Daina Šķēle
SPĪTNIECE
- Renato?
Sievietes balss ir tik tāla, vāra un trausla, ka vīrietis, kas, tikko pacēlis telefona klausuli un noskaldījis parastās atsaukšanās zilbes, pēkšņi vairs nevar pateikt neko. Taču balss neatlaižas:
- Renato, tā esmu es, Rosita. No Austrālijas. Vai tiešām mani vairs neatceries? -
Nav jau arī viņa nekāda drosmīgā. Šos vārdus pateikt - ai, ai, cik grūti, bet ja nu reiz tas tā izdomāts un nolemts, tad atliek tikai iet uz priekšu, lai notiek kas notikdams.
Bet nu jau arī vīrietis ir attapies, saņēmies un zina, ko sacīt. Varbūt tas skan diezgan banāli, taču praktiski saglābj situāciju, atvieglina abiem turpmāko.
- Rosita, ak Rosita gan! Cik ilgi jau, kopš tevi man nolaupīja? Būs gadu trīsdesmit, vai ne tā? Tev tur laikam laba dzīve Austrālijā, tek piens un medus, esi bagāta siņjora, dzīvo lepnā mājā? Kā sadomāji apciemot šo mazo vietiņu, dzimtenes ilgas?-
Sieviete necenšas ieklausīties, ko viņš runā, norūpējusies pati par savu sakāmo.
- Vai vari tik droši runāt, Renato? Vai kāds neklausās? -
Vīrieša vārdu plūdi noplok. Nu viņš kļūst lietišķs.
- N-nē. Viņa aizbrauca pie meitas, tur atkal mazs bambino, jāpalīdz. Nē, esmu mājās viens pats.
Vīrietis gaida, klausās viņā uzmanīgs un spraigs.
- Gribu tevi satikt, Renato. Ja iespējams, jau šodien. Vai vari kaut ko pieņemamu izdomāt? -
Itāliešu vīrieti intriģē katra lielāka vai mazāka ārpuskārtas satikšanās ar sievieti. Bet šoreiz ir citādi, jo viņš nekā nezina par tagadējo Rositu. Viņa domās gan ielec kādreizējā sešpadsmitgadīgā un īsā brīdī jau ir notraukusi putekļus gandrīz no katra plaukta. Nu ir jāsaņemas, ātri jādomā, jāizšķiŗas, jārīkojas.
Viņi norunā, ka brauks uz tuvāko lielāko pilsētu, ap 50 km. attālumā un paēdīs tur vakariņas, parunāsies. Ka būs labāk, ja Renato izvairīsies no mazās viesnīciņas, kur viņa apmetusies, bet uzņems Rositu kādā klusā ieliņā aiz parka.
- Tu taču vēl atminies mūsu parku, viss gan saaudzis, citāds! -
Rosītai pagātne spiežas virsū uzmācīga. Savādi - tur, promesot, kontūras visam bija tā kā izplūdušas, it kā tas tālumā esošais nemaz neeksistētu. Tagad pēkšņi ik priekšmets, apkārtne, mājas, koku puduri - viss iezīmējas tik asi, ka jāsaņemas, lai nezustu spēki ar visu to galā tikt. Parks, jā. Kādreiz viņa tur zināja katru celiņu, varbūt vēl labāk tās vietas, kur koku lapotne slēpa, sargāja - kur vakaros, dažreiz arī pa dienu Rositu sagaidīja un glauda savās rokās šis pats Renato, toreiz astonpadsmitgadīgs krāsotāja māceklis ar maz skolas un mazām izredzēm nākotnē. Rosītas balss tomēr nenodod nekā no šīm atmiņām, viņa tikai viegli pajokojas par dzimtenes ciemata veselīgo gaisu un kāds atspirdzinājums tas būs - mazliet pastaigāt pa parku.
Tomēr, viesnīcas istabā pošoties, matus kārtojot, viņas rokas dreb. Reizē gan prieks, ka telefonu atbildēja pats Renato. Jo - ja klausulē būtu ieskanējusies svešas sievietes balss - tad vairs nekā, veltīga visa iepriekšējā domāšana, plānošana, gatavošanās!
Laika vēl diezgan līdz norunātajai stundai, taču viņa pārbauda vai katru vīli savā apģērbā, arī zeķes, kurpes. Šie nelieša vīrieši, viņi pievērš tik nesamērīgi lielu vērību sievietes kājām!
Kā viņai piestāv šie auskari? Kādas gan būs gaismas tur, kur viņi vakariņos? Vai atstāt laulības gredzenu pirkstā vai labāk novilkt? Un seja, seja! Cik daudz kosmētikas pielietot, lai viņam patiktu, tomēr neatbaidītu?
- Skaistule tieši neesmu, - sev atzīstas Rosita, jauna arī vairs ne, - taču savu figūru esmu noturējusi un līdz ar to man liela izvēle, ko ģērbt mugurā. Ja Renato būtu acis to ievērot... -
Viņa ir izdomājusi, ka viesnīciņā vairs neatgriezīsies, tādēļ ceļa somā ir tikai nepieciešamais, lai tā nebūtu smaga un vieglāk varētu izvairīties no nelūgtajiem palīdzēt gribētājiem. Lai neviens te Rositu nepazītu un neatminētos! Līdz šim tas izdevies. Kaut tikai nu nebūtu ilgi jākavējas tai ielā aiz parka!
Bet viņai laimējas arī te. Ieliņa, kas pieslēdzas parkam, ir tukša un klusa. Varbūt vēl nav beigusies siesta, pasmīn Rosita. Viņa lēnām staigā, kamēr aiz muguras kāds bremzē straujāk kā vajadzētu un sinjora ir aicināta sēsties mašīnā.
Šai brīdī asinis viņai ir atplūdušas no sejas. Nē, viegli tas nav! Labi, ka uz acīm saules brilles, derīgs viss, kas tādā reizē mazliet pasarga! Bet ne jau viņa vien. Kā jūtas Renato?
Lai pārvarētu apmulsumu, viņš runā, tikai runā, gandrīz tāpat kā tad, kad Rosita viņam piezvanīja, kā tad, tikko attapies, glābās vārdu plūdos. Viņai liela piepūle, ieklausīties.
--- tad redzēju tevi no mugurpuses, staigājot, un tūlīt pazinu, ka tā vari būt tikai tu, jo tikai tu tā staigā. O, es atminos, labi atminos mazo Rositu. ko vecā māte sargāja kā pūķis!
Rosita nu gribētu uzzināt, kā tad viņa īsti staigā, bet Renato to nevar pateikt. Viņš sāk rādīt un stāstīt par pārmainām, kādas tagad šai apkārtnē, kur viņi brauc cauri. Tā ir laba, neitrāla sarunu viela, atļauj arī abiem vienam otru neuzkrītoši nopētīt.
Rosita domā: kāds viņš kļuvis smags, drukns, izplūdušu, gaļīgu pakakli un ar sirmumu deniņos. Vai šis vīrs, īsts svešinieks, tiešām reiz bija lunkans tumšmatis, viņas iecerētais Renato? Un kas tas ir, atvieglojums vai vilšanās, ko viņa pati pašreiz pārdzīvo? Uzmācas skumīga nezina, žēlums, pat kāda sūrstēšana, bet tad Renato piegriežas viņai, uzsmaida un no viņa acīm izlec tas otrs, tas mūžam neaizmirstamais jauno dienu draugs.
Kāds juceklis ir cilvēku domās, sevišķi svarīgos dzīves brīžos, (vai šis ir svarīgs brīdis?), pievilkšanās un atgrūšanās un nezini, ko ik nākošais mirklis nesīs! Bet viss jāizrunā un jāizdara pareizi, vēlāko atminu dēļ! Rosita gribētu izskatīties iespējami pievilcīga, lepna, lai arī Renato šo satikšanos nevarētu tik viegli aizmirst! Taču pārdrošība arvien draud ar vēlāku kaunu. Kā tad to pārdzīvot?
Renato ir aptrūcis stāstāmā, viņš sāk dziedāt. Sākumā klusām, tad arvien stiprāk. Satver Rositas roku. pieliek sev pie lūpām. Vasaras diena ir saulaina, silta, kāpēc skumt? Izdzīvo to!
Savu domu kamoliņu viņš tomēr tin, vai arī tas tinas pats. Dāma. īsta dāma iznākusi no atsperīgā skuķa ar glītajām kājelēm. Nav slikta vēl arvien, noturējusies, nav izplūdusi. Bet ko gan viņa grib no manis? Kādēļ brauca šurp, te viņai nav nekā cita kā tikai kapi. Vai tiešām, lai satiktu mani?
Renato mazliet sabīstas, ja arī šāda iespēja glaimo. Iztaisno muguru, uzsmaida savai dāmai un domā tālāk. Vajadzēja varbūt vilkt otru labāko virskreklu, šis mazliet spiež padusēs. Esmu paradis vilkt mugurā to, ko Lina noliek, tā tas ir. Esmu palaidies. Lina jaunāka par Rositu, bet vai kāds to teiktu?
Ziņkārīgi viņš pavēro Rositas apģērbu, zeķes, kurpes, rokas somu. Pilsētniece, pārtikusi. Labi gan, ka Lina šodien nav mājās, ko tad es atbildētu? Skandalēšanās man nepatīk, esmu miera cilvēks. Ja var tā, ka neuzzina, tad labi, citādi gan ne! Bet kā viņai tas - viņas - ļauj tā skraidīt apkārt pa pasauli vienai!
Renato pētīgajai acij nepaiet gaŗām arī dažas sīkas rieviņas Rositas sejā. Nu jā. bet mati melni vēl arvien. Vai neatgādina filmaktrisi Annu Manjani - varbūt? Bet, ej nu zini!
- Cik tev bērnu? -, beidzot Renato jautā.
- Tikai divi, dēls un meita, vairāk negadījās. Bet tas labi, varējām dot labas skolas, tagad pieauguši, strādā, problēmu nav.
Renato mazliet saīgst. Viņam tāds bariņš meiteņu, pie dēla netika. Nekāda skološanās arī neiznāca, pastrādāja tepat veikalā, drīz apprecējās. Nu jau mazie nāk pašām ņigu - ņeģu, Lina tur vien dzīvo. Ne tur ko stāstīt, ne lielīties! Viņiem tur Austrālijā visa kā daudz vairāk. - Nu, pastāsti par to zemi, uz kurieni tevi aizrāva gandrīz vēl zīdāmu bērnu! -
Rositai patīk, ka Renato pārspīlē, tas parāda, ka viņam savā laikā visa tā lieta tomēr ļoti ķērusies pie sirds. Viņa stāsta labprāt, par svešādo dabu, cilvēkiem, paradumiem. Tikai, lai kā - negrib pieminēt Domeniko vārdu, tuvumā viņš vienmēr ir un paliek, nevar no tā izbēgt. Domeniko, kas pirms trīsdesmit gadiem šeit ciemojās un meklēja sievu, ko vest sev līdz uz svešo zemi. Vecā māte domāja, ka lielāka laime vairs nevarētu jauno bāreni piemeklēt kā šis bildinājums. Ka Domeniko astoņpadsmit gadus vecāks, kas par to! Viņam Austrālijā labi iedzīvota vieta, zeme, māja, nauda bankā. Kā var tādu cilvēku vispār salīdzināt ar astonpadsmitgadīgo mācekli, puišeli, apkārtložņātāju? Ir lietas, kas jau no paša sākuma pilnīgi skaidras, kur pat nav jādomā!
- Ragacca. - nočukst Renato, it kā viņas domas lasīdams. Tad atkal satver Rosītas roku, spiež sev pie lūpām. Vasaras diena, kas sākās tik parasti, tagad pieaužas pilna ar neparasto un tas ir jāizbauda, jāizdzīvo! Kas bijis bijis, nav vērts skumt!
Kāds vieglums pārsviežas arī uz viņa pavadoni.
Labi vien bija, ka atbraucu! Nenožēlošu!, - domā Rosita.
---------------------------------------------
Lidmašīnā sēž blakus divas sievietes. Vecākā pēkšņi pārtrauc savu stāstījumu un jautā jaunākajai:
- Kādu gan tu saredzi šo manu dzīves stāstu, pati jauna būdama, vēl gandrīz ar visu dzīvi savā priekšā neattītu, kamolā? Esmu tev izstāstījusi daudz, tomēr vēl ne visu, Domeniko, mans vīrs, palicis gandrīz nepieminēts. Varbūt viņš ir tieši tas, kas pa šiem gadiem nav pārmainījies nemaz, tikai kļuvis vecāks. Ja man tagad sešdesmit, tad viņam... Jau četrpadsmit gadi apkārt kopš toreiz saspītējos un skrēju uz Itāliju, lai satiktu Renato. Labi, ka to izdarīju, jo nu jau viņš vairs nav dzīvo vidū. Nebija vēl laiks, bet kā nu kuŗam nolemts. Stāstīju tev par to neaizmirstamo dienu, ko pavadījām kopā. Kad tikām pāri svešuma sajūtai un tādām kā aizdomām, tad jutāmies kā draugi, draugi kā sendienās --- Sieviete apklust, aizdomājas, bet jaunākā gaida stāsta turpinājumu:
- Varbūt iedzērāt vīnu, tas tādās reizēs palīdz --
- Tev taisnība, - smaida vecākā, - tādās reizēs bez vīna nevar - bet paklausies, ko Renato man teica tai vakarā - naktī.
- Rosita, ja es tevi būtu dabūjis, tad arī man dēli dzimtu, es negribēju dēlus no citas kā vienīgi no tevis! -
Man patika, ka viņš bija kaut ko taupījis tikai man, ja arī veltīgi. Vismaz - man patika, ka viņš tā teica, patīk atcerēties. Bet tu jau vēl nezini, kā man gāja ar Domeniko, kad viņš bija mani - teiksim, nopircis un tā veco māti aplaimojis! Paklausies, ko teica emigrācijas ierēdņi, kas kārtoja mūsu papīrus! Tā viņi pamācīja Domeniko:
- Tad nu arī gādā. ka esi šim jaunajam bērnam reizē vīrs, tēvs, māte un pat vecā māte! Viņai vajadzēs visu palīdzību, ko tu spēj sagādāt! - Bet domā, ka viņš klausījās, vispār saprata, kas ar to domāts? Auksts un vienaldzīgs kā ledus gabals. Ģimenes siltums - viņš nesaprot, kas tas ir. Ieveda mani gatavā mājā, to gan. Bet kad sēžam uz verandas, es viņam aplieku roku, tad pastumj mani nost: - Ne tā, kāds var ieraudzīt! Nu, lai taču skatās, lai redz! Tad es arī vairāk to nedarīju - nekad. Sasalu, kaut arī man tā vajadzēja kāda, ko mīlēt. Nāca bērni - kaut cik izlīdzināja. Smagi jāstrādā man nebija, naudas Domeniko pietika, lielo farmu apsaimniekoja algoti palīgi Un kad bērni paauga -
Jā. tad es nolēmu, ka tagad būšu pati sev tēvs māte, skolotāja - nu tā. Lasīju grāmatas, mācījos valodu, sāku braukāt uz tuvējo lielāko pilsētu redzēt kādu filmu, baletu vai pat operu, ja tāda viesojās. Vienreiz man tādi augsti safrizēti mati ar spožu sprādzi - cilvēki notur mani par vienu no operdziedātājām!
Ko Domeniko? Parūca, pierada, viņam tādas lietas neinteresē. Cilvēki bija izrunājuši, ka es braucot uz pilsētu abortus taisīt. Varbūt runāja vēl šo to, bet tas nebija taisnība. Kad padomāju - viens otrs laika pakavētājs pieteicās, varbūt vajadzēja papriecāties, bet tai laikā tādām lietām vajadzēja lielas dūšas --
Bet vai zini, ka tagad braucu ik pa pāris gadiem uz Itāliju? Kā šoreiz. Palieku pie meitas, viņai tur izcili labs darbs - es tad eju uz teātŗiem, operām, izstādēm un muzejiem, iepērkos...
Rosita ar patiku pašūpo rokās dārgu, neparastu rokas somu un turpina: - Nezin, vai es tagad vairs gribētu veco māti par raganu saukt. Pat iedomājos - varbūt viņa zināja, ko dara. Cits ūdenī iemests, nogrimst, cits iemācās peldēt un aizpeld tālu. Es biju spītīga - ja man atņēma mīlestību, tad es skatījos pati, ko vietā likt. Un tā atklāju jaunas brīnumpasaules! Ja iedomājos, ka Lina, Renato sieva, nekad nav atstājusi savu dzimto ciematu, ja ielieku sevi viņas vietā! Vai man būtu pieticis ar mīlestību pieticīgā ikdienā, tikai likt ielāpus uz Renato puišeļu bikšelēm? Un ja nu ne?
Varbūt, ja es viņu nebūtu tai reizē satikusi - varbūt auklētu mūžam kādu nepiepildītu sapni, kādu iedomu - jo, mēs, sievietes, jau esam ļoti čaklas uz tādām lietām... Nu, bet es sadūšojos skriet un šo sapni iedzīvināt īstenībā, un man tas izdevās brīnumlabi! Bija jauki, skaisti, labi. bet - es nebiju akla. Ar manu pasauli šim cilvēkam nebija nekā kopīga, par ko gan mēs būtu runājuši nākamajā vai aiznākamajā dienā?
Viņa pasaulīte bija palikusi šaura un maziņa, un man bija nepieciešami to ieskatīt, lai es varētu mierā vadīt savas atlikušās dienas. Lai neparedzētos vājuma brīžos nesabūvētu nezin ko.
Vai viņš mani atšifrēja? Šaubos. Vīrieša īstenība ir šīdiena, mirklis. Kādēļ lai viņš lauzītu galvu, kas aiz tā slēpās? Viņam nebija iemesla būt neapmierinātam ar mani un es - pirmās emocijas pārvarējusi vēlāk tikpat labi apslēpu savu vilšanos. Nē. varbūt tas nav pareizais vārds, ja pati sev atzīstos, kādēļ vēlējos viņu satikt.
Nē, man nav vairs nekādu nožēlu, viss ir piepildīts.
Bet ja nu tu tik uzmanīgi esi manī klausījusies - paklausies vēl šo es, spītīgā, kas pati sevi skoloju un audzināju, tā arī neviens nespēja manī ieaudzināt nekādus aizspriedumus pret citām rasēm, tautām, ticībām. Neiznāca no manis tā tipiskā mājās sēdētāja - itāliešu mamma, ar kuru var sarunāties tikai viņas valodā!
Ak tu domā, ko par to Domeniko? Kā jau teicu, viņš visu laiku ir palicis tas pats. nav mainījies, viņam sava aprēķinu pasaule, kaut arī auksta, taču neprasīga. Varbūt, ka viņš tieši apmierināts, ka esmu, kāda esmu - mēs viens otru tik maz traucējam!
- Tās visas tādas, ar zemes dzīvi sasaistītas lietas, kas man atklājušās te augstumos, virs mākoņiem, - saka jaunā ceļotāja atvadoties, jo Rositai vēl jālido tālāk - uz Itāliju.
*
Manam stāstījumam jau pielikts punkts, tomēr vēl stumdu apkārt rakstāmos, nemierīga. Man jāsatiek, ak kā jāsatiek pats lasītājs, lai vēl parunātos, pateiktu, kā bija. Liekas, ka dzirdu jau kādu baramies: - Ko tu ar itāliešiem, vai tev pietrūka kārtīgu latviešu cilvēku, par kuriem rakstīt? Liekas, ka tu arī nemaz tur neesi bijusi tuvumā kā citās reizēs! Lasītāji ir acīgi un āķīgi, tādēļ pelnījuši, ka viņus respektē un stāsta visu patiesību, kā jūt un kā doma un kādēļ ir iznācis tā un ne citādi.
Taisnība, šo stāstu man aizdeva tā jaunā ceļotāja, kas, itāliešu mammai blakus nosēdināta, sagaidīja gaŗlaicīgu ceļojumu, bet patīkami pievīlās. Viņas entuziasms palīdzēja man tā sadzīvoties ar Rositu, ka es pat neapdomādamās skrēju viņai līdz satikt Renato, lai pārbaudītu kādu senu mīlestību. Varbūt tamlīdzīgas satikšanās tagad ir dažam labam no mūsu cilvēkiem, tikai ne man, jo - manu jauno dienu draugi sen vairs nestaigā šinī saulē, tādā ļaunā zīmē iekrita mans laiks. Skumji.
Bet visbeidzot gribu vēl pastāstīt par kādu Zeberiņa gleznu, ko redzēju savā nesenajā Amerikas ceļojumā. Tā, it kā kāds Salnas pavasarī variants, parādīja jaunu meiteni - pusaudzi, kas, radu baram jau svinot, ziņkāri - nezinīgi raugās savā vecīgajā saderinātajā.
Latvieši - itālieši, vai visi savu reizi neizdarās līdzīgi? Un kuŗš gan iepriekš var īsti zināt, kur katram tas laimes pods aprakts?
