ANŠLAVA EGLĪŠA LEO SIDNEJĀ

 

 

Spēle trīs ainās

 

Pēc rosīgajiem absurdo vai, precīzāk izsakoties, abstrakto lugu sniegumiem sešdesmitajos gados Sidnejas latviešu teātris tagad vairāk pievērsies konvencionālām izrādēm, atturēdamies no eksperimentālām lugām. Tāpēc nav jābrīnās, ka Leo ar sava primitīvā cilvēka vāli iegāza pa pieri ne vienam vien omulīgam skatītājam.

Lugā bija tik daudz neparastā, kas piespieda domāt, bet par izrādi varēja priecāties arī tie, kas teātri apmeklē tikai laika kavēklim. Pirmkārt, visas trīs lugas ainas drāmatiķis bija uzbūvējis monologa veidā. Līdz šim mēs gan pazinām, tā saucamo, lielo monologu Zīverta darbos, bet ka visu lugu iespējams balstīt monologā, vismaz latviešu drāmā bija kas jauns. Te sidnejieši varēja patiesi lepoties ar aktieri Kārli Gulbergu, kas tādu lomu veica spīdoši.

Tā kā šo rindiņu rakstītāju šoreiz vairāk satrauca pati luga kā tās inscenējums, tad gribētos tuvāk pakavēties pie tās.

Parasti izrādes stilu izvēlas režisors. Šoreiz ar sava skatuves darba mākslas formu drāmatiķis pats itin kā bija noteicis, ka Leo spēles stilam jābūt episkam. Režisors Kārlis Gulbergs gan to bija traktējis kā teatrāli stilizētu izrādi. Var arī tā! Jo labāks kāds mākslas darbs, jo tam var pietuvoties pa vairākiem ceļiem.

Gulberga izvēlētais teatrālais spēles stils piešķīra izrādei laika kavēkļa raksturu. Toties episkais teātris liek skatītājam domāt. Nekādā ziņā mēs nedrīkstētu šodien episko teātri saistīt tikai ar Brechta vārdu, kas gan ir episkā teātŗa radītājs savu marksistisko ideju paušanai, bet tas nebūt nenozīmē, ka ar episkā teātŗa palīdzību nevarētu paust arī citas idejas kā sociologa Leo atziņas par mūsdienu nelaimīgo, apjukušo cilvēku.

Skaidrības labā dažos vārdos pakavēsimies pie drāmatiskā un episkā teātŗa atšķirībām.

Drāmatiskā teātrī, kā zināms, valda darbība. Episkajā − stāstījums (Leo monologs). Drāmatiskais teātris cenšas skatītāju iesaistīt lugas notikumos, episkajā − skatītājs ir tikai vērotājs un notikumu vērtētājs. (Skatītājs vēroja, kā pa skatuvi kliegdami virpuļoja primitīvie cilvēki, cik gaŗlaikoti jutās civīlizētie cilvēki un bezcerīgi − nelaimīgie laikmetīgie cilvēki). Drāmatiskajā teātrī cilvēks ir pazīstama būtne; episkajā cilvēks ir pētījams objekts, ko skatītājs pētī līdz ar sociologu Leo. Drāmatiskajā teātrī katrai ainai sakars ar nākošo; episkajā katra aina ir patstāvīga, kā tas bija redzams Leo trīs ainās.

Jau pirmajā ainā sociologs Leo saka: „Es strādāju pie pētījuma, kā padarīt mūsu laikmeta nelaimīgo cilvēku laimīgāku.” To viņš domāja atrast primitīvajos cilvēkos.

Otra aina sākas ar Leo konstatējumu: „Mans primitīvais salmu kaudzes cilvēks nebija laimīgs. Laimīgs nākotnes cilvēks iespējams tikai civilizācijā.”

Bet trešajā ainā Leo atzīst: „Iedoma pētīt iespēju laimīgākai cilvēcei izrādījās nelaimīga... Esmu nācis pie atziņas, ka cilvēks nemaz negrib būt laimīgs... Laikmetisks ir nelaimīgs cilvēks. Cilvēks bez nākotnes.” Šai pesimistiskai atziņai seko maza cerība: „Pelēkā vientulība un nelaime nav absolūta ... Apstākļu spiests vientuļais, nelaimīgais cilvēks sāk komūnicēties, aizstāvēt savas tiesības. Savu ērtību neaizskaramību.”

Tātad vienalga, vai tie ir primitīvie, civīlizētie vai nelaimīgie laikmetīgie cilvēki, laimes atslēga slēpjas kopējas valodas atrašanā, lai cilvēki spētu savstarpēji saprasties un nedzīvotu cits citam gaŗām. Manuprāt, te slēpjas lugas Leo ideja.

Kad nu esam piekļuvuši lugas idejai, varam to paanalizēt vēl dziļāk un aplūkot Anšlavu Eglīti kā pasaules labotāju, kādi iedīgļi bija jau atrodami lugā Karmen, Karmen! Anšlavs Eglītis to dara ļoti uzmanīgi ne kā didaktiķis − tas ir balts un tas ir melns, bet ar ironijas palīdzību, pie tam autora filozofija nekur nenomāc lugas drāmatiskās vērtības, tās paliek prīmāras.

Leo darba stils ir ironisks, satirisks. Tik krasu satiru savā drāmā mēs skatām pirmo reizi. Anšlavu Eglīti šai ziņā gribētos pielīdzināt lielajam satiriķim Džordžam Bernardam Šovam, kas arī ar satiras palīdzību gribēja labot pasauli, jo līdzīgi Šovam Eglītis atzīst, ka cilvēci neveido kollektīvs, bet gan individi, kas ar savu īpatnību un patstāvību spēj pārveidot pasaules seju un piešķirt dzīvei jēgu.

Patiesībā šī pasaules labošana ar satiras palīdzību nedz drāmā, nedz literātūrā mums nav gluži sveša. Jau 1954. gadā Jaunajā Gaitā varēja lasīt Jāņa Turbada „Ķēves dēla Kurbada” fragmentus, kas 1970. gadā iznāca grāmatā (izd. Ceļinieks), bet 1967. gadā Grāmatu Draugs izdeva Aivara Ruņģa Pats esi kungs, pats. Lai atceramies polemiku, ko izraisīja Baņutas Rubesas Varoņdarbi, kam vēl nesen sekoja Ulža Siliņa skeči Sprīdītis un Saulcerīte, kā arī luga Kade pārnāksi, bāleliņ?

Bet pieraduši pie reālisma un psīcholoģiskā teātŗa, mēs minētos darbus pietiekami neievērojām.

īstenībā gribētos sacīt, ka Leo parādījies uz mūsu skatuves ar desmit gadu novēlošanos, jo luga atrodama A. Eglīša lugu pirmajā sējumā, ko izdeva G.D. 1974. gadā.

Ja trimdas latvieši ar lugā jūtamo dadaismu būtu iepazinušies agrāk, varbūt atkristu lielie uztraukumi, ko sacēla Raimonda Staprāna darbs Sasalšana, kas Leo iezīmēto cilvēka atsvešināšanās problēmu kopējās saprašanās trūkuma dēļ izvērsa vēl skaudrāk, vēl asāk un satiriskāk, ar nesalīdzināmi lielāku dadaisma šoka elementa piejaukumu.

Ko sauc par dadaismu?

Dadaisms ir mākslas kustība, ko radīja Šveicē vācu, austriešu, franču un rumāņu emigranti laikā no 1915.-1922. gadam. Tie kļuva dzīves parasto pamatu un kārtības noliedzēji, postītāji, kas ar šoka elementa palīdzību apliecināja savu nihilistisko pasaules uzskatu.

Vēlāk no dadaisma Francijā ar Andre Bretonu priekšgalā izveidojās sirreālisms, bet Vācijā ekspresionistiskā drāma.

Nobeidzot šo mazo apceri par Anšlava Eglīša lugu Leo, jāpiezīmē, ka šai darbā jūtama mākslas formas pilnība. Es šeit domāju mākslas darba formu valodu, par ko tik krasi savā laikā iestājās Valdemārs Dambergs, kur māksliniekam, šai gadījumā drāmatiķim, ir savs priekšstats, kādam jābūt darbam nevis savā idejiskā (domu, uzskatu) formulējumā, bet gan dzejas (vārda plašākā nozīmē. Ņ.L.) izpildījumā, t.i., drāmatiķa nodoms, kādu viņš redz un sajūt savu topošo darbu. Luga Leo ir ciets rieksts ansambļiem, bet kā drāmatisks darbs par excellence!

 

Ņina Luce

 

 

 

DR. BAŅUTA RUBESA SIDNEJĀ

 

Sakarā ar 6. VLJK (Sesto Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongresu) Austrālijā, SLT (Sidnejas Latviešu teātŗa) literārās sekcijas vadītājai Elgai Rodzei-Ķīselei bija iespēja iepazīstināt arī savu saimi ar teātŗa zinātnieci un vēsturnieci Dr. Baņutu Rubesu.

Dzirdējām viņu referējam par Aspaziju. Referente, diemžēl, kavējās galvenokārt tikai pie lielās dzejnieces biogrāfijas, kas jaunatnei ļoti derēja un, cerams, arī interesēja. Toties vecā paaudze, kuŗai pats referāts nekā jauna nesniedza, priecājās par Rubesas lielisko priekšnesuma veidu, par viņas plūstošo stāstījumu. Otrā daļā tālā viešņa lasīja okupētās Latvijas dažādu autoru lugu fragmentus gandrīz bez kommentāriem vai lugu analizēm. Bet taisni šeit uzdzirkstīja Rubesas skatuves talants un jūtamā teātŗa skola. Viņa ir ne tikai brīnišķīgi dzidras, tīras un skanīgas balss īpašniece, bet viņa savu instrumentu arī pārvalda, prot to lieliski modulēt. Žēl, ka tik talantīgu aktrisi nebija izdevības redzēt uz skatuves.

 

Ņina Luce