Ņujorkas mākslas studentu līga 57. ielā Menhetenā

Vienreizības sajūta. Unikāls visdažādāko enerģiju milzu kamols, chaotisku kustību čemurs, kas tomēr saistās kūsājošā ritmā. Ķermeņi, krāsas, kliedzieni, čuksti, cilvēki, smaržas, dvēseles. Māksla un veikals, smirdēšana un radīšanas brīnums − tā ir Ņujorkas iela. tā ir Ņujorkas sajūta. Līdzīgas izjūtas izraisa astoņu „ielas gleznotāju” izstāde Mākslas studentu līgas telpās 57. ielā.

Mākslas studentu līga − cik nesen te mācījušies Džeksons Poloks (Jackson Pollock), Marks Rotko (Rothko), Ādolfs Gotlībs (Gottlieb), Barnets Nūmens (Newman) un mācījis slavenais bavārietis Hanss Hofmans. Šeit krustojušās latviešu un pasaules mākslas radošās līnijas. Voldemārs Avens, Sigurds Vidzirkste un Daina Dagnija ir staigājuši šajos gaiteņos un strādājuši darbnīcas.

Plašās skolas zāles sienas noklātas gleznām no griestiem līdz grīdai kā aizgājušā gadsimta Parīzes salonā. Citai izstādei teiktu − pārblīvēta ekspozīcija, bet še tikai enerģijas pulsēšana kā Ņujorkas iela. Ielas gleznotāju grupa (The Street Painters) pārstāv Amerikas ekspresionisma tradiciju − kas ir karsta, pulsējoša, emociju piesātināta un dzīvi apliecinoša iepretī Eiropas ekspresionisma nihilistiskai pamatstrāvai. Kopā sākuši izstādīties 1977. gadā kā reakcija toreiz plaši izplatītam prāta un racionālās domāšanas dominētajam aukstajam minimālismam.

Skates katalogā grupa ar savu karsto, ņirbošo, subjektīvas emocionalitātes uzlādēto mākslu sakās pārstāvam jaunu „ismu” − jušanismu (feelism).

Mani no šiem māksliniekiem īpaši pārliecināja Oklahomā (!) 1935. g. dzimušais grupas dibinātājs Filips Šerods (Philip Sherrod). Viņa gleznas ir tādas intensīvi sablīvētu karstu krāsu daudzveidīgu Ņujorkas ielu inspirētu zīmju uzskecējumi. Visai bieži no šīs ņirboņas centrā izlaužas cilvēka tēls (nereti sāpīgs Ņujorkas ielas meitas prototips).

Pāris citātu no Seroda mākslas koncepcijas izklāsta: „Viss ir vienlīdzīgs. Satiksmes zīmes, cilvēki, naži, taksometri, kravas mašīnas, revolveri, ielas laupītāji − viss tas acij izkūst pēkšņā nebūtībā: te viņš ir, te viņa nav redzes aplokā. Mākslinieciskā radīšana ir brīvi plūstošs dvēseles stāvoklis. Tu seko aicinājumam bez jebkādas nojausmas, kurp tas tevi aizvedīs.” Vai tā nevarētu būt tā pati izjūta Džemmai Skulmei plūdinot, velkot un valdot krāsas uz darbnīcas grīdas izklātās akvareļa papīra lapās? Brīvi plūstošs dvēseles stāvoklis! Un kā ar Edvīna Strautmaņa spēkpilniem krāsu vēzieniem? Bet Strautmanis un Serods jau ir „viena staļļa zirgi jo abus Ņujorkā pārstāv „Alan Stone” galerija.

Bet uz Ņujorku mēs šoreiz faktiski braucām skatīties Eduarda Manē retrospektīvu, kas no Parīzes atceļojis uz Metropolītēnu franču meistara 100 gadu nāves atcerei.

Manē glezniecība ir reportāža par sava laika cilvēkiem un dzīves norisēm. Un tā dod drāmatisku liecību par lielajām izmainām pasaulē pēdējos simt gados. Manē daiļrades kopumam izteikti narātīvs raksturs, kas arī izmanāms skates katalogā un pie gleznām izvietotajos skaidrojumos (pārsvarā atainoto personāžu un notikumu izklāsts), bet tāds jau ir narātīvās glezniecības liktenis − arvien no jauna atbildēt uz jautājumiem: kas tur ir? ko tas nozīmē?

Fascinē Manē gleznu modernisms. Agrīnā perioda spāņu skolas ietekmē gleznotie lielie audekli ar pelēkiem beztelpas foniem un plakaniem, pārsvarā melnos laukumos ieturētiem, figūru gleznojumiem.

Gunars Saliņš izstādi skatījis jau kādas četras reizes, un viņu fascinē Manē nepārtrauktā cīņa par gaismu savās gleznās, par gaismu cilvēku sejās un figūrās.

Manē mākslas stiprākais magnētisms man ir tās reizē izteiktā daudzveidība un tomēr vienojošā unikālitāte. Viņam ir tik daudz seju un tomēr tikai viena.

Starplaikā skate rosinājusi daudz rakstu mākslas periodikā − par spāņu mākslas ietekmi, par seklo glezniecisko telpu vai vienkārši gleznu plakanumu, par darbu subtīlo savpatnīgo erotiku, par tradiciju laušanu asimmetriskās kompozīcijās un citām japāņu mākslas ietekmēm, par apzinātu pustoņu ignorēšanu, par tradicionālismā balstītu novatorismu, par lielo ietekmi uz citiem gleznotājiem toreiz, pēc tam, tagad un arīdzan taču nākotnē ...

Un tad man jādomā, jā, nudien, par Jāni Pauļuku! Tik ļoti dažāds un tomēr noturīgs. Te tecināts, te ziests, te rūpīgi izmanīgs, te impulsīvi nevērīgs. Vijīga sievietes kailfigūra, raupji zvejnieki, dinamiski sportisti, te atkal it kā aizpilējis, izplūdis, sačumurojies, samurkšķījies. Te priekšmetīgs, te atkal ne un kopumā tomēr Jānis Pauļuks. Arī runā tādi savpatnīgi pavērsieni un vareni atvēzieni: „Nu mēs ar Poloku jau aizsākam to moderno glezniecību.” Un varbūt Pauļuka tāpat kā Manē lielākā nozīmība ir ietekmē uz citiem, ir sava laikmeta apjausmā. Ja līdz tam latviešu glezniecībā bija krāsa un mazliet dullība, tad varbūt Pauļuks rosināja apjausmu, ka varētu arī būt līnija un dullība. un varbūt tikai dullība, un pie tam vēl varena, un varbūt vēl pavisam kaut kas cits ...

 

*  *  *

 

Īss atstāstījums no divām lappusēm, kas veltītas Vijas Celmiņas mākslai 1983. g. novembra Artforum slejās (Kenneth Baker − Drawing without Withdrawing).

Celmiņa būvē savus zīmējumus no viena lapas stūra pa diagonāli uz pretējo, lai izjustu veidola akumulēšanos, grafita uzbūvēšanos. Centrālā nozīme ir radīšanas procesam, pašai zīmēšanai, ne tik daudz nobeigtam darbam. Zīmējumu tematika tiek izvēlēta, lai sakausētu zīmuļa atstāto depozitu ar darba virsmu kopējā veidolā. Nesenie zvaigžņu lauka zīmējumi ir it kā viņpus zemes apvārsnim ieraudzītas ainavas. Zīmējumu oriģināli ir it kā no grafita izveidoti priekšmeti, bet zaudē šo tektonisko kvalitāti fotografijās.

Zvaigžņu lauks − māksliniecei fascinē reālais zīmējums kā notverts pārdzīvojuma vai izjūtas moments, apzinoties kosmiskās ainavas un nobeigtā darba dimensiju galējo nesakritību; apzinoties, ka šis moments veidojas no gaismas avotiem, kuŗus šķiŗ gaismas gadi, un ka to neviens nav pārdzīvojis vai izjutis, jo informācija iegūta ar kosmiskās fotografijas technoloģiju.

Kosmiskās fotografijas kadri ir tikai iegansts Celmiņas zīmēšanas aktīvitātei, it kā aicinājums atstāt grafita depozitu uz baltās papīra lapas cerībā, ka arī skatītājs nemeklē darbā kosmiskās patiesības, bet gan zīmuļa ceļu uz papīra.

Blīvā grafita uzkrāšanās zīmējumos nojauc mēģinājumu aprēķināt darbu, kas tajos ieguldīts (caurmērā ap divi nedēļu nepārtraukta darba vienam zīmējumam.)

Celmiņas zīmējumi ir antiekspresionistiski. Tie nomierina, nevis uzbudina. Tie aicina uz introversiju un apstāšanos. Arī māksliniece izjūt savos zīmējumos šo nomierinošo ietekmi. Gandrīz vai it kā Vija Celmiņa būtu gājusi Imanta Ziedoņa apstāšanās skolā tālajā Vidzemes augstienē!

Celmiņas māksla it kā norāda, ka garīga koncentrācija vai piesaistes enerģija var būt tikpat nozīmīgs garīgo vērtību un pārsteigumu avots kā emocionāla rakstura ekstroversija. Tā no žurnāla Artforum.

Laikam nevarēsim atrast cita latviešu vārda, kam būtu tik nozīmīga rezonance pasaules mākslā (līdzīgi Arturam Ozoliņam instrumentālā mūzikā) kā Vijai Celmiņai. Arī ALAs apgāda nesen iznākušajā Latvju Enciklopēdijas 1. sējumā viņa nav aizmirsta. Atvēlētās divi collas (krietni mazāk kā svešumā tik bagātīgi sačemurojušiem mazmāksliniekiem) ietveŗ sekojošo Vijas Celmiņas, jādomā Jāņa Siliņa, mākslas novērtējumu: „Neodadaistu reālisma gaumē monochromi zīmējusi un gleznojusi ar rūpību un pacietību ikdienas priekšmetus illūzoros atdarinājumos, pagatavojot tādus palielinātā veidā arī plastikā.” Var jau arī tā ...

 

*  *  *

 

Katrs, kam rūpe par latviešu mākslu, patiesi priecāsies par katru nozīmīgu latviešu mākslinieku izstādi − un vēl jo īpaši ārpus Latvijas. Martā Raimondam Staprānam izstāde Floridā. Turam īkšķus! Aizgājušā gada vasarā Maijai Tabakai izdevusies mākslinieciskā uzstāšanās Zviedrijā. Priecājamies!

Maija Tabaka neapšaubāmi viena no mūsdienu latviešu mākslas „lielajām sievām”. Ap viņu virmo garīgās kontroversijas sprieguma lauks, kā jau ap lielu personību. Ir domubiedri, apbrīnotāji, arī skeptiskie un noraidīgie, droši vien arī skaudīgie un nenovēlīgie. Viņas jauno cilvēku spriegie portreti kādreiz uz „smuko pusi”. Ja nu ne „salons”, tad reizēm visai tuvu. Viņa pārsteidz, izaicina, uzaicina uz līdzdalību un gandrīz vienmēr beigās pārliecina. Es vēl neesmu attapies no (tikai reprodukcijās redzētām) „Zaļās zemes” un „Frančeskas ar bērnu”, bet Rīgā debatējot un pārspriežot dzejnieces Veltas Tomas portretu (eksponēta 1983. g. Rudens izstādē)... Bet kas tad notika aizgājušā vasarā Zviedrijā?

13. augustā reputāblajā AE galerijā Gēteborgā atklāja Tabakas personālizstādi. Klāstā 29 gleznas, sākot ar agrīniem sešdesmito gadu darbiem un beidzot ar divām nesenām gleznām, kas pirmo reizi izstādītas Tabakas izstādē Jelgavā īsi pirms Zviedrijas brauciena. Par izstādi pozitīvi raksti Gēteborgas laikrakstos. Septembŗa vidū skate sadalīta un izstādīta kaimiņu pilsētās Norčēpingā un Linčepingā (no 17. sept. līdz 9. oktobrim).

Trīsdesmitajā augustā māksliniece rādījusi diapozitīvus un stāstījusi par mākslas dzīvi Rīgā ap simt Zviedrijas latviešiem Baltijas Institūtā Stokholmā. Vispirms stāstīts un rādīts par mākslas dienām Rīgā (1983. un daļēji arī 1982. gadā). Tās izvērtušās par tādu kā lielu karnevālu ar ļoti plašu tautas piedalīšanos. Zināmas grūtības radušās ar „atvērto durvju dienām”, it īpaši pazīstamo daiļnieku darbnīcās. Sekojis plašs šodien aktīvo Rīgas gleznotāju un pēc tam pašas mākslinieces darbu diapozitīvu klāsts. Analizējot savus darbus, Tabaka norādījusi, ka savu mākslas tēlu psīcholoģiskā veidojumā esot ietekmējusies no Felini un it īpaši no Bergmaņa filmas. Trīs gadus esot nopietni pētījusi latviešu etnografiju, sekojusi archaiologu darbiem Āraišu izrakumos, tā vedinot klausītājus domāt, ka „Zaļā zeme” (trīs jauni cilvēki Latvijas ainavā 13. g.s. tērpos) varētu būt aizsākums atkal jaunai šķautnei Maijas Tabakas daiļradē.

Tabakas Zviedrijas izstāde un Stokholmas priekšlasījums trimdas latviešu presē netika apcerēti (ja neskaita amūzisko negatīvisma gabaliņu Vācijas Latvijā, kas pēc tam pārspiests Londonas Avīzē un Laikā). Rīgas avīzēs vismaz četri intervijas veida raksti (Dzimtenes Balss, Literatūra un Māksla un Padomju Jaunatne). Dzimtenes Balsī Pauls Ducmanis Tabakas priekšlasījumu uzpušķojis par veselu hepeningu „Stokholmas universitātes Baltijas studiju centrā”, ko publika klausījusies un skatījusies ar „aizturētu elpu”. Ducmaņa variantā Tabaka pēc lekcijas konstatējusi, ka „mūsu visas tautas mākslas svētku vērienīgums zviedrus dziļi pārsteidza”.

Bankovska intervijas veida rakstā Padomju Jaunatnē Ducmaņa zviedri atguvuši savu latvietību, bet it kā kontroversu puanti priekšlasījuma aprakstam devusi pati Tabaka: „Nu un viņi, kad beidzu stāstīt un rādīt, ilgi klusēja. Īstenībā viņi bija pārsteigti.” Man gribētos argumentēt, ka Tabakas klausītāji orientējas krietni vien labāk Rīgas nekā Tabaka Stokholmas apstākļos. Kaut vai mana aizgājušās vasaras Stokholmas paziņa, kas Rīgā ciemojusies jau 22 reizes. Un par to klusumu pēc lekcijas? Vai tad latvieši visumā nav mazliet kautrīgi vai atturīgi. Rīgas teātŗos pēc izrādes vai Filharmonijā pēc koncerta papliukšķina tā mazliet, ja vispār...

Interesanti ir Maijas Tabakas kommentāri par Zviedrijas mākslas dzīves iespaidiem, daļēji atspoguļojot savu personību, daļēji rīdzinieku zināšanu līmeni un pieeju Rietumu pasaules parādībām.

Kommentāriem par Modernās mākslas mūzeju Stokholmā (LuM. 1983. g. 25.nov.) gribētos piemetināt, ka šai kollekcijā ir arī divi Lara Strunkes un divi igauņa Enno Halleka darbi. Jāceŗ, ka Maija nebūs pagājusi tiem garām!

Runājot par Milesa skulptūru dārzu, Maijai „nez kāpēc tur ienāca prātā mūsu Ojārs Feldbergs. Viņa darbībā jūtama garīga tuvība ar Milesu tieši iedarbībā uz vidi. Feldbergam arī vajadzētu taisīt lielu ansambli. Bet mums jau nav tik daudz akmeņu kā zviedriem.”

Pēc sarunas ar Maiju Tabaku Lielupē, Pēteris Bankovskis vēl pārlasa Zviedrijas laikrakstu recenzijas un rezumē: „Mūzika, krāsu mūzika vibrē abpus Baltijas jūŗai. Un kļūst siltāks, kad izvelkam rokas no kabatām, lai sasveicinātos.”

 

*  *  *

 

Simbolisms pasaules mākslā uzplauka aizgājušā gadu simta beigās kā pretstrāva reālistiskās mākslas tradicijai. Koncepcija, ka mākslas darbs ir logs uz mākslinieka atklātu reālās pasaules skatījumu, tiek aizstāta ar intravertu, izteikti subjektīvu mākslinieka pārdzīvojumu kā mākslas kvintesenci. Mākslinieka izdoma, fantāzijas pasaule, iekšējais pārdzīvojums ir raksturīgās Gogēna, Ensora, Munka un citu simbolistu mākslas iezīmes.

Mākslas apcerētājus jau labu laiku ir fascinējusi doma, ka kopīgas, it īpaši dabas inspirētas, simbolisma mākslas iezīmes raksturīgas visām ziemeļu tautām.

Aizgājušā gadā šī doma tika risināta Bruklinas mūzejā sakomplektētā gadsimta maiņas skandināvu mākslas izstādē „Ziemeļu gaisma”. (ASV skate vēl tika eksponēta Korkorāna mūzejā Vašingtonā un Mineapoles mākslas institūta mūzejā, bet pēc tam Gēteborgas mūzejā Zviedrijā.)

Šī mākslas vēstures pavediena šķetināšana turpināta janvāŗa vidū Toronto atklātajā izstādē „Ziemeļu misticisms” (The Mystic North − Art Gallery of Ontario). Izstādes pamatdoma, ka raupjā ziemeļu daba izraisa transcendentālu garīgu pārdzīvojumu, kas kopīgs kā skandināvu, tā Kanadiešu mākslā laika posmā no 1890. līdz 1940. gadam un ko vēl pasvītro kopējās stilistiskās iezīmes glezniecības dekorātīvisms un ekspresija. Ziemeļu daba šo garīgo ilgošanos vai transcendentālu pārdzīvojumu spēj it īpaši kāpināt krēslas stundās un vasaras saulgriežu gaišajās naktīs.

Interesanti, ka izstādes kurators un kataloga esejas autors R. Nasgards (Dr. Roald Nasgaard − dāņu izcelsmes Ontario Mākslas mūzeja galvenais kurators) ar skandināvu un Kanadiešu māksliniekiem kopējas transcendentālas iezīmes saskata arī holandiešu Pieta Mondriana glezniecībā periodā pirms 1910. gada. Lai gan skatē pārstāvēti mākslas vēsturē prominentie Munka, Hodlera un Mondriana vārdi, tā visumā ir mēģinājums analizēt mazāk pazīstamu skandināvu un kanadiešu mākslu internacionālā kontekstā. Soli tālāk šai virzienā iecerējusi iet igauņu mākslas vēsturniece Eda Seppa, ietveŗot līdzīgā analizē arī igauņu ainavu glezniecību (prezentācija plānota AABS konferencei 1984. g. jūnijā Montrealā).

Atgriežoties pie iepriekš minētās pagājušā gada „Ziemeļu gaismas” izstādes, daži vērojumi par to Literatūra un Mākslā (1983. g. 25. nov.) Maijai Tabakai no vasaras apciemojuma Gēteborgā. Grūti pievienoties Tabakas secinājumam, ka kopējās emocionālās dominantes zīmē šī gadu simta maiņas simbolisma glezniecība Skandināvijā sasaucas ar mūsdienu postekspresionismu („mūsdienu avangarda virzību pasaulē”). Postekspresionisma emocijas ir izteikti ekstrovertas − karstas, nereti verdošas, skatītāju gandrīz vai apšļakstot ar savu virsmas enerģiju un glezniecisko juteklību. Ziemeļu simbolisma transcendentālā pasaule turpretī ir izteikti intraverta ar rēnu pret mūžīgām vērtībām vērstu skatu. „Dvēseles uz ledus” ir tituls šīs izstādes aprakstam amerikāņu mākslas žurnālā (M.A. VETROCQ - ART in AMERICA - sept. 83) un norvēģu gleznotāja Haralda Solberga (Sohlberg) vēsos, zilganos toņos gleznotā „Nakts” (aiz kapsētas krustu rindām vientuļa baznīca iezīmējas uz gaišajām vasaras nakts debesīm) ir it kā skates vadmotīvs. Tabakas piezīme, ka skates atklāšana Ņujorkā radījusi „bumbas sprādziena” efektu, norāda uz Ņujorkas mākslas ainas neizpratni.

 

*  *  *

Aizgājušā gada oktobrī (no 5. līdz 16.) Maijai Eiziņai kopā ar zviedru mākslinieku Oli Boņieru (Olle Bonnier) Stokholmas Barbara galerijā it kā konstruktīvi ievirzīta installācija „Fasādes kāpējs”. Decembrī Eiziņas jaunākie darbi izstādīti lielajā Engstroma galerijā.

Zviedru mākslas žurnālā Paletten (1983 - 3) J.P. Nilsona (Nilsson) raksts par Eiziņas mākslu līdz ar trim darbu reprodukcijām no Japānas iespaidos tapušiem cikliem „Pleasure and Pain” un „Country of Love”. Strauja augšupeja Zviedrijas mākslas dzīvē!

 

*  *  *

 

Prof. Augusts Annus Bruklinas dzīvoklī 1980. g. aprīlī. (Foto: N. Bulmanis)

Dienu pirms Zvaigznes dienas Bruklinā miris Augusts Annus. Vēl nesen tika pieminēta Augusta Annusa deviņdesmitā dzimšanas diena gan ar izstādi Valsts mākslas mūzejā Rīgā, gan ar draugu un cienītāju apsveikumiem šaipus okeānam Bruklinā. Palaunags. Sievietes pie jūŗas. Atmiņas par Andalūziju. Lejaskurzeme. Apsnigšana nav tikai gleznu nosaukumi, drīzāk jau jēdzieni latviešu mākslas ainā, kā arī Augusta Annusa atstātais sakrālās glezniecības mantojums gan Latvijā, gan ASV. Augusta Annusa Amerikas darba cēliens pārsniedza 30 gadu uz Bruklinas bruģa un akmeņiem, labākas dienas redzējušā īres mājā. visvisādu cilvēku mudžeklī, trokšņu, smaržu un smaku kakafonijā. Kā gan te visus tos daudzos gadus varēja rasties Annusa mākslas tēli? Viņa maigās Baibiņas, sērojošās bārenītes un stiprās atslēgas glabātājas, stiegrie zvejnieki, garīguma apdvestie koklētāji un simboliskas atribūtikas ieskautie sapņojošie zēni? Augusts Annus Bruklinā nodzīvoja ilgus gadus, bet ne jau pilnīgi un pavisam. Tāpat kā sens ozols, kuŗa kronis gan žužinās šodienas vējos, bet stumbrs glabā gadu gredzenus par sen aiztecējušiem laikiem un saknes ir dziļi zemē, kas nemainās, jo neizmirkst rudens lietavās un nesasalst visniknākā ziemā, tā arī Augusta Annusa mākslas avoti ir senajā Kursā − Lejaskurzeme − tās cilvēkos un pārlaicīgos dabas izmaiņu ritmos.