Antons Austriņš dzimis 1884. gada 31. janvāri Vecpiebalgas „Kaikašos” zemnieka un ratiņu dreimaņa ģimenē. (Ratiņu A. pats uzskatījis par savas cilts simbolu). Skolojies Valkas skolotāju seminārā, pēc tam Pēterpils zemstes seminārā, ko nobeidz 1904. gadā. Skolotājs Ģipkā pie Dundagas. 1905. gada revolūcijas laikā piedalās 13. janvāŗa demonstrācijā pie Dzelzs tilta Rīgā un tiek smagi ievainots kājā. (Jānis Akurāters pēc šī atgadījuma saraksta draugam dzejoli „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”.) Par piedalīšanos protestā Austriņam jāsāk bēguļot. Viņš slēpjas gan Pēterpilī, Maskavā, gan Somijā, Piebalgā un Latgalē. Par šo laiku vēlāk saraksta romānu-chroniku Gaŗā jūdze. Kā dzejnieks kļūst pazīstams pēc dzejoļu krājuma Vakardiena publicēšanas 1905. gadā. Uz laiku pievienojas dekadentiem, kas pulcējas ap žurnālu Dzelme. No 1915.-23. gadam strādā Līduma un Latvijas Vēstneša redakcijās. Vēlāk nodarbojas tikai ar rakstniecību. Mirst 50 gadu vecumā ar nieru kaiti (1934 gada 17. aprīlī). Apglabāts Rīgas Meža kapos

 

 

Mudīte Austriņa

TĒVA PĒDĒJAIS GADS

 

...Tā senču bijumu vareno sveicot,
Es ieaugšu pazemē dziļākā beidzot,
Kur mani jau veļu māte gaida
Zem velēnas zaļā, zālainā spaida.
Sev drošu pamatu zemē es roku.
Sniegdams zelta aizsaulei roku.

Caur Mākoņu gaitu, Klusuma gavilēm, Dzīves burvību tēvs bija nonācis uz Aizsaules sliekšņa. Šī pēdējā tēva grāmata, pilna mūžības jausmu, iznāca uz 1933. gada Ziemsvētkiem.

Jau Dzīves burvībā šis motīvs bija ieskanējies dzejolī „Kāds saules riets”. 1905. gadu atceroties: ... Šo agro rietu atceroties, / Es iedomāju: cits vēl riets / Nāks, sirdij pukstēt apstājoties: / Teiks miera eņģels: diezgan iets.” Dzejolis „Ar katru gadu” ir viena no tēva dzejas pērlēm:

Nu klusāks palieku ar katru gadu.
Jau brīžam naktī dzirdas: bezgalība rit.
Ar kuŗu saskaņā lai zemes gaitas vadu.
Guļ lejā pilsēta. Klau, tornī pulkstens sit.

Drīz lielam klusumam es piebiedrošos.
Lai citā saulē aizritētu jauns:
Vējš vasaru šalks silti vecos ošos.
Lauks sauli dzers un nimfu vajās fauns.

Aizsaulē šīs jausmas, nojautas pieņēmušās, skan jau kā visas grāmatas vadmotīvs.

„Nodzītajā Pegasā” tēvs žēlojas: „Nelīdz vairs fitīns, ne sīpols, ne kafija melna”... (Katru vakaru, kad tēvs bija nodomājis strādāt, viņš ēda spāņu sīpolu; vēl tagad to redzu uz maza šķīvīša blakus tējas glāzei sidraba ietvarā.) Tieši kā parādību tēvs redz nāvi braucam tramvajā: „... Tā ap pašu ceriņziedu / Redzēju es nāvesbiedu. / Vai jūs ar’ tas nevajā / Kādreiz braucot tramvajā?” Tā ienāk kā lēna, sausi ģilgana sieva un grozā zem ceriņiem nes slēptu sirpi.

Dzejolī „Nāves salā” tā uzsit uz pleca: „Nu papļaujies vēl, draudziņ, sienu / Un pavāļojies kādu dienu. / Tad teic: ardievu, pasaulīt.

Reizēm šī nojauta ieskanas pat ar humoru:

PA JOKAM

Pasaulīt.
Lapas krīt
Vecam zelta kokam.
Skaties vien.
Tāpat skrien
Gadi kā pa jokam.

Aizsaules pašā ievadā ir tēva dzīves un dzejas credo:

MANS SKATS

Uz iekšu vērsts mans skats.
Jo ārienei maz svara.
Man tīkas kodols pats.
Bet nevis kāda skara.

Būs mūžam grūtības
Sniegt diben padibenes
No pašas būtības.
Jo jāiet drīz no šenes

Uz tālo aizsauli.
Uz lielo nezināmo.
Varbūt ar dvēseli
Tik tumši uzminamo.

Bet kaut vai akls top.
Skats urbjas nežēlīgs −
Mans Dievs man jāsastop.
Lai viss kaut apkārt nīkst.

Tā gada savu atmiņu taku sākot, kā pirmā atplaiksnī tēva 50. dzimšanas diena 1934. gada 31. janvārī. Divpadsmitos naktī tēva draugs un mūsu kaimiņš Ernests Brusubārda ieveda klusītēm mūsu dzīvoklī visu savu Torņakalna kultūras biedrības kori, gaviļnieku ar dziesmu modināt. Mazliet samulsis, no pirmā miega uzcelts, tēvs iznāca no savas istabas. Uz galda bija dzimšanas dienas krinģelis, kur māte bija iededzinājusi četrdesmit deviņas mazas un vienu lielu sveci. No mazo liesmiņu siltuma lielā noliecās; tēvs teica: „Šis būs mans pēdējais gads.” Kā bērns tobrīd to īsti neaptvēru, tagad caur visiem piecdesmit gadiem šie vārdi, nojauta skanējusi, ieskanējusies arvien liktenīgāk. Un kad kopš 1982. gada pati slimoju ar nieru slimību, ar ko tēvs aizgāja, man viņa tā brīža sajūta liekas gandrīz kā pašas.

Neviens tevi necels augšā,
Ne roka nesniegsies
Pēc tavām mēmām sāpēm,
Kad gājums apstāsies.

Kaut būtu tas zaļā pļavā,
Kur smaržo jaunpļauts vāls,
Lai apkampj bezgalība
Kā zvaigžņu mirdzums tāls.

Laikam taču tanī dienā uz skolu netiku gājusi. Atceros, ka pēc vieniem atnāca sveicināt tēva vistuvais draugs Jānis Zālītis, Artūrs Bērziņš un tēva kopoto rakstu izdevējs Jānis Roze, visi piebaldzēni, un uzdāvināja gaviļniekam senlaicīgu zviedru svečturi. Ciemiņi drīz aizgāja, jo oficiāli jubileju bija paredzēts svinēt vēlāk, laikam nākošā sestdienā.

Kā daždien, tēvs nolikās atpūsties. Viņš nebija nevienu aicinājis, bet pret vakaru gaidīja vēl kādus draugus, bija lūdzis savīkšt mazu, aukstu mielastu. Sāka snigt, pastnieks nesa telegrammu pēc telegrammas. Pret nakti putenis vēl pieņēmās. Neviens tomēr nenāca.

Mums toreiz tālruņa nebija, māte pat brīdi domāja iet pie kaimiņa Brusubārdas kādam piezvanīt. Bet viņš kā mūzikas kritiķis bija koncertā, un tā ir palika. Manā atmiņā tālāk viss ieputināts, aizausts ar sēru, tomēr vēl baltu puteņa dūmaku. − „Kaut kur vēl māj tās dienas tulpes kā sešas vīna glāzes”, kā tēvs par tām dzejojis.

Šinī pašā jubilejas reizē, īsti neatceros kuŗā dienā, dzejnieks Kārlis Krūza tēvam uzdāvināja sidraba dzejas kausu (tā mēs to vēlāk nodēvējām un saucam vēl šodien). Uz tā iegravētas spārnotas rindas:

Ko palīdz kauss,
Ja tas tev sauss!
Kur saule iet
Vēl liesmas liet,
To ātri pastiep priekšā.
Būs allaž kaut kas iekšā!

No pašas jubilejas man atmiņā visdzīvāk iespiedusies māte (man viņa likās sēri skaista melnā jaunā tērpā, laikam pirmo reiz mūžā viņa bija atļāvusies mazliet kailus plecus) un Anna Rūmane-Ķeniņa. Neatceros viņu iepriekš redzējusi, jo daudz dzīvoja ārzemēs, bet tanī vakarā, kad visi pēc svinīgās daļas pulcējās sēsties pie galdiem, viņa pienāca un teica, ka sēdēs tēvam blakus. Redzu dzīvi acu priekšā arī viņas tērpu − zaļzila pana blūzi ar gaŗspalvainas ādas apkakli un aprocēm. Vēlāk Garo jūdzi lasot, man viņas tēls noskaidrojies, kļuvis tuvs savā krāsainībā, neparastībā. Dzīves burvībā tēvs viņai veltījis dzejoli „Atcere”: „Tās ziemas novakares zilās lauku mājā: / No lielpilsētas pārvestais šurp splīns, / Ko brīžam kliedē kopā lasīts Hölderlīns, / Kā cigaretes vieglas reibināja...”

Liels notikums manā bērna dzīvē likās ap to pašu laiku mūsu mājās atvestās klavieres − tēva pēdējā dāvana man. (Biju sākusi klavieŗu spēli mācīties jau piecu gadu vecumā.) Tās izmeklēt bija lūgts Jānis Zālītis, un Cimmermaņa piano bija tiešām reti skaistu skaņu. Klavieres novietoja tēva istabā, atceros, zem tēva 25 gadu darbības atceres lauru vainaga; pašam tēvam laikam mana spēlēšana patika − nekad neatceros viņu ar to traucējusi. Reizēm, no skolas pārnākusi, lasīju arī tēvam priekšā, jo kaut gan iepriekšējā rudenī izdarītā acu operācija bija padevusies, tēva redze bija ļoti slikta.

Jānis Skalbe, kuŗa zilā ģimnāzista cepurīte bieži nozibēja gar mūsu logiem, viņam nākot no tēva dabūt kādus manuskriptus Piesaulei (literārs žurnāls, ko tolaik vadīja Kārlis Skalbe, bet tā literāro daļu tēvs) vai parakstīt Vekseļus jaunceļamiem „Saulrietiem”, atceras tēvu bieži sakām: „Man slikta brille.”

Tēvs visu rudeni bija juties vairāk vai mazāk saguris, pēc jubilejas šī sajūta pieņēmās (ak, kā es pati līdz mielēm to izdzīvoju 1982. gada vasarā, pirms manu nieru slimību atklāja ārsts; tas savā ziņā liekas kā manas gaŗās jūdzes sākums.).

Kā vienmēr, kopš 1905. gada ciezdams no nekad nesadzijušā ievainojuma kājā, tēvs ir ļoti pacietīgs:

Vienalga, ko man likten’s lēmis,
Ar pateicību gaidu to.
Ja gaišumu viņš man jau ņēmis,
Lai paņem arī pārējo...

Bet mūs arvien biežāk apmeklē ārsts, tolaik vēl docents Pauls Stradiņš, ko tēvs ļoti iemīlējis un viņam vienmēr uzticējies. Atceros, dakteris atved tēvam no Berlīnes zelta pilienus, tomēr arī tie vairs īsti nelīdz. Vēl gan mirkli tēvu, liekas, pacilā drauga, komponista Jāņa Zālīša 50. dzimšanas diena, bet drīz viņam jāiet slimnīcā. Viņu no turienes uz brīdi mājās sagaidot, saceru dzejoli:

Stājieties, akmeņi, kustēties jel,
Indijas jogi jūs sargā.
Stājieties, akmeņi, kustēties jel,
Indijas jogi jums uzbrēc.

No kuŗienes šīs manas rindas radās, neatceros. Par jogiem bieži runāja mātes māsa; akmeņi bija domātas tēva slimās nieres. Dzejolis bija ietērpts manis pašas zīmētās viņetēs − dīvaini akmens krāvumi mijās ar Indijas jogiem, tēlotiem kā sarkanādainiem indiāņiem. Kāds varētu izskatīties īsts jogs, tolaik vēl nenojautu.

Tā pienāk aprīlis, paagrs Lieldienu laiks, kad tēvs iecerējis Lielajā Piektā klausīties operā Parsifālu. Mūzika viņu palaikam skaidrojusi, spārnojusi kā reti kas dzīvē. Bet šoreiz viņš vairs to nespēj; pie viņa slimības gultas vēlreiz uz jaunajām klavierēm improvizē Jānis Zālītis, tad viņam atkal jābrauc uz slimnīcu.

Pār mūsu māju nolaižas ēnas, kaut arī ārā ir brīnišķas agra ziemeļu pavasaŗa dienas kā Zālīša dziesmā ar tēva vārdiem: „Vai tu jau, zilais pavasar, / Kā balod’s dūc pie mana loga?” Ar pirmām vizbulītēm rokā eju mātei blakus pār Altonovas kalnu uz 2. pilsētas slimnīcu apciemot tētiņu. Viņa seja ir pārvērtusies, lūpas sasprēgājušas, un dziļas skumjas jaušas skatienā. Tomēr viņš saka: „Būs labi, bērniņ, gan būs labi.” − Un es tam ticu. Tikai brīdi, jo − vēl diena, un viņš ir aizgājis, uzņēmis tālo gaitu uz veļu mājām, aizsauli. −

Tēvs guļ Māras baznīcā. Ir sestdienas vakars, milzīgajā puskrēslainā telpā dūc ērģeles, mijas goda sardze pie tēva šķirsta, plūst atvadās ļaudis.

Raudot pie tēva pienāk Emīla Dārziņa māte; viņa ieliek zīmīti tēva sastingušajā rokā − tā Emīlītim, ko tēvs nu, tur augšā, drīz atkal satikšot. Kopā ar vizbuļu vainadziņu, ko iemetu kapā, tā ir mana spilgtākā bēŗu atmiņa. Vēl mācītāja Zandera dzintara krusts, par to aizvien jūsmojis Jānis Zālītis; to iedomājot, manī ieskanas viņa paša brīnišķīgā, ne šīs pasaules vairs, koŗa dziesma „Biķeris miroņu salā”, par dzintara kalnu, kas tālu aiz deviņām jūŗām, kuŗa galotnē spīguļo biķeris, no kā dzerot, mirušo gari aizmirst slāpes.

Bērēs gan dziedāja citu Jāņa Zālīša dziesmu – „Pie koklētāja kapa” ar tēva vārdiem, 1913. gadā Emīla Dārziņa piemiņai sacerētu:

Ar ziedu zariem nāk meitenes
Tavu drupušo kokli vīt...

Tad viss ir izskanējis − vārdi, dziesmas pieminēšana. Tēva istabā, mātē un manī ir tukšums, tas aug ar katru dienu lielāks, pelēkāks un aptumšo pat agras vasaras citkārt tik gaišo sauli. Visus nākamos mēnešus, acis vakaros aizdarot, man liekas − arī es no rīta varu nepamosties. Un man ir bailes aizmigt.

Mātes sērā seja, melnais tērps, tēva tukšā vieta pie galda nu ir dzīves daļa, pati gaišā ēna pār mums kļūst no dienas lielāka, bet tā arī reizē šķiet ir vienīgais patvērums.

Tēva grāmatas Gaŗo jūdzi, Puiškanu atkal un atkal pārlasot, tēvs vēlreiz kā dzīvs ir blakus. Kalst Kaikašu jasmīns un dievkociņa zars Aizsaules lapās, un tēvs mūs neredzams uzrunā:

Nomierinies, dvēselīt.
Lai var Dievu ieraudzīt.