MEZGLI VII

 

Kas valda pār tagadni,
valdīs pār pagātni.
Kas valdīs pār pagātni,
valdīs pār nākotni.

Vēsture nav pavārgrāmata,
kas māca pēc izmēģinātām
receptēm. Tā māca ar analoģijām,
ne maksimām.

Kisindžers (Kissinger)

 

Vēstures tiesa! Mēs esam zaudējuši, bet vēsture teiks pēdējo vārdu − lozungs caurkritušiem polītiķiem un kaŗa zaudētājiem.

Vēsturei tiek pierakstīta viņpasaules vara − tas tāds bezdievju gambits. Vēstures tiesa ir daudz pasaulīgāka − tai ir paaudžu, personīga, polītiska un kulturāla plāksne. Tā ir cīņa starp dēliem un tēviem, uzvarētājiem un zaudētājiem, polītiķiem un intellektuāļiem.

Par nelaimi visiem varas pielūdzējiem − galvu šķēlājiem un līdzskrējējiem kā šeit, tā tur, vēsture nespēj dot to, ko tie no tās grib izspiest (ekspluatēt). Vēsture ir kaŗa lauks, ierakumu līnija starp JĀ un NĒ − vēl biežāk starp verdzību un brīvību.

Dēli, zaudētāji un intellektuāļi, agrāk vai vēlāk šo cīņu uzvar. Uzvar ne tādēļ, ka taisnība vai Dievs viņu pusē, bet tādēļ, ka viņi ir neatlaidīgāki, dzīves aizskartāki − spītīgāki.

Vēstures tribunāla īpatnība ir tā, ka tas nekad nebeidzas un tam nav nekādas procedūriskas likumības vai taktisku principu. Tā ir brīvcīņa vārda vispilnīgākā nozīmē − un nereti tiesneši kļūst par apsūdzētiem un otrādi. Šinī cīņā ap vēsturi neitrālo nav. Arī tie, kas vēsturē kurli, polītikā akli un kultūrā truli, šinī virpulī tiek ierauti. Savā īstajā elementā vēsture ienāk brīvības apspīdētā vidē. Tur tā ir kulturāli autonoma − tāpat, kā ir drāma, dzeja un glezniecība. Par vēstures brīvību, īstenībā dzīvību mums ir jācīnās visiem, arī māksliniekiem un bohēmiešiem, jo polītisko spaidu pirksts parādīsies vispirms vēstures jomā. Un ja nu mēs nonāktu spaidu apstākļos, tad mums ir jāmācās vēsturi lasīt (un arī rakstīt), tad mums ir jāizliekas, it kā vēsture būtu dzīva, visādas burvības un brīnumi, un implikācijas, zemteksti jāielasa tās sažņaugtajos tekstos, kā to mēs daudzkārt darām ar dzeju. Sagūstīta vēsture neizskatās necik labāk kā dzeloņdrātīm sasiets Apollons. Brīva vēsture ir arguments, disputs, kaulēšanās un spriedumi mūžīga brieduma apziņas kultūras apcirkņos.

Mūsu trimigrācijas vadoņi kopš pašiem sākumiem ir bijuši konfliktā ar mūsu vēsturniekiem un vēstures lieciniekiem; ir veseli pagātnes apcirkņi, kuŗus mūsējie grib iebāzt „atmiņas caurumā”. Viņu pieeja ir bijusi tīri polītiska un reizēm pat brutāla. Tas tā bija nometņu gados cauri 50.-iem, kad Ģērmani lādēja no korporācijas ārā, tā tas ir vēl šodien, kad Toronto dāmu bariņš, organizētājiem nezinot, nostrīpoja vēsturnieku no latviešu nama lektoru listes.

Šī speciālā trimigrācijas vēstures tiesa radās kā koalicija pret sociāldemokratiem, parlamentāriešiem un brīvdomātājiem. Šīs tiesas līderi, 30.-to gadu fašisma gaisotnes uzpumpēti, sastāvēja no ulmaniešiem, dažādiem SS leģiona pulkvežiem un ļoti lielā mērā no Tēvijas redaktoriem un līdzstrādniekiem. Tas bija tāds 15. maija apvērsuma atkārtojums (encore).

Pār šo apvērsuma līdzdarbniekiem jau valda lielā mērā kapa klusums, bet vēl jau viens otrs dzīvo. Tēvijas avīžniecības ēra nu tagad tā kā gandrīz būtu cauri. Bet miruši ir arī viņu uz grauda paņemtie, krustugunīs noķertie upuri. Tie kam balss rīklītes aizgrieza, rakstāmpirkstiņus salauza. Tās liecības, kuŗas Miķelis Valters būtu varējis nest priekšā, lai veidotu pretfašistisku emigrācijas ideoloģiju, mēs vairs nekad nevarēsim sasmelt. Gandrīz vai visi parlamentārieši, sociāldemokrati arī jau atpūšas, „stumj puķītes no apakšas uz augšu”. Zaudētāja, protams, ir bijusi visa mūsu sabiedrība. Latvijā apspiestos ieskaitot, − mēs esam zaudējuši telpu, diplomātisku elpu. Sadzīti tumšos koridoros kā sarūsējušas granātas lauskas, mēs klauvējam pie konservatīvo polītiķu, daži pat pie antisemītu, durvīm, meklējot taisnību. Un Mikelīša grēks nebija neko lielāks kā kritiska pieeja 30.-to gadu vadonības principam, specifiski Ulmanim.

Paliek vanaga plēsuma vieta. Lasi nu kopā izplūkātās spalviņas.

Nesena nedarba ziņas nāk no Vācijas Minsteres, kur Daugavas Vanagu dāma no Ziemsvētku tirdziņa galda noslaucījusi Brūno Kalniņa atminu sējumu: „DV neizplata komūnistu un tautas nodevēju darbus.”

Lūk, pilsētas cēlāji! Republika gaisā!

Kā pievilkt jaunatni latvietībai? Mūžīgi atkārtotais jautājums, kam atbilde kā zelta lādīte pirmajos gaiļos dimdēdama atkal un atkal grimst dziļāk zemē.

„Uz ko latviešu jaunatne var būt lepna?” Reiz pāramerikānizējušos dēlu māte man taujāja. „Vai kaut kas tāds būtu vēsturē?”

„Tiesa jātaisa,” es murminu. „Jāvelk būs ārā visi tie latviešu darbi un nedarbi. Tie sapņi un cerības, un to piļu celšanas mākoņos − visas tās šaušanas un šaušanās, laupīšanas un dedzināšanas.”

Latviešu jaunatne grib zināt. Latviešu vēsture ir pilna asinu un nodevības kā Šekspīra Makbetā Tā ir varonības un nevarības pilna himna.

Latviešu vēsture nav līķis un, neskatoties uz mūsu skolotāju centieniem, tā dzīvo.

Laiku pa laikam tā paceļ galvu un prasa: „Vai nu ir tas laiks?”

„Guli!” nobrēc biedrības sieva.

Un tad vēl pēc brīža: „Vai nu ir celties laiks?”

„Še polšs, še žāvēts nēģis un pīps − ver actiņas ciet!”

Un tad ar smaidu lupās tā ceļas atkal.

Jaunatne grib zināt par pasaules kaŗu, grib zināt par latviešu leģioniem un sarkaniem strēlniekiem − čekistiem, par Petersu. Lāci un Bērziņu −

„Guli!”

− par policijas bataljoniem − Veisu, Arāju un Cukuru −

− par Dankeru un Stučku un par Niedru –

„Neliksies mierā!”

− par posta eņģeļiem, kas lido, un jājējiem, kas siro −

Spārnu švīkoņu un pakavu dipoņu mēs esam saklausījuši.

Gaisma nāk.

Tēvs. tēvs. Dieva rīkste pacelta arī pār tevi, pār mums visiem, un tu dusmojies tikai par citiem!”

 

Andrievs Ezergailis