Valdis Āboliņš dzimis 14. 4. 1939. Liepājā, miris 14. 2. 1984. Berlīnē. Sēru ziņa vācu un latviešu valodā: Unser Valdis lebt nicht mehr. Wir trauern um ihn. Četrdesmit pieci gadi no spītpilnās pilsētas jūŗas krastā līdz prūšu zemes ieskautai dižajai brandenburģietei. Patiesi vēl nupat tikai vakar Valdis rīko pirmo latviešu konceptuālās mākslas izstādi Vispasaules jaunatnes kongresā (1967. gadā), tikai vakar iet uz varenās Vācijas kanclera lielo pieņemšanu Berlīnē, rāda un rīko mūsu laikam būtiski nozīmīgas izstādes, atrod un izrok no ikdienības vārdus, kuŗiem šodien lielās pasaules lepnā skaņa. Tikai vakar sūta vēstules pāri okeānam, kuŗu saņemšana ir notikums, tikai vakar domā un debatē pasaules lielās domas, aicina uz Berlīni Maiju Tabaku un soļo cauri mūrim, lai aiznestu Regīnai dzimšanas dienā orchidejas un šodien ...

Vai dieniņa, man dieniņa.
Tu atnāci nezināma:
Vakar koši gavilēju.
Šodien veda smiltainē

Plauktā nenosūtītā vēstule ar aploksni, kur degunradzis lūr aiz joniešu kolonnas, ar fotogrāfisku dokumentāciju, kā 1935. gada 18. novembrī tika pazaudēta pilnīgi jauna Kvadrāta kreisās kājas galoša, ar neizstāstītiem iespaidiem par Immendorfa un Baselica gleznu izstādi Toronto muzejā ... Neizteiktais vārds noslāpst pirms izrunāšanas, nepiepildītā vēlēšanās kaut cik apzināt, kas īsti bija Valdis Āboliņš? Kaut kur pa nostūriem tā nicīgi izskanējis − nu tas latviešu marksists (vai maoists, vai komūnists) no Berlīnes. Par Valda īso dzīvi vēl rakstīs monogrāfiskus apcerējumus. Un ja neuzrakstīs latvieši, tad uzrakstīs berlīnieši vai kādi citi. Intuitīvi jau šodien var apjaust, ka kultūras pasaulē viņš ir no tiem pavisam nedaudzajiem latviešiem, kuŗa vārdu ierakstīs šī gadsimta lapā ar pavisam redzamiem burtiem. Nezinu, vai Valdis to tika ievērojis, bet 1981. gadā Rīgā izdotajā Latvijas padomju enciklopēdijā divas Āboliņas un seši Āboliņi, bet 1983. gada Edgara Andersona Latvju enciklopēdijā trīs viņas un desmit viņi. Āboliņš/a divdesmit vienu reizi. Viena tauta, viena kultūra, bet neviena kopēja vārda. Kopējs vienīgi, ka pats nozīmīgākais šī vārda nesējs jāmeklē vācu publikācijā. Kopēja tā ideoloģiskā attīrīšanās. Rīgas enciklopēdijā ietaupīta vieta vismaz pāris cittautiešiem, bet Amerikā vēl vienai galvenā redaktora bildei (pirmajā sējumā kopā deviņas!).

1981. gadā nekrologā Aleksandrai Belcovai nelaiķis Ojārs Ābols rakstīja: „Dzīve viņai vienmēr piedāvājusi izvēli. Izvēloties starp diviem kultūras apļiem − labējā un kreisā − nostādījusi sevi kreisā apļa iekšpusē.” Un tur viņi abi noteikti satiekas − Latvijā latviešu mākslai savu mūžu nodzīvojusī krieviete un Vācijā radīšanas rosmē sadegušais, dedzīgais latvietis. Dzīves piedāvātajā izvēlē Valdis Āboliņš bija izteikts pacifists, izteikts demokrats, mazā un apspiestā aizstāvis. Un šīs savas pozicijas viņš aizstāvēja konsekventi bez atkāpēm un apliecināja droši un atklāti. Viņš bija lepns, ka viņa draugs atstājis Vācijas labo dzīvi, lai pievienotos sandinistu cīnītājiem Nikaragvā. Viņš droši apliecināja savu ieskatu, ka ASV ir imperiālistiska vara un 1983. gadā sarīkotā izstāde „Das andere Amerika” ir vienreizēja šī uzskata manifestācija. Demokratisko uzskatu varenajā diapazonā viņš patiesi stāvēja kreisā kultūras apļa iekšpusē − atklāti ar pārliecību, asa intellekta un dziļa humānisma balstīts. Neapņemos apgalvot, vai pie ieiešanas otrā saulē viņu sagaidīja mūsu senču Dieviņš ar rudzu pelēkumu bārdā, vai kristīgās ticības lielais likteņu Lēmējs, bet godīgu un stingru stāvēšanu sava apļa iekšpusē viņam noteikti tur nepārmeta.

Jānis Kalmīte nesen rakstīja par Kārļa Padega unikālo lomu latviešu mākslā. Dzīves stilā Kārlis Padegs un Valdis Āboliņš bija brāļi, kaut arī savas īsās dzīves nodzīvoja citā laikā un pasaulē. Abiem pasaule bija skatuve un dzīve fantastiska luga, kuŗā viņiem piešķirtas galvenās lomas. Āboliņa unikālā platmale, plīvojošais, nevainojami piegrieztais svārks, itāļu zābaki, rūpīgi koptās rokas un bārda tikai pašas redzamākās rekvizītes šai lielajā lomā. Savu lomu Valdis spēlēja alkatīgi ar visa sava ievērojamā talanta atdevi. Neba viņam piedēvēt varu pār likteni, bet man patiesi liekas, ka arī viņa dzimšanas un miršanas datumos ir fantastiska ritmika.

Es Valdi Āboliņu tā īsti aci pret aci satiku tikai vienu reizi. Domu izmaiņā pavadījām kādas četras stundas. Karstā vasaras tveicē Valdis nosēdēja mūsu dzīvojamā istabā ar aizpogāto svārku un vareno platmali, maz skatīdamies pa labi vai kreisi, bet redzēdams visu. Mūsu uzskati visumā dalījās, bet no tikšanās izauga tuvība, varbūt arī no vai vienīgās kopējās pārliecības, ka svešumā dzīvojot tikai tad ir jēga sevi uzskatīt par latvieti, ja darām, kas mūsu katra spēkos, lai palīdzētu saviem brāļiem un māsām.

Ai, raudimis, raudimis
Šis vakariņis.

 

 

*  *  *

 

Latviešu mākslas ainas izteiktais konservatīvisms. Līneārais lēnu izmaiņu modelis. Dūriens pie dūriena ... Rīgā ir talantīga, čakla un pašapzinīga jauno mākslinieku saime. Kaut vai aizgājušā rudenī − jauki iekārtota Akadēmijas studentu ikgada izstāde (izstādes mākslinieciskajā centrā ir glezniecības nodaļas ceturtais kurss). Iridas Lazdiņas akvareļi un Signes Stumbres tekstils Šķilterī; Lailas Balodes, Intas Bērentes un Mārītes Šulces akvareļi Kinoamatieŗu klubā, septiņi jaunie mākslinieki Daugavmalā (Mākslinieku nama izstāžu zālē), četras jaunās akvarelistes padomju saimniecības „Zemgale” kultūras pilī un pēc tam citur provincē. Ņemot palīgā Māra Branča recenziju (Padomju Jaunatne, 1983. g. 10. sept.), pakavēsimies pie šīs Ievas Spalviņas, Karinas Upītes, Ginas Slapinās un Silvijas Gožēvicas ceļojošās izstādes. Izstādi komplektējusi „Mākslas muzeju un izstāžu apvienotās direkcijas” izstāžu nodaļa, lai iepazīstinātu lauku iedzīvotājus ar „jaunākajām parādībām mākslā”. Akvareļglezniecībai viņas pievērsušās septiņdesmito gadu otrā pusē, „ik solī juzdamās vecāko kolēģu morālo atbalstu un rūpi par mūsu ūdenskrāsu glezniecības pēctecību un tālāk virzību ... Apgarodamas katru lietu ar sievišķīgu emocionalitāti, viņas akvareļos atklāj romantisma piestrāvotu pasauli. Tā nav plaša, bet labi iepazīta un tuva; priekšmeti, ko ik brīdi diendienā redzam, daba vietās, kur atgriežamies atkal un atkal, lai gūtu garīgu spēku trauksmainajām darba dienām.” Tālākā analize lasītāju pilnīgi pārliecina, ka visas četras ir prasmīgas un talantīgas akvarelētājas, bet, ak tu mī un žē, kas par konservatīvismu. Nobildētas pavisam dzirkstīgas jaunas mākslinieces, bet kaut kur pakrūtē sajūta, ka runājam par veciem jauniem cilvēkiem; vismaz ar vienu kāju 19. gadsimta pastorālismā! Un tas ir laikā, kad tepat kaimiņos Austrumvācijā, tātad sociālisma zemē, jaunie mežoņi tā šļakstās, ka tīri brīnums, ka kāds krāsu piliens nav uzsprādzis jauno latviešu gracioziem dabas akvareļiem vai Kaspara Zariņa „kara veterāna Rubāna un viņa mazmeitiņas Olas dubultportretam”.

Saskares punktu trūkums par notikumiem pasaules mākslā (un ne tikai tā sauktā Rietumu), Rīgas periodikā un mākslas literātūrā nopietnas pasaules mākslas strāvojumu un notikumu analizēs vispār neparādās. Mākslas zinātniece un Mākslinieku savienības partijas pirmorganizācijas sekretāre (jāsaka vienā elpā) Ramona Umblija žurnālā Skola un Ģimene (1983-11) vienas lapas vienā slejā „aprakstījusi” visu pasaules jauno mākslas strāvojumu kustību no francūža Klaina (Yves Klein) 1958. gadā līdz mūsu dienām. Viens teikums Openheima mākslai, viens vides skulptūrai un beigās tāda kā izbrīna, kā rod līdzekļus (buldozeru, ekskavatoru, lidmašīnu) šo gigantomaniju īstenošanai? Atbilde – „lendartistu” mecenāts ir komersants un cigarešu tirgotājs Filips Moriss. Raksta nosaukums „Kaķu žēlabas jeb neiespējamā māksla” un pa veselu lappusi ļoti iespaidīgs Kristo „Priekškars ielejai” krāsās. Daudz jau nebūtu jābrīnās, jo ar tikpat mazu izpratni un lielu ironijas devu par Klaina, Openheima un Kristo mākslu smīn mūsu mākslinieki un mākslas mīļotāji Toronto, Ņujorkā un Kalamazū, bet no otras puses, ja nu pretendējam būt kultūras tauta, tad par mūsdienu mākslas norisēm vajadzētu taču būt kaut cik labāk informētiem.

Kā nekā jau pirms 122 gadiem Pēterburgas Avīzēs lasām: „Še caur telegrāfiem divi līdz 3 dienu starpā sanāk ziņas kopā no visas Eiropas: kas Londonā vai Parīzē notiek sebā vakarā, to Pēterburgā otrā rītā agri lasām avīzēs! Tad ar ir laiki! Pat še Pēterburgā kā galvaspilsētā notiek daudz, kas katram pavalstniekam, tad jau arī latviešiem, īsti ģeld gruntīgi zināt” (no Veltas Rūkes-Draviņas 1862. gada Pēterburgas Avīžu analizēs 1984. gadagrāmatā Zari 14. lp).

Un tas komerciālisms − ja nav tas „ziķerīgais šeftsmanis Filips”, tad ir Mākslas fonda suvenīrtirgus. Keramiķe Juta Rindiņa savas nesenās izstādes laikā izsakās: „Protams es varu ražot mākslas salonam. Bet laiks paietu veltīgi. Bez laimes sajūtas, ka esi kaut ko labu izdarījusi. Naudas nekad nepietiks. Varu nosaukt daudzus, kuŗus norijis salons. Tas taču ir tik viegli − tu taisi pelnu trauku pēc pelnu trauka, un nauda nāk, un, kad beidzot gribi uztaisīt kaut ko sev, − atkal uztaisi pelnu trauku.” (Literātūra un Māksla. 1984, 4)

 

*  *  *

 

Zviedrijas Mākslas Akadēmijā Larim Strunkem personālizstāde no 7. līdz 29. janvārim. Katalogā 8 gleznu reprodukcijas un Stokholmā zināmās B. Sīdhofas (Beate Sydhoff) ievads. Zviedru dzejnieks Sīverts Lindbergs (K. Sivert Lindberg) izstādei veltījis šādas rindas:

Tu tuvojies trepēm
no savas puses
Tu izjūti smagumu
savos soļos
Gleznā ir atslodzes brīvība
no skata skatā

 

 

Nikolajs Bulmanis