30.
Un ja mums būtu aizliegts − jā, galīgi aizliegts − precēt sveštautiešus?
Nopietni. Ne jau ar kaut kādu priekšlasījumu burvestību, nedz paļaujoties uz ievadrakstu morālo spēku, kur nu vēl radu un draugu sirsnīgajās aizrunās ieklausoties. Pavisam ne ar varas vīru un mācītāju sprediķiem, ja tāds temats vispār repertuārā. Nedz arī netieši, − uz skolu, uz kursiem, uz nometnēm, uz svētkiem mudinot. Nē.
Bet vienkārši, − draudot ar cietuma sodu.
Pagaidiet! Zinu par demokratiju, brīvu izvēli, mīlestību un tā joprojām. Zinu. Arī redzu rezultātus... Bet − ja nu?
Noteikti nenotiktu debates par dievkalpojumiem angļu vai citā − ne latviešu − valodā. Tas − vienīgi uzreiz iekrīt prātā kā praktisks jautājums, kas pats no sevis atrisinātos. Diezgan droši arī izsīktu gudrošana par latviski mazrunātājiem resp. jauktu laulību atvasītēm un kā glābt tos, kas tomēr vēlas apgūt sava pusmantojuma rudimentus. Mēs taču visi runātu, strādātu, darbotos, dziedātu − tikai latviski! Nē?
Vispirms − varbūt tikai tādu uzkrītošu slimības simptomu nokārtošana. Bet tādējādi mēs vairotos un kuplotos latviski visādos apjomos. Un skaitliski, − protams. Mēs redzētu, satiktu, manītu daudz vairāk īstus mūsējos. Bet tad arī uzplauktu latviešu skolas un būtu jāmeklē profesionāli, kompetenti skolotāji. Pulciņiem, apvienībām, biedrībām, draudzēm, klubiem − zelta gadi, īstas latviskas rosmes pilni ar nodrošinātu jauno maiņu. Darbība paplašinātos, kļūtu nopietnāka un būtu, piemēram, jārunā par demokratisku polītisku dzīvi, visādu ieskatu ietilpināšanu rūgstošā, veselīgā trimdas kopībā. Un ja jau tā, kur nu pakalpojumu sektors! Vēl desmitiem latviešu delikatešu un juvelieŗu veikalu! Kursus, svētkus, nometnes − pilnīgāk, biežāk! Augstāku vilni sistu sarīkojumu sezona katrā latviešu apriņķa centrā.
Un pat kultūra. Mēs varētu atļauties maksāt rakstniekiem, avīžniekiem, komponistiem − un viņi spētu ražot, uz īsto dzīvi neskatoties pār plecu. Kādi vareni kultūras šedevri mums nerastos! Izveidotos beidzot pieņemama bērnu un pusaudžu literātūra. Bērniem būtu ko lasīt, un viņi prastu to darīt. Laiks iznāktu katru dienu ar 100,000 eksemplāru metienu un jauniešu pielikumu, Jaunā Gaita − ik mēnesi ar 25,000 metienu. Mēs vairākos centros okupētu televīzijas un radio viļņus ar krāšņiem, kārtējiem raidījumiem. Skaņu plates, videolentes, popgrupas, mākslas − vecās un jaunās izstādes. Debates, kritika. Grūti, grūti nāktos to visu savaldīt un kaut kur virzīt... Salidojumi, kongresi, veselas teātŗa nedēļas, jaunas lugas, kas reizē pārvērstos televīzijas drāmās visādās valodās, jo profesionālu tulkotāju mums arī netrūktu. Jaunas grāmatas, jauni apgādi, bagāti grāmatu galdi. Visur šņāktu stelles, vītos Nameja raksts, podi ceptos...
Mēs būtu spēcīgi un lepni, viens pret otru iecietīgāki un katru gadu dotu Latviešu Fondam miljonus.
Ar vārdu sakot, jauki. Nekas jau īsti no tādiem gājieniem mūs arī tagad neattur, bet... Un vai mērķis galu galā neattaisno metodes?
Mērķis jā. Esam par to gana runājuši, esam gudri runātāji un ar plašu žestu viens otram padomu mīlam dot, bet ar darīšanu, zem brīvības karogiem pārpilnībā dzīvojot, ir gājis tā plānāk. Ir kas darīts, ir darīts, bet ja mums nebūtu tā mazā, pašaizliedzīgā darītāju kodola, tad pat nevarētu teikt: mērķis ir pašiem pastāvēt latviskumā un palīdzēt Latviju atjaunot. Gar kas un kā, un kāpēc, un kad, un kur neskaldoties − par to taču nav šaubu? Nedrīkstētu būt. Bet ja nevaram godīgi to pastāvēšanas daļu noorganizēt − tā brīva izvēle, lūk, no mums to laikam pārāk karsti neprasa un pašapziņa neatsveŗ tos svešo zemju brīnumus − ja mēs kopējo nāvīgo draudu tīri personīgi neuztveŗam, tad arī tādu drakonisku aizliegumu nevajadzētu gluži izsmiet.
Aizliegts! Katrs no mums ir vajadzīgs Latvijas nākotnei. Katrs no mums var darīt neaizstājamu darbu Latvijas labā.
Pag. gada 5. septembrī Ķīnā − milzīgā, cilvēkiem bagātā, kultūras mantojumā senā un gudrā Ķīna − ar veselu likumu sēriju aizliedza tās pilsoņiem, it īpaši tiem, kas dara svarīgu, neatvietojamu darbu − precēt sveštautiešus. Ķīna, tautieši!
Un ko mēs?
Juris Mazutis
