai gadījumā piemērošana ir vienkārša un tā jāsāk no tēlotājiem (9. lp.), kas, jādomā, bija raksturīgi tieši Gaŗezeram. No personāža būtu svītrojami 5 tēlotāji: Kaligrafs, Elektriķis, Gramatiķis, Dāma "nometnes eņģelis" un Stundu saraksts diezgan neizprotami. Viņu niecīgie sakāmie teksti vai nu svītrojami vai atdodami blakus stāvošajiem. Darbībā atrodams, bet tēlotāju sarakstā neminēts ir Polītiskais skolotājs, kuŗa teicienu var atdot vēsturniekam (32). Vienā personā pēc vajadzības varētu apvienot Literātu un Mūziķi (kam nav teksta), Pianistu un diriģentus. Vai triju zeņķu savaldīšanai nepietiktu ar diviem policistiem? Tāpat citur uzvedot, var pārmainīt skolotāju skaitu attiecīgajos priekšmetos un skolotāju vecumu. Kādēļ nevarētu būt gados jauns literātūras skolotājs, toties vecs mūzikas speciālists? Tekstu var atstāt nemainītu, tikai to pārgrupēt. Te tad klausītu autora paskaidrojumam:... "dažas aktuālitātes jau "novecojušās" un bez paskaidrojumiem varbūt grūtāk uztveŗamas. Ja nākotnē izrādītu, šo to vajadzētu izmest vai īsināt...." (6).

Tāpat spēcīga uzmanība jāpievērš citam autora norādījumam: "Dziesmu spēli taču neveido teksta autors vien, bet sadarbībā ar komponistu, režisoru, diriģentu, deju iestudētāju un..." (7). Lugas drāmatiskais pavediens grods: straujš darbības sākums, nodoma virzīšana spriega - izdosies vai ne - un atrisinājums pašās beigās. Nav gan zināms, kur sākas lugas beigas, t.i., 3. skats. Iespieduma vai citas kļūmes dēļ grāmatā nav iespiests vārds 3. skats un atstāta vajadzīgā atstarpe. Sākumā gan pateikts, ka dziesmu spēlei ir 3 ainas (skati?). Pagrūti izspēlējamas būs lugas beigas, jo tās ir par daudz statiskas - tīrā spriešana, deklarācijas, lemšana. Sarunās gan daudz dažādu dalībnieku, tomēr tās ir tikai pārrunas bez īstas darbošanās. Izkustēšanās iespēju dažādībās te jāparādās režisora un deju iestudētāja izdomai un prasmei. Tāpat košā burzmā būtu ietērpjama gan neuzmācīgā didaktika ar negantnieku pārāk ātro pārvēršanos. Tā gan lietpratīgi pamatota ar zinātkāri, ļaunuma nepazīšanu un vilinājumu. Atraidāms ir kādas paidagoģes ieskats, ka uz skatuves nebūtu rādāma elle. Elli jau te nerāda kā reliģisku debess pretstatu, tā simbolizē ļaunā vilinājuma - iedzeršanas un pīpēšanas - gūsta vietu. Varētu gan iebilst, ka 1. skatā velnēns, "kad ieslodzītais bēg ārā, ar āmuru viņu notriec pie zemes, abi tad izvelk pulksteni..." Vai latviešu velnēns nevarētu otru velnēnu notriekt ar spēku, ne āmuru (ieroci)? Tāpat - velnēni dzied:

kas virszemē tiek godāts, slavēts,

te tiek ar saknēm ārā ravēts:

kad mēs redzam lietu melnu,

tad mēs sakām: tā ir balta.

Tāpēc, vai velnēnu dziesmā labo "prātu" neatvietot ar ļauno "viltu" dziedājumā?

Bet tie visi sīkumi. Nikolajs Kalniņš ir viens no retajiem, bet mums labi zināmiem rakstniekiem, kas raksta stāstus un drāmatiskus sacerējumus jauniešiem un bērniem.

 

Edīte Zuzena