JG148 Intervija ar Andres el Leton.

JAUNĀ GAITA: Tu nesen atgriezies no Latvijas, kur uzstājies Rīgas filharmonijā, bez tam Tu biji Gruzijā, Armēnijā. Kādi ir pirmie iespaidi?

ANDRIS KĀRKLIŅŠ (mākslinieka vārds ANDRES EL LETON): Tā kā es piecus gadus Latvijā nebiju bijis, tad varēju redzēt, ka lielas pārmainās notikušas dzimtenē. Varu teikt, ka pirmo reizi nospēlēju slēgtai publikai konservatorijas hallē, kur varēja saiet ap četrsimt cilvēku. Šoreiz tas bija atklāts koncerts ar simt afišām pa visu Rīgu; tas nozīmē, ka biļetes bija dabūjamas pie kases par nepilniem diviem rubļiem. Un astoņsimt sēdvietas bija izpirktas pirmajā pārdošanas dienā. Varu teikt, ka mākslinieciskās puses labāk uzņemt mani nevarēja.

JG: Izņemot filharmoniju, Tev bija koncerti arī dažādos mazos klubos, Tu esi uzstājies televīzijā un šo raidījumu pārraidīs visās Baltijas valstīs. Kā Tev liekas, ko esi panācis ar savu apciemojumu tagad Latvijā?

ANDRIS: Savā ciemošanās laikā, kas bija nepilnas trīs nedēļas tikai Rīgā un viena Gruzijā un Armēnijā, runājot tikai par savu dzimteni, es būšu vismaz ticies ar diviem tūkstošiem tautiešu. Ko mēs izdarījām? Mēs viens otru apliecinājām − viņi redzēja, ka es un mēs ārzemēs neesam gājuši bojā un es, šajā gadījumā kā pārstāvis, redzēju, ka viņi tur arī nav gājuši bojā. Tā mēs viens otru apstiprinājām. Un ne tikai, teiksim, mākslinieciskā veidā parādot, ka mūsu nacionālais punkts, mūsu nacionālā „dzīvestība” nav aizgājusi bojā, jo dziedot savas kompozīcijas, kas radītas šeit ar viņu dzejnieku vārdiem tur, radies tilts, par ko es jau biju cīnījies vairāk nekā divarpus gadu šeit, nezinot, vai tā varēšu Rīgā no skatuves dziedāt. Izrādījās, ka varēja. Pēc tam arī privāti satiekoties ir pirtīs, ir pēc skriešanās sacīkstēm, kuŗās divreiz piedalījos − Cēsīs un Jaunogrē, sastapos ar latviešiem no visādiem dzīves slāņiem, nerunājot nemaz par elitistiem, tiem, kas latviešu kultūru uztur dzimtenē − Ojāru Vācieti, Māri Čaklo, Raimondu Paulu, Māru Zālīti, Vizmu Belševicu. Ar visiem biju ticies. Un vairāk! Arī ar tādiem, kas skrien, kas atmetuši dzeršanu un pīpēšanu un kopj savu veselību. Tā mēs viens otru apliecinājām. Man liekas, ka tas bija burvīgākais brīdis būt kopā ar divtūkstoš latviešiem. Ne tikai tiem astoņiem simtiem, kas atnāca uz manu koncertu, bet arī tiem, kas mani televīzijā redzēs, radiofonā dzirdēs sešās intervijās, ar tiem, ar kuŗiem fiziski noskrēju trīspadsmit kilometru kopā vai ap Cēsīm desmit kilometru, vai Jūrmalā − gan no rīta, gan krēslā. Mēs skrienot kopā, radījām milzīgu brālības sajūtu − nedz viņi ies bojā, nedz mēs. Tas, man liekas, bija tas lielākais sasniegums.

JG: Tagad tāds ķecerīgs jautājums: ja jau cilvēks brauc uz Rīgu un dabū tādas atsauksmes sešās Latvijas avīzēs, no tām divās, kas iet uz ārzemēm, par Tevi ievietoti raksti, vai Tev ir kādi speciāli muzikāli nodomi nākotnē? Tu jau droši neapstāsies pie koncertiem vienreiz gadā, viena koncerta astoņsimt klausītājiem. Kādi ir Tavi nākotnes plāni un nodomi?

ANDRIS: Man liekas, ka Kultūras Sakaru Komiteja ar tautiešiem ārzemēs izprata, ka nevar vienmēr mani likt uz vienas un tās pašas skatuves, lai apmierinātu ir sevi, ir mani. Viņi ļoti centās un cenšas, lai dabūtu mani „Goskoncertā”, varbūt tāpat kā Arturu Ozoliņu, uzskatot mani ar manu instrumentu par līdzvērtīgu mūziķi. Tāpēc viņi mani atbalstīja, jo ir cerības mani iekārtot „Goskoncertā”. Tas nozīmē, − es varētu spēlēt pa visu Padomiju, pārstāvot kā latviešu ģitārists, kaut arī no ārzemēm, ar internacionālo mūziku arī savu tēvuzemi. Tas viņiem nāktu par labu, tas man būtu labi, un es domāju, ka arī tautieši šai malā nebūtu nokaunējušies, ja mēs parādām tādu „dzīvestības” zīmi pa visu pasauli.

JG: Kādi ir vispār Tavi vērtējumi par pašreizējo muzikālo attīstību Latvijā?

ANDRIS: Pašlaik ir lielas pārmaiņas. Es izjutu, ka trūkst izpildītāju, ka komponistu pūlis aug un vērojama pāreja uz citiem žanriem. Rodas daudz jaunu grupiņu. Mēs esam viņus kritizējuši, ka viņi pamet folkloru un paliek tikai pie kabarē jeb estrādes mūzikas, klasiskā varbūt attīstās ļoti labi, bet trūkst folkloras. Bet tagad ir „Skandinieki”, kāda grupa ir Cēsīs un vēl daudz grupiņu, kuŗām pat nav īsti nosaukuma. Es jutu, ka šī, ko mēs saucam par „zāļu saknes” kustību, lieliski aug. Liepājniekiem bija „Pumpuriņš”. Tas dziedāja folkloras uzvedumu − trīssimt reižu tikai tautasdziesmas. Uzstāšanās vidū viņi redzēja, ka esmu publikā un pazina mani. Uzreiz paņēma mani aiz rokas, ierāva vidū un teica: „Andri, nodziedi pāris tautasdziesmu, ko jūs dziedat savā malā!” Es nodziedāju divas, trīs, ko viņi nezināja. Tas bija brīdis, kad nejutos vairs kā ciemiņš, bet dzīvoju līdz savai tautai. Viņi juta to pašu: „Pagaidi, mums tagad ir spirgtums, mēs visās malās dziedam tautas melodijas, mēs visi kopā kaut kā augam un dzīvojam cits citam līdz.” Tā ir jauna nebijusi parādība. Un kaut viņiem dod mazu zālīti, − tā ir katru vakaru izpirkta. Ir tādi burvīgi brīži − atnāk tantiņa pēc viena „Pumpuriņa” koncerta, atnes konjaka pudeli un saka: „Es svinu jubileju!”. Viņi jautā, kas tā par jubileju. Viņa saka: „Es esmu divdesmit piecas reizes bijusi jūsu uzvedumā!” Tie ir lieli notikumi un tie notiek, kur tikai iet. Ir vairākas citas parādības. Es domāju, ne tikai mākslas pārmaiņā, kur atkal mūsu etniskais gūst godību. Mēs reti minam, ka ir divi procenti latviešu Latvijā, kas vairs nerunā savu tēvu valodu, bet ir trīsdesmit septiņi procenti krievu, kas jau dzīvojuši tur kopš kaŗa laika vai agrāk, kuŗi runā latviešu valodu. Tos procentus mēs neminam. Man ir tāda sajūta, ka nav tik drūmi. Taisni otrādi − ir vairāki pozitīvi elementi, kas blakus ar vietējo smago roku dzīvo un plaukst savā pasaulē. Un varēdams ar mākslu krustot šos dažādos slāņus, es izbraucu ar ļoti pozitīvu noskaņojumu − mūsu tauta pieredzēs nākošo gadu tūkstoti!

JG: Tu jau kādā no iepriekšējām sarunām pieskāries tādam jaunam terminam − jaunā nacionālā atmoda. Tu vēl turies pie šī termina? Vai arī Tu tagad, atvēsinoties no saviem iespaidiem Latvijā, domā pārmainīt šo terminoloģiju?

ANDRIS: Nē, nekādā veidā! Es domāju, ja mēs paskatāmies uz vecajiem pārvācošanas laikiem, kad Kronvaldu Atis un citi „pulveri” pie mums dzima, tad es redzu, ka ne vecākā paaudze, kas, atceroties četrdesmito gadu, dabūja kārtīgi „pa sprandu” un šodien dzimtenē baidās atvērt savas lūpas, lai izvairītos no izsūtīšanas, bet nākošie, kas nezina šo draudu, sāk sajust etnisko starpību starp viņiem, kas tur ir, starp viņu tautas mūziku, starp viņu asprātību un tā tālāk. Un viņi līdzvērtīgi dzīvo kopā − dara darāmo, bet tanī pašā laikā vācas uz laukiem, satiekas pirtīs, dzied, skrien maratonus un minimaratonus kopā. Tāda jauna brālības nojauta ir starp tautiešiem, var būt tā kā aparteids Dienvidāfrikā.

JG: Ja Tu piemini vārdu aparteids Dienvidāfrikā, tad uzreiz rodas jautājums, vai eksistēšana divos virzienos? Tātad padomju vara ir vienā virzienā, un šī latviešu nacionālā kultūra attīstās blakus. Vai es tevi esmu pareizi sapratis?

ANDRIS: Es gribētu to mazliet kvalificēt, ne plakanā veidā uz to atbildēt. Visām Baltijas valstīm ir vienmēr bijis logs uz Eiropu. Pārējā Padomijā tas logs nav bijis vienmēr atvērts. Tas nozīmē, ka šis logs vienmēr uztveŗ jaunas pārmaiņas, pirms varbūt lielie kungi kaut kur citur spriež, kā vajadzētu rīkoties. Tas ir tā kā tāds nākotnes vilnis, kam logs uz Eiropu vienmēr atvēries agrāk. Būdams tur tagad, es redzēju, ka logs atkal sāk it kā plaukt. Varbūt mēs zaudēsim dažus nacionāli noskaņotus cilvēkus ar to, ka viņiem sāk labklājība ienākt ikdienišķā dzīvē un viņi sāk aizmirst mūsu nacionālo stāju un mūsu priekšrocības, kas nākušas caur Eiropas logu un Eiropas durvīm. Bet es redzu, ka nākošā paaudze to izjūt caur savu ikdienišķo un savu etnisko stāju. Tas nozīmē tautas mūziku, šīs jaunās, organiskās grupiņas, kas tagad cenšas dziļāk rakties savā folklorā, atbalstīt to, kas viņiem vienmēr piederējis, ko viņiem neviena sistēma nevar atņemt.

JG: Runājot par logu uz Eiropu, šeit atkal rodas jautājums, vai šis logs šoreiz Tev tiks atvērts, lai Tu nākošos gados varētu iebraukt un koncertēt? Nevis vienu, bet varbūt divus, trīs, varbūt desmit koncertus Latvijā? Kā tas izskatās?

ANDRIS: Uz to es esmu centies, un uz to es esmu metis tiltus, savā veidā sakot, ka mums jābeidz šī polarizācija. Tas nozīmē labais spārns pret kreiso spārnu, jo te es neredzu nekā laba, izņemot baigo blīkšķi, kad mēs visi būsim noslaucīti no zemes lodes. Un tāpēc es esmu uzsvēris šo: mest zelta laipu pāri tēva sidraba dubļiem. Ja mēs varam viens otru šādi atbalstīt: viņi redz, ka mēs turamies, mēs redzam, ka viņi turas − ar to pāri šai laipai var tikai labums nākt. Ja mēs esam morāli un garīgi attīstīti, tad neviens ļaunums mūs nevar aizskart. Ne tur, ne šeit.

JG: Tātad latviešu eksistence starp divām lielvalstīm − Padomju Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm?

ANDRIS: Vai! Tas ir baigi pielādēts! Kā lai es to saku? Lai mana tauta dzīvotu nākošajā gadu simtenī un es nezinātu, kā lai to dara, tad pie visiem veidiem, kas to atbalsta, es gribētu piedalīties. Un ja tas ir dziedāt dziesmiņas un ar viņiem skriet līdz maratonos, tad es domāju, ka būšu savu sūtību paveicis.

JG: Paldies Tev par šo sarunu.

Ar Andri Kārkliņu sarunājās Viktors Strunskis