Benita Veisberga
DIVAS ATZĪMES DIVOS MELDIŅOS
No Trimdas grāmatas
Žauju veļu un vāros par pēdējo kārtējo ačgārnību. Nu ir kaktusi. Kaktusu stādi. Pēc izskata jau jauki un mīlīgi. Bumbulīši. Bet kaktuss ir kaktuss - ar adatām. Un, pats par sevi saprotams, viņu ir labi daudz, pāris duču. Pagaidām - vēl nāk klāt. Pa ceļam no viņa darba vietas meksikāņu vecītis tādus pārdod - par lētu naudu! - un gleznotājs, ar aci uz interesantiem, dzīvīgiem veidiem, ik pārdienas piekāpj un paskatās, kāda viņam vēl nav. Un tā kā viņa darbnīcā vietas tā jau par maz, viņš tos noliek darbnīcas ārpusē -tur, kur mums iekārtota veļas žaušana, kur man izvilkta aukla. Liek rindām vien, gan zemē, gan uz visādiem paaugstinājumiem. Ja es neuzmanos, ja es katru pēdējo sekundi nedomāju par kaktusiem, tad, tikai soli sānis pasperot, vai pieliecoties, iegrūžos vai nu sīkismalkās, vai vidēja lieluma, cietākās vai taisni atbaidīgi gaŗdurekļainās adatās. Ja kāds veļas gabals nokrīt, tas, protams, uzlidinās uz kaktusiem. Kur citur lai viņš uzlidinās? Bet, ja dvielī, vai spilvendrānā saķeras sīkismalkās kaktusu adatiņas - kas tad ir? Viņa apakšbiksēs, kur tām derētu ieķerties (ne aiz ļaunprātības, tikai apskaidrošanai - varbūt tad viņam beidzot atvērtos acis, ataustu gaisma) - ar tām tas droši vien nenotiks, par to viņa eņģeli atkal gādās. Taisni apbrīnojami, kā viņi par viņu rūpējas. Un kad stādi paaugsies? Daži aug cilvēka garumā. Par to viņš nedomā. Viņš neredz piecas minūtes uz priekšu, viņš dzīvo šai dienai, šim brīdim, pilnīgi pēc Bībeles, kā līlija laukā. Tāpat kā viņš neredz, ka ugunis tūliņ mainīsies uz sarkanām, dod tik pa gāzi un bremzē, dod pa gāzi un bremzē... Nē, es saku, ka tādus mājā nevar nest!
Viņš ir patiesi sašutis. Es esmu tik nesamanīga. Es neredzu: šos brīnišķīgos, aizkustinošos mazos kaktusiņus. To dzīvību. Kā viņi aug. Paskaties, šim te jau taisās divi ziedu pumpuri - tik mazam!
Nekā! Tā ir cilvēka spīdzināšana - nolikt viņam pa kājām tādus durstekļus!
Spīdzināšana? Pū. Šis nojēgums viņam ir pretīgs. Spīdzināšana viņam ne prātā nenāk. (Tās jau ir tās šausmas: tā ir guldīta tik dziļi, tik stipra, ka nāk ārā, notiek bez kādas prātošanas. Pretstatā tām labākām, bet vājākām lietām, kuŗas prāto gan, bet neizdara, tas jau ir tas.) Nē, no tā viņš tūliņ veselīgi attālinās. Viņš saka, ar ļoti zilām acīm, ar ļoti nopietnu vaigu, ka viņam ir nepieciešams atpūtināt acis un garu. Viņam ir vajadzīgs ar acīm apstāties un kavēties pie šādiem kaktusiņiem. Pēc darba. Tas atslābina, palīdz dzīvot. Daba, dabas veidojumi. To taču es saprotu, vai ne? Zināms, ka es saprotu. To viņš ir no manis iemācījies.
Bet te ir miljons tādu veidu! Paskaties - koki, zari, lapas, čiekuri, šie dēļi... Un mākoņi - un krāsas!
To es esmu skatījies jau desmit gadus. Man vajag ko citu ar. Man vajag kaut ko no tā, kas ir tuksnesī. Taisni brīnumaini, kas tur izveidojas, tā dažādība. Sausumā.
Bet kāpēc tu to liec klāt man? Pieliec to brīnumainību cieši klāt pie saviem sāniem, kur tu daries, kur tu mālē - tad tu redzēsi!
Kaunies! Tu labi zini, ka man par maz vietas, ka es mokos ar telpas trūkumu. Tas gan ir ļauni no tevis tā teikt!
Un nolikt man ceļā adatas? Lai es diendienā saduros līdz asinīm -?
Ei nu, līdz asinīm! Es viņus varu pārlikt tai dobē...
Manā dobē?! Dieva dēļ.
Tad parādi, kur lai es viņus iestādu!
Tādus dārzā nevar stādīt, viņi ir par postu.
Viss jādara, kā tu gribi! Kāpēc es vienreiz nevaru stādīt pēc sava prāta?
Tavs prāts šādas lietas nepārzina.
Tavs tikai visu pārzina.
To es nekad neesmu teikusi, ka tikai mans. Un ka visu. Nekad. Pilnīgi pretī tam, ko es ticu un jūtu. Bet apdomā, kādas aplamības tu te gatavo - viņi augs, sapīsies ar zālēm - tu taču viņus neravēsi - tu zini, kāda zāle te aug. Nē, tu stāvi pie tīras mākslas - un paliec tur. No lietišķībām tev jāturas, cik tik tālu tu vari, ar tām tu esi purvā iekšā kā likts, mēs taču zinām. Mēs taču to esam piedzīvojuši simtām reižu.
To tu sadzejo. Ja tā tiešām būtu, es te nestāvētu tev pretī, sveiks un vesels, nodzīvojis līdz tādiem gadiem kā es esmu, nodzīvojis, izgājis kaŗu. Bet tev ir jādzejo. Rakstnieki citādi nevar. Viņiem mūžīgi jādzied, jāpūš visādas pīles.
Kuŗš te ir tas, kas pūš pīles?!
... tāpat kā viņi nekā nevar uzrakstīt par bildēm. Viņi tev dziedās un pūtīs riņķī apkārt, krustām šķērsām. Viņi sadzejos Dieva zīmes, tikai par pašu bildi viņi nepateiks nekā. To viņi nevar. Tā ir tā traģēdija.
Traģēdija ir te, pie tavām kājām. Šīs adatas.
Labāk izdomā, kā traģēdiju sauc latviski, tas būs kas labāks. Mums ir pusakrs, un nav vietas, kur ielikt desmit mazus kaktusiņus.
Un kas to pusakru kopj? Kas ravē, rok, lien pa krūmiem, velk ārā sēkliniekus - lai tev paliktu laika tavām lietām? Tu sabāzīsi visās malās kaktusus, vēlāk būs jāvāc zāle, kad tā sakaltusi, sapinusies ar dzeloņainiem kaktusiem - pasaki, ko vēl nejēdzīgāku var izdomāt?
Tā, redzi, ir tava nelaime. Tu par daudz izdomā.
Atkal nepareizi. Es taisni esmu cilvēks, kas neizdomā, kam īstenība liekas nesalīdzināmi pārāka par izdomu...
Tā nav izdomāšana, tas ir vienkārši saprāts. Tik daudz cilvēks var paredzēt uz priekšu.
O, mīļā, cilvēks nekā nevar paredzēt uz priekšu! Ja to varētu, tad jau būtu tīri vienkārši. Nekā nevar paredzēt uz priekšu, šajos laikos vēl pie tam...
Ej pa gaisu!
Te ir tavs saprāts.
Vienu es tev pasaku: ja viņi būs pa kājām, kur man jāstrādā, es viņus izlādēšu ārā, to es tev svēti apsolu! Tu nevari sagaidīt...
Labi, labi, ej iekšā - ej raksti!
Še būdā.
Pa logu redzu - viņš stāv un skatās apkārt. Kasa galvu. Atkal skatās apkārt. Gaisā. Pēc brītiņa cītīgi nes kaktusu podus apkārt mājai, uz otru galu, - tur, kur var uzkāpt uz jumta. Tā. Viņš tos liks uz jumta. Kad uznāks vētra, no jumta kritīs kaktusi. Ziemas vakarā cilvēks iet uz garāžu, tumsā un lietū, viņam jābrauc tur un tur, tādā suņa laikā - un tad viņam sāk gāzties virsū kaktusi, tā tas ir iekārtots. Vai atkal, ja uznāk senparedzētā zemestrīce. Tad bez visa cita, pārrautiem ūdens un gāzes vadiem, kad cilvēkam jāiet un jāskatās, kā palīdzēties, vēl ir vajadzīgs, lai gruvešos pa kājām maisās divdesmit, trīsdesmit asi kaktusi.
Nu labi - pieņemsim, ka tie nenokrīt. Ka vētra un zemestrīce nav tik stipras. Tad ir tā - un pavisam reāli raugoties. Tad ir tā. Viņi tur stāv, stāv. Vairākus mēnešus. Vairākus gadus. Podiņos, vispirms pusnokaltuši un tad sakaltuši - jo gleznotājs taču nevar atcerēties garajā vasarā kādreiz uzkāpt un tos aplaistīt, viņam ir miljons citu lietu darāmas. Viņam tiešām ir. Jāmērcē akmeni. Jāskrāpē akmeni. Jāmaļ viss nost. Kad padomā, kā tur daža laba dzīva līnija un ēna tiek samalta starp diviem smagiem akmeņiem, sviedriem plūstot - ak, es tiešām nezinu, vai litogrāfija ir tā, ar ko viņam vajadzēja tā noņemties. Tā noteikti ierobežo viņa spontāno vilcienu... Stāv. Līdz beidzot viņi ir jānovāc - cik ilgi tādu drazu uz jumta var turēt? Bet viņš tikai saka, nākamā nogalē, nākamā nogalē, nākamā nogalē. Tā viņš tagad ieņēmies teikt. Vai nesākas jau kādas vecuma pazīmes? Bet bērns saka uz mata to pašu. Vai arī (viņš saka): Lai viņi stāv - viņi taču tev neko nedara! Vai viņi tev kož? Tu viņus nemaz neredzi. Es viņus jūtu. Nepareizību ļoti izjūt. Tā ēd cilvēku. Un tā tas iet. Pavasari, vasaras, rudeņi. Laiks mums skrien vēja spārniem. Līdz beigās man cits nekas neatliek (jo atkal ir jānonāk pie tā, ka beigu beigās, pamatu pamatos sieviete ar saviem trauslākajiem pleciem ir tā, kas visu sabalsta, lai nesagāžas čupu čupās, atkal, diemžēl, ir jānonāk pie tā), man cits nekas neatliek kā pirkt visbiezākos ādas cimdus un ārkārtīgā uzmanībā, kā ar radioaktīvām vielām, nest trīsdesmit sakaltušus kaktusus pa vienam zemē uz atkritumu tvertni, balansējot pa pieslienamajām kāpnēm. Riskējot ar krišanu. Ar kaulu laušanu. Nosišanos. Un tikai Silvestris bija tas, kam ienāca prātā, kas toreiz ieteicās, ka man vienreiz var sanākt par daudz - ka es varu pakrist, sabrukt...
Tas tur tagad cītīgi tiek gatavots. Blīkš, blīkš, nes un liek, visa māja krakšķ. Pensionāri aiz durvīm sten: nu gan to jumtu iegāzīs! Tādai stampāšanai tas nav domāts... Tas ar. Tiek vājināts jumts.
Bet tu, mīļā, vienkārši ej iekšā un raksti savu trimdas gabalu.
Neskaties tik daudz laukā pa logu...
* * *
Dārza vectēvs. Pavasaŗos, līdz pusei ērkšķogu krūmu aizsegts, viņš līkņāja dārzā ar lāpstu, uzraka ap kokiem zemi, migloja ogu krūmus. Kalsns, pelēcīgs stāvs pelēkzaļā pavasaŗa dārzā. Galvā veca, mīksta gaišbrūna platmale. Es piegāju pie viņa, atvēru sauju un parādīju, kādu krāsainu skambas gabaliņu biju atradusi zemē un nospodrinājusi. Viņš paskatījās, brīdi atlieca muguru. Daudz neko neteica. Ērkškogulāju jaunās, pusplaukušās lapiņas glaudās viņam gar sāniem un piedurknēm. Viņš bija kā saaudies ar dārza smaržām, zariem, mākoņainās dienas pelēko gaismu. Kad tagad atmiņā redzu viņu spraucamies starp ogu krūmiem, aizskaram zarus un stiebrus, dažreiz dārza viņā galā aiz lapu un zaru režģiem tik tikko saskatāmu - kaut kas manī priecīgi saka: es arī, es arī tā...
Viņš bija namsaimnieks, viņam piederēja trīs nelielu dzīvokļu nami, visi uz tā paša zemes gabala Dobeles ielā. Bet tā bija blakus lieta. Man pat šķita, ka no dzīvokļiem un īrniekiem viņš turējās tā mazliet pa gabalu. Viņš bija dārza vectēvs. Saudzīgi atvēra paaugstos, ar vīniem apaugušos vārtiņus. Tāpat lēnām pievēra. Un tad bija savā īstajā valstībā.
Patiesībā viņš nebija mans vectēvs (bet kam es to stāstu?), viņš bija mana vectēva brālis. Kad ierados šai pasaulē, mans vectēvs no tēva puses jau gulēja Baložu kapos. Pēc viņa nāves vecmāmīte bija apprecējusi šo, viņa brāli. Bet tik un tā. Arvien, tūliņ no pašiem sākumiem, es viņu saucu par vectēvu. Kā pelēks ābeles stumbrs viņš iederējās manas bērnības dārzā. Pelēkzaļā pavasaŗa dārzā ar lāpstu vai miglojamo kannu; sazēlušā vasaras dārzā ar skalu grozu pie ogu krūmiem; rudens dārzā starp augļu pilniem zariem. Salasīja nokritušos ābolus, sanesa lapenē, nobēra uz grīdas. Lapene dvašoja ābolu smaržu. Lapenes grīdas vecie, vietām patrunējušie dēļi piesūcās ar šo pasaules skaistāko smaržu.
Labas domas iet uz viņu un caur viņu uz viņa brāli, manu īsto vectēvu Baložu kapos. Uz viņiem abiem. Vai tās - kaut kur, kaut kā - viņus aizsniedz?
Ar īsto vectēvu saskaršanās bija tā, ka mēs katru pavasari braucām stādīt uz viņa kapa atraitnītes. Ar ormani vedām viņam divas koka kastes pilnas ar gaišzilām ziedošām atraitnītēm. Šis pavasara brauciens uz kapiem pie vectēva piederēja gadam un dzīvei kā Ziemsvētki un Lieldienas, kā rudenī dubulto logu likšana, vasarā ogu vārīšana ziemai. Tētis bija sarunājis ormani. Mēs, vectēvs, vecmāmīte un es sasēdāmies ratos. Aizmugurē piestiprināja lāpstu un grābekli, kaut kur iebāza lejamo kannu. Abas kastes ar atraitnītēm vectēvs un vecmāmīte turēja sev priekšā uz ormaņa ratu biezā ādas pārklāja.
Varbūt, ka no malas raugoties, tas bija jauks skats. Vismaz tagad, te no Klusā okeāna krasta tas liekas jauks. Gaiša diena, priekšpusdienas cēliens. Lēnīgs pajūgs dodas ārā pa Jelgavas nomales pelēkām, pavasarīgām ielām, gaŗām zemiem namiem, tikko izplaukušu koku puduŗiem. Mēs četri, vectēvs, vecmāmīte, ormanis un es. Mums ar ormani muguras draudzīgi kopā (brauciena sākumā man caur galvu izslīd jautājums: bet vai es drīkstu viņam pieskarties? Vai tas netraucēs viņa svarīgo uzdevumu - braukšanu?...). Atraitnīšu lielais gaišzilais plankums uz pelēkās kulbas. Un katrs, kas mūs uzskatīja, zināja: viņi brauc uz kapiem stādīt puķes. To cilvēki tagad darīja.
Šī brauciena lēnais, dabai tuvais ritums; tie smalkie, dzīvie pavedieni, kas audās, auda kopā dzīvos un mirušos, šo sauli un viņēju - Satvert, atgriezt, ielikt kaut ko no tā šaidienā... Lēnināt, klusināt. To maigo audu tīkls, kas vieno cilvēku ar dabu un to, kas aiz dabas - tā trūkst ap mums. To sarauj. Bet tie ir dzīvības vadi. Bez tiem... nevarēs.
Tētis brauca ar riteni. Viņš izbrauca vēlāk, bet panāca mūs un bija kapsētā jau priekšā. Sēdēja vectēva kapa vietā uz atzveltnes sola: Es te jauki padomāju, jūs gaidīdams.
Tētim patika pasēdēt un padomāt. Viņš to ieteica arī man. Varbūt ne tieši domāt - bet uzskatīt, ievērot, ieelpot, sajust. Pagudrot, kāpēc tā. Kāpēc tieši tā.
Paskaties, Benci, to mazo kukaini - cik cītīgi viņš rāpo! Tāds joks - it kā viņš būtu izdomājis tieši, kur viņam tagad jāiet!
Es zinu, es teicu, viņš rāpjas augšā. Viņš uzrāpsies zālītes galā un tad aizlidos.
Bet kāpēc? kāpēc viņš vispirms uzrāpo galā un tikai tad lido?
Es izskaidroju. Tāpēc, ka viņš tā dara. Viņš tā grib - viņam tā patīk! Un kādā manas dvēseles kaktiņā iesējās cieņas grauds pret mazo kukaini, kam bija sava iešana un darīšana.
Bet vecmāmīte - viņai laikam tāda pasēdēšana un padomāšana nelikās īsti pareiza. Viņa paskatījās uz mani un ar mazu iesmējienu, it kā tēti manās acīs aizbildinādama, nobubināja: Tavam tētim vienmēr tā padomāšana...
Baložu kapi. Klusa, zaļa, saules piesildīta vieta ar man izpētāmiem - kamēr lielie darbojās ap kapu - celiņiem, apskatāmām kapu vietām. Tās, tāpat kā cilvēki un viņu mājokļi, katra nesa savu zīmi, it kā te vēl turpinātos kāds aizgājēja dzīves pavediens. Lielākai daļai bija stalti akmens krusti. Dažas bija iežogotas ar melnu, zemu dzelzs stieņu sētu, tajās varēja ieiet pa maziem vārtiņiem. Es iegāju, aizvēru vārtiņus un brīdi pajutu, kā tur bija: zemos siltos ziedu pudurīšos dūca bites. Daža bija tikai kaps un krusts, citām bija klāt mazs laukumiņš ar solu, tā kā vectēvam. Daža kopiņa likās ilgi, ilgi neskarta, nolaidenām malām, noaugusi ar gludu velēnu, no kuŗas pāris vietās bija iznākušas un uzziedējušas sen stādītas maijpuķītes. Saulē un lietū izbalējis koka krusts. Viss tīrs un jauks - gaišais krusts, līdzenā velēna ar jauno zālīti, nedaudzo uzziedējušo maijpuķīšu sniegbaltie pilieni. Kāds neredzams kopējs bija gādājis par šo atdusas vietu - gandrīz skaistāko no visām. Pie dažām bija skārda vainagi ar krāsotām puķēm un lapām. Daži bija pat ievietoti ietvarā aiz stikla loga, paglabāti. Vai tik logam atslēdziņa arī nebija priekšā... Bet pāri visām spīdēja mīļā pavasara saule, garoja nesen izplaukušie koki. Tālāk, citā stūrī vēl kādi kopa savējo kapu, tāpat kā mēs. Labdien, es teicu, viņiem gaŗām iedama, un brīdi manī bija neziņa, vai man te, ārā kapos, viņus sveicinot, nācās palocīt celi vai ne...
Ormanis bija nometies kapsētas malā zem koka, muguru atbalstījis pret stumbru, ieturēja azaidu. Viņš bija noņēmis cepuri, nolicis sev blakus zālē un izskatījās citādāks nekā šurpbraucot. Viņa zirgs ar vaļīgāk atlaistu iejūgu plūca zāli pļaviņas malā, kas sākās aiz kapsētas.
Es aizgāju atpakaļ, apsēdos vecmāmītei līdzās uz sola un skatījos, cik pievilcīgi vectēvs strādāja. Viņš bija uzirdinājis un gludi nogrābis kapa mīksto, melno zemi, izveidojis mazas bedrītes, taisnās rindās, un tagad ievietoja tajās atraitnīšu stādus. Ielika, aprušināja ar zemi, stingri piespieda. Tik glīti un kārtīgi. Es labprāt būtu viņam piebiedrojusies. Bet pie tik nopietna uzdevuma mani vēl nevarēja laist.
Viens brālis gulēja zemē, otrs stādīja uz viņa kapa gaišzilas atraitnītes. Un abi bija mani vectēvi.
Tas bija toreiz, pirms trīsdesmit, četrdesmit gadiem.
Šodien - es te Klusā okeāna malā. Vectēvs un vecmāmīte sen viņā saulē. Es nezinu, kā viņi aizgāja. Kaŗa laikā. Baložu kapi - tā zaļā, draudzīgā vieta ar sauli, ēnām, sasilušām celiņu smiltīm - vai tā vēl ir? Daudzas kapsētas mūsu zemē tagad nolīdzinātas, pievienotas kolchozu laukiem. Tiem lielajiem, nesvētītajiem laukiem, kas nedod maizi.
Tīklus sarauj.
Manas bērnības dārza pelēkzaļie tīkli, kas audās starp ābelēm, ogu krūmiem, vectēvu, manī vēl dzīvi.
Kādi pavedieni vēl tur... pasauli.
