... ES ESMU NOTEIKTS KOMŪNISTS,
BET JA KOMŪNISMS SASTINGTU −
ES IETU VĒL TĀLĀK.

LL

Un kur tik nu vien latviešu nacionālisms nav bijis meklēts: mītos, dziesmās, klētīs, rijās, saimnieku gultas segu rakstos, kalpu bērnu šūpļa izgrebumos, bāra bērnos, kumeliņa riksī, jumjos, mēnesī, saulē, ganu dziesmās, kamanu rakstos, nārās (Annus), un Māras klēpī (Augusts). Runāts ir daudz par nacionālo garu un dvēseli. Citiem vārdiem, latviskums ir kults, malts, veļiem mielots un ar skalu gaismu meklēts. Rīgā šodien ir viena liela baltdzeltena nacionāla bize, ko nēsā no teātŗa uz teātri, uz operu un tad uz kino studiju liekot galvā Leldēm, Baibiņām un Maijām.

Kalevalas dziedonis LL ieraudzīja nacionālismu komūnismā. Un mēs nevaram teikt, ka viņam trūktu gara acugaismas.

ES ORĀTORS KĻUVU, ES TRAUCOS
KĀ VISSPĒCĪGS KUSTĪBAS TRIBŪNS:
UN TOPOŠĀ LAIKMETA VĀRDĀ
MAN PACELTĀ ROKĀ UN ŽESTĀ
BIJ UZVARAS LOZUNGS: ES MĪLU
    TO, KUŖA IENĀCA PULKĀ!

„Vai ārprāts? Kāda kopība nacionālismam ar komūnismu?” Tā „trimigrantu bandīti” savās draudzes biļetenu slejās kā vaļinieka govis, pērngad atvesto sienu ēzdami, īgni atgremo:

NĒ. KOMŪNISMAM AR NACIONĀLISMU KOPĪBAS NAV!

Daudzi komūnisti un sociālisti savā laikā domājuši līdzīgi. Raini Saeimā izsmēja, kad viņš teica, ka ir sociālists un nacionālists. Bet tie, kas dziļāk mūsu sabangotā gadsimtā ieskatījušies, šinī kustību un emociju mistrojumā ir saskatījuši gan debesu pērļainos vārtus, gan gorgoniskus briesmoņu viepļus. Ļeņinu izņemot, gandrīz vai visi komūnistu lielie vadoņi ir karjeru iesākuši kā nacionālisti: tas tā bija ar Staļinu, Mao, Ho Či Minu un Kastro. Par latviešu revolucionāriem mēs varam teikt: jo kreisāks, jo nacionālāks.

SITAM KĀ KĀRTIS MĒS DZĪVES UZ GALDA −
SITAM UZ LAIKMETA GALDA.

Dziļi nacionāli cilvēki bija Stučka, Roziņš un Daniševiskis. Kosmopolītiskāki bija Kalniņi, Mendeŗi un Cielēni, kuŗi bija reizēm vāciski, reizēm franciski.

Rainis? Kā ar Raini? Šinī plejadā Rainis pieskaitāms nacionālistiem.

Šodien šis nacionālisma un komūnisma sindroms ir daudz saredzamāks nekā revolūcijas laikā, jo nacionālas frontes dominē pāri darba frontēm.

LL pārsviešanās kreiso pusē vēl joprojām ir neizprasts, daudzi teiktu naīvs, ja ne nodevīgs notikums mūsu kultūrvēsturē. LL pārsviešanās ir izjusta:

BEIDZOT ESMU ATRADIS SAIMNIEKU,
KUŖŠ AR MIERU MANI IZMANTOT.

Tas it sevišķi sāpīgi, jo savā veidā viņš bija pirmais, kas nepārprotami prasīja polītiski brīvu, neatkarīgu, suverēnu Latvijas valsti. 1917. g. LL, darbodamies kā nacionāldemokratu Maskavas grupas propagandists, rakstīja:

Latvijas valsts vajadzīga, lai latviešu tauta varētu ne vien saimnieciski un kulturāli attīstīties, bet vēl vairāk tādēļ, lai viņa varētu pastāvēt.

Bet latviešu tauta grib pastāvēt, tādēļ viņa grib valsti. Latviešu tautai starp pasaules tautām ir savs uzdevums izpildāms, tādēļ viņai būs valsts.

Vajaga gribēt.

Vajaga strādāt un radīt šo Latvijas valsti.

1919. g. janvārī (t.i. Stučkas valdības laikā) LL raksta komūnistam Teodoram Draudiņam:

Jūsu domas ... ir arī manas domas un taisni tādēļ man ir sāpīgi redzēt manu vārdu blakus Valtera vārdam. ... Un taisni šīs „valsts” pasludināšanas dienā ar dzejoļiem nostājos pret to.

...PILSONIS NEBAIDĀS SARKANĀS KRĀSAS,
KAD AR TO TIESAS GALDS KLĀTS.
NODREB, KAD KAROGĀ PLĪV.

Kas noticis?

LL visu savu sarkano dzīves posmu mēģināja pilsoņiem izskaidrot savu pārvēršanās un pārvērtēšanas momentu, bet tas ir izkaisīts, atstāts nesaliktā mozaīkā, ieskicēts vienā, otrā, trešā stāstā, tad atbalsojas kādā dzejas rindkopā un nogrimst teorētiskās diskusijās par mākslu.

NOST AR RAKSTNIEKIEM,
LAI DZĪVO CILVĒKS!

Nesen Karogā (1983, 9) parādījās vēstule Teodoram Draudiņam, kuŗā šis LL atklāsmes moments ir drusku tiešāk aprakstīts. Vēstule rakstīta it kā paskaidrojums Draudiņam, kas kādā rakstā bija pieminējis LL kā augsto pilsoniskā nacionālisma pārstāvi, stādot to blakus Miķelim Valteram. Kad? Vispirms mums var interesēt, kad notika šī pārvēršanās?

Visumā LL mums atbild, ka tas bija process, kas ilga ap pusotra gada. „Jau vesalu gadu jūsu domas ir manas domas: t.i., kopš vismaz 1918. g. janvāŗa, Iskolata republikas laikā un apmēram ap vācu Vidzemes okupāciju.” Tālāk vēstulē LL saka, ka ap Satversmes sapulces vēlēšanu laiku (t.i. 1917. g. oktobri vai novembri) viņš ar vienu izņēmumu savu polītisko rakstīšanas darbību bija izbeidzis, „jo pilsoniskā puse man kā ‘lieliniekam’ vairs nedeva vārdu, bet nebūdams vēl sociālists, sociālistiskajā, protams, vēl nevarēju rakstīt.”

NOST VECĀS PASAULES ŽŅAUGAS!

Pēc šī varianta tātad pārvēršanās sākusies 1917. g. pēdējā pusgadā. Pirmais jaunās atklāsmes literārais darbs, sniega lavīna, kas sāka velties, stāsts „Saimnieks” arī ir uzrakstīts šinī laika posmā. Varam pieminēt, kā izskatās, lieliniecismam sākot sagrābt LL drīz pēc tam, kad parādījās brošūra Latvijas valsts. Šis polītiskais latviešu manifests, kas bija it kā veselas tautas epochas sākums, bija LL dzīves posma nobeigums, trauks, kas lejas pāri.

MĒS − BARBARI, UN ROMAS LIKTENIS IR MŪSU ROKĀS!

Kāpēc šī pārsviešanās ?

Vēstulē Draudiņam LL šo jautājumu droši vien neizsmeļ, bet tas, ko saka, tomēr ir vēsturiski svarīgi. Ar cēlu nacionālu patosu LL raksta:

Taisni nacionālās kultūras problēma ir vienīgais Gordija mezgls, ap kuŗa risināšanu man ir bijušas bažas. Es kā rakstnieks, kuŗš pilnīgi var izteikties, radīt tikai latviešu valodā, citādi nevaru domāt kā, tā sakot, nacionāli. Tautas dzīvība ir mana un mana darba dzīvība. Un kad es Oktobŗa revolūcijā un novembrī − janvārī redzēju, ka taisni lielinieki, tagadējie komūnisti, ir tie, kas aktīvi pašnolemjas un izved dzīvē visas nacionālās prasības, tad es galīgi sāku nostāties viņu pusē... − bet pa 1918. gada vācu okupācijas laiku man bij laika praktiski un teorētiski pārvērtēt visu galīgi un tad jau sen šis Gordija mezgls man ir atrisināts − es esmu noteikts komūnists...

ES REDZĒJU TEVI − MAN PĀRGĀJA MOKAS:
REVOLŪCIJA! REVOLŪCIJA!

Un kāds sakars visam tam ar sociālismu?

Tagad man ir diezgan skaidrs: es esmu revolucionārs bijis vienmēr, bet savu revolūcionārismu es galīgi nevarēju attaisnot bez sociālisma. Iekš šī apstākļa priekš manis pastāvēja traģisms, kuŗš tagad būs novērsts.

ES LĪNIJAS UN TOŅUS LAUZU,
LAI CHAOSS APKĀRT TIEK AP MANI...

Indīgu atvadu spērienu LL raida pret saviem kādreizējiem sabiedrotiem:

Pa šo laiku visskaidrāk parādījās mīkstčaulīgās latviešu buržuāzijas jebkādu ideālu trūkums un tikumiskā nelietība... Tas pats parādījās pie viņu ideologiem. Ar maz izņēmumiem tā nostājās aiz barikādēm pie prūšu junkuriem, pret strēlniekiem un īsto tautu. Aiz tām barikādēm es, lai kā būtu slavinājis „Latvijas valsti” nekad neesmu stāvējis un jo augstāk tās sāka celties, jo tālāk es no tām biju, un taisni šīs „valsts” pasludināšanas dienā ar dzejoļiem nostājos atklāti pret to.

JŪS JAUNIE, KAS GŪSTĀ PIE MĀTES UN
TĒVA, − JUMS JĀRAUJAS VAĻĀ.
JŪS, DRAUGI JAUNIE. CAUR DZIMTENES
SIENĀM JUMS JĀLAUŽAS CAURI.
JUMS JĀLAUŽAS CAURI, JUMS PASAULĒ
JĀTIEK − JŪS KUSTĪBAI LIKTI.

Vai mēs varētu domāt, ka LL pārsviedās pašlabumu meklējot, uzvarētājus sumināt?

Uz to man būs katēgoriski jāsaka, ka nepārdzīvotu, nepārciestu un nepārdomātu ideju es nekad nevaru uzņemt. Sociālisma un komūnisma idejas esmu, praktiski pārvērtēdamies, atzinis, un tas nav noticis piepeši, bet gandrīz pusotra gada laikā.

Un beidzot LL:

Viss tas, kas zīmējās uz manis propagandēto „Latvijas valsti”, ir tagad caur proletariāta diktatūru pašnolēmies, un es neredzu nekādas citas starpības starp manu valsts (toreizējo) ideālu un tagadējo reālizējumu, ka šī valsts − Komūna Latvija − ir nacionālāka, nekā būtu iznākusi Satversmes Sapulces Latvija un demokrātiskāka nekā pie cara vēlēšanās iegūstamā Latvija.

LL nodzīvoja Latvijā līdz 1932. gadam. Viņš darbojās legāli un pagrīdē. Nav šaubu, ka viņa centieni bija naidīgi Latvijas demokratijai. Neatlaidīgi LL strādāja kreisajā presē, rediģējot žurnālus un daudzus no tiem pierakstot.

GRIBU, LAI CILVĒKI BURŽUJUS KAŖO.
− TĀ NERUNĀ, BĒRNS.
ES GRIBU!

1928. g., cietumā esot, LL ievēlēts Saeimā, kur sabija līdz 1932. g. 1922. g., 1925.g. un 1928. g. viņš pasēdēja pa laikposmam parlamentārās Latvijas cietumos. Policijas uzraudzībā viņš bija visus 20.os gadus. Divreiz iekšlietu ministrija mēģināja viņu izsūtīt uz Padomju Savienību. 1932. g., jaunam cietuma sodam draudot, LL aizbrauca ceļojumā uz Vāciju un Itāliju, un pēc tam, neatgriežoties Latvijā, uz Padomju Savienību.

BEIDZAMAIS TRIECIENS CAUR NĀVI –

1938. g. 14. decembrī kāds Andropova priekštecis LL ieurba lodi pierē.

Es saku, bet vai tu saproti.

AK LATVIJA, KO IESĀKT MAN:
ES TEVĪ TAVA DAĻA.

LL − Lats Latvijai

LL − Latvija latviešiem

LL − Linards Laicens (simtgadnieks)

 

Andrievs Ezergailis

 

Mākslinieks D. Lapsa

Linarda Laicena stāstam „Uzvara” ir faktuāla baze − kāda vācu armijas revolucionāra pakāršana Valmieras baznīcas priekšā 1918. g. februārī. Stāsts uzrakstīts 1919. g., un ir viens no īpatnējākiem sējumā Attaisnotie, kuŗu mēs varam lasīt kā sava laikmeta dokumentu, lai izprastu LL komūnistisko metamorfozi. Trimdiniekiem LL nav neko daudz pazīstams rakstnieks. Savā laikā Andrejs Upīts par šo grāmatu rakstīja: sējums „...pieder pie tām retajām parādībām, kuŗām nav prototipa nevienas tautas literātūrā... Laicena grāmata tikpat saturā, kā izteiksmē ir pilnīgi patstāvīga, oriģināla domātāja un īpatnēja mākslinieka darbs. Saturā tā izaugusi tieši no lielā cīņas laikmeta pārdzīvojumiem, idejiski visciešākā sakarā ar visu sociālo un ētisko vērtību pārvērtējumu un lūzumu sabiedriskās masās.”

 

Fragments no LL stāsta „Uzvara”

„Lai dzīvo brīvība!” − tas bija mans pēdējais sauciens tanīs esības apjomos, kas viņpus cilpas, kur palika mani draugi, mana māte un mana jaunā līgava, vēl neievesta tanī dzīves vērtību izziņas posmā, uz kuŗu viņai ļoti bija jātraucas un par ko ar mokām es zināju, ka caur mani tas viņai nekad vairs nebūs iespējams. Tāpat nekad nebūs vajadzības saprast to darbu, kas mani dzina maizes dēļ, un mana enerģija vairs neražos tās materiālās vērtības, kuŗas cilvēku iežņaudz savos tīklos tik cieši, ka viņš pazaudē sauli un sevi − visas pasaules vienbūtību. Viņpus cilpas − nu esmu pāri robežai, pār kuŗu atgriezties tanī veidā, kādā biju, nekad vairs nenāksies, neskatoties uz vielu vienbūtību un mainības atkārtojamību ritmos. Mans līdzšinējais veids iegāja mūžīgajā vienādībā, kuŗas vārds ir neveids, stāvošais ārpus mūžīgās dažādības, ko saprot par dzīvības būtību.

„Lai dzīvo!” − un es iekritu tanī pusē, kuŗu var pilnīgi saprast tikai tas, kam sirds un elpa apstājusies un kuŗa miesa palikusi stinga un auksta.

Un tomēr −

Tas, ko biju darījis, sludinājis, mācījis, meklējis, pētījis, cietis, mēģinājis iedzīvināt starp cilvēkiem, tas viss palika aiz manis atsevišķi, ārpusē, nenotveŗams un neiznīcināms vismaz tikmēr, kamēr pats pēdējais no turieniešiem nebūtu pie cilpas. Tur es biju nemitīgi mainījies un neļāvis nekam palikt mierā, lai pasaulē būtu pastāvīgi uz priekšu ejošā dzīvība...

 
 

 

JAUNA GRĀMATA PAR LATVIEŠIEM

Columbia University Press (562 West 113th St., New York, NY 10025) izdevusi Itakas kolledžas vēstures profesora Dr. Andrieva Ezergaiļa grāmatu The Latvian Impact on the Bolshevik Revolution. Cena $30 00. Grāmatas apvākā rakstīts:

The Latvian lmpact on the Bolshevik Revolution is the first full-scale study of the relationship in a Western language. Since 1918. the cognoscenti of the Revolution have asked the question: „Could Lenin’s government have stayed in power in its early years without the Latvian Strelki guarding it and fighting for it?”

The role of the Latvian Strelki in stabilizing the Bolshevik government was well recognized in its day by Russians and Westerners alike, and it was only when Western historians of the Revolution began to write their works that the Strelki were shunted aside, placed on a dead end track and their role in the Revolution and the Civil War was forgotten. Ezergailis has complete command of the Latvian, Russian, and Western sources and has presented to us a unique work that will not only illuminate hidden recesses of the revolution but will also be a challenge for the Western historians who thought they knew everything about the event.

„The word impact in the title of the work,” writes the author, „has been chosen advisedly: on the one hand, it is used to say that the Latvian role in the Bolshevik Revolution was more than momentary or accidental; and on the other, to avoid the other danger, one that some have fallen into, of claiming that the Latvians ‘made’ the revolution.”