Jaunā Gaita nr. 147-148, (1-2) 1984

Juris Rozītis

JAUNU LATVIEŠU TRIMDAS KULTŪRAS DEFINĪCIJU MEKLĒJOT

 

Referāts nolasīts 5. VLJK Straumēnos. Anglijā. 1981. g. Šeit nedaudz pārstrādāts.

I  IEVADS

 

Manā uztverē latviešu kultūra trimdā patlaban pārdzīvo posmu, kuŗā izšķirsies tās turpmākā dzīvot spēja un līdz ar to latviešu tautas daļas dzīvot spēja trimdā. Šis posms sācies ar tā sauktās „jaunās paaudzes” uzaugšanu. Izšķirīgais jautājums tagad ir, − vai jaunā paaudze būs ar mieru turpināt iepriekšējo paaudžu darbību latviešu kultūras laukā, vai ne? Ir diezgan skaidrs, ja jaunieši neturpinātu šo darbību, tad latviešu kultūra trimdā izbeigtos ar pēdējo vecās paaudzes režisoru, diriģentu vai dzejnieku.

Jautājums savā ziņā ir rētorisks, jo ir nenoliedzams, ka jaunieši aktīvi nodarbojas ar latviešu kultūru, piedalīdamies gan koŗos, teātŗos, gan citos pasākumos. Bieži tomēr dzird pārmetumu, ka jauniešus grūti iesaistīt kulturālā darbā un ka viņi visumā maz apmeklē latviešu sarīkojumus. Varam tātad konstatēt, ka, lai gan ir jaunieši, kas ir ar mieru turpināt vecākās paaudzes iesākto darbu, viņu liela daļa pret to ir samērā apātiski, pat negātīvi noskaņota.

Šis nedrīkstētu izklausīties kā pārmetums, lai gan to bieži dzirdam kā pārmetumu. Iemesli jauniešu vēsumam pret tradicionālajiem kulturālajiem pasākumiem ir divējādi.

Pirmkārt, jaunieši uz trimdas sarīkojumiem neiet, jo vairums šo sarīkojumu ir zemas kvalitātes, it sevišķi salīdzinājumā ar mītnes zemes kultūru, kuŗā jaunietis spēj labāk orientēties, piedalīties un to baudīt nekā viņa vecāki: latviešu trimdas kultūra liekas neveikla, konservatīva un pat smieklīga.

Otrkārt, lai gan daudzi vecāko paaudžu latvieši arī saredz trimdas sarīkojumu zemo līmeni un ir kritiski pret latviešu trimdas kultūru, tomēr viņi jūt zināmu pienākumu apmeklēt sarīkojumus. Jaunieši šādas saistības neizjūt. Šie atšķirīgie uzskati atspoguļo zināmu maiņu kultūras lomā mūsu sabiedrībā.

Latviešu kulturālā aktīvitāte trimdā sākās dažādu iemeslu dēļ. Viens no galvenajiem iemesliem bija pierādīt, ka mēs neesam sakauti, ka mēs pat trimdā spējam turpināt savu dzīvi. Tas bija svarīgs apliecinājums, pirmkārt, sev, otrkārt, Latvijas okupantiem un, treškārt, pārējai pasaulei. Otra kultūras funkcija bija pulcināt latviešus kopā, palīdzēt radīt sabiedrisku struktūru, kas atvairītu tieksmes izklīst un pazust jaunās mītnes zemēs. Tāpēc jau ļoti agri trimdas gados visās zemēs nodibinājās koŗi, tautas deju kopas, teātŗa ansambļi, sporta grupas utml., kas spēja pulcināt cilvēkus gan kā dalībniekus, gan kā publiku. Latvieši varēja vairākas reizes gadā sanākt lielā skaitā, satikt citus latviešus un apliecināt savu piederību latviešu tautai. Sarīkojumi bija zināms rituāls tāpat kā 18. novembŗa un 14. jūnija akti, kur varēja it kā „uzlādēt savas latviskās baterijas”. Drīz vien arī uzsāka regulārus, rituālistiskus kulturālus sarīkojumus, kā, piemēram, dziesmu svētkus un kultūras dienas. Šādi sarīkojumi bija latviešu identitātes kodols trimdas sākuma gados, un vairums cilvēku, kas ar šo kultūru nodarbojās, bija sabiedriski darbinieki, kas pieredzi kulturālajā laukā guvuši tikai latviešu trimdas sabiedrībā. Līdz ar to šādiem kulturāliem pasākumiem bieži trūka „mākslinieciskas iedvesmas”.

Lielākā daļa jaunās paaudzes turpretim ir dzimusi un uzaugusi trimdā. Tā ir uzaugusi ar apziņu, ka latvieši aktīvi darbojas dažādos kulturālos un sabiedriskos pasākumos, un tas šai paaudzei liekas dabīgi un normāli. Tai vairs neliekas svarīgi pierādīt, ka latvieši trimdā spēj pastāvēt. Tas jau ir pierādīts, un jaunā paaudze to pieņem kā aksiomu. Jaunieši līdz ar to nejūt saistības vai tautiska pienākuma piedalīties korī, teātrī vai tautas dejās, ja šī nodarbība pati nesaista.

Lai gan daudziem trimdas kultūras darbiniekiem šī varbūt liekas nožēlojama nostāja, es šai trimdas attīstības posmā to uzskatu par pozitīvu parādību. Ir laiks trimdas kultūru sākt virzīt jaunās sliedēs. Šim jaunajam virzienam pamatā ir kritiskas prasības pēc augstākas kvalitātes. Tas var mūsu kultūrai tikai nākt par labu.

Ļoti iepriecina parādība, kas vērojama pēdējos piecos līdz desmit gados. Mēs redzam, ka šur un tur viens otrs jauniešu pasākums uzplaukst ārpus tradicionāli nospraustām trimdas kultūras aktivitātēm. Tā, piemēram, ir uzsākti jaunatnes dziesmu svētki, nodibinātas grupas, kā: Kolibri, Atbalss, Mālu ansamblis, Pēdējie āksti, dažādas rokgrupas u.c. Šie kulturālie pasākumi nav radušies sabiedriska pienākuma pēc, nedz arī lai pildītu kādu robu trimdas sabiedriskajā dzīvē, bet gan drīzāk, lai apmierinātu šo grupu dalībnieku pašu tieksmes darboties mākslinieciskā laukā un to darīt latviešu kultūras ietvaros. Šādi pasākumi, lai gan tie dažos gadījumos ilgi nepastāv, izpauž jaunu, nopietnāku pieeju trimdas kultūrai. Ļoti bieži šo pasākumu dalībnieki tikpat viegli varētu darboties mītnes zemes kultūrā. Daudzi to arī dara. Tomēr viņi ir izvēlējušies darboties latviešu kultūrā, jo jūt kādu saistību ar to. Viņiem ir kaut kas ko teikt latviešu publikai. Līdz ar to šie latviešu kulturālie pasākumi kvalitātes ziņā bieži var stāvēt blakus mītnes zemes kulturālajiem pasākumiem. Mēs piedzīvojam jaunu pagriezienu trimdas kultūras vēsturē.

Jauna kultūra var tikai tad attīstīties, ja sabiedrība to atbalsta, cenšas izprast un netraucē ar novecojušām prasībām. Mums tāpēc ir svarīgi saprast, kāda nozīme kultūrai līdz šim bijusi mūsu trimdas dzīvē un kuŗā virzienā pašreizējā tiekšanās pēc jaunas kvalitātes ved. Šai rakstā sniegšu dažas tīri subjektīvas pārdomas un novērojumus par trimdas kultūru patlaban. Ceru. ka šīs pārdomas palīdzēs izkristallizēt trimdas jaunās kultūras definīciju, lai šī jaunā kultūra varētu drošāk attīstīties.

 

II  DEFINĪCIJAS

 

A.  KAS IR KULTŪRA?

Kad šeit runāju par kultūru, lietoju vārdu tā šaurākajā nozīmē. Nerunāju par sabiedrības paražām, sadzīves formām un tml. Runāju drīzāk par mākslu sabiedriskā kontekstā.

Māksla ir radošo dziņu izpausme. Šīs radošās dziņas ir rados ar citām dziņām, kas ir tuvas pašiem eksistences pamatiem (sekss, smiekli, raudāšana, bērnu rotaļāšanās u.c.). Mākslinieks šīm dzinām, bieži tās ar prātu apstrādādams, dod formu un tās izpauž ārējā pasaulē − savā vidē.

Mākslas momentā ietverts arī otrs cilvēks, bez radītāja paša − mākslas darba baudītājs, publika. Publikas klātiene pārvērš mākslas darbu no individuāla, egocentriska, onanistiska procesa par sabiedrisku procesu. Publikas klātiene piespiež mākslinieku ievērot sazināšanās momentu. Mākslas darbā jābūt tādam elementam, kas ir nozīmīgs arī citiem, kas tos uzrunā.

Kad vairāki mākslinieki no vienas sabiedrības uzrunā to pašu publiku, tad šo kopējo mijiedarbību mēs saucam par kultūru. Mākslinieks neizbēgami ietekmējas no savas sabiedrības tieksmēm un dziņām, un līdz ar to kultūra ir visas sabiedrības radošo dziņu manifestācija. Mākslinieki arī ietekmē sabiedrību. Tie palīdz tai skaidrāk saredzēt atsevišķas savas īpašības, savus cēloņus un savas iekšējās dziņas un dinamiku. Tādēļ gribētu kultūru definēt kā sabiedrības spējas pašai sevi pazīt.

 

B.  KAS IR SABIEDRĪBA?

Par spīti pēdējo divdesmit gadu hipijiskām, anarchistiskām, romantizētām vēlmēm pēc primitīvas, dabiskas utopijas mēs tomēr dzīvojam ļoti sarežģītā, organizētā sabiedrībā, un šo struktūru nāktos ļoti grūti nojaukt, vienkāršot vai citādi mainīt. Visa cilvēces vēsture ir bijusi tieksme uz arvien sarežģītākām sabiedriskām struktūrām. No primitīvām klejotāju grupiņām vienas ģimenes lielumā (piem., Austrālijas aborigēni) esam attīstījušies līdz šodienas pilsētu blīvumam.

Sarežģītās sabiedrības nes sev līdz aliēnāciju. Ja ēšanas un ēdiena gādāšanas procesi, kas uztur cilvēku pie dzīvības, uzskatāmi par vienu no eksistences pamatiem, tad aliēnāciju var mērīt pēc cilvēku attālināšanās no šiem procesiem. Mūsu eiropiskā sabiedrībā (te ieskaitāmas ASV, Kanada, Austrālija, arī Padomju Savienība) mēs vairs neražojam paši savu ēdienu. Strādājam darbu, kam parasti nav nekāda sakara ar ēdienu, lai pelnītu naudu (kas ir pilnīgi mākslīgs jēdziens, kam pašam par sevi nav nekādas vērtības vai nozīmes), lai pirktu ēdienu, kas citur ražots. Ēdiena pircējam nav nekādas kontroles pār ēdiena kvalitāti, nedz par tā ražošanas apstākļiem − higiēnu un ķīmisko vielu lietošanu ēdiena gatavošanā utt. Esam arī pakļauti tirgotāju un spekulantu noteiktajām cenām. Primitīvā sabiedrībā ēdiena gādātājs resp. ražotājs ir pakļauts tikai dabas spēkiem un savai attapībai.

Kopā ar sabiedrisko aliēnāciju nāk arī garīga aliēnācija. Sabiedrība mūs spiež ar dažādām sabiedriskām normām un morāli attālināties no dabiskiem procesiem. Lielākie tabu sabiedrībā ir pret seksualitāti, nāvi, ekskrēciju un ēšanu. Sabiedrība šo aliēnāciju arī izmanto un veicina. Vienkāršā kopošanās momentā ieviesušies neticami sarežģījumi. Tiek ražoti dažādi žurnāli, filmas, gumijas rīki un groteskas drēbes, lai veicinātu vai arī aizstātu šo dabisko nodarbību. Ir vajadzīgas laboratorijas un ārsti, lai palīdzētu cilvēkam sasniegt orgasmu.

Šai sarežģītajā struktūrā mākslai var būt dažādas lomas. Neapšaubāmi, māksla parasti ir lielā mērā pakļauta šai struktūrai un tās izraisītai aliēnācijai. Gleznas vērtību mēro pēc ekonomiskām mērauklām − jo „labāka” glezna, jo dārgāk tā maksā. Literātūras publicēšanai prasa naudu un pakļaušanos apgādu vai redakciju polītikai un valsts cenzūrai.

Liela daļa mākslas radīta, lai aizsargātu sabiedrības struktūras. Bezgalīgais skaits policijas sēriju televīzijā, kā arī gaŗā virkne šausmu filmu nepārtraukti mierina skatītāju, ka sabiedrības aģenti visas briesmas novērsīs. Policisti, kareivji, zinātnieki, ugunsdzēsēji šajās filmās allaž pieveic „antisabiedriskus” noziedzniekus, citas valsts kaŗaspēkus, nezvērus no izplatījuma, ugunsgrēkus un citus dabas ļaunumus, kā arī cilvēku mežonīgās tieksmes. Šīs filmas mums stāsta, ka visas briesmas mājo ārpus ideālās sabiedrības un ja nejaušības pēc tās ienāktu sabiedrībā, tad sabiedrība ar savu racionālitāti, techniku un struktūru tās visas pieveiktu.

Lai novērstu sabiedrības locekļu eventuālu sacelšanos pret sabiedrības struktūru, tad tās interesēs ir veicināt individu izolāciju. Miljoniem cilvēku tai pašā laikā ar pāris metru atstarpi citam no cita skatās tās pašas programmas televīzijā, bet pilnīgi izolēti katrs savā dzīvoklī. Televīzija, šis izolētājs medijs, ir pārņēmis daudzas funkcijas, ko agrāk izpildīja citi mākslas paveidi, kuŗi iesaistīja lielākas cilvēku grupas. Televīzijas programmas ir viegli kontrolēt, lai tur neparādītos nekas, kas varētu skatītāju satraukt.

Manuprāt mākslas uzdevums sabiedrībā šodien ir radīt īssavienojumu šajos aliēnācijas procesos. Divdesmitā gadsimteņa mākslai jānodarbojas gan ar individu, gan ar sabiedrību un visnotaļ ar attiecībām starp abiem. Tai būtu, pirmkārt, jāpalīdz cilvēkam saredzēt savu lomu sabiedriskajā struktūrā, lai tas ar laiku varētu skaidrāk saredzēt, kā šo struktūru padarīt vienkāršāku un dabīgāku. Otrkārt, mākslai jāpalīdz cilvēkiem atkal izjust savi cilvēciskie pamati.

III  DAŽAS LATVIEŠU TRIMDAS SABIEDRĪBAS ĪPATNĪBAS

 

a)  Bez vispārīgās aliēnācijas, kas iedarbojas visās sarežģītās sabiedrībās, mums latviešiem trimdā piemīt arī vēl sevišķa aliēnācija, kas izriet no mūsu īpatnās situācijas. Mēs dzīvojam ārpus mūsu zemes, tomēr vēl joprojām uzskatām, ka mēs darbojamies mūsu zemes vārdā un interesēs. Mēs toties nevaram uzņemt dabīgu kontaktu ar mūsu tautas vairākumu, kas vēl dzīvo mūsu zemē. Mūsu trimdas sabiedrībai trūkst ekonomiska, ģeografiska, strukturāla pamata, tomēr daudziem latviešiem tā ir galvenā realitāte − daudz īstāka nekā tā sabiedrība, kuŗā viņi patiesi dzīvo − mītnes zemes sabiedrība. Šāda dzīve var ekstrēmos gadījumos novest pie attālināšanās no īstenības − cilvēks var kļūt par fanātiķi, dzīvodams garīgā izolācijā no ārējās pasaules.

Ir trimdā dzirdēts uzskats, ka viss, kas nav tieša deklarācija, ka mūsu tēvzeme mums ir atņemta, ir gandrīz vai nodevība. Mēs, būdami polītiski nosacītā trimdā, esot tikai polītiskas būtnes, un nodarbošanās ar „nepolītiskām” lietām esot mūsu sakāves atzīšana. Kulturālas aktīvitātes esot tikai nozīmīgas par tik, cik tās iekļaujas mūsu cīņā par brīvu, neatkarīgu Latviju.

Šādai rētorikai grūti runāt pretī, jo kas tad noliegs, ka brīva, neatkarīga Latvija ir vēlama? Tomēr savās ekstrēmākās izpausmēs šis uzskats noved šaurā, aklā šovinismā. Ir, piemēram, dzirdēts uzskats, ka mēs trimdā drīkstētu uzvest tikai latviešu lugas.

Kur tad varam novilkt frontes līnijas „cīņai” par brīvu, neatkarīgu Latviju? Vai svarīgākais nav paturēt latviešu tautas daļu trimdā ne tikai dzīvu, bet arī veselu? Vai nav svarīgi, ka latvieši trimdā tāpat kā citas tautības cilvēki visur pasaulē, var nodarboties ar visām dzīves problēmām (ne tikai tām, kas iekļaujas šaurā polītiskā darbībā) un tās risināt latviešu valodā kopā ar citiem latviešiem? Latvietības jēdziens jāpaplašina, lai tas būtu savienojams ar visām mūsu cilvēciskām tieksmēm un ne tikai ar šauru antikomūnistisku cīņu.

Mums šodien trimdā ir reta izdevība. Tik lielai latviešu tautas daļai nekad agrāk nav bijušas tik plašas iespējas iepazīties ar visas pasaules kultūru un to izmantot, lai bagātinātu latviešu kultūru un paplašinātu latviešu skatienu uz dzīvi.

 

b)  Vēl viena trimdas īpatnība ir konservatīvisms. Tas izpaužas dažādos veidos. Pirmkārt, vairums latviešu noraida visu, kas it kā ož pēc polītiska kreisuma. Uztraukumu rada, piemēram, Latvijā dzīvojošu autoru lugas, arī cittautu autori, kā: Brechts, Majakovskis u.c. Pat vēl pirms pāris gadiem Austrālijas Latvietī bija nikns raksts pret Raini kā „kreisu” rakstnieku.* Šāda veida konservatīvismu gan nevajadzētu pārāk emocionāli pārspīlēt. Par spīti tiem, kas skaļi „norej” un nosoda jebkādu viņu uztverē „nevēlamu” tieksmi, tomēr visā visumā latviešu publika ir saprātīga un ir ar mieru katru atsevišķu gadījumu vērtēt patiesi un līdzsvaroti.

Otrs konservatīvisma paveids ir trimdas sabiedrības tieksme atkārtot vecas, pierastas formas gan mākslā, gan sabiedriskās attiecībās. Jaunās paaudzes uzdevums būtu meklēt jaunus, vitālākus virzienus, lai atsvērtu šo sabiedrības konservatīvismu.

Trešais konservatīvisma izpausmes veids ir morālais konservatīvisms. Latviešu sabiedrība ir attālinājusies no savām dabiskām dziņām un izveidojusi puritānisku čaulu, ko aizsarga stīvas sabiedriskas sadzīves formas. Šis puritānisms mūs bieži iespiež liekulīgā lomā. Bieži piedzīvota pretruna, ka kāds jaunietis, kas iepriekšējā vakarā skrandainās drēbēs mēreni iereibis ballē priecājies, trakojis, lietojis tā sauktos „rupjos vārdus”, šodien pieņēmis svētulīgu masku, stāv glītā uzvalkā pie karoga un skaita kādu cildeni patriotisku dzejoli.

Kā bieži mēdz būt ar puritāņiem, domāju, ka latvieši arī dziļumos labprāt gribētu publisku manifestāciju savām apspiestām jūtām. Ja uzmanīgi šai lietai pieiet, tad, manuprāt, ir iespējams latviešu publiku atkal lēnām konfrontēt ar tās dziļākām jūtām.

 

c)  Vēl viena mūsu sabiedrības īpatnība ir tās izkliedētība pa dažādām zemēm. Teorētiski varētu sagaidīt, ka katrā zemē izveidosies sava īpatna latviešu kultūra, un ka atsevišķo zemju latvieši attālināsies cits no cita. Gribētos tomēr teikt, ka patlaban neredzu pazīmes, ka tas notiktu. Informācijas plūsma no vienas trimdas zemes uz otru ir samērā laba. Kulturālu viengabalainību veicina dažādas turnejas un uzstāšanās forumos kā, piemēram, VLJK un dziesmu svētkos.

 

d)  Kultūrai trimdā ir loti intīmas saistības ar sabiedrību. Pirmkārt, kulturāli pasākumi visā visumā uzrunā visu aktīvo latviešu sabiedrību. Nav manāma speciālizēšanās atsevišķos kulturālos pasākumos. Domāju, ka būtu vērtīgi sīkāk izpētīt iespējas uzrunāt atsevišķas grupas sabiedrībā. Ja liekas, ka kāda teātŗa izrāde varētu radīt sašutumu kādā publikas daļā. tad varbūt nemaz nav vērts šo publikas daļu uzklausīt. Varētu lugu izrādīt tikai kādai norobežotai grupai, kam tā interesētu un kas uzvedumu pienācīgi arī novērtētu.

Otrkārt, trimdas sabiedrībā kultūra ir daudz pieejamāka nekā mītnes zemes sabiedrībā. Ir daudz vieglāk latviešu sabiedrībā uzvest lugu, sarīkot koncertu, izdot grāmatu nekā mītnes zemes sabiedrībā. Tas nozīmē, ka kāds mākslinieks var izmēģināt dažādus projektus. Tas tomēr arī nozīmē, ka prasības ir zemākas un ka jāuzmanās no kvalitātes pamazināšanās.

Jāievēro arī, ka trimdas sabiedrība ir maza un ka publika un mākslinieki viens otru samērā labi pazīst. Ir iespējams tieši uzrunāt publiku par tās problēmām. Ir pat iespējams uzrunāt atsevišķus publikas locekļus. Teorētiski tam vajadzētu būt pamatam ļoti intimai un dinamiskai mākslai. (Jāpiebilst, ka sabiedrības mazumam tomēr ir vēl citas sekas. Ir grūtāk, piemēram, izkopt tradicionālo teātŗa stilu, kas balstās uz illūzijas radīšanu. Ir grūti noticēt, ka tēvainis, ar ko tu vakar vakarā biji kopā krogu, šovakar ir Lāčplēsis.)

 

e)  Domājot par latviešu kultūru trimdā, nedrīkstam aizmirst, ka tā visā visumā ir amatieŗu kultūra. Vairums latviešu mākslinieku trimdā ar latviešu mākslu nepelna iztiku, bet ar to nodarbojas tikai vaļas brīžos. Bieži pat nākas pašiem piemaksāt no savas kabatas. Materiālistiskās sabiedrībās jēdzieni amatierisms un profesionālisms ir ieguvuši zināmu kvalitatīvu niansi. Ir izplatīts uzskats, ka amatierisms nav tik nopietni vērtējams kā profesionālisms. Šāds uzskats diemžēl ietekmē arī mūsu pašu nostāju pret savu kulturālo darbību.

Teātŗa gadījumā profesionālās izrādēs lieli budžeti un greznums bieži vien slēpj slinkumu un paviršību izrādes gatavošanā vai arī seklumu mākslinieciskā fantāzijā. Amatieŗu izrādes turpretī, kas balstās tikai uz dalībnieku entuziasma, bieži vien var būt patiesākas un dinamiskākas. Nedrīkstam aizmirst, ka gandrīz visi radošie avangarda teātŗa ansambļi, kas šodien pasaulē darbojas, ir amatieriski vai labākā gadījumā pusprofesionāli.

Bez šaubām, profesionāls statuss ļoti atvieglinātu mūsu trimdas kulturālo darbību. Būtu ļoti vērtīgi, ja organizācijas būtu ar mieru atalgot cilvēkus, kas pastāvīgi nodarbojas ar latviešu kultūras projektiem. Financiālu pabalstu no organizācijām tomēr diemžēl aizkavē aizspriedums, ka kultūras darbība nav svarīga, ka trimdas polītiskā darbība ir pirmā prioritāte un ka nodarbošanās ar mākslu ir tikai ārējs izgreznojums mūsu polītiskai cīņai. Šāda nostāja var novest uz galējību, kur ir svarīgāk būt „antikomūnistam” nekā latvietim.

Financiāls pabalsts kulturālai darbībai varētu eventuāli palīdzēt atrisināt darbinieku trūkumu, it sevišķi tādos pasākumos, kas prasa ansambļa vai lielākas grupas līdzdarbību. Šādi projekti prasa daudz laika un naudas no dalībniekiem, un ja vēlas ar tiem pastāvīgi nodarboties, tad dalībniekiem jāiekārto savas dzīves ap tiem. Ansambļus varētu vieglāk izveidot, ja tie varētu strādāt normālā darba laikā un ja tie būtu atalgoti. It sevišķi jaunieši trimdā bieži vada diezgan nestabilas dzīves, pārvākdamies no pilsētas uz pilsētu vai pat no zemes uz zemi. Šāda braukāšana rada dinamisku savstarpēju kontaktu, bet tas bieži traucē plānotu un regulāru darbību. Ja, piemēram, kādā zemē būtu atalgots latviešu teātŗa ansamblis, citā atkal atalgots mūzikas ansamblis utt., būtu arī vieglāk šo „dinamisko klaidoņa dzīvi” izmantot kā pamatu kulturāliem projektiem. Šāda veida ansambļi ar dalībniekiem no dažādām zemēm būtu uzskatāmi kā „vispasaules” ansambļi, kas uzstātos turnejās dažādās zemēs.

Kulturālās darbības financēšana šādā veidā atkarājas no naudas devējām organizācijām, un kamēr šāda iespēja nepastāv, nav par to daudz ko sapņot. Drīzāk paanalizēsim, kas mūsu kultūrā šobrīd īsti ir un kā nav.

III  DAŽĀDIE MĀKSLAS PAVEIDI TRIMDA

 

Apskatīšu ne tikai, kādus mākslas veidus kopj trimdā, bet sniegšu arī subjektīvus kritiskus ierosinājumus, kā šie dažādie žanri būtu attīstāmi mūsu sabiedrības un kultūras perspektīvā.

Ja runājam par latviešu trimdas kultūru no sabiedriskā viedokļa, tad jāievēro divas mērauklas. Pirmkārt, sabiedriski nozīmīgs ir fakts, vai attiecīgais mākslas paveids ir saistīts ar valodu (resp. latviešu valodu) vai ne. Otrkārt, ir svarīgi, vai attiecīgais radīšanas process ir individuāls vai kollektīvs. Pirmās mērauklas nozīmība ir pati par sevi saprotama. Runājot par otru, tādā izkliedētā sabiedrībā kā mūsējā ir noteikti daudz vieglāk izkopt individuālus mākslas paveidus nekā tādus, kas prasa lielu cilvēku grupu piedalīšanos.

Ievērojot šīs divas mērauklas, var izveidot schēmu, sākot no mākslas paveidiem, kas ir individuāli radīti un kas nesaistās ar valodas lietošanu (kas tad arī varētu būt tie žanri, kas mums trimdā būtu visvieglāk attīstāmi), līdz tiem, kas saistās ar valodas pārvaldīšanu, un kuŗus rada kollektīvi (un kas, ievērojot mūsu reālos apstākļus trimdā, būtu visgrūtāk izkopjami). Tā kā visi mākslas paveidi nav viegli un skaidri iedalāmi šādās kategorijās, tad nesekošu šai schēmai soli pa solim, bet gan vietām drusku lēkāšu, tomēr ievērodams vispārējo tieksmi no sabiedriski „vienkāršākiem” mākslas žanriem uz sabiedriski „sarežģītākiem”.

 

A.  VIZUĀLA MĀKSLA

 

Šās mākslas paveidus parasti kopj individuāli, un tie visā visumā nesaistās ar valodu. Trimdas jaunajā paaudzē ir samērā daudz mākslinieku, kas nodarbojas ar glezniecību un fotografiju (ar skulptūru laikam mazāk) droši vien tieši tāpēc, ka tie ir sabiedriski „vienkārši” žanri. Ir arī vairāki latviešu gleznotāji un skulptori no dažādām paaudzēm, kas ir kļuvuši pazīstami ārpus latviešu sabiedrības. Tā kā šie mākslas paveidi nav saistīti ar valodu, tos var bez jebkādām grūtībām izstādīt jebkuŗā sabiedrībā. Literātūrā vai teātrī, piemēram, tas nāktos daudz grūtāk. Gribas vēl piemetināt subjektīvu konstatējumu, ka, liekas, vairāki latviešu gleznotāji, visnotaļ tādi, kas ieguvuši ievērību citās sabiedrībās, aizgājuši no latviešu sabiedrības un tajā vairs aktīvi nedarbojas.

 

− Glezniecība

Ja meklējam glezniecības sabiedrisko lomu trimdā, tad ir divi veidi, kā tā var bagātināt trimdas sabiedrību. Pirmkārt, mākslas darba tematika var izpaust kaut ko īpatnu mūsu raksturam un to darīt pazīstamu citām tautām un skaidrāku mums pašiem. Otrkārt, šādi mākslas darbi var pienest mūsu bieži vien visai ierobežotai domu pasaulei jaunus impulsus no apkārtnes kultūras.

Meklējot latviskas īpatnības vai latvisku raksturu mākslas darbos, varam viegli ieslīdēt virspusējā, šovinistiskā „latviskuma” meklēšanā, visu citu noraidot kā nelatvisku. (Ir nereti dzirdēta kritika pret novatoriskiem vai neparastiem jauno mākslinieku darbiem, ka tie esot „nelatviski”, kur īstenībā tie tikai liekas sveši konservatīvam kritiķim, kas ne visai labi orientējas pašreizējās mākslas novirzienos.) Tomēr domāju, ka būtu vērtīgi lietpratējiem paanalizēt. vai ir krāsas vai formas, kas ir īpatnas mūsu sabiedrībai vai kultūrai? Nerunāju, protams, par ārišķīgi „latviskiem” elementiem − par latvisku rakstu vai sarkanbaltsarkanu krāsu lietošanu gleznās. Būtu interesanti konstatēt, vai latviešiem ir kāds īpatns vai tradicionāls vizuālās uztveres veids, kas būtu lietojams, lai modernus, aktuālus impulsus un jēdzienus padarītu saprotamākus latviešu publikai?

Ja varam konstatēt šāda „latviska rakstura” vai „latviska stila esību, tad varam spriest par kādu gleznotāju, kas izstāda savus darbus ārpus latviešu sabiedrības un ar latviešu sabiedrību neuztur kontakta. Pat ja viņš savos darbos lietotu latviešu rakstus vai motīvus, viņš tomēr varbūt neizpaustu mūsu kultūru un, izstādīdams gleznas tikai sveštautiešiem, nekā nepienestu mūsu kultūrai.

Sabiedrībai būtu jārūpējas par to, lai jaunas gleznas bieži un regulāri tiktu izstādītas, tādā veidā ienesot latviešu sabiedrībā jaunus (pat „avangarda”) impulsus, kas smelti no citām sabiedrībām un kultūrām. Paraugs šādai darbībai ir Kanadā rīkotās „Šī māksla ir jauna” izstādes.

 

− Fotografija

Visparastākais veids, kā baudām latviešu fotografu darbus, ir periodikas lapās. Retāk sarīko foto izstādes. Latviešu fotografu uzdevums varētu būt šāds − dokumentēt un kommentēt mūsu īpatno dzīves un uzvešanās veidu, mūsu īpatnos raksturus un izteiksmes.

Izstādīšanās problēmas vizuāliem māksliniekiem saistās ar naudu un organizāciju. Nauda mūsu sabiedrībā ir samērā viegli pieejama, bet jāuzsveŗ, ka ir vajadzīgi cilvēki ar radošu fantāziju un kritisku pieeju, kas šo naudu lietderīgi izmanto un izstādīšanās iespējas noorganizē.

 

B.  MŪZIKA

 

Mūzika aptveŗ dažādus žanrus, gan individuāli radītus, gan kollektīvus, gan tādus, kas saistās ar valodu, gan tādus, kas nesaistās ar valodu. Ne visi šie žanri ir dzīvi trimdā.

 

−  Mūzikas ansambļi un komponisti

Tāpat kā gleznotāji trimdā ir arī dažādi mūziķi, kas vai nu uzstājas kā solisti vai arī kamermūzikas ansambļos. Arī šie mākslinieki nereti iegūst ievērību citās tautās. Tāpat kā ar glezniecību, instrumentālā mūzika nesaistās ar valodu, un pat vokālajā mūzikā publika ir pieradusi klausīties dziesmas dažādās bieži nesaprotamās valodās. Līdz ar to mūziķiem ir vieglāk uzstāties citu tautu publikai. Kamermūzikas ansambļos, arī veselos orķestŗos, kas uzstājas latviešu sarīkojumos, bieži spēlē citu tautu mūziķi. Reti kādā latviešu centrā atrodams pietiekams skaits latviešu mūziķu, kas spēlē attiecīgos instrumentus.

Latviešu muziķi, kas uzstājas vai nu kā klasiskās mūzikas solisti, vai kas piedalās kamermūzikas ansambļos un kas spēlē arī latviešu komponistu mūziku, izpilda divas sabiedriskas funkcijas. Tie „reklamē” latviešu vārdu citās kultūrās, un tie iepazīstina mūs ar mūsu klasisko mūziku, ko ir visai reti iespējams dzirdēt. Tomēr instrumentālās mūzikas loma trimdas kultūrā ir visai niecīga. Visbiežāk pavisam jaunus instrumentālistus pieaicina, lai tie papildinātu citādi diezgan gaŗlaicīgu aktu vai līdzīgu sarīkojumu. Gribētos redzēt instrumentālus ansambļus, kas sadarbībā ar komponistiem palīdzētu attīstīt jaunu, modernu, dzīvu latviešu mūziku. Lai gan šādu mūziku komponē, tomēr to pārāk reti iespējams dzirdēt. Gandrīz visi mūsu komponisti lielāko daļu savu darbu saraksta tikai savai atvilktnei.

Šai rakstā nepieskaršos kokļu ansambļiem un citām folkloras grupām. Folklorai būtu veltījams vesels atsevišķs raksts. Varu tikai piebilst, ka visā visumā kokļu ansambļi pilda to pašu funkciju, ko instrumentālisti mūziķi − viņi „izpolsterē” svinīgus aktus, lai tos padarītu „tautiskākus”. Folklora jāizceļ no šīs vides un jāļauj tās spontānitātei un dinamikai brīvāka vaļa.

No vokāliem ansambļiem visdzīvākie ir tie, kas cieši sadarbojas ar vienu vai vairākiem komponistiem vai kuŗu sastāvā piedalās kāds komponists (piemēram. Kolibri un Atbalss). No šādas sadarbības rodas mūzika, kas ir laikmetīga, dinamiska un dzīves apliecinātāja, un kas atbilst trimdas iespējām un prasībām, jo tā ir cieši saistīta ar uzvešanas momentu, ar uzstāšanās enerģiju un ar dziedātāju mīlestību pret savu mūziku.

Šādi vokāli ansambļi mēdz nodarboties ar folkloru un līdz ar to arī ar latviešu valodu. Tas viņiem piešķiŗ arī citu sabiedrisku nozīmi. Šāda nodarbošanās prasa dzīvas un radošas attiecības ar valodu.

 

−  Koŗi

Koŗiem ir svarīga vieta latviešu sabiedriskajā dzīvē. Tie pulcē lielu skaitu cilvēku, kas dzied dziesmas latviešu valodā. Tie ne tikai dod iespēju latviešiem satikties, bet arī atbalsta latviešu valodas lietošanu. Jauniešiem, kam bieži latviešu valoda nav pārāk stipra, jāiemācās dziesmu teksti latviski. Šī gan nav uzskatāma par valodas aktīvu lietošanu, par ko liecina vairāki gadījumi, kur arī cittautieši dziedājuši latviešu koŗos. Koŗiem gan ir vēl cita nozīme − tie turpina vēsturisku tradīciju. Tie mums atgādina, ka esam daļa no lielākas kulturālas tradicijas.

Koŗu sabiedriskā loma trimdā parasti ir lielāka par to kulturālo nozīmi. Koŗu koncerti pārāk bieži nav ļoti augstā līmenī. Dziesmu izvēle ir konservatīva: tās pašas standarta dziesmas atkārto gadu no gada. Galvenā kulturālā loma koŗiem bijusi tā, ka tie dod iespēju komponistiem rakstīt dziesmas vienībai, kas regulāri uzstājas. Koŗu konservatīvisms toties tos bieži attur no pārāk „modernām” kompozicijām (kas šiem koŗiem bieži ir par grūtām).

Kā pozitīvs solis novērtējams jauniešu koŗu uzplaukums ASV un Kanadā. Šo koŗu muzikālais līmenis ir augstāks, un tie arī dod iespēju jauniem komponistiem sasniegt plašāku publiku un jauniem diriģentiem uzstāties. Tie arī sniedz jaunu alternatīvu veco koŗu nodrāztajai programmai.

 

−  Rok- un popmūzikas grupas

Lai gan rok- un popmūzika ir radniecīgi novirzieni, tomēr tie abi jāšķiŗo. Abi novirzieni ir izkopti trimdā, bet ir liela atšķirība starp to sabiedrisko dinamiku un nozīmi. Par popmūziku apzīmēju to mūziku, ko izpilda grupas, kā Dzintars Ziemeļamerikā, Laikmets Austrālijā u.c. Šās parasti ir „pieklājīgas”, sabiedriski pieņemamas grupas. Dziesmas, ko viņi dzied (harmoniskas, melodiskas tautasdziesmu apdares, balādes par cēlām mīlestības jūtām, dziesmas ar vienkāršoti nacionālistiskām, pat šovinistiskām jūtām – „Lai latvju zobens nesarūs” garā) balstās uz klišejām. Tās atkārto frazes, kas visiem pazīstamas, un tāpēc liekas drošas un mierinošas. Šās grupas turpina iepriekšējo paaudžu sabiedriski akceptētās normas, kas tiecas sarežģītas jūtas ielikt vienkāršotā, pieklājīgā čaulā − klišejā. Ārienei jābūt glītai, pieklājīgai. Ārējais izskats ir vissvarīgākais. (Popgrupas arī bieži ekspluatē vecāku kungu patiku skatīties uz jaunām meitām vakartērpos). Diemžēl, šīs formas vairs nav dzīvas mūsdienās. Mums vairs valsis neliekas kaislīgs, nedz tango piedauzīgs.

Pretstats popmūzikai ir tā mūzika, ko apzīmēšu par rokmūziku, kuŗa potenciāli varētu būt viens no nozīmīgākajiem momentiem trimdas latviešu kultūras attīstībā. Runāju par tādu mūziku, ko spēlē Akacis, Alis P, Alva, AMA, Arvīds un Mūrsitēji, Dundurs, Ļembasts, Prusaku ansamblis u.c. Nebūt nesaku, ka visas šīs grupas spēlē augstas kvalitātes mūziku, kas būtu kulturāli nozīmīga mums šodien. Bieži ir tieši otrādi: mūzika nereti ir neveikla un pat tiecas ieslīdēt popmūzikas klišejās. Tomēr šīm grupām piemīt veselīga tieksme radīt latviešu valodā dziesmas, kas atspoguļo mūsu paaudzes ritmus un dziņas. Rokmūzika līdz ar to bieži ir ikonoklastiska, nepieklājīga, bet enerģiska un dzīva.

Ja rokdziesmas dzied latviski, tad grupas dalībniekiem labi jāpārvalda latviešu valoda. Pārāk bieži tā nav. Pa laikam šādi mūziķi ņem pazīstamu dzejnieku tekstus, bet vecāki dzejnieki ne vienmēr spēj izteikt šodienas realitāti ar tādu tiešumu, kādu rokmūzika prasa. No otras puses, ja teksts tiek rakstīts tieši dziesmas vajadzībām, tad bieži rodas nesaskaņas ar rokmūzikas ritmiem, kas ir varbūt galvenais šīs mūzikas elements. Roka ritmi ir cieši saauguši ar angļu valodu un no tās ietekmējušies. Tie ne vienmēr saskan ar latviešu valodas ritmu un stilistiku. (Tā pati problēma arī manāma citu valodu rokdziesmas.) Latviešu vārdu zilbju skaits un uzsvars ne vienmēr ietilpināms rokmūzikas metrikā. Ir jābūt veiklam dzejniekam vai arī veiklam mūziķim, lai šo problēmu apietu. Neveiklā latviešu rokmūzikā varam dzirdēt izlaistas zilbes vai nocirstas galotnes. Nepareiza valoda pati par sevi varbūt nebūtu galvenais iebildums, bet šādās dziesmās pārāk bieži saklausāms saspīlējums starp mūziku un tekstu, kas traucē dziesmas baudīšanu. Problēmu padara akūtāku tas. ka šādos gadījumos ir bieži grūti konsultēties ar vecākās paaudzes valodas pratējiem, jo tiem rokmūzikas idioma pati par sevi var likties sveša. Roka dzejniekam grūti atšķirt, kas ir radošs rokvalodas novatorisms un kas ir vienkārši stilistiski neveikla latviešu valoda.

 

C.  DEJA

 

−  Balets

Deja parasti ir kollektīva mākslas forma, kas nesaistās ar valodu. Latviešiem trimdā nav izkopta baleta māksla. Varbūt šur tur, šad tad uzstājas kāda latviete, kas mācās baletu. Redzēju pat reiz Kanadā latviešu sarīkojumā kanadiešu baleta grupu, ko vada kāds latvietis, bet kuŗā laikam visas dejotājas bija nelatvietes un kam būtībā nebija nekā kopēja ar latviešu aktualitāti. Ja baleta dejotājas uzstājas latviešu sarīkojumos, tad parasti tās atkārto kaut kādu klasisku deju no novecojušas kultūras trafaretās programmas un līdz ar to nav jāuzskata kā dzīvs trimdas kultūras fainomens.

Liekas, ka latviešu baleta ansambļi tik drīz arī trimdā neradīsies, izņemot, ja uzrastos kāds, kas spētu attīstīt laikmetīgi nozīmīgu latvisku seju šai mākslas idiomai. Tomēr ir jauki sapņot par kādu latvisku džeza baletu, kas latviešiem apliecinātu viņu ķermenisko potenciālu un dinamiku un līdz ar to atslābinātu mūsu latvisko puritānismu. Šāds balets, piemēram, varētu fiziski izcelt tos ritmus un enerģiju, ko komponisti, kā, piemēram, Aldiņi, Apkalns, Dambis u.c. atklāj latviešu mūzikā.

 

−  Tautas dejas

Latviešu dejas impulsi tiek izteikti tautas dejās. Tautas deju ansambļiem ir socioloģiski nozīmīga loma trimdas sabiedrībā, pulcinot jauniešus un tos iesaistot latviešu sarīkojumos. Daudzās vietās tautas deju ansambļi ir galvenā jauniešu sabiedriskā organizācija. Tautas deju uzvedumi mēdz būt vislabāk apmeklētie latviešu sarīkojumi. Tie plašai publikai (arī nelatviešiem) viegli sagremojamā veidā (neprasīdami priekšzināšanas, nedz valodas prašanu) apliecina, ka „mēs esam latviešu izcelsmes”. Tautas deju uzvedumi tomēr visā visumā ir konservatīvi. Tie būtībā cits no cita neatšķiras, bet gan atkārto tās pašas formulas. Ir gan tieksme mēģināt šos uzvedumus padarīt dzīvākus. Rīkotāji tiecas uzlikt visam uzvedumam kādu virstemu (parasti kādi gadskārtas svētki vai ģimenes godi) vai arī, piemēram, „Saules jostas” uzvedumos, pierakstīt visam uzvedumam kādu sižetu. Šādas temas uzspraušana tomēr maina tikai ārējās nianses, pats sarīkojums būtībā paliek tāds pats.

Vairums dejotāju nepiedalās tautas deju ansambļos tāpēc, ka tiem interesētu latviešu etnografija vai folklora, vai pat deja kā tāda, bet drīzāk sabiedrisku iemeslu dēļ. Tautas dejās bez lielas piepūles var it kā apliecināt savu piederību latviešu sabiedrībai patīkamā sabiedriskā vidē, kur vīriešiem un sievietēm ir fizisks kontakts un kur pēc mēģinājumiem var patīkamā sabiedrībā iedzert.

Atsevišķi jāpiemin „Saules jostas” ansamblis, kas neapšaubāmi ir daudz ko panācis tautas deju uzvedumu ārējās techniskās apdares pacelšanā gandrīz profesionālā līmenī. Šajos uzvedumos ārējais ietērps (kostīmi, gaismas efekti, dekorācijas un rekvizītes, masu grupējumi utt.) ir vissvarīgākais. Sižets, ko rīkotāji pieraksta katram uzvedumam, parasti negroza nekā būtiska un sevišķi neizceļas. Tā rodas bieži dzirdētā kritika, ka šie uzvedumi (tāpat kā visi citi tautas deju uzvedumi) par spīti rīkotāju pūlēm cits no cita neatšķiŗas.

 

D.  LITERĀTŪRA

Nonākam pie literātūras, kultūras paveida, kas saista saujiņu latviešu jauniešu mākslinieciskā un ne tikai sabiedriskā darbībā. Pēdējos gados dažādās zemēs, visnotaļ ASV un Kanadā, vairāki jauni dzejnieki publicējuši savus darbus. Ir vērts šo novirzi apskatīt sīkāk.

Nav lieki jāuzsveŗ, ka literātūra ir nodarbība, kas parasti risinās individuāli un kas ir neatšķiŗama no valodas. No trim iespējamām literātūras nozarēm (drāmaturģija, proza un dzeja) trimdas jaunie literāti nodarbojas gandrīz tikai ar dzeju.

 

−  Drāmaturģija

Parādību, ka maz jauno literātu nodarbojas ar drāmaturģiju, varu savā ziņā uzskatīt kā pozitīvu momentu. Tie, kas ir rakstījuši drāmatiskus darbus (Māra Rozīte, Baņuta Rubesa un es pats) ir cilvēki, kas paši nodarbojas arī ar šo darbu iestudēšanu. Šie darbi ir drīzāk scenāriji izrādēm nekā literāri darbi. Tie arī bieži nav viegli lasāmi kā literātūra. Tas ir nozīmīgs faktors teātŗa attīstībā, jo tas palīdz latviešu teātrim izcelties no literārām tradīcijām un kļūt teatrālākam. Par šo jautājumu es runāšu vēlāk.

 

−  Proza

Varētu domāt, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jaunieši mazāk nodarbojas ar prozu nekā ar dzeju, ir valodas grūtības. Dzejā var radīt subjektīvu valodu, kas drīzāk atspoguļo dzejnieka paša izteiksmes spējas, nekā normētas valodas likumus. Prozas valoda parasti nav tik subjektīva. Tā ir tuvāka tautas ikdienas valodai, un tā lielākā mērā ir pakļauta normatīvas valodas prasībām nekā dzeja. Prozas darbi arī mēdz būt gaŗāki nekā dzejoļi, un līdz ar to prozas rakstniekam jāpārvalda dažādi stilistikas līdzekļi, lai viņa valoda nekļūtu vienmuļa. Varētu domāt, ka jauns rakstnieks neķeras pie garāka prozas darba rakstīšanas savas nepilnīgās valodas dēļ.

Gribu tomēr pats apšaubīt nupat teikto. Neesmu pārliecināts, ka valoda ir galvenais klupšanas akmens jaunās paaudzes prozas rakstniekiem. Galu galā vairums no jaunajiem dzejniekiem ļoti labi pārvalda latviešu valodu − labāk nekā caurmēra trimdas jaunieši. Stilistisku nianšu apgūšana viņiem nāktu ar praksi.

Domāju, ka iemesls, kāpēc proza atstāta novārtā, slēpjas daudz dziļāk − šī literārā žanra būtībā. Dzejoļus to īsuma dēļ ir ne tikai fiziski vieglāk rakstīt, bet tie arī izpauž daudz šaurāku tematisku loku. Dzejoļi mēdz aprakstīt kādu atsevišķu, subjektīvi uztvertu īstenības fragmentu. Prozas darbi turpretī mēdz aprakstīt sarežģītāku, daudzplākšņainu kopainu. Prozas darbos tiek rādīti ne tikai atsevišķi mirkļi, cilvēki, epizodi, bet arī sabiedriskais fons aiz tiem.

Domāju, ka mūsu trimdas latviešu aliēnācija ir šķērslis, kas rakstnieku traucē šīs kopainas attēlošanā. Latviešu trimdas rakstniekiem tāpat kā visai pārējai trimdas sabiedrībai nākas grūti izlauzties no mūsu idealizētā, neīstā, klišejiskā priekšstata pašiem par sevi. Ir grūti reāli un objektīvi pašiem sevi apskatīt un analizēt. Līdz šim tas nav visai sekmīgi darīts. Ir gan bijuši romāni par trimdu un trimdiniekiem, bet tie visumā izvairās runāt par mūsu būtisko situāciju. Visbiežāk rakstnieki, kas apraksta trimdu, apmierinās ar virspusīgu satiru par sabiedrību vai iet otrā ekstrēmā − iegrimst dziļi iekšup vērstā, individuālā pasaules skatījumā. Mums, trimdas latviešiem, trūkst visu aptveŗoša dzīves skatījuma, kas apvieno mūsu sabiedriski latvisko pasauli, personīgos iekšējos pārdzīvojumus un ikdienas dzīvi mītnes zemes sabiedrībā. Līdz šim nav parādījies rakstnieks, kas palīdzētu mums šo sadrumstaloto īstenību salikt kopā, to aprakstot ar kritisku, objektīvu skatienu, bet arī ar mīlestību un līdzjūtību.

Radīt šādu trimdas latviešu „filozofiju” ir milzīgs uzdevums jauniem rakstniekiem, bet tas ir nepieciešami mūsu trimdas turpmākai garīgai eksistencei. Tas varbūt nav uzdevums, kas tūlīt veicams, bet jaunai paaudzei jāsāk skaidrāk un skaļāk formulēt savs skatiens uz trimdu. Nav jākautrējas no kaut vai nepilnīgiem mēģinājumiem prozā. Var iesākt ar fragmentāriem, esejiskiem mēģinājumiem un ar laiku censties attīstīt plašākus prozas darbus.

 

−  Dzeja

Jaunai latviešu dzejai es saredzu dažādas funkcijas. Viena no svarīgākajām ir saistīta ar latviešu valodas attīstību trimdā. Viens no trimdas jauno dzejnieku uzdevumiem būtu uztvert jaunās paaudzes runas veidu, atspoguļot šo valodu un palīdzēt attīstīties trimdas latviešu valodas dialektam. Jāpalīdz latviešu valodai būt dzīvai šodien. Ja gribam, ka jaunieši runā latviski, tad valodai jāatspoguļo viņu reālitāte. Nebūt nesaku, ka jāizkopj neveikla, nepareiza latviešu valoda. Tieši otrādi − jauniem dzejniekiem ir neatlaidīgi un paškritiski jāstrādā pie savas valodas lietošanas spēju attīstīšanas. Gribu tikai norādīt, ka pareizas valodas kopšana nedrīkstētu mūs novest hiperkorrektas un sterilas valodas lietošanā (kāda, piemēram, attīstījusies padomju latviešu žurnālistikā). Ļoti bieži, tiekdamies pēc „pareizas” valodas, cenšamies atdarināt Rīgas radio diktorus vai atkārtot žargonu, ko esam Rīgā noklausījušies, bet kas mums patiesībā ir svešs un nedabīgs. Mūsu pašu trimdas ikdienas valodā īstenībā slēpjas izteiksmes bagātība, kas būtu jāattīsta un jāizkopj.

Arī dzejas gleznās un dzejas valodā mums ir tieksme būt konservatīviem. Latviešu dzejā vienmēr ir dominējušas dabas gleznas. Arī šodien Latvijā dzīvojošo dzejnieku dzejoļos dominē gleznas, kas balstās uz dažādu augu, putnu, zvēru, lauksaimniecības priekšmetu un tml. nosaukumiem. Lauku dzīve un Latvijas daba mums, trimdā dzīvojošiem, ir visā visumā sveša. Būtu nepareizi iedomāties, ka šādas gleznas būtu „latviskākas” nekā tās. kas mums ir daudz dabīgākas un tuvākas, bet kas atkal Latvijā dzīvojošiem varētu būt svešākas − proti, gleznas, kas balstās uz dažādiem lielpilsētas dzīves aspektiem.

Trimdas dzejniekiem jārada dzejas valoda, kas atspoguļo mūsu pieredzi un mūsu vidi. Mūsu trimdas ikdienas valoda jāpaceļ „oficiāli pieņemtā” plāksnē. Arī mums pazīstamo svešvalodu iespaids var kuplināt latviešu valodu un ne vienmēr to tikai piesārņot. Jāpieņem mūsu trimdas valoda kā latviešu valodas dialekts, kas radies zināmu sabiedrisku, vēsturisku, polītisku, ģeografisku un emocionālu apstākļu ietekmē.

Šodienas trimdas dzejniekiem jāapgūst latviešu valoda, kādu mūsu vecāki to runājuši, kā arī kāda tā attīstās šodien Latvijā. Līdztekus tam arī jāattīsta iejūtība pret mūsu runas veidu šodien un jācenšas izsijāt izteiksmes līdzekļus, kas radušies nepilnīgas valodas pārvaldīšanas ietekmē, no tādiem, kas spontāni attīstījušies, lai izteiktu mūsdienu iespaidus. Gribētos lasīt vairāk literāru darbu, kuŗos autors uzdrošinājies valodu radoši lietot, neturēdamies pie konservatīvu normu drošības.

Šķiet, ka pārak bieži trimdas dzejnieki, baidīdamies, ka viņi kļūst „nelatviski”, rotaļājas ar virspusīgi „latviskiem” elementiem bez iekšēja seguma. Tā, piemēram, atsevišķu tautasdziesmu fražu lietošana ir visai populārs paņēmiens latviešu dzejā, bet bieži tas paliek tikai ārējs efekts. Tāpat klišejiski mistiska nozīme tiek piedēvēta jēdzieniem, kā „māte” vai „rupjmaize” bieži bez seguma. Dzejai tāpat kā visai mūsu kultūrai jāizaug no mūsu dzīves šeit un šodien, un ā jāatspoguļo.

Nedrīkstam aizmirst vienu no lielākām problēmām, ar ko jāsastopas jaunam rakstniekam. Jaunieši trimdā visā visuma latviski nelasa. Var tomēr atrast atrisinājumus. Dzejoļus, arī īsprozu var jauniešiem pasniegt dzejas sarīkojumos. Arī jauniešu izdevumos (ELJA Informācija, Vēja Zvani, Pa Dejas Ceļu, Pēdējais Laiks u.c.) varētu šādus darbus visai viegli ietilpināt. Jo galu galā ir svarīgi jaunam rakstniekam, kas tiecas aprakstīt pasauli no mums īpatnēja redzes loka, ka viņa laika biedri arī bauda un kritizē viņa sacerējumus.

Literātūra ir sabiedriski nozīmīgs mākslas paveids, jo tā viegli izplatāma pa visām trimdas zemēm. Pretstatā citiem mākslas paveidiem tā teorētiski sasniedz visu trimdas publiku. Jauniešu izdevumiem būtu daudz aktīvāk jāpiedalās jauniešu literāro darbu izplatīšanā un jāmudina lasīt latviešu literātūru.

 

E.  TEĀTRIS

Teātris, manuprāt ir viens no vissvarīgākajiem trimdas kultūras izpausmes veidiem. Tas ir sabiedriski sarežģīts mākslas paveids, jo cieši saistīts ar valodu un parasti ir kollektīvi radīts. Teātŗa pamata jēlviela ir cilvēku darbība − viņu uzvešanas. Tas ne tikai rāda atsevišķus cilvēkus (tēlus jeb aktieŗus) visā pilnībā, bet arī plašākā sabiedriskā kopsakarībā. Tāpat ka romāns, teātris spēj radīt plašāku perspektīvu katrai darbībai. Tas ir sabiedrības mikrokosms, jo rāda cilvēkus un viņu mijiedarbību. Teātris ir dzīvs tikai skatīšanās brīdi, un tāpēc tas prasa augstāka mērā aktualitāti un spontānu nozīmīgumu. Teātris teorētiski varētu būt līdzeklis, caur ko mēs sev atspoguļojam savu sabiedrību un savu dzīvi. Līdz ar to tas varētu būt līdzeklis trimdas dzīves attīstīšanā, pat izveseļošanā.

Lai gan ir atsevišķi cilvēki, kas tiecas ne tikai pacelt latviešu teātŗa kvalitatīvo līmeni, bet arī paplašināt tā tematiskos un morālos apvāršņus, visā visumā latviešu teātris ir neinteresants un pelēcīgs. Patlaban, diemžēl, vairums izrāžu, ko trimdā uzved, pilda tikai sabiedriskas funkcijas bez mākslinieciskām prasībām.

Latviešu teātŗa izrādes trimdā parasti balstās uz nepareizo premisu, ka teātris ir literāra māksla. Latviešu teātŗi trimdā drīzāk „pasniedz” lugas nekā uzved izrādes. Ja tik tekstu pareizi noskaita kaut cik piemērotos kostīmos un dekorācijās, tad viss ir kartība. Lugu interpretē burtiski bez kāda mēģinājuma iedziļināties tās dziļākajā nozīmē un atrast tai kādu patiesību šodien.

Literārais teātris paļaujas uz paskaidrojumiem un illustrācijām, nevis pārdzīvojumiem. Mūsu pazīstamāko drāmaturgu darbos tēli pārāk bieži izskaidro savus uzskatus, izklāsta savas jūtas un līdz ar to kļūst neticami. Teātŗa ansambļi arī saka: „Uzvēdīsim kādu Zīverta vai Eglīša gabalu” un nevis: „Uzvēdīsim izrādi par šādu problēmu vai temu, lietojot Zīverta vai Eglīša lugu kā izejpunktu.” Autors kļūst par autoritāti, izrāde par kalpu. Dekorācijas, kostīmi, rekvizītes trimdas teātrī reti kad rada noskaņu vai piešķiŗ kādu simbolisku nozīmi, bet drīzāk tikai informē, kur un kad darbība risinās. Tos varētu viegli aizstāt ar izkārtnēm. Tais gadījumos, kur dekorācijas ir tiešām interesanti izveidotas, tad dekorators parasti nav daļa no ansambļa un dekorācijas nav radušās izrādes izveidošanas gaitā, bet drīzāk tā ir atsevišķa mākslinieka individuāla lugas interpretācija.

Arī tēlošanas veids parasti ir burtisks. Visi teksta norādījumi nav jārealizē uz skatuves. Ja tekstā teikts, ka esmu dusmīgs, tad tikai drusku jāpaceļ balss, bet nav dusmas jāpārdzīvo. Ja tekstā paredzēts, ka es raudu, tad pietiek, ka es marķēju šo momentu ar kādiem pazīstamiem žestiem, piemēram, liekot abas delnas seja priekšai un pazīstamām skaņām (piemēram, u-hu-hu”). Arī tēli tiek klasificēti klišejiski vienkāršotām frazēm: pirmais mīlētājs, raksturloma, dzērājs, skopulis, labs cilvēks, ļauns cilvēks utt. Trimdas teatŗi neiedrošinās iedziļināties mūsu dziļākas jūtās, bet paliek tikai virspusē.

Teātris eiropiskā pasaulē, kā arī daudzi citi mākslas paveidi ar gadsimteņiem ilgām tradicijām pārdzīvo krīzi. Lai gan sabiedrības akceptētie un atbalstītie teātŗi palaikam sniedz intellektuāli interesantas izrādes, tomēr tie ir kaut kur pamatos zaudējuši saistības ar mūsu dziļākam dzinām un teātŗa primitīvam saknēm. Dzīvākie strāvojumi mūsdienu teatrī meklē pavisam jaunu lomu sabiedrībā un jaunas saknes cilvēku kultūrā un psīchē. Pretstatā materiālam teātrim (visspilgtāk redzams greznos mūzikla uzvedumos) ar uzsvaru uz kostīmiem, dekorācijām, gaismas efektiem, jaunie vitālie teātŗa novirzieni uzsver „nabadzīgāku” teatri ar primitīvu formu, bet cilvēku ka izrādes centru.

Latviešu teātris, lieki sacīt, tiecas atdarināt elito teatri. Līdz ar to tas ir konservatīvs ne tikai polītiskā un morālā plāksnē, bet arī nemainās savā techniskā un formālā uzbūvē. Šī gan ir pretrunīga situācija, jo amatieŗu stāvokļa dēļ mums tieši ar izrāžu materiālo un technisko pusi bieži neveicas. Tādēļ kostīmi, rekvizītes, gaismas un citi techniski efekti mūsu izrādēs mēdz būt neveikli izmantoti. Patiesāk būtu meklēt teātŗa formas, kas atbilst mūsu faktiskai situācijai. Trimdas teātŗa pamatā būtu jāliek mūsu spēcīgāka izejviela − proti: cilvēks pats, viņa entuziasms un enerģija. Aktieŗiem būtu jācenšas fiziski un psichiski atraisīties un šo atraisīšanos parādīt latviskā kontekstā, tādā veidā palīdzot latviešu sabiedrībai pašai atraisīties un kļūt veselīgākai, pārvarot savu īpatno aliēnāciju − saspīlētas attiecības ar īstenību.

Viena liela priekšrocība teātrim, kas darbojas tik mazā sabiedrībā kā mūsu trimda, ir tas, ka ansamblis personīgi pazīst cilvēkus, kam tas spēlē. Starp skatuvi un auditoriju ir potenciāli ļoti tuvas un familiāras saites. Šāda priekšrocība ir reti kādam no pasaules lielajiem teātŗiem, kur aktieŗi ir idealizētas zvaigznes un publika anonīma masa. Trimdas latviešu īpatnā situācija varētu būt pamats spēcīgam, novatoriskam teātrim.

 

IV  LATVIEŠU KULTŪRAS FUNKCIJAS TRIMDAS SABIEDRĪBA

Bez tīri mākslinieciskās nozīmes latviešu kultūrai, kā jau izriet no šī raksta, ir dažādas citas funkcijas mūsu sabiedrībā. Īsuma savilkšu kopā galvenās no šīm funkcijām.

 

A.  Sabiedriskā funkcija

Trimdas kulturālās darbības pamats līdz šim ir bijis latviešu pulcēšana latviskā vidē. Lai gan šis nedrīkstētu palikt vienīgais vai galvenais kultūras uzdevums trimdā, tomēr tas ir nenoliedzami svarīgs moments. Jaunu cilvēku iesaistīšana latviešu sabiedrībā un sabiedrības locekļu rituāla nodarbošanās ar „latviskumu”. kā arī izglītošana latviešu zināšanās (visnotaļ valoda) ir nenoliedzami svarīgi uzdevumi. Dziesmu svētki, tautas deju kopas un koŗi visi lielā mērā pilda šo funkciju. Visa šī aktivitāte būtu turpināma jaunā trimdas kultūrā, bet nodošanās šiem mērķiem nedrīkstētu nozīmēt, ka kvalitāte slīd. Augsta kvalitāte, augstas prasības neatbaidītu cilvēkus no latvietības, bet drīzāk pievilktu.

Trimdas sabiedrību satur kopa mūsu pašu cilvēciskā griba tai piederēt (katram savu iemeslu dēļ) un mūsu draudzība. Jo vairāk mēs izveidojam satikšanās iespējas un draudzības saites no vienas zemes uz otru, it sevišķi satiekoties un uzstājoties kongresos, dziesmu svētkos un turnejās, jo spēcīgāki kļūst mūsu sabiedrības pamati. Darbošanās prieks un enerģija, kā arī mūsu izklaidēta situācija un čigāniskās klejošanas tieksmes ir ļoti vitāls un dinamisks pamats kulturāliem pasākumiem un sabiedriskai darbībai.

Patlaban sabiedrība pirmajā vietā liek pienākumu. Tas ļoti efektīvi merdē jebkādu radošu tieksmi un darbošanās prieku mūsu kultūrā. Cilvēki tiek pierunāti piedalīties izrādēs, rīkot sarīkojumus utt pret savu gribu. Izrādes un sarīkojumi jārīko jo dziesmu svētku rīcības komitejas to prasa vai arī tāpēc, ka vienmēr tāds sarīkojums ir bijis un kā tas izskatīsies, ja šogad nav utt utt. Dzīvā kultūrā turpretī sarīkojumus drīkstētu rīkot tikai tad, ja dalībnieki paši jūt prasību tādus rīkot. Kulturālā darbībā drīkstētu iesaistīt tikai tos, kas paši brīvprātīgi grib piedalīties. Sabiedrībai jābūt ar mieru veicināt tās kulturālās nodarbības, ko cilvēki paši savā iniciatīvā uzsāk un tai jābūt ar mieru arī atmest kādu „tradicionālu” sarīkojumu, ja nav darbinieku kam tas patiesi interesē.

 

B.  Katarsiskā funkcija

Ja saku ka vēl viena kultūras funkcija ir dot mums iespēju izlādēties un izklaidēties, tad tas varbūt izklausās triviāli. Šī tomēr ir nopietna kultūras funkcija mūsu sabiedrībā. Kultūra palīdz mums atkal uzņemt kontaktu ar cilvēciskām jutām.

Ja gribam saglabāt veselīgu sabiedrību trimdā tad jāsargās pret patiesu jūtu apspiešanu. Jārod iespēja mūsu kopīgas jūtas, visnotaļ prieku, publiski izpaust un pārdzīvot.

Tas nebūt nenozīmē, ka drīkstam ieslīdēt virspusīgā, triviālā kultūrā, kas nodarbojas tikai ar cilvēku tīksmināšanu. Kultūra nedrīkst būt tikai luksa prece, tai jābūt sabiedriski nepieciešamai. Reiz tomēr jākonstatē, ka prieks un izprieca nav tikai lukss. Tie ir nepieciešami veselīgam cilvēkam un veselīgai sabiedrībai. Diemžēl Rietumukultūra sev līdztekus attīstījusi puritānisku prieka nosodīšanu − darbs ir svēts, prieks ir grēks. Latvieši jo viegli to pārnes sava sabiedriskā un polītiskā dzīvē.

Paraugs kulturālas izpriecas iekļaušanai sabiedriskā un polītiskā kontekstā ir seno atēniešu Dionizija svētki, kad jebkāda cenzūra tika atcelta. Svētku dienā bija atļauts dievus, polītiķus un sabiedriskas personas zaimot, lamāt un apsmiet, neuztraucoties par smalkjūtību un labu gaumi, nebaidoties, ka varētu izraisīt apsūdzības par neslavas celšanu vai personas apmelošanu. Līdzīga izlādēšanās atrodama arī senās latviešu apdziedāšanās un tml. paražās, kur dota brīva vaļa seksuālām dziņām, lai vēlāk „turētu godu”. Šādu izlādēšanos saredzēja kā sabiedriski veselīgu parādību.

Trimdas kultūrai vēl viens mērķis tātad būtu palīdzēt mums kļūt cilvēcīgākiem, elastīgākiem, tolerantākiem mūsu polītiskā darbībā un samazināt dogmatismu, fanātismu, savstarpēju kašķēšanos un citu uzskatu aklu nosodīšanu.

 

C.  Polītiskas funkcijas

 

Pretējais ekstrēms fanātismam ir mūsu polītiskās situācijas ignorēšana. Mūsu dzīve trimdā ir polītisku cēloņu izraisīta, un ja mēs gribam par mūsu sabiedrību patiesi runāt, tad no šiem cēloņiem nevaram izvairīties. Kultūra varētu sabiedrībā pildīt vairākas polītiskas funkcijas.

 

a)  Pirmā no tam būtu latviešu tautas „reklamēšana” citās tautās. Ja attīstām pietiekami augstu kulturālu līmeni, tad tas palīdzēs citiem atgādināt, ka ir tāda latviešu tauta ar savu īpatnējo likteni. Šādā reprezentācijā patlaban bieži izmantojam „kiču”, virspusīgu „etnisku” kultūru, bet domāju, ka arī vairāk avansētām mākslas formām būtu šeit vieta. Literātūras tulkošana, piemēram, ir kultūras nodarbība, kas mums trimdā ir viegli izkopjama, it sevišķi jaunākām paaudzēm. Ja kritiski izvēlamies labākos latviešu literātūras piemērus un tos pārtulkojam veiklā angļu, zviedru, vācu vai citā valodā, tad esam daudz ko paveikuši. Mērauklai mūsu kulturālai darbībai jābūt − vai mums to kauns rādīt saviem angļu, zviedru, vācu un citiem draugiem? Patlaban, diemžēl, pārāk daudzas no mūsu aktivitātēm ir tādas, ka kauns citiem rādīt.

 

b)  Varam arī palaikam rādīt mākslas darbus cittautiešiem, kas parāda latviešu īpatnējo situāciju un redzes viedokli. Šādā gadījuma gan jābūt patiesam un jāizvairās sveštautiešiem izvirzīt latviešu problēmas par vislielākām problēmām pasaulē, kā mēs pārāk bieži sev tās reprezentējam. Jāizvairās no šovinisma.

 

c)   Tas mūs arī noved pie nākamās polītiskās funkcijas − kultūra spēj izglītot latviešus par savu situāciju un par situāciju visā pasaulē. Mākslā varam apskatīt mūsu dzīvi, problēmas un vēsturi plašāka perspektīvā. Nostādot to īpatnējo fainomenu, kas ir latviešu dzīve trimdā, visas pasaules vēsturiskajā un polītiskajā kopsakarībā, mēs paplašinātu savus polītiskos apvāršņus. Kultūrai jāmeklē mūsu polītiskās situācijas eksistenciālā nozīme − mūsu trimdas dzīves cilvēcīgā jēga un sekas − mūsu patiesā identitāte. Tai jāpalīdz mums sevi analizēt un atspoguļot.

 

d)  Kultūrai arī jāpalīdz latviešiem paplašināt savus apvāršņus citās plāksnēs. Jāizpētī alternatīvas filozofijas un ideoloģijas, alternātīvi dzīves veidi un kultūras, lai atrastu tādus elementus, kas attiecas uz mums un palīdz mums paplašināt mūsu apvāršņus. Pārāk bieži latvieši un latviešu sabiedrība pasaules forumos un mītnes zemes polītikā sabiedrojas ar represīviem, nedemokrātiskiem, konservatīviem novirzieniem gan morālā, gan polītiskā plāksnē. Jātiecas pēc humānākas, liberālākas polītiskas filozofijas, kas tomēr ievēro mūsu polītiskās prasības.

 

VI  NOBEIGUMS

 

Kopsavilkumā mūsu kultūras uzdevums ir ielikt personīgas dzīves, dziņas, attiecības un sabiedriskas situācijas vēsturiskā kontekstā. Tās paradāmas ka pašreizējā attīstība latviešu tautas un visas cilvēces vēsturē, un līdz ar to tās atbrīvojamas no aklām un neveselīgām illūzijām, kuŗās pārāk bieži ieslīgstam. Mēs veidojam trimdas latviešu kultūru − to īpatno latviešu kultūras dialektu, kas sākās ar Displaced Persons nometnēm un kuŗš patlaban jau otrā un trešajā paaudzē atrodas tālu projām, atsvešināts no savām pagātnes saknēm. Mēs radam jaunu Displaced Culture. Ja mēs to patiesi un kritiski turpināsim darīt, tad tā būs nozīmīga visai pasaulei.

Dažādie polītiskie bēgļi, viesu strādnieki un emigranti ir radījuši visas pasaules sabiedrības jaunu polītisku un kulturālu reālitāti. Dzīvodami dažādās trimdas zemēs, latvieši ir daļa no šīs reālitātes, un mūsu pieredze, dzīvojot divās vai vairākās kultūrās, varētu būt nozīmīga arī citiem. Ja mēs, jaunās paaudzes kulturālie darbinieki, paškritiski tiecamies pēc augstākas kvalitātes mūsu darbībā, ja mēs strādājam aiz pārliecības, nevis pienākuma pēc, mēs varam radīt jaunu spēcīgu, ievērojamu latviešu kultūru. Mums jāizglītojas ne tikai latviešu valodā un līdzšinējā latviešu kultūrā, bet arī visas pasaules kultūrā, un jācenšas būt iejūtīgiem pret cilvēciskām dziņām sevī un citos, lauzdamies cauri sabiedrības uzliktām klišejām un nepatiesiem mītiem.

Mums tikai jāizšķiŗas, vai latviešu tauta spēs pastāvēt vai ne. Ja ne, tad slēgsim to „bodi” tūlīt. Nav nozīmes izstiept nāvi. Ja tomēr nevaram noraidīt latviskumu (vienalga kādu iemeslu dēļ), tad mums jākļūst aktīvākiem un dinamiskākiem dalībniekiem latviešu tautas vēstures un kultūras procesā. Kultūra palīdz mums saredzēt mūsu eksistenciālo lomu šai vēstures procesā. Kultūra palīdz mums saglabāt latviešu valodu. Kultūra palīdz mums saglabāt un veidot latviešu sabiedrību un to paturēt īpatni latvisku. Kultūra palīdz mums aptvert latviešu sabiedrību kā sabiedrību − kopīgu grupu, kuŗas ideoloģija un dzīves veids iespaido katru locekli, un kur katrs loceklis ir atbildīgs par sabiedrības attīstību. Kultūras uzdevums ir padarīt mūs visus par aktīvākiem līdzdalībniekiem latvietības procesā un palīdzēt šim procesam attīstīties dabīgā virzienā, neveselīgu tieksmju, šauras domāšanas un fanātisma neapspiestam.

 

 

 

*  Šo referātu pārrakstot uzzināju, ka 1984. g. Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienu rīcības komiteja neļaus Stokholmas teātrim spēlēt Ērika Ādamsona Mālu Ansi. Gan Ādamsons, gan viņa luga uzskatāmi kā polītiski nevainīgi. Kāds Ulmaņa laika ierēdnis aiz pārcentības toties licis lugu aizliegt, jo viņa uztverē tā kritizējusi Ulmani. Līdz ar to šī visai nevainīgā luga pat vēl mūsdienās dažu cilvēku acīs guvusi „kreisu” nokrāsu.