Ar rakstnieka un grāmatu izdevēja Mintauta Eglīša atmiņām turpinām rakstu sēriju par Spodri Klauvertu − cilvēku, kas 30 gadus Austrālijā bija stāvējis kūmās katram lielam kulturālam pasākumam, bet kuŗu naktī traucēja anonimi zvanītāji... Nākamais šai sērijā būs Ulža Šiliņa raksts.

 

 

Mintauts Eglītis

SPODRIS MANĀ ATMIŅĀ

 

Maz ticams dēku stāsts ir dzīve mana...

Arveds Švābe

 

Togad daudz lija.

Pametis saulaino Kvīnslendu 1950. g. maija beigās, biju ceļā uz lielo pilsētu Sidneju, uz jauno darba un dzīves vietu. Lija nepārtraukti: kaut kur ap gaŗā ceļa vidu vilciens gāja kā pa ezeru, visur ūdens un ūdens, vietām pat sliežu ceļa neredzēja. Nelielā pilsētiņā mūs izsēdināja, veda tālāk ar armijas mašīnām un no kādas augstākas un sausākas vietas atkal braucām vilcienā, tad laikam autobusā un kā beigās nokļuvu Sidnejā vairs nemaz neatceros.

Sidnejā tas pats: no rīta piecēlies, ar elektrisko vilcienu braucu uz darbu − līst, tumsa; nostrādājis savas stundas spēkstacijā, braucu uz māju, atkal līst, atkal tumsa. Kas tā par pilsētu, kur tikai tumsa un lietus? Manā dzīves vietā − Benkstaunā, pusē vaļējā verandā, no rīta pamostoties, viss pielijis − slapja gulta, spilvens. Jāerrojas par visu − nakti, tumsu, lietu, − kā uz postu.

Kaut kur tomēr ļaudis pulcējas. − vai nu bez tā! − ziņa aizsniedz arī mani, un vienā brīvā vakarā stāvu mazajā Centrālhallē pie Sidnejas galvenās stacijas. Gaiša telpa, latvieši vien, neviena gan nepazīstu, un pie manis pienāk arī gaišs, jauns cilvēks, kā no Ērika Ādamsona vārsmām izkāpis. Iepazīstamies, manu vārdu viņš jau zina, pats saucoties Spodris Klauverts. Rakstot šo to Austrālijas Latvietim, tai sakarā tad gribot ar mani parunāties. Šovakar kāds lasa referātu, uzstājas Lita Zemgale, Viliberts Štāls, vēl laikam kāds. Norunājam satikties nākamās dienas vakarā Benkstaunā, tas labi, arī viņam pa ceļam.

Tā nu parastajā tumsas vakarā stāvu Benkstaunas stacijas laukumā: gan ne vairs līst, bet uzkritusi tāda kā migla, un līdz ar to no tumsas izsijājas arī pats jaunais paziņa. Priecājas, ka esmu atnācis, pajautā par darbu, par Kvīnslendu, tad ejam pa pielijušām, tumšām ielām pāri kā grāvim, kā kanālim aizvien dziļāk tumsā. Izrādās, Spodris dzīvo Pančbaulā, tā pirmā pietura pēc Benkstaunas, bet viņa dzīves vieta nav ne vienā ne otrā, gan kaut kur vidū. Neatceros vairs, kā tur izskatījās, laikam istaba, tas viss jau aiz gaŗiem gadiem, un nav arī svarīgi. Runājām šo to, mums viss it labi saskanēja, tādēļ norunājām atkal tikties. Viņš organizējot literāros vakarus Sidnejas Latviešu Labdarības Biedrības paspārnē: šo biedrību dibinājis kopā ar citiem veclatviešiem kādreizējais Latvijas operas dziedonis Kārlis Nīcis.

Tā sākās mūsu draudzība, un jāsaka − visa mūsu tikšanās notika galvenokārt vakaros un naktīs, jo dienā strādājām. Jā, vakari un naktis! Spodris bieži mainīja dzīves vietas − kas tam par iemeslu, nebija mana daļa, laikam kādas neērtības vai kas cits. Pametis Pančbaulu, viņš dzīvoja Benkstaunā, Artura ielā; tur tika likti pamati Sidnejas Latviešu Teātrim, tur bieži notika mēģinājumi. Tad viņš dzīvoja kaut kur Dalvičhilā, vēlāk Padingtonā, slavenajā kvartālā Kingskrosā. Ne jau izpriecu meklēdams, bet tur bija iespējams vieglāk dabūt istabu. Vienu laiku dzīvoja arī Ašfīldā, tad Fērfīldā un beidzot novietojās Stretfīldā, kur nodzīvoja visilgāk − līdz savai aiziešanai. No katras šīs vietas palicis atmiņā tikai kāds nenozīmīgs priekšstats. Padingtonas laikā viņa istaba bija apakšstāvā − apmeklētāji tad parasti iegriezās mājas priekšas dārziņā, ieliecās caur atvērto logu un padeva labvakaru. Ja logs nebija atvērts, pieklauvēja pie rūts. Kingskrosā istaba bija trešajā stāvā, kā šaurs aizgalds, tur aiz sienas vienmēr strīdējās parasti vīrietis un sieviete, bija kāda nesaprašanās, tad gāzās krēsls, kaut kas krita, durvis aizcirtās − kāds noskrēja lejā, projām. Kingskrosā laikā, kā jau pilsētas centrā, kur viss pieejams, šad tad iegriezāmies kinoteātrī. Vieni vakaru laimējās noskatīties divas filmas, kas palikušas atmiņā līdz šai dienai. Pirmā bija Hofmaņa stāsti ar austrāliešu slavenību − baletdejotāju un aktieri Robertu Helpmanu, otra − 1984, pēc Orvela romāna, ar Edmundu O’Braienu galvenajā lomā. Lielisks bija Helpmans, katrā cēlienā citāds, spēlēdams ļauno varoni; fascinēja oriģinālais 1984, kur visi bija Lielā Brāļa ziņā un varā. Ilgi tai vakarā staigājām, runādami un vērodami gaišo Krosu. Burzmā pamanījām pazīstamu dāmu ar savu draugu; spriedām, ka vīrs viņai laikam strādā nakts maiņā. Bet tā jau nebija mūsu lieta: te bija Hofmaņa stāsti un Kross, te viss varēja gadīties.

Tāds Hofmanis, varbūt, savā ziņā bija arī pats Spodris. Ne nu gluži tāds, tomēr ar zināmu ticamību uz viņu varētu attiecināt Arveda Švābes vārdus: „Maz ticams dēku stāsts ir dzīve mana.” Ne jau dēkas, kuŗas Spodris būtu pats meklējis (varbūt arī kāda), bet dzīves daudzpusība, kas pavērusies pretī, ar personiskām un sabiedriskām veiksmēm un neveiksmēm (pārsvarā gan veiksmēm), ar mēģinājumiem drāmā, ar idejām, kuŗām vienmēr pārbagāta viņa galva, no kuŗām daudzas īstenojās. Vienmēr viņš bija drošs par savu lietu, un visumā viņam laimējās. Vienmēr optimistisks, vienmēr ar smaidu, vienmēr ar kādu asprātību un labu vārdu katram viņš izgāja cauri savam laikam gan citur, gan Sidnejā.

Spodŗa organizētie literārie vakari notika reizi mēnesī, tie kļuva par regulāru, iecienītu notikumu, kur satikās Sidnejas „literārais simts”. Mainījās telpas, beidzot tie iegāja pašu Latviešu namā. Kad pienāca šo vakaru desmitā gadskārta, Spodrim radās doma rīkot rakstnieku dienas Austrālijas mērogā. Melburnā dzīvoja seniors Jānis Sarma, Vallavallas garīgā seminārā strādāja prof. Pauls Jurēvičs, Adelaidē − dabaszinātnieks, balādists Kārlis Ābele, Brisbenā − kaŗavīrs, dzejnieks Andrejs Iksens, tepat Sidnejā − Lūcija Bērziņa-Felsberga un Teodors Tomsons. Tad vēl jaunie autori, „piecīši” − Lindbergs, Pļavkalns, Ābele jun., Brēdrichs un Silkalns. Sidnejā dzīvoja arī Raits Birkmanis un tālajā Pērtā Elga Leja. Sasauca literātu, mākslinieku, sabiedrisku darbinieku apspriedi; Spodrim jau visa Dienu norise bija izdomāta − ar prozas, dzejas vakariem, referātu rītu, teātŗa izrādi − jaundarbu, izstādēm, balli. Spodris bija visur klāt, visu ievadījis vēlamā virzienā, vajadzēja tikai pievienoties un strādāt. Viņš tiešām bija dzimis sabiedrisks darbinieks. Kopā ar citiem dibinājis Sidnejas Latviešu Teātri (darbojies arī vēlāk I. Sveiļa ierosinātos gadskārtējos latv. teātŗu festivālos), uzsācis literāros vakarus, daļēji ierosinājis un izkārtojis pirmās Austrālijas Latviešu Kultūras dienas, kas līdzīgas dziesmu svētkiem citās zemēs. Nu tagad atkal − Rakstnieku dienas. Nebija nekādas garantijas, kas segs zaudējumus, ja Dienu gaitā kaut kas neizdotos, − bija tikai „ticība un labas cerības.” Ar „mīlestību” vajadzēja strādāt. Spodris visu darīja ar vērienu: ja Rakstnieku dienas arī neizvērstos gluži tik varenas kā Pirmie vispārējie dziesmu svētki pagājušā gadsimtā tēvzemē vai kā Aranchuesas teātŗa un mākslas svētki senajā Spānijā, tad vismaz kaut kas tām tuvumā. Atklāšanā jādzied Sidnejas latviešu vīru korim, arī solistiem un nobeigumā Sidnejas latv. b. jauktam korim. Gulbergs iestudēja Zīverta atsūtīto cirka spēli Fiasko, Motmillers, Jānis Svilāns u.c. kārtoja izstādes utt.

Toreiz sagadījās, ka dzīvojām vienā priekšpilsētā − Fērfīldā, katrs gan savā centrā, ar savu pasta iestādi − viņš Fērfīldas vakaros es − Smitsfīldā. Apmēram pusotra kilometra gaŗo distanci starp mūsu mājām tad nu pa Dienu laiku tikām mērījuši neskaitāmas reizes. Pēc katras apspriedes viena vai otra mājā, vēl „vadījām” viens otru ceļā, dažreiz līdz vēlai nakts stundai. Bija arī „problēmas”: Kārlis Ābele sūtīja ziņu, ka darba dēļ viņam nav iespējams klapatoties šurp ar vilcienu no tālās Adelaides, nevar tērēt tik daudz laika. Tad sitām telegrammu, ka maksāsim lidmašīnu. Tā toreiz bija tikpat kā goda lieta, ka dalībniekiem segsim ceļa izdevumus, − noteikums bija arī, ka katram jāierodas pašam, nekāda darbu nolasīšana nenotiks. J. Sarma atteicās braukt, jo nekur no Melburnas ārā neizkustot, esot tam par vecu. Bija te daži viņa skolnieki no Daugavpils laika, kas piedāvājās viņu atvest un aizvest ar saviem spēkratiem, tomēr Sarma neatbrauca. Viņam tad arī vienīgajam tika dota iespēja atsūtīt darbu nolasīšanai. Andrejs Iksens no Brisbenas žēlojās, ka neesot ziemas drēbju. Toreiz bija jūnijs − Austrālijas „ziema”. Spodris bija ar mieru gādāt arī drēbes. Dažs mūsu paziņa, to padzirdējis, nosmējās: ar ko visu jums gan nav jānodarbojas! Neatbrauca arī Iksens kaut kādu iemeslu dēļ, − ar vai bez drēbju sūtīšanas.

Dienas tiešām izdevās. Sabrauca visi, kas bija aicināti, pat Elga Leja no tālās Pērtas − veicot 3284 kilometrus; tas bija tā, kā braukt pāri visai Eiropai dažu dzejoļu dēļ. Sagaidījām viesus, lai kā katrs braucis − ar vilcienu, lidmašīnu, vai spēkratiem. Ar fotografiju rokā abi ar Spodri stāvējām Stretfīldas stacijā un gudrojām, kāda tā Elga no Pērtas izskatīsies. Un bija tikpat smuka kā bildē, pazinām jau pa gabalu. Ļaudis saplūda kā visos lielos sarīkojumos, Ed. Šmugajs rakstīja avīzē: kā baznīcas svētkos Aglonā... Bet šī bija tāda vienīgā reize, ejot Dienām gadskārtēji apkārt pa citām lielākām pilsētām, tik daudz apmeklētāju vairs nesanāca. Gludajā Dienu gaitā gadījās arī kādi sīki sastrēgumi. Literārajos sarīkojumos autorus pieteica Sidnejas latv. teātŗa aktieris, − veiksmīgs komiķis Vilis Ducmanis. Drusku stiprinājies, viņš atļāvās vienu otru piparotāku piezīmi. Publikai patika, tā smējās, bet balādists Kārlis Ābele apvainojās, pēc sarīkojuma devās uz lidostu, lai brauktu mājās. Viņš teica: ja man vajadzēja braukt, tad aizbraukšu, ja ne, tad atgriezīšos. Bet nebija tai vakarā lidmašīnas, viņš atgriezās. Atzina: vajadzējis palikt. Par to mēs pēc tam vēl ilgi korespondējām. Nobeigumā, pēc Rakstnieku dienām, rīcības komitejas sēdē, kur savilka galus, pēc ceļa naudu izmaksas (Elgai par ceļojumu no Pertas gan varējām samaksāt tikai trīs ceturtdaļas), īres naudām, par saplēstiem traukiem, (teātris izrādes ienākumus paturēja sev), galdautiem, muzikantiem etc, etc, palika kasē tikai 4 mārciņas. Teodors Tomsons, kas arī bija komitejā, sacēlās: lūk, kur, par ko aiziet gara darbinieku pūliņu augļi; kas paliek pāri − nieka graši! Jālieto nodrāztais teiciens: tāda ir dzīve.

9. (Šmugaja) Kultūras dienām iespiedu programmas; darbs bija liels, mana spiestuve maza. Bieži gadījās, ka uzņēmos par daudz lielus darbus, bet laika bija maz, īpaši, ja darbs jāveic noteiktā termiņā (kā Hemingveja stāstā, − vīrs vecs, bet zivs par lielu). Spodris, palīdzīgs būdams, nāca palīgā. Pēdējās 2 dienas bija īpaši smagas, darbs ievilkās naktīs; visās malās spiestuvē bija nosviesti, sagāzti jau lietoti salikumi; toreiz man vēl nebija linotipa, burtus salika ar roku, bet nebija vairs laika tos izšķiŗot.

Tad Spodris ar pinceti lasīja laukā no sagāztajām kaudzēm burtus, kuŗu man trūka, lai varētu salikt jaunas rindas. Kad sākām pagurt, tad gājām uz māju iedzert krūzi kafijas un noklausīties Sibeliusa „Finlandiju”, kas, tāpat kā Bēthovena piektā, bija Spodŗa iemīļots gabals, īpaši pagurušu spēku stiprināšanai. Pēdējā pēcpusdienā, kad vakarā jau sākās Kultūras dienas, Spodris nolikās atpūsties, bet bija tik cieši aizmidzis, ka nevarējām viņu vairs piecelt, šauj kaut ar lielgabalu. Beidzot tomēr viņu uzdabūjām kājās, un viņš aizgāja atklāt jauno dzejnieku vakaru, ar ko Kultūras dienas sākās; aizgāja atkal „Finlandijas” pavadīts, kad vientuļa oboja uzsāk brīnišķīgo „Ceļinieka dziesmu”, ko pēc tam pārņem iejūtīgais, aizkustinošais stīdzinieku koris. Patiesībā jāiet bija man, bet es aizsūtīju Spodri savā vietā (par ko Šmugajs vēlāk bārās), − paliku brošēt programmas, ko vēl daudz vajadzēja nākamajās dienās.

Spodris bija liels klasiskās mūzikas cienītājs. Pie viņa ciemojoties, allaž varēja noklausīties ko jaunu un interesantu, ne tikai klasiku vien, ko viņš bij atradis platē vai kasetē iespēlētu. Pie teātŗa strādādams, gādāja arī tam mūziku, trokšņus. Tā reiz, atceros, klausījāmies dažādu valstu himnas. īpaši interesanta bija kādas, laikam Dienvidamerikas valsts himna, − ļoti gaŗa, no kuŗas lietojot tikai īsu fragmentu. Latvijas himnas, protams, platē nebija, tikai igauņu, patiesībā somu, kam viena meldija, bet citi vārdi: „Mans prieks un mana laimība”, ko ar sajūsmu dziedājām līdz.

Braucot autobusā uz latviešu centru Stretfīldā, varēja bieži redzēt Spodri Bulvāra un Hjūma lielceļa stūŗa tuvumā uz vienu vai otru pusi ejam, kaut ko nesam, parasti piebāztu portfeli vai kādu saini. Tur viņš nāca, no darba vai no sava stūŗa veikalu centra, kaut ko iepircies. Tad es reizēm izkāpu pieturā viņa mājas priekšā un gāju pretī. Ieraudzījis mani, viņš jau pa gabalu sauca kādu savu īpatnējo sveicienu. Un liekas, arī tagad dzirdu viņa bieži lietoto uzrunu:

„Beidz nu, Eglīt.”

Tiesa, jābeidz. Hofmaņa stāsti sen beigušies. Klāt arī 1984.