| Valdis Dzilna |
 |
|
TEV |
Man mīlestība ir kā ziedi. Un saules gaisma pāri līst. Kas trausli, vārīgi un viedi. Man mīlestība ir kā ziedi. Vai tu par skumjām dažreiz dziedi. Kad ziedu krāšņums balē. vīst? Man mīlestība ir kā ziedi Un saules gaisma pāri līst.
|
| LATVIJA RAUD |
Māte Latvija raud: Raud par saviem Zudušiem dēliem. Ne krituši brīvības kaŗā, Bet pārēdušies cittautu labuma, Pietupušies un nobučo kažoku Sarkanam lācim.
Māte Latvija raud: Raud par savu Kristīgo brāli, Kas aizvainotā pašlepnumā, Ne miris, bet svaidīts savā svētumā, Raksta reiz gadā gana vēstuli Un gaudas vējam...
Māte Latvija raud: Raud par saviem Gudrajiem vīriem, Kas, zemes graudu stiprināti, Baltajā dzirā reibuši, līksmojas Un kopā vilto senās varonības Vēstures lapas.
Māte Latvija raud: Raud par saviem Dēliem un meitām, Kas gudri runā un skaisti dzied, Bet negrib v i e n m ē r ēst pelavu maizi: Aušoties vagaru pātagas švīkstus, Atgriežas trimdā...
|
|
Nikolajs
Kalniņš
|
|
| KAS PALIKS? |
Jauns mācītājs aiziet no draudzes. Ko spriedīs nākošās audzes: Vai tas viņa grēks, Vai ticības spēks?
Vienu mēs tagad jau zinām: Bez viņa mēs svētkus svinam. Bez viņa nu Dievu lūdzam. Mēs viņam grēkus vairs neizsūdzam.
No savas tautas viņš aizgriezies. Kas paliks, ja visi projām ies?
|
|
Knuts
Skujenieks
|
|
| * * * |
tu paskaties manās acīs ne iedomība ne slava tikai milzīga vientulība kā neiežogota pļava
un tādas brieža bailes nest savu skaisto krustu lai drauga vārdu kā lodi zem lāpstiņas nesajustu
un vienīgi saulei līdzi brist pa palagu zaļu tu paskaties manās acīs pret to nav nekādu zāļu
|
| * * * |
tu cilvēk palaid vaļīgāk sev muturus un tapas un domas nāk un runas nāk kā jaunas bērza lapas
nekādas vēlēšanās nav ne atmaskot ne graizīt tu firmamentu gatavs jau kā govs ar mēli laizīt
kad naktī siltu zemju gaiss tev piedzen pilnu nāsi patiešām cilvēk aplamais ko gan tu satiesāsi!
|
| * * * |
tā es savu dzīvi krauju tā kā vārna ligzdu krauj smukuma tur nav tik pašam šūpoties uz zara ļauj
saule vēji sniegi lieti kaķi ļaudis jā paties caurredzamam pieietamam nav tik viegli turēties
tikai paldies neizsacīts klusiņām zem mēles skan tad kad pati vakarzvaigzne apsēžas uz ligzdas man
|
|
|
|
|
ATKAL ELLES VĀRTUS VEŖU
|
Aizbeŗu ciet upes delnā. Lai pats savu nelaimi kaltu. Plaukstā sviedri tek melni. Kamēr delna vēl balta.
Sauju smilšu dūrē žmiedzu. Smiltīm iztekas aizbērdams. Velnam glumu roku sniedzu. Kaut laime pati nāk tecēdama.
Aizbeŗu acīs kanālus ciet. Sauju smilšu tajās beŗu. Lai pats savu laimi lietu. Atkal elles vārtus veŗu.
|
| * * * |
Savus pirkstus vairs nevaru saturēt rokās. Kā elpa pie stikla, tā neturas logs rūtīs. Kā pārgrieztas sliekas mani pirksti lokās. Nav man vairs nevienas ribas krūtīs.
Savus vaigus vairs nevaru saturēt mutē. Delna neturas saujā, pirksti neturas riekšā. Aknas, liesa, zarnas, plaušas sirdi stutē. Izlīdis, ģindenis manī netiek vairs iekšā.
Un priekšā stāv cigareti rokā. Kā logs raugos savās tukšajās rūtīs Kā dūmi tā ribās tik gausi lokās Ap sirdi, kas nupat vēl bija man krūtīs.
|
| * * * |
Tveŗu spalvu, lai sevi dedzinātu burtos. Lai nepaliktu nekā no manis paša. Pūšu uz lapas lai guns karstāk kurtos. Kaut šī būtu mana pēdējā dvaša.
Mana roka simt reizes dedzināta sārtā. Dvēsele, kā izkārta veļa, virs ielas plīvo. Simt reizes tā žāvēšanai debesīs kārta. Simt reizes nocirstā roka atkal no jauna dzīvo.
Lapa gail, spalva svilst, burti deg sārtā. Tinte kūp, vārdi grūst un sakūst vienā vārdā. Un viss, kas palicis no manis paša. − Pirkstos degoša roka un nokaitēta dvaša.
|
|
STRASBURGAS KANĀLIS
|
Zem kāda kristalla plūst kanālis. Ka tā ticīgie droši staigāt var pa to? Zem kājām guldz pilsētas uzšķērstās vēnas. Un ne ledum, ne sirdij apturēt to.
Pilsētas iekšās verd, virmo, mutuļo. Kunga krokas un zarnas skalodamās irdz. Ar baltām putām mūžīgi asiņo Nekad no asinīm neizplūstoša sirds.
Ja iebāž pirkstu aiz neticības Plūstošā vātī, kanālis to slīcina tīši. Mirklī neticīgo saplosa kaijas, Kanāla baltie asinsķermenīši.
Kā sieviete kanālis pazūd savās platajās gūžās. Tanī ielēkdams peldēšu vienās lauskās. Un pazudīšu ar gulbjiem, kas ieslīd slūžās. Manas dzīvās asinis dzīvā brūcē putos aukstas.
Aizspurdz ausīs kaijas, peld gulbji asinīs. Tie aiztur manu elpu, aiztur dzirdi. Neaizsals, nesakaltīs, nesadzīs. Kanālis mūžīgi ies caur manu sirdi.
|
|
TRĪS IESPĒJAS
|
Dievs ir. Cilvēkam ir dvēsele. Dvēseles augšām ceļas. Veļi pa zemi veļas. Eņģeli mīlējas. Ir jupis, ir raganas. Dievs ar velnu sarunājas. Bet man, te vidū, nav vaļas. Un man te nav vietas. Veļu nav. Raganu nav. Elles nav. Eņģeļi mīlējas. Laika nav. Velna nav. Cilvēkam ir dvēselle. Dieva nav.
|
|
|
|
|
KUNGU RIJU KŪLĒJIEM
|
Mūsu kaklā pakārtais dzirnakmens sveŗ septiņi simti tonnu. Nav viegli pacelt galvu. ja nav septiņsimt gadu tas darīts.
Vēsturi nomest nevarēs šodien. nevarēs nomest ne rīt, ne parīt. bet kādreiz būs tomēr jāpieceļas un kūkums būs jāiztaisno, un jāsāk to darīt, kas mūsu tautai par labu nāk.
Par kūkumu nebūtu jāuztraucas − to vēl paaudžu paaudzēm pietiks.
Daži jo cītīgi ik rītu uz muižu steidzas. Sapņos tie riju kuļ. bet nomodā − brāli nodod. Vai tad viņi nezinātu. ka klaušu laiks jau sen beidzies?
|
