piezīmes par kostakisa kollekcijas izstādi LONDONĀ
Karaliskās Mākslas Akadēmijas telpās oktobŗa un novembŗa mēnesī varēja apskatīt padomju mākslas avangarda izstādi par laika posmu apmēram no 1912.-1931. gadam. Tās kodols ir Kostakisa kollekcijas dala, ko pēc pārcelšanās uz dzīvi Atēnās viņš nodeva Gugenheima mūzejam Ņujorkā. Priekšzīmīgi iekārtotā izstāde drāmatiski izgaismo modernās mākslas attīstību Austrumeiropas kultūras centros, kuŗas specifikā loti nozīmīga loma bija tādiem latviešu māksliniekiem, kā: Gustavam Klucim. Aleksandram Drēviņam u.c.
Bet tagad dažus vārdus par Kostakisu. starptautiski pazīstamo kollekcionāru ar labu padomju vides mākslas orientāciju, kas pārdzīvoja Staļina ēras galējības. Kostakiss ir dzimis 1912. gadā Maskavā grieķu emigranta ģimenē. Viņš iesāk strādāt Grieķijas, bet vēlāk Kanadas sūtniecībā, kas nodrošina pieklājīgu ienākumu bazi viņa tālākām kollekcionāra gaitām. Iesākumā Kostakiss interesējas par tradicionālo mākslu. Tad notiek maza nejaušība, proti, pēc Otra pasaules kaŗa viņa rokās nonāk kāda abstrakta glezna, un tā Kostakisu pārveido par pārliecinātu modernās mākslas kollekcionāru. Protams, daudz padomju avangarda mākslas darbu bija jau aizgājuši bojā vai pazaudēti, bet šo un to vēl varēja glābt. Apzinoties savu uzdevumu. Kostakiss ne tikai meklē darbus, bet arī intervē dzīvos avangarda māksliniekus (Tatlinu), laika biedrus, atraitnes, klasificē attiecīgo izstāžu katalogus, manifestus, preses atsauksmes u.t.t. Šo milzu kultūrvēsturiski nozīmīgo darbu Kostakiss veic padomju režīma netraucēts. Ir pamatots iemesls viņu dēvēt par padomju avangarda mākslas Krišjāni Baronu.
Televīzijas intervijā Kostakiss izteicās, ka padomju režīms nav licis šķēršļus arī ārzemju speciālistiem un pašu ieinteresētiem māksliniekiem apmeklēt viņa Maskavas dzīvokli, jo tas bija kļuvis par padomju avangarda mākslas Meku − bez oficiālas atzīšanas. Tomēr pirms izbraukšanas uz Atēnām pie viņa ieradušies pārstāvji no Tretjakova galerijas, tās vajadzībām pārņemot 80 procentu no viņa kollekcijas.
Kostakisa kollekcija pārsteidz ar savu vispusību. Šo avangarda mākslu veidoja dažādu tautību mākslinieki ļoti specifiskos apstākļos. Te darīšana ar ekspresionisma, kubisma un futūrisma sintēzi ar industriju kā katalistu. Pēc formas tā ir abstraktizēta māksla, izteikti individuāla, intellektuāla un optimistiski noskaņota, bet ar izteikti kareiviskiem virstoņiem vārda plašākā nozīmē. Vietām jūt neiecietību nevis ar pārliecināšanas, bet uzspiešanas vajadzību kā motīvāciju. Lai gan neiecietība vispār ir tipiska jebkuŗai avangarda mākslai, taču pēcrevolūcijas posmā šāda tendence vairs nebija organiskas dabas. Revolūcijas mutuļos uzvandītā komūnistu partijas diktatūra vēlējās redzēt radikālu un laikmetam atbilstošu mākslu. Sevišķi enerģisks šādas idejas atbalstītājs bija kultūras lietu komisārs Lunačarskis. Citiem vārdiem izsakoties, avangarda mākslai tika uzvilkta polītiska uniforma, dots noteikts mērķis, bet atstājot brīvu individuālu izteiksmi. 20.-to gadu sākumā padomju avangarda māksla sasniedz savas oriģinalitātes zenītu. Bet tā nes sevī arī dziļas traģikas dīgļus un tie ir dažādi.
Jebkuŗš avangards − radikāli jaunas mākslas pionieŗu skaits vienmēr un visos laikos ir bijis mazs. Te runa ir tikai par kādiem pāris simtiem mākslinieku. Viņu evaņģēliskā degsme, absolūtā pārliecība par savu māksliniecisko nemaldību un revolūcijas skurbulī biežā un kaitīgā savstarpējā strīdēšanās ir cilvēciska parādība un pati par sevi saprotama lieta. Diemžēl, viņi pilnībā nepaspēja tālāk veidot un attīstīt savu mākslu, kā to varēja darīt viņu kollēgas Rietumos Romā, Parīzē, Berlīnē, atskaitot tos dažus, kas devās emigrācijā (Kandinskis, Ļisitckis, Šagals). Avangarda mākslas līdzšinējā protežētāja jaunā padomju valsts zem Staļina 30-os gados tās praktizēšanu fiziski apturēja, pasludinot par vienīgo režīmam pieņemamo mākslas formu bezpersonisko, narrātīvo sociālistisko reālismu. Modernistiem bija ne tikai jānoliedz savs darbs, bet jādodas arī izsūtījumā. Tādos apstākļos mirst Drēviņš (1938. g.), Klucis (1944. g.) un daudzi citi mākslinieki. Komūnistu partijas diktatūras aparāts bija šīs nožēlojamās akcijas instruments.
Taču šī instrumenta iznīcinošās rīcības motīvētāji, diemžēl, bija paši mākslinieki, to masa, konservatīvais vairākums, kas parasti izturas noraidoši pret jaunām koncepcijām. Protams, arī tas ir cilvēciski. Viņu nemitīgās intrigas beidzot panāca komisāra Lunačarska atkāpšanos, avangarda iespaida likvidāciju valsts brīvās mākslas darbnīcās u.t.t. Pašos pamatos tā saucamā sociālistiskā reālisma koncepcija drīzāk atbilst tieši konservatīvo mākslinieku ideāliem, ne komūnistu vai kādas citas polītiskas partijas priekšstatam par to, kādai mākslai vajadzētu būt. Vai nav ironiski, ka tieši avangarda mākslinieku vispusība stāv daudz tuvāk renesanses mākslas vērienīgajam plašumam nekā konservatīvi noskaņoto mākslinieku jaunrades šaurība, kas vienmēr ir uzlūkojusi renesansi par savu paraugu.
Izstādē bija apskatāmas gleznas, zīmējumi, grafikas, tekstilijas, scenografijas, dizaina projekti, plakāti un foto montāžas, grāmatu apdare un tipografijas paraugi. Daļa no tiem ir zaudējuši savu aktualitāti, bet ne sākotnējās koncepcijas nozīmību. Tā ir kļuvusi klasiska. Sevišķi spēcīga ir glezniecības ekspozīcija, piemēram, pāragri mirušās Ļūbovas Popovas darbi, kā arī Borisa, Ksenijas un Marijas Enderes lieliskie krāsu salikumi. Uzmanību saista Aleksandra Drēviņa lielformāta abstrakcija ar diagonālu, suģestējošu krāsu kompoziciju, gleznotu 1920. gadā, kas nav minēta izstādes katalogā. Gleznā Laivas (1931. g.) un Ainava ar formām (1930. g.) Drēviņš ekspresīvi abstraktizētā manierē operē ar subtīlām pelēcīgas krāsas gammām. Šai periodā viņš reizēm ir strādājis arī pie figūrālu motīvu darbiem. Jānožēlo, ka pēc Drēviņa apcietināšanas viņa sieva, baidīdamās no represijām, ir iznīcinājusi visus viņa agrīnā posma darbus, kas atradušies mākslinieka darbnīcā. Līdzīgs liktenis ir piemeklējis arī citu avangarda mākslinieku darbus, par kaŗa darbības sekām nemaz nerunājot. Tādējādi zaudētās kultūras vērtības ir neaprēķināmas. Tas tikai vēl reizi pasvītro Kostakisa kollekcijas nozīmību.
Gustavs Klucis izstādē ir reprezentēts ar lielu zīmējumu skaitu, dažādu dizainu projektiem, foto montāžas plakātiem un grāmatu apdari. Viņš un Drēviņš ir darbojušies arī par mācībspēkiem valsts brīvajās mākslas darbnīcās. Klucis savā jaunradē vispār uzrāda lielu oriģinalitāti, piemēram, kiosku projektos, no kuŗiem, cik zināms, vismaz viens ir ticis realizēts, bet viņa ģēnijs vispaliekošākās pēdas ir atstājis plakātu dizaina sfairā.
Par Gustava Kluča pēcnāves piemiņas izstādes kodolu Rīgā 1970. gadā ir izmantots viņa atraitnes dāvinājums Valsts mākslas mūzejam. Šai ekspozīcijā ieskaitītas arī nedaudz izsūtījumā gleznotas figūrālas gleznas. Tām trūkst pārliecības un kādreizējā kluciskā žesta. Mākslinieka radošā personība ir jau bijusi nokauta ... Ir jājautā, kāpēc sastādītāji nav atraduši par vajadzīgu ievietot tik izcila un starptautiski nozīmīga mākslinieka biografiju Latvju Enciklopēdijā, ne arī tās pielikumā 1962. g.? Toties Klucis ir pieminēts Archīva 5. sējumā.
Laimonis Mieriņš
Vai Ērika Ādamsona luga Mālu Ansis ir atkal kļuvusi par trimdas brīvās domas barometru? Ar virsrakstu Mālu Ansis atkal aizliegts I. Gross mēnešraksta Darba Jaunatne 37. numurā izklāsta lēmumu nepieļaut izrādīt Mālu Ansi. Lugā kariķētais būvuzņēmējs Tirzbanurts vēl aizvien esot pārāk kontroverss. 1938. gadā lugu Mālu Ansis izņēma no apgrozības, jo tanī it kā būtu kariķēts mūsu prezidents Kārlis Ulmanis. Minsteres dziesmu dienu rīcības komitejas prezidijs bijis ieskatos, ka šī luga nebūtu piemērota svētkiem 1984. gadā. I. Gross piemetina, ka parādās bīstama tendence un cinisms, kas ne tik reti piemīt trimdas sabiedrības vadītājiem. Vadoņi paši sevi uzskata par liberāli domājošiem, par gudriem, saprātīgiem un reizēm pat par progresīviem cilvēkiem. Viņš vēl saka: Tautu turpretim bieži vien novērtē par konservatīvu, par atpalikušu un reizēm pat dumju.
Kas tad notiek rezultātā? Sabiedrības doma un tās attīstība konservējas arvien vairāk un kļūst reakcionāra, tā secina I. Gross. Mēs esam par latvisku vienotību, tā mēs bieži lasām avīžu un žurnālu slejās, un tas ir pareizi tā spriest, jo tik mazai tautai, kāda ir mūsu, ikkatra sadrumstalošanās nāk par sliktu. Bet tajā pašā laikā mūsu latviskajai bazei ir jākļūst stiprākai un lai tā augtu un veidotos, mums ir jāsaprot dažādas versijas, varianti, jo citādi domas seklums agri vai vēlu izravēs ikkatru vēlēšanos literārai jaunradei.
Polītiskie kāršu namiņi slejas un plok: vecu, nošļukušu sejas vaibstu polītiķi mūs no televīzoru ekrāniem māca, kas jādara, kas jāsaka, kurp ved mūsu pareizais ceļš. Ne jau ar ušņu duramo meklēt dardedzes zem soliem ir mūsu pretkomūnistiskās cīņas galvenais mērķis.
Noskaidrot mūsu kritērijus, pasvītrot svarīgāko − to cenšas daudzi un aizvien lasām jaunus ieteikumus.
Aivars Ruņģis (DV Mēnešraksts, 1983, 5), runā par lāčplēšiem un varonību, un saka: Šodien neviens neprasa cīņu ar ieročiem. Šodien prasa cīņu ar gara ieročiem. Viņš domā, ka pūles latviski izglītot savus bērnus, ka cenšanās mācīt savas jaunākās paaudzes pazīt latviešu kultūru, mīlēt savu tautu un savu cēlumu ir tikpat skarba, nelokāma un varonīga cīņa, ir tikpat izšķirīga un kritiska kauja mūsu tautas pastāvēšanas kaŗā kā cīnīšanās ar ieročiem rokā.
1983. gada augustā Sidrabenē notikušajās preses dienās pieņemti dažādi atzinumi (tajā pašā DV Mēnešrakstā):
Latviešu trimdas presei ir jākļūst par brīvo latviešu galveno cīņas ieroci, tai jāstiprina latviešu ideoloģiskie centieni, jo iespiestam vārdam ir milzīga ietekme un spēks. Tad vēl: Brīvajā pasaulē presi virza un kontrolē tikai izdevējs un redaktors, bet okupētajā Latvijā to apzinīgi un mērķtiecīgi saviem ideoloģiskiem un polītiskiem mērķiem izmanto okupācijas vara un tās iestādījumi.
Cenzūra, iespiestā vārda manipulēšana, dogmatika, atklāti meli, baumas, ideologu priekšraksti, grāmatu konfiskācijas, dedzināšanas − tik daudzus barbariskus paņēmienus var izgudrot cilvēks; departamenti, birokrāti, polītiķi katru taisnību piemēro priekšrakstam. Vai pret to cīnīties arī nebūtu mūsu neatslābstošais kritērija nepieciešamības alkstošais prāts?
Juris Mazutis savā vēstulē par preses brīvību (Laiks, 26.11.83.) piemin: Preses uzdevums nav nevienas patiesības t.s. atbalstīšana. Toties − preses uzdevums, vienīgais, ir patiesa notikumu atspoguļošana. J.M. raksta par T. Puisānu, kas oktobŗa Montreālas LB Ziņotājā (Mansfīldu citējot) teicis: Preses brīvība nozīmē, saskaņā ar likumu, brīvību iespiest bez iepriekšējas atļaujas, t.i., bez jebkādām vadlīnijām.
Kādi tad lai būtu tie kritēriji, kas nosaka brīvās preses parametrus, kuŗi atspoguļo darbošanās spektru? Ko lai dara brīvdomātāji, kas brīvai domu izmaiņai tic vēl šodien?
* * *
Kritizēt mūsu organizācijas, kādu tās darbinieku − amatpersonu nozīmē Šķelt vienotību, palīdzēt ienaidniekam, graut nacionālo stāju. Var jau kritizēt gan otru pusi à la Dr. Ulafs Jāņsons vai arī šo pusi, kā to dara Vanagu Kārlis, kas ir specializējies pakalpiņu gūstīšanā un ir kļuvis par trimdas modrības periskopu. Ulafs Jāņsons lieto metodi, ka bultas viņš ne vien atsit, bet tās pagriež atpakaļ pret ienaidnieku.
Ir vēl viens t.s. trimdas augoņu izgriešanas kritērijs, kas darbojas ar izslēgšanas metodi. Tā, piem., O. Stumbram un V. Krāslavietim liedza uzstāties kā dzejas autoriem pag. gada Milvoku dziesmu svētkos. Kā to pateica Sidrabenes preses dienās − fakts, ka kāds ir publicējies Latvijā ir vērtējams kā ideoloģiska pašizslēgšanās no brīvās pasaules trimdas latviešu kopības. Bet vai te var būt vairs runa par brīvo pasauli? Drīzāk esam nonākuši pie grāmatu dedzināšanas laikmeta. Vai nebūtu labāk deklarēt, ka izslēdzami būtu visi tie, kas rīkojas pretēji brīvās pasaules preses tradicijām? Ir iesācies sankciju laikmets − visus tos, kas neatbilst trimdas ideoloģijai, ar visu to, ka dzīvojam brīvajās demokrātijās, nelaist pie vārda, bet vai tad nav atļauti dažādi uzskati, brīvas diskusijas? Vai nebūtu labāk runāt par paplašinātu trimdas domu kritēriju, paturot prātā, ka mums ir vajadzīgs ikkatrs latvietis, kas sevi par tādu uzskata, kas domā un raksta latviski, kam interesē mūsu valoda un kultūra un tās tālākā veidošanās. Kāds teiks, nu atkal tie paši nolādētie kultūras sakari. Labi, sauksim tos savādāk − par sasaistību ar savu tautu, jo šādā jēdzienā mēs uzsveŗam organisku vienību, ģenētisku kopsaderību un nevis oficiālo iestāžu atļaujas un vadlīnijas.
Ir sava veida ironija, ka t.s. kultūras sakari jau veselu dekadu ir radījuši kārtīgu adrenalīna izšļāci daudzos. Tā Gundega Muchka (ELJA Informācija, 99) raksta, ko kāds ELJAs biedrs pirms pusgada teicis par kultūras sakariem, ka Vienīgais būtu šo jautājumu uzcept no jauna, tad atkal ELJĀ notiktu kas interesants un būtu vērts uz kongresiem atkal braukt. Meklējot jaunu, paplašinātāku bazi ELJAs darbībai, Juris Veicinātājs (ELJA Informācija, 99) piezīmē: Mēs varam būt patrioti, nenicinot citas tautas, mēs varam prasīt brīvību un neatkarību, nenoraidot tautu sadarbību. Ja mēs vēršamies pret krieviem, tad taču ne tāpēc, ka tie ir krievi, bet gan tāpēc, ka tie vēlas mūs sev pakļaut un izmantot.
* * *
T. Puisāns (Montreālas LB Ziņotājs, 11.83), par latviešu tautas raksturu rakstot, piemin nebeidzamās paaudžu plaisas un saredz, ka paaudžu maiņā latviešu tautai trūkst viena ķēdes locekļa. Šis ķēdes loceklis palika kaujas laukos, mira Krievijas izsūtījumos un gūstekņu nometnēs. Tad tālāk: Kā negatīvākais jauno un veco domstarpību sadursmēs pašreizējos apstākļos parādās spītība... Spītība ienaidnieka priekšā ir viens, bet spītība vienam pret otru ir pavisam kas cits. Vēsturiskā skicējumā, pieskaŗoties latviešu tautas grūtajiem gadu simteņiem, T. Puisāns konstatē, salīdzinot lietuviešus un latviešus, ka mūs raksturo krizes gadījumos raušanās nost no sabiedriskās kopas, bēgšana vienam no otra, vadoņu un ideoloģiju meklēšana ārpus sevis un samērā viegla pakļaušanās svešas varas uzspiestajai gribai. Tā svešas varas ir valdījušas un skaldījušas mūsu zemi un šī svešo varu skaldīšana cauri gadu simteņiem ir atstājusi savu negatīvo īpašību tautas raksturā: mīksto mugurkaulu, runājot pārnestā nozīmē.
Atkal gribētos pievienot vēl domu, ka paplašināti latviskās sasaistības kritēriji ir vienīgie, kā iesākt stingrāka mugurkaula uzbūvi.
Vitauts Jaunarājs (Labietis, 65) teicis dižrunu par saderības daudzinājumu, uzsveŗot, ka latvieši apķengā viens otru un savā starpā ķildojas. Šāda rīcība nevienam, bet jo sevišķi Latvijai un latvietībai, nekā nedod. Autors turpina: Mēs apvainojamies par sīkumiem. Padarām sīkumus par kaut ko svarīgu, aizstāvamu un aizmirstam saderību.
Žīdiņ, manu nāburdziņ, kur mēs mīļi dzīvojam!
Tava kaza, mana cūka, tā to ķildu iztaisīja.
Dursim cūku, kausim kazu, atkal mīļi dzīvosim!Taču pretstatā šai idilliskajai saderības idejai ir vārdi, kuŗus teikusi Ilze Sīle savā runā, kā to atreferē M. Celle (Ziemeļkalifornijas Apskats 83. num.): Dzīvojot Eiropā, jaunietis arī iemācās saprast, kādēļ pastāv naids un atriebība tautu starpā, kas tiek pārnests no paaudzes uz paaudzi, un kā caur gadu simtiem tautas ir turpinājušas cīnīties territoriālu jautājumu dēļ.
Tā lielvalstu dzirnakmeņi turpina malt mazo tautu sapni par saderību un saskaņu un mūs ierauj polītisko spēku maltuvē.
* * *
Pasaule gaida, latvieši gaida, kādi būs nākotnes notikumi? Kanadā šogad Pelikāna grāmatu apgāds paredz pārdot ap 300,000 Džordža Orvela grāmatas 1984 eksemplāru! Tas gads beidzot pienācis, kad galveno valsts iestāžu lielskaitļotāji − kompjūteri beidzot zina par mums visu: mūsu pārkāpumus, panākumus, slimības, uzticamību, polītiskos uzskatus utt.
Tā kā latvieši ir pa visu pasauli izkaisīti, modernie skaitļotāji (resp. datori) labi noderēs globālām sanāksmēm, uz kuŗām vairs nebūs jābrauc, jo visi vienlaicīgi pieslēgsies lielajām smadzenēm un momentā būs kontaktā ar visu kontinentu latviešiem... Mums jau laicīgi būtu jādomā par dažādiem kodiem, šifrām, simboliem, lai komunikācijas tīkls izvērstos plašs un lai ietaupītu laiku.
* * *
Kommentātors Viktors Upeslācis (Vaga. 1983. 5) par Kanadas organizāciju Dardedze, raksta, ka pēdējā esot aktīva sakaru komitejas plānu iedzīvinātājā. Un tālāk: Lai cik labestīgi varētu būt šo cilvēku patiesie nolūki, latviešu trimdas vairākumam šis vārds pēdīgi ir kļuvis gandrīz vai sinonims nevis ar latviešu, bet ar padomju kultūru.
Vai autoram neienāktu prātā, ka arī Dardedzei ir savi plāni un cik redzams no šīs nelielās grupiņas, pats galvenais un tikpat kā vienīgais plāns ir pietikt klāt latviešu kultūrai, kas mūsdienu apstākļos ir grūts uzdevums. Rīgā ražotās mākslas filmas, labākie mūsu dzejnieki un rakstnieki, komponisti, − tas viss ir bijis tas, ko Dardedze ir mums sniegusi, izkārtojot techniskās vajadzības un detaļas, to darot brīvprātīgi.
Vai viss tas, ko Dardedze ir rīkojusi, būtu apzīmējams par padomju kultūru? Īstenībā tur nav nekā tāda, no kā būtu jābaidās, ko apgalvot varēs ikkatrs, kas redzēja Ezera sonāti, Puiku, Cepli, Nāves ēnā u.c. filmas. Es nedomāju, ka mūs apvaino fakts, ka Latvijā rodas labas mākslas filmas ar latviešu aktieŗiem, režisoriem, izmantojot mūsu klasiķu R. Blaumaņa, J. Jaunsudrabiņa. P. Rozīša u.c. darbus.
Ja nebūtu Dardedzes, mēs filmas un Rīgas dzejniekus arī neredzētu, kas pēc Upeslāča domām droši vien ir labāk. Bet ja ar šo visu paskaidrojumu vēl par maz, vai tad šī čekas stigma nav pielipusi pašam rakstītājam? Var jau sprunguļus mest, bet ko lai dara, ja beigās pietrūkst skalu? Un beigās vēl V. Upeslāča apgalvojums. − kā domā trimdas vairākums. Jājautā, vai tad viņš tiešām ir izvedis aptauju? Kāda statistika ir notikusi? Ir jau varbūt tautieši, kuŗiem vārds Dardedze derdzas, bet sinonimu vārdnīcā taču teikts, ka dardedze nozīmē varavīksni, kas izklausās pavisam labi. Ir vēl trešais sinonims dzervelce.
* * *
Trimdas ieilgums nozīmē pieaugošu neiecietību, nevēlēšanos diskutēt atšķirīgus tematus racionāli, kas norāda, ka pazudis ir tas izlīdzinoši augšupvelkošais labestības elements, kas ļāva agrāk gan izmest vilnu, bet pēcāk atkal sanākt kopā un turpināt tālāk. Vētra, kas sacēlās pēc Raimonda Staprāna lugas Sasalšana izrādēm un vēlāk pēc tās iespiešanas Bostonas Žurnālā, ir sākums trimdas pataloģiski slimīgajai fazei, kad uztraukti tautieši meklē vainīgos, kas ir pelnījuši sodu un būtu izslēdzami.
Nav mums vajadzīgo kritēriju, nav normu, nav mērījamo mēru mūsu darbības bazei, mēs pamazām pazaudējam kulturāli latvisko ziņu, jo autora Staprāna nolūks taču nebija attēlot leģionāru kaujas ainas, nebija runa par jebkādu vispārināšanu, par leģionāriem kā tādiem. Tur bija tikai kāds individs, no gūsta iznācis. Ja vispār ir runa par sasalšanu, tad tāda notikusi jau dažās sabiedrības daļās, daži centri ir jau sākuši pārkaļķoties: vidējā paaudze kļūst veca un vecā − senīla. Mēs to, protams, neatzīsim līdz pat kapa malai. Gan jau drīzumā vēl kāds pateiks, ka mūsu nerātnās dainas arī ir tikai kāda indivīda safabricējums.
Tālivaldis Ķiķauka
