TIK TIEŠĀM: CĒSIS N-A-V RIGA
Nikolajs Kalniņš. Cēsis nav Rīga. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1981. 444 lp. $11.
Grāmatas virsraksta atkārtojums un līdz ar to apstiprinājums kā krelles izripo piecpadsmit reižu visai grāmatai cauri.
Grāmatas apcerētāji to nosaukuši par Rīgas skolotāju institūta (RSI) romānu serijas 3. sējumu, un viņi runā par Rīgas institūta pārcelšanos uz Cēsīm ar skolēnu vairumu un daļu skolotāju. Bet pats RSI nodibinātājs un ilggadīgais direktors Ludis Bērziņš atvadu vārdos saka: "Kaut Rīgas skolotāju institūta vairs nebūs, jūsu darbs jūs vienos." (Tikai saulei nav ēnu, 386). Lai gan RSI karogu tur godā arī Cēsīs, institūtam ir pašam savs karogs. Tātad šī grāmata ir par Cēsu skolotāju institūtu ar atšķirīgu vadību, atšķirīgā vidē, bet ar tikpat spriganiem, raksturos daudzplākšņainiem reālās dzīves audzēkņiem. Vairāki no tiem skolotāju institūtu sāka Rīgā, turpināja Cēsīs un nobeidza Jelgavā. Lasītāji, kas uzskatījuši grāmatu par Cēsu posma toreizējās dzīves tiešu liecību, sūtījuši autoram neskaitāmas vēstules - gan atzinību, gan iebildumus. Tādēļ Nikolajs Kalniņš ievietoja laikrakstā Laiks pusgadu pēc romāna iznākšanas paskaidrojumu, ka literārs darbs nav dzīves fotografija un nav vērtējams kā chronika vai biografija. Šeit tad arī apskatīšu tikai grāmatas spārnoto - literāro pusi.
Lai pēdējo grāmatu pietuvinātu iepriekšējām, autors veikli diviem Dauņa apciemojumiem Rīgā "piešuj" ziņas par notikumiem un ļaudīm Puišu Pereklī un par Maksi Šubiņu, Benitu un mazo Daunīti. Romāns Cēsis nav Rīga cerīgi sākas ar otras grāmatas beigu daļā likto spriego varbūtību atrisinājumu: "atmestā" Indra n-a-v precējusies; Daunis metas viņu satikt, un šeit pirmajā nodaļā pēc vārdu tenisa seko abu partneŗu šoreiz ilgstošā izlīgšana ar Dauņa nodomu "lai mans bijušais direktors Ludis Bērziņš mums pirkstos uzmauc laulības gredzenus." (7)
Tas ir Daunis, kas vieno visus trīs sējumus, un to Daunis Apogs veic ar savu izturēto raksturu, kas paliek nemainīgs līdz pēdējam. Daunis arī te ir jūtīgs, viegli iekustināms, atvēris daždažādiem, bieži pēkšņiem iespaidiem, uz ko cenšas tūlīt reaģēt, ir apsviedīgs un bieži pārsteidzas, ko vēlāk nožēlo. Viņš pats ir nemierā ar savu seklo nepastāvību kā to saka iepriekšējās grāmatas 112. lp: "Vēja grābslis. Te aizdegos, te liesmas slāpēju." Bet viņa paškritika daudzreiz izdzēš viņa vājības (340).
Dauņa un Solveigas attiecības vizuļo kā vieglas rasas pērles smalki austā zirnekļa tīklā. Daunim tās liekas epizodiska starpspēle. Solveigu tās skar dziļi, dziļi. Uz ārpusi par šo dziļumu Daunis uzzina vairāk no saviem draugiem Olafa un viņa meitenes Ainas kā no pašas atturīgās Solveigas. (30, 88, 191). Visai grāmatai posmiem vien vijas cauri abpusēji liegi urdošais drīkst vai nedrīkst magnētisms, līdz steidzinātā šķiršanās mirklī Solveiga saka: "Paldies, Dauni, par diviem skaistiem gadiem." Un Daunis atbild "Paldies arī tev, Solveiga) Ar šo skūpstu es atvadījos no tevis un no savas jaunības." (440).
Arī Ainas un Olafa mīlestība sākas no nieka - pikošanās. Te izvilkums:
Tai pašā brīdī prāvs sniega kamols izšķīst uz Olafa krūtīm, un Aina garšīgi smej. Olafs nu metas tiešā uzbrukumā: apsviež meitenes vijīgajam augumam no mugurpuses rokas un ar sniega piku grasās nomazgāt muti. Bet Aina ir skolā viena no labākajām vingrotājām un veikli izlokās. Tad viņi brīdi abi pikojas, viens otram atkal tuvodamies. Tad Aina un Olafs pēkšņi apstājas - rokas pastiepienā viens no otra, it kā būtu kādu brīnumu ieraudzījuši. Un liekas - ir arī. Šis brīnums ir Ainas zilās acis. Līdz šim Aina redzējusi un vērojusi Olafu tikai kā labu sportistu. Bet šodien, kad viņš aptvēris viņas augumu, no slaidā puiša rokām ir izlēkusi kāda dzirkstele, kas tagad kvēlo viņas acīs... Kad Olafs ar Ainu pienāk pie Solveigas, liekas, viņi ir izcīnījuši kādu spēli, kas turpināsies.
"Es biju dusmīga. kad Olafs bāza sniegu pie mutes." Aina noskurinās un sagrumbo pieri. Bet viņas dusmas nav īstas, tikai tēlotas. Īsta izrādās mīlestība, kas pamodusies abu sirdīs. (120) Tā aug augumā pāri morāles soģu uzbrukumam skolotāju sēdē (205-218) un izvēršas košā ziedā skolas rīta lūgšanas brīdī, kur abi, pēc abiturientu tradicijas lūgšanu turot, izceļ mīlestības spēku dievvārdos. Kā dzīvē notiek, tā romāna autors pēkšņi iestarpina nākošajās žurnālistiskajās rindās ziņu par Ainas traģisko nāvi 2 gadus pēc apprecēšanās un dēliņa dzimšanas (316-319).
Nikolajs Kalniņš ir viens no retajiem mūsu tagadnes rakstniekiem, kuŗa darbos priecina īsti labdabīgs, reizē tautisks humors. Ar to bagātīgi piekaisīts apskatāmais darbs. Bez jocīgiem notikumiem ievietoti citu autoru humoristiski raksti, īpaši dzeju citāti, veclaiku panti, ziņģes un pārbagātīgs skolnieku niķu un stiķu klāsts. Kāds lasītājs šo pārpilnību pat iznīcinoši nopēlis: "Kā citādi labā grāmatā daži tik dumji skolotāji var audzināt tik gudrus skolniekus, un tie huligāni taisās par jaunajiem skolotājiem!" Bet ko gan atskatā satur mūsu atmiņas, kad mūžs jau gabalā? Tad nodziest sūrumi un vilšanās, paliek gaišie brīži, jocīgie atgadījumi un - pašu varēšana... Ir tiesa, ka abu iepriekšējo sējumu ideālistiskais, uz priekšu raujošais RSI gars šinī grāmatā liekas sadrumstalots; bet varbūt autora nolūks ir rādīt, kas notiek mazpilsētas gaisotnē ar pārdēstītu, jau krietni salapojušu koku. Turklāt pašu valsts, bet īpaši smacējošie internacionālie notikumi neļauj vairs uzliesmot skolas gara ugunskuram; ir tikai atsevišķu dzirksteļu birums.
Romānam par labu nāk fābulas kulminācija - direktora Kārļa Opmaņa rakstura apsviediens. Šo visvairāk "plucināto personu" ar tik centīgo, bet disciplināri smago roku Dauņa referāts Lāčplēša svētkos tik zīmīgi parāda kā Latvijas atbrīvošanas kaujas varoni - biedrisku, drosmīgu un izturīgu ievainojuma gadījumā, ka "institūts savu direktoru ieraudzīja jaunā gaismā, varoņslavas apmirdzētu" (291 - 294). Tas ir pārsteiguma moments visiem referāta klausītājiem un - grāmatas lasītājam, un ir ass visa romāna noskaņas maiņas punkts. Līdzīgi laba sajūta atgriežas pašās beigās, kad okupācija Cēsu institūtu izdzēš, un direktors no inspektora Aistara draudzīgi atvadās kā no sev līdzīga darba biedra, ne vairs ar priekšnieka stāju (442).
Visu triju šo monumentālo grāmatu vērtību ceļ kāda latviešu tautas dzīves tā laika notikuma sīks izgaismojums acu liecinieka atstāstījumā. Romānā Laipu licēji tas ir pats RSI Latvijas valsts celsmes gados, bet serijas otrā grāmatā Tikai saulei nav ēnu izsmeļoši notēlota Brīvības pieminekļa atklāšana, dievtuŗu kustība un jauno rakstnieku jampampi. Trešās grāmatas Cēsis nav Rīga kultūrvēsturiskais apskats savīts ekskursiju veidā, apceļojot ievērojamu kultūrdarbinieku dzīves vietas: Piebalgā apmeklē Skalbes Saulrietus un brāļu Kaudzīšu Kaibēnus, Valkā - Cimzes semināra ēku, kas saistās ar dziesmu garu, un vēlāk piemin Limbažu dižos dēlus. Cēsīs iepazīstam mūsu ievērojamos mūziķus: Kalnāju, Cīruli, Pavasaru (175-186, 192-200).
Paša Nikolaja Kalniņa valoda sprēgāt sprēgā, un šinī pēdējā sējumā viņš vēl sevišķi virza lasītāja uzmanību gan uz valodas kļūdām ar audzēkņu skeču: "iet ar kājām, uzstādīt jautājumu, izsaukt sajūsmu" u.c. (380), gan uz mūsu valodas bagātību, skaitot ūdens valodas apzīmējumus rotaļas veidā Gaujmalā: "ūdens līst, šļāc, čalo, krāc" u.t.t. Tādu apzīmējumu sanācis tuvu pussimtam (248).
Ja lasītājs nevilks ar pirkstu rindām līdz, salīdzinādams faktus un notikšanas personīgā uztverē, bet uzskatīs grāmatu par sava laikmeta jaunatnes izrīcības atspulgu iztēles lidojumā, tad Cēsis nav Rīga būs un paliks dzīvs literātūras darbs ar kultūrvēsturiska robežstaba nozīmi.
Edīte Zuzena
