Bija 1. pasaules kaŗa laiks Pēterpilī. Teodors Reiters (1884-1956) mācīja savam korim kāda jauna, nepazīstama komponista Jāņa Zālīša jaunu, nepazīstamu dziesmu „Birztaliņa”. Pašā pēdējā mēģinājumā ieradās arī autors, piesēdās pie klavierēm, gan nepieskardamies kauliņiem. Reiters pacēla rokas, un „Birztaliņas” mēģinājums sākās. Neviens tādus akordus nebija dzirdējis, ne dziedājis. „Un es klausos, klausos tavā šalkšanā!” Nedzirdētie akordi nošalca gari, burvīgi, pavisam nedzirdēti, mistiski. Likās, ka „Birztaliņas” šalkšana atgādina bērzu jauno lapu sveķaino smaržu un smalko zariņu dziesmu rīta saulē. Tās jau nevarēja būt koŗa balsis, kas šalc. Kā tad: mēmais autors pie klavierēm bija izdarījis akustisku triku, t.i., viņš uz to gaŗo šalcošo akordu, nespēlēdams taustiņiem, nospieda pedāli. Fantastiskā saskaņā rezonēja stīgas. Pārsteigtais koris sastinga, kā parādību redzot − dzimtenes birzi pavasarī, debesu zilgmi un visu to vārdos nepasakāmo.

Šādi Jēkabs Poruks (1895-1963) raksturo Jāņa Zālīša grūtāko un smalkāko koŗdziesmu. Citāts ņemts no Ceļa Zīmju 1954. gada 17. numura. Varētu domāt, ka tālāk sekojošās rindas domātas to autora „pestīšanai”, jo es neticu, ka trimdā vispār Jāņa Zālīša (1884-1943) simtgadi kaut kur pieminēs. Tāpat neticu, ka šis temats daudz interesēs latviešu jaunāko paaudzi. Liekas, ka diametrāli pretējs stāvoklis būs Latvijā, kur šīm simtgadēm ir ievērojama vieta kultūras dzīvē. Skanēs Zālīša koŗa un solo dziesmas, svētceļnieki dosies uz Nītauri un Piebalgu − komponista dzimto pusi.

Nītaurē 12. februārī arī kārts komponista Jāņa Zālīša šūpulis. Mūziku mācījies vispirms pie Emīla Dārziņa Rīgā, pēc tam 1904. g. iestājās Pēterpils konservatorijā prof. Homiliusa ērģeļu klasē. Tanī pašā laikā konservatorijā iestājās arī slavenais Sergejs Prokofjevs (1891-1953). 1908. g. Zālītis nokļuva arī speciālās kompozīcijas teorijas klasē. Veselus 11 gadus ilga Zālīša studijas Pēterpils konservatorijā. Daži gadi pavadīti arī Jāzepa Vītola praktiskās kompozīcijas speciālklasēs. Harmoniju un kontrapunktu Zālītim mācīja Anatolijs Ļādovs (1855-1914). Latviešiem Pēterpils konservatorijā laba slava, jo tādu tur nostiprinājis Jāzeps Vītols. Līdz ar to Ļādova un Zālīša attiecības ir visai draudzīgas, ko gan nevar teikt par Prokofjevu. „Rokas kabatās sabāzis, savos mīkstajos bezpapēžu zābakos šūpodamies, viņš tādās reizēs sacīja: „Nesaprotu, kādēļ jūs mācāties pie manis. Brauciet taču pie Richarda Strausa, brauciet pie Debisī, vislabāk vācieties pie velna!” Šādā veidā Prokofjevs raksturoja Ļādovu, un arī Vītols saņēma savu tiesu. Jautāts, ko domā par Vītola skaņdarbiem, Prokofjevs atbildējis: „Viss ir draņķis!” Šajā laikā konservatorijā studēja arī Ādolfs Ābele (1889-1967). Kādreiz, vingrinoties ērģeļu spēlē, pagurumā abas rokas un kājas noslīdējušas, radot varenu skaņu klasteri. Gaŗām gājis Prokofjevs un, durvis pavēris, uzsaucis Ābelem: „To var, to var! Tas bija labs akords!”

Varētu tiešām apskaust Zālīša muzikālo sabiedrību. Taču tas vēl nebija viss. Tuvumā apgrozījās arī Pēterpils konservatorijas diplomētais „svabadais mākslinieks”, tobrīd Jēzus baznīcas ērģelnieks, vācu valodas skolotājs un avīzes St. Petersburger Zeitung recenzents Emīlis Melngailis. Grūti iedomāties pretējākus raksturus. Melngaiļa strīdīgā un rupjā personība (kā viņš pats par sevi liecināja) pretstatā delikātam, trauslam Zālītim tomēr neliedza abiem tuvāk sadraudzēties. Ar Melngaiļa ierosmi un svētību rodas Zālīša pirmās solo dziesmas. Nebūs latviešu komponista, kam Melngailis nebūtu pie „rīkles ķēries”, vienīgais izņēmums palika Zālītis. Pirmajos konservatorijas gados rodas dziesmas: „Rīts” (K. Skalbe), „Ziedu nakts” (A. Saulietis), „Laimīti man meklējot” (E. Treimanis-Zvārgulis), „Rudenis” (J. Poruks), „Eža kažociņš” (K. Strāls), „Veļu naktī” (A. Austriņš) u.c. Šinī laikā Zālītis sadraudzējās arī ar dzejnieku Antonu Austriņu (1884-1934), kas pastāvīgi bēguļo no cara policijas vai sēž cietumos. Te ieteicu lasītājiem lasīt Austriņa autobiografisko romānu Gaŗā jūdze (Aizbetnieks − Austriņš, Līcītis − Zālītis).

Parallēli Pēterpils mūzikas konservatīvam virzienam (Ļadovs, Glazunovs, Vītols) jaunus vējus ienes R. Strauss, K. Debisī, G. Mālers, M. Ravēls, M. Rēgers, A. Šēnbergs, S. Rachmaņinovs, I. Stravinskis. Tie visi atstāj uz Zālīti zināmu ietekmi un kaut arī Vītols presē ironizē par jūsmīgajiem jaunās mūzikas piekritējiem, viņam te rodas vairākas vērtīgas diskusijas ar savu profesoru. Visvairāk Zālīti tomēr aizrauj jaunais krievu komponists Aleksandrs Skrjabins (1872-1915). Jāpiezīmē, ka Skrjabina agrīnos darbus konservatīvie tradiciju sargi visumā akceptēja, piem., „Dievišķo poēmu”. Grūtāk jau gāja ar „Ekstazes poēmu”, bet domas krasi dalījās „Prometejā”. Skrjabina jaunā harmoniskā valoda un mūzikas tematika visspilgtāk izpaudās viņa „Sātaniskā poēmā”, un klausītājies te nobijās vairāk no mūzikas virsraksta nekā no mūzikas pašas.

Redziet, pasaulē nav nekā jauna. Vai tas pats nav noticis arī trimdā?

Katrā ziņā Skrjabins vēl ilgi paliek Zālīša pielūgsmē un dievināšanā. Pēc daudziem gadiem viņa pēdās staigās kāds cits jauns un bagātīgi apdāvināts latviešu mūziķis Alberts Jērums (1919-1978).

Šajos Pēterpils gados Zālītis iesāk arī savas mūzikas recenzenta gaitas, kas veidojās rēgulāri no 1910. g. resp. pēc Emīla Dārziņa nāves. Sākumā viņš raksta avīzēs Latvija, Dzimtenes Vēstnesis, Līdums, Baltija, vēlāk pāriedams pie Jaunākām Ziņām, kur palika visu savu mūžu. Bija daži pārtraukumi, piem., no 1919.-1922. g. un no 1926.-1928. g., kad Zālītis strādāja Nacionālās operas direkcijā. Tā kā Jaunākās Ziņas bija vislielākais latviešu dienas laikraksts, tad jāliecina, ka Zālītis bija visievērojamākais mūzikas kritiķis ar noteicēja vārdu visos mūzikas dzīves jautājumos. Tagad te, trimdā, recenzenti nesteidzas ar saviem rakstu darbiem. Toreiz bija citādi, jo kritikai bija jāparādās otrā dienā attiecīgā avīzē. Zālītis savas kritikas rakstīja agrā rīta stundā, Volfgangs Dārziņš tūlīt pēc koncerta kafejnīcā, Jānis Cīrulis nakts vidū. Vienā vakarā nereti bija recenzējami vairāki koncerti, t.i., bija iespējams noklausīties tikai daļu no katra koncerta. Plašāk vajadzēja recenzēt operu pirmizrādes. Tādos gadījumos operas pirmizrādes ģenerālmēģinājumā ieradās arī visi kritiķi, tāpat šos mēģinājumus drīkstēja noklausīties Jāzepa Vītola klašu studenti. Jāņa Zālīša kritikas gaidīja un uzklausīja. Viņš cīnījās par profesionāli augstas mūzikas kultūras attīstību, viņš ienīda mūzikas vieglo žanru. Taču visumā Zālītis bija diezgan piesardzīgs, kas saskanēja ar avīzes īpašnieku viedokli − bez asumiem. Viņa darbības pēdējos gados bija pamanāms arī zināms šablonisms ar vienu otru klišeju, piem., „it iejūtīgs un iezīmīgs”. Šādas lietas tomēr jāattaisno, jo kritiķa darbs ir visai grūts un nožēlojams. Blakus Šaļāpina koncertam jums nereti jārecenzē amatnieku biedrības pārdarbības ansamblis vai jāklausās Rīgas nomales korītis, kur diriģents vada „Gaismas pili”, takti rādīdams uz 3. Kādreiz bija grūti koncerta vietu atrast, kādreiz koncerts nenotika. Mazākais viens Rīgas mūzikas kritiķis minētos apstākļos zaudēja pacietību un uzrakstīja „iejūtīgu un iezīmīgu” kritiku, uz koncertu nemaz neaizgājis. Diemžēl, minētais koncerts nebija noticis, bet atlikts uz vienu nedēļu. Koŗa diriģents uzrakstīja atklātu pateicības vēstuli kritiķim, un Rīga smējās visu sezonu.

Visumā Zālītis bija iecietīgs pret jauniem mūziķiem. „Gan jau izsprauslosies”, viņš mierīgi noteica. „Hindemits no Limbažiem”, citreiz ironiski nosmīnēja. Arī mana niecīgā persona saņēma īsu, iezīmīgu kritiku par klavieŗu pavadījumu Rīgas skolotāju korim ar solistu Elmāru Majoru 1936. g. ziemā. Es biju cerējis, ka atnāks Ernests Brusubārdis sen., otrs Jaunāko Ziņu mūzikas kritiķis. Viņa kritikas parasti bija labvēlīgas un laipnas. Līdz ar to spēlēju visai droši, ne par ko nebēdādams. Pēc koncerta nobeiguma Jēkabs Vītoliņš mani pieveda pie Jāņa Zālīša. Zālītis sarunā piezīmēja, ka Barisona kantātes „Dzimtene” (toreiz pirmatskaņojumā) klavieŗu solo partija varētu iesākties drusku klusāk. Otrā dienā Jaunākās Ziņās lasīju recenzijas pēdējo teikumu: „Imanta Sakša klavieŗu pavadījumi techniski un muzikāli diezgan droši.” Biju priecīgs par to, ka esmu ticis cauri ar sveiku ādu. Nopriecājos arī par savu pirmo profesionālo honorāru − 50 latiem. Tā toreiz bija liela nauda, it sevišķi manā vecumā. Jēkabs Vītoliņš noteica: „Jums vajadzētu šinī muzikālā darbībā palikt, varbūt vēlāk pelnītu lielu naudu.” Esmu diezgan daudz klavieŗu un ērģeļu pavadījumus spēlējis, taču ar to lielo naudu nekas neiznāca. Savukārt turpat 50 g. veco kritiku neesmu aizmirsis. 1940. g. notikumos Zālītis turpināja rakstīt Jaunākās Ziņās un visumā bija atsaucīgs padomju varai. Ko viņš sirdī domāja, to vienīgi viņš pats zināja. 1941. g. janvārī gadījās vēl Zālīti satikt Jaunāko Ziņu plašajās sarīkojumu telpās. Bija Ļeņina miršanas dienas atceres sarīkojums. Dziedāja Jaunāko Ziņu koris Alb. Jēruma vadībā, solists bija Eduards Miķelsons, es spēlēju klavieŗu pavadījumu. Sarīkojuma sākumā Ādolfs Erss (1885-1946) lasīja kādus dzejoļus, tad Zālītis spēlēja Bēthovena klavieŗu sonātas sēru maršu. Mēs visi klausījāmies aizturētu elpu, un tas bija pārdzīvojums. Nelādzīgā pretstatā sekoja mūsu daļa − Dunajevska „Varen plaša”, ko solists Miķelsons dziedāja ļoti aizrautīgi. Kaut kā cauri izvilkās arī koris un pavadītājs, jo − „cilvēks grib dzīvot”. Bet vācu laikā Zālītim vairs nebija vietas kritiķu piektajā rindā, un kādu laiku viņš bija bez darba. Draugi tomēr viņam atrada bij. Tautas konservatorijas, toreiz Rīgas mūzikas skolas, direktora posteni. Tāpat viņš uzrakstīja arī pa rakstam Latvju Mēnešrakstam, piem., par Mocartu, Sibeliusu, Hugo Volfu. Dzīvot jau varēja, bet kaut kas bija pārtrūcis, arī zināms vēsums iestājies dažu draugu attiecībās. 1943. g. decembrī viņš saslima. Likās, ka varētu būt gripa, bet laikam bija kaut kas vairāk. 12. decembrī viņš apklusa uz mūžu. Nākošās dienas Tēvijas numurā A. Jērums savu nekrologu nobeidza ar vārdiem: „Nodziest sveces... Tālu dzīve...” Viņam − A. Jērumam − vēl 35 gadi jāpavada šinī saulē.

1960. g. Rīgā iznāca Jēkaba Vītoliņa un Mildas Zālītes (komponista dzīves biedres) redakcijā bieza grāmata Jāņa Zālīša raksti. Tur sakopotas Jāņa Zālīša kritikas un raksti no Jaunākām Ziņām un citiem izdevumiem. Kā jau tas parasts, varētu domāt, ka te būs pieminēti tikai Latvijā dzīvojošie mūziķi. Uzmanīgāk izlasot grāmatu, sastopam arī daudz trimdas mūziķu vārdu, redzam arī Latvju Mēnešrakstā ievietotos rakstus. Saprotams, grāmatā ir daudz saīsinājumu un izlaidumu, bet tanī pašā laikā ir sniegtas īsas biografiskas ziņas arī par trimdas māksliniekiem. Padomju tiesa ir ātra un represīva. Drīz vien Vītoliņš ir izmests no konservatorijas, kaut gan var paglābties Zinātņu akadēmijā.

1964. g. Latviešu mūzikā (iznāk Rīgā) parādās Nilsa Grīnfelda rindas par Jāņa Zālīša mūzikas kritikām. Viņš izsakās, ka Zālītis kādreiz noslīd uz „reakcionārām, klaji buržuāziski nacionālistiskām pozicijām”, piem., runājot par 1931. g. septītiem dziesmu svētkiem. Nepamatoti esot izcelti J. Neikena nopelni, un dažreiz Zālītis naīvi aizraujoties ar neatkarīgās valstiskās dzīves formām. Tāpat nav labi, ka pieminēta Alfr. Kalniņa dziesma „Latvju himna”. Zālīša eseja par Mocartu uzskatāma par fašistisku propagandu. Divreiz rakstā Grīnfelds uzsveŗ, ka 50 eseju ievietošana grāmatā ir „rupja polītiska kļūda”. Pilnībā salauzt Vītoliņu Grīnfeldam tomēr neizdevās.

Vēl daži vārdi par Zālīti kā komponistu. Viņa atstātais mantojums nav liels, jo zinām tikai apm. 40 koŗa dziesmu un apm. 60 solo dziesmu. Taču viņa dziesmu muzikālā kvalitāte ir sevišķi augsta, un viņš ir uzskatāms kā pirmais latviešu komponists ar jaunu problēmu meklējumiem un risinājumiem vokālā mūzikā. Viņa skaņdarbi ir techniski diezgan sarežģīti, un viņa koŗa dziesmas caurmēra koŗiem nebūs pa spēkam. Zālīša mūziku raksturo arī harmonijas greznums un izsmalcinātība. Komponists raksta ar romantiski pacilātu noskaņu, degsmi un aizrautību. Viņš arī nevairās emocionāla tiešuma un izteiksmes spilgtuma. „Pat sastopami dionīziska temperamenta izvirdumi ar pārgalvīgām harmonijam, dzirkstošiem ritmiem.” To saka J. Vītols par dziesmu „Un kastaņjetes smējās” (A. Paparde). Visumā komponists bēg no tonalitātes, kaut pilnībā viņš to vēl nepaspēj. Vislabāk Zālīša mūziku sapratīs tie, kas būs iepazinušies ar Skrjabina mūziku, mazākais ar viņa klavieŗu prelūdijām. Līdztekus būtu jāievēro arī vispārējais Zālīša mūzikas credo: mākslas uzdevums ir cilvēku darīt labāku, jūtās dziļāku. To sevišķi uzsvēris Jānis Sudrabkalns, kas arī ilgāku laiku nodarbojās par mūzikas recenzentu Rīgas avīzē Sevodņa.

Pēdējos 20 gados J. Zālītis tikpat kā nekā neuzraksta, jo laikam jau kritiķa darbs apēda radošo darbu. Viņa slavenākā dziesma ir „Biķeris miroņu salā” (J. Poruks), kas komponēta 1912. g. Kā populārākā droši vien būs jāuzskata „Ceļš uz dzimteni” (P. Blaus) − 1916. g. Pazīstama kļuva arī „Pie koklētāja kapa” (A. Austriņš) − 1913. g., kas rakstīta E. Dārziņa nāves piemiņai. Bet ilgi neesam dzirdējuši dziesmas: „Kad nakts” (Rainis) − 1913. g., „Birztaliņa” (K. Jēkabsons) − 1916. g., „Tā vēsma” (J. Poruks) − 1916. g., „Kā sniegi” (J. Jaunsudrabiņš) − 1920. g. u.c.

Pārskatot 1926. g. Vadoni 6. latvju vispārējiem dziesmu un mūzikas svētkiem Rīgā, programmā redzam J. Zālīša dziesmas: „Birztaliņa”, „Biķeris miroņu salā”, „Tā vēsma”. Ko teiksim šodien apm. 60 gadu vēlāk? Kas ir noticis ar latviešu tautu un tās koŗu kultūru? Ko jūs redzat latviešu avīzēs, rakstot par mūsu svešuma dziesmu svētkiem? Te ir ne vien lūgumi, bet pat pieprasījumi pēc repertuāra maiņas, jo dziesmas ir „par grūtām” un „nav smukas”. Un orķestŗi spēlē par stipru, un balles galdiņi nav kārtībā. Un simfoniskā orķestŗa koncerti jāizbeidz, jo ļaudis nenāk pienācīgā skaitā. Un paliksim tikai pie tautas dejām un tautiskiem ēdieniem. Un izdosim tikai pavāru grāmatas. Viena tāda ir arī manā acu priekšā − Mūsu virtuves noslēpumi, izdota Kanadā 1977. g. Tur 13. lp. jūs lasīsit šādus vārdus:

„Maizes kūra” (Nabagu zupa)

Vārītā ūdenī iemet rupjmaizes garozas un vāra, kamēr tās izjūk. Piejauc smalki sagrieztus, uz pannas saceptus speķa gabaliņus. Uzkarsē. Ēd ar maizi un vārītiem kartupeļiem.

Šo recepti tad nu varētu izmantot kā dziesmu svētku mūzikas programmām, tā arī, bez šaubām, rakstnieku cēlieniem. Un vārīsim visu to, kamēr izjūk. Un izjuks visai drīz. Paskatieties vēlreiz 1926. g. dziesmu svētku vadonī. Tur minēti arī Latvijas koŗu saraksti, pa lielākai daļai no laukiem. Latvijas zemnieku tauta spēja un dziedāja „Biķeri miroņu salā”. Vai par to šodien vairs varam pat sapņot?

Diezgan maz vairs dzirdam arī Zālīša solo dziesmu. Populārākā ir „Kaŗavīra līgaviņa” (V. Plūdonis) − 1922. g., bet vēl ir daudz citu. „Kad pavasaŗa vēsmas pūš” (J. Poruks), „Ko zobenu cilā” (J. Akurāters), „Teic, kā man tevi paijāt” (J. Jaunsudrabiņš), „Nav skumja tā” (A. Ķeniņš), „Kristus vakarā” (A. Erss), te pieminot tikai dažas.

Visumā Zālītis cīnījās par latviešu mūzikas kultūras augstāku standartu. Ja mēs gribētu viņa piemiņai kādu īsu brīdi veltīt, tad būtu jāpapūlas izdomāt, vai vēl vispār ir kaut kas iespējams šī standarta noturēšanai kaut cik pieklājīgā līmenī. Un ne jau mūzikā vien!

 

Imants Sakss