17. g.s. modernās zinātnes vectēvi cerēja, ka viņu jaunpavērtās durvis zinātnes attīstībā dos laicīgu atbildi uz senseno jautājumu: kas tieši būtu jādara, lai optimāli attīstītu gan individa, gan sabiedrības labklājību.

Šajos laikos saprotam, ka uz tādiem jautājumiem nevar atbildēt. Pētījot modernās zinātnes attīstību un technoloģijas ietekmi, izrādās, ka pēdējā gadsimtā ikdiena ir mainījusies tik radikāli, ka visā vēsturē nav bijis precedenta šīs maiņas straujumam. Šī ikdienas impulsu ātrā savstarpējā nomaiņa ir devusi iespēju analizēt zinātnisko atklājumu impaktu. Var konstatēt tikai tik daudz, ka technikas izvēršanās ir notikusi nepareģojamā veidā.

Kaut gan zinātne ar technoloģijas starpniecību spēj palīdzēt attiecīgi specializētu jautājumu atrisināšanā, toties, kad nonākam pie dzīves t.s. „fundamentālajiem” jautājumiem, tā nespēj sniegt nedz specializētus, nedz vispārējus norādījumus par to, kas būtu jādara. Runa te ir par jautājumiem, kā, piem.,: vai lietot atombumbas? Vai ražot robotcilvēkus, lietojot ģenētiskas manipulācijas?

Industriālās revolūcijas iesākumā Anglijā neviens neprasīja jautājumus par to, vai ir pareizi būvēt fabrikas, cepļus un ogļraktuves. Tajos laikos šo izdarību ietekme uz apkārtni un cilvēkiem nemaz nebija iedomājama. Šodien, kad cilvēces iznīcība ir pašas cilvēces rokās, jautājumi, šķiet, kļuvuši aktuālāki. Taču stāvoklis nav mainījies: zinātne kā tad, tā arī tagad nespēj pareģot savu atklājumu reālizēšanas sekas uz dabu un cilvēkiem. Neskatoties uz labi algotu studiju grupu pūliņiem, liela apmēra atomkaŗa rezultāti nav nedz aprēķināmi, nedz arī iedomājami.

Populārajā izpratnē zinātne un technika ceļ dzīves līmeni: tā nodrošina veselību un izplata ērtību. Tajā pašā laikā zinātnei piedēvē spēju rast atbildes problēmām, kuŗas tā pati netieši sagādā: apkārtnes piesārņošanu, informācijas mediju eksplozīvo pārprodukciju, rūpnieciski orientētas sabiedrības sadzīves problēmas. Būtībā zinātne šīs atbildes nerealizē. Tai ir jāceŗ, ka cilvēce ar iekšēju attīstību spēs turēties līdz zinātnes atklājumiem, tos izmantojot lietderīgā veidā.

Nespēja iedzīvoties modernajā maiņā dabiskā veidā izvētī „nederīgas” kulturālas un morāliskas formas. Zinātne tāpat kā daba pieprasa iekļaušanos vidē, kuŗu tā rada: mainīgajā ekoloģijā, kas nepārtraukti attīstās.

 

*  *  *

 

Latviešu emigrantu bērni ir cītīgi ieaudzināti izglītības vērtību daudzinātājā gaisotnē: gan techniskajās, gan humanitārajās nozarēs. Par šo faktu var pārliecināties grāmatās, kā Latvian Graduates 1945-1975 (Red. E. Dunsdorfs, KZF, 1978) un citos darbos, kuŗos ir publicētas iezemiešu un latviešu izcelsmes bērnu izglītības līmeņa proporcionālas analizes (piem. „Akadēmiski izglītotie latvieši 1897-1963”, Archīvs, 7, 31).

Pēc visām šīm pūlēm latviešu sabiedrībai ir tiesības prasīt: ko dara mūsu akadēmiski izglītotā jaunatne? Vai tai ir kāda noteikta loma?

Ar māksliniekiem nav grūtību: viņu sniegumiem ir universāla atsaucība, un tie aktuāli uzmundrina atziņu, ka latviešu kultūra un valoda ar savām zemapziņas iezīmēm vēl pastāv ārpus Latvijas.

Bet kā ir ar mūsu zinātniekiem? Kur viņi ir, un ko viņi dara? Pēc E. Dunsdorfa analizes rakstā Akadēmiski izglītotie latvieši 1897-1963 izriet, ka emigrācijā pastāv veselīga „pārprodukcija” latviešu izcelsmes zinātnieku un techniķu, kas, „sitot brīvības stundai”, pārņems Latviju atstājošo krievu un cittautiešu amatus. Liekot pareģojumus un cerības pie malas, bet konstatējot tikai faktu, ka šī izglītotā emigrācijas latviešu jaunatne nav niecīgs pienesums latviešu tautas intelliģences slānim, rodas pamatoti jautājumi: vai šī intelliģence − emigrācijas latviešu izcelsmes zinātnieki un techniķi vispār gribēs braukt „atpakaļ” uz Latviju un vai viņi tur vispār būs vajadzīgi vai vēlami?

Neatkarīgās Latvijas laika universitātes devīze „Zinātnei un tēvijai” emigrācijas apstākļos pieņem laikmetīgāku nokrāsu mainības iespaidu dēļ.

 

*  *  *

 

Kā tad īsti ir ar zinātniekiem? Zinātniski der apšaubīt neapšaubāmo: pārbaudīt aksiomas un, atrodot tās par pretrunīgām, pienāk laiks jaunai izpratnei. Šai sakarībā jākonstatē, ka populāri atzītās sabiedrības attīstības teorijas samērā nav konkrētas zinātnieku nozīmības definēšanā.

Pēc Durkheima ieskatiem inženieri un līdzīgi profesionāļi ievieš jaunu darba sadali ierastajās sabiedrības formās. Šī specializācijas un amatu diferenciācijas ieviešana it kā attīsta pāreju no mechanizētu uz integrētu attiecību noteiktu sabiedrību. Tradicionālas sabiedrības, tātad, turpinātu modernizēties arī bez rūpnieciskas bāzes ieviešanas; nepieciešama ir tikai nepārtraukta izglītotu profesionāļu „ražošana”.

Pēc Vēbera (Weber) domām, inženieriem un zinātniekiem piemīt techniskas un organizatoriskas spējas, kas veicina attīstošu birokrātiju un jaunu sabiedrības iekārtu.

Markss, savukārt, saskatīja inženierus un zinātniekus kā neatkarīgi domājošu intelliģences slāni, uzticīgu industrializācijas ideālam, bet nesaistītu nedz ar sabiedrības tradicionālajām vērtībām, nedz arī ar moderno „entreprenierisko buržuāziju”.

Mēģinādams izdibināt šīs problēmas serdi, C.H. Mūrs (Moore) savā grāmatā Images of Development (MIT, 1981) ir pētījis Ēģiptes zinātniekus un techniķus (un viņu lomu) kā aktīvus profesionāļus −, izglītotās vidus šķiras sastāvdaļu un kā Nasera rūpnieciski attīstītās Ēģiptes cēlējus.

Kopsavilkumā Mūrs atklājis, ka, kaut gan pētītā grupa ir devusi attiecīgi nepieciešamo nodevu, lai attīstītu rūpniecības pasākumus, šie zinātnieki ir gandrīz bez nopelniem citās sabiedrības attīstības nozarēs: sabiedriskajā diferenciācijā, vienlīdzības panākšanā, administratīvajos laukos. Ēģiptes inženieri netika atrasti par kvalitatīvi mazvērtīgākiem kā citu zemju inženieri, toties tie izrādījās par nespējīgiem ieviest racionalizāciju darba sadalē, identificēt un formalizēt savas mītnes zemes sabiedrības īpašās nepieciešamības, turēties līdzi technikas attīstībai un izmantot attiecīgi derīgus technikas atklājumus, lai tos realizētu vietējām vajadzībām. Atklājās arī, ka pretstatā pieņemto teoriju paredzētajai intellektuālās bazes paplašināšanai, šo techniķu iespaids šajā laukā ir bijis drīzāk negatīvs nekā pozitīvs; konstatēja, ka lielākā tiesa pētīto profesionāļu piebiedrojušies maza apjoma rūpnieciskiem uzņēmumiem, t.s., „sīkkapitālistiem” un neizrādīja interesi par to, kas notiek ārpus viņu darba loka.

Mūra pētījums ir gan tikai par Ēģipti, it īpaši par Nasera Ēģipti, bet tas norāda, ka ja no sabiedrības attīstības plānošanas izslēdz polītiskus un vietējās kultūras apsvērumus, rezultējas zinātnieku un techniku izvēršanās pēc jau minētajiem atklājumiem Ēģiptē.

Vai visam šim ir sakars ar latviešu izcelsmes zinātniekiem un techniķiem Rietumos? Emigrācijas latviešu sabiedrība nav nedz integrēta, nedz attīstīta, nedz attīstoša vienība. Tā zinātnieki kā šīs sabiedrības sastāvdaļa ir īpatnā stāvoklī, kas līdz šim nešķiet pietiekami apzināti pārdomāts un publiski vēdināts. Vai ir iespējams vilkt kaut kādas parallēles, lai šo jautājumu iedzīvinātu?

Ēģiptes zinātniekiem un techniķiem ar visu savu izrādīto nespēju (negribu?) iespaidot savas valsts sabiedrisko attīstību tomēr ir iespēja strādāt ierastā kulturālā vidē. Vai latviešu izcelsmes zinātnieki un techniķi jūtas, ka viņi dzīvo ierastā vidē? Vai mēs varam sagaidīt, ka tie ļoti atšķirsies savās nostājās no viņu Ēģiptē dzīvojošiem kollēgām? Caurmēra normas pētīšana dažkārt atklāj pārsteidzošus un nepatīkamus rezultātus.

Emigrācijas latviešu sabiedrībai tās dezintegrācijas (izsvaidītības) dēļ nav atklājies kulturāli racionāls attīstības plāns. Ilggadīgā alternatīva un substitūts ir bijis uzsvars uz integrēšanas līmeņa šķietamo cēlēju: pastiprinātu polītisku darbību kā kopības apliecinātāju. Šādas ierobežota vēriena rīcības neiesaista technisko disciplīnu profesionāļus, kuŗu darba izvēršanai ir nepieciešami citādi apsvērumi. Zinātnieku un techniķu neintegrēšanās ir liels zaudējums jebkuŗai sabiedrībai. Tā var izraisīties attīstības vai integrācijas plāna trūkuma, arī citu iemeslu dēļ, bet gala rezultāts ir šīs prāvās intelliģences slāņa šķēles efektīva izolēšanās.

Kā tad ir ar mūsu zinātnieku „pārprodukciju”? Vai šai grupai vispārīgi ir kādi tās profesijās definējama loma emigrācijas latviešu sabiedrībā? Vai šie zinātnieki nav, meklēdami savam darbam nepieciešamos rīkus un atbalstu iezemiešu uzņēmumos un institūtos, iekusuši vietējās sabiedrības substruktūrā daudz veiksmīgāk nekā emigrantu neizglītotie slāņi un tā kļuvuši par mūsu asimilācijas avangardu?

Emigrācijas izsvaidītajai sabiedrībai ir tiesība prasīt atbildes uz šādiem jautājumiem, lai iegūtu vismaz daļēju attaisnojumu ieguldītajām pūlēm. Vai „Zinātnei un tēvijai” ir pietiekams impulss integrēt mūsu techniski izglītoto intelliģenci vai ir nepieciešams kas vairāk?

Šodienas zinātne, tāpat kā senāk, nespēs uz šiem jautājumiem atbildēt. Tā var tikai norādīt polītiķiem un kultūras darbiniekiem faktorus, kuŗus der paturēt vērā, ja vēlas panākt integrāciju. Šodienas zinātnei šāda loma ir īpaši svarīga, jo zinātnes un tās atklājumu nemākulīga izlietošana var panākt totālu šīs planētas dezintegrāciju fiziskajā nozīmē.

Emigrācijas latviešu sabiedrībai nebūt nav jānodarbojas ar šādiem ekstrēmiem apsvērumiem, bet tai der apzināt kā savas, tā arī savas techniski izglītotās intelliģences slāņa izredzes kā latviešu tautas nākotnes sastāvdaļai.

 

Māris Bite