Baņuta Rubesa

TEĀTRIS UN DZĪVE

 

 

 

 

Jau kārtējo reizi Latviešu Fonda dalībnieki noraidīja savu atbalstu ceļojošajam teātrim. Kultūras Fonds gan piešķīra pabalstu Austrālijas „Saules jostas” braucienam uz Vāciju ar tautisku uzvedumu. Apstākļi izkārtojās, ka Juŗa Rozīša inscenējums Raudupiete tika izrādīts gan 6. VLJK, gan arī Austrālijas Kultūras dienās.

Man žēl, ka Juris Rozītis nemeklēja financiālu atbalstu, lai ar Raudupieti viesotos arī Ziemeļamerikā. Tā ir neparasti smalka izrāde kā valodā, tā inscenējumā. Kopš Godo gaidot, Rozīša darbs nav redzēts šinī kontinentā, un tas fakts jāieskaita mūsu zaudējumos.

Es redzēju Raudupieti Līdsā (Leeds), Anglijā, 1982. gadā. Juŗa Rozīša uzņēmība, drosme un izdoma mani toreiz aizrāva. Rozītim ir dziļa atbildības sajūta pret savu darbu kā trimdas teātŗa māksliniekam. Viņš savas programmas piezīmēs uzsveŗ, ka „katram laikmetam jāpārvērtē savas kultūras klasiķi... Blakus modernām, laikmetīgi nozīmīgām lugām... katra teātŗa repertuārā jāierāda vieta klasisku darbu jaunām interpretācijām.”

Tērpi un dekorācijas neradīja pārliecību, ka te notiks kaut kas novatorisks. Bet tomēr notika un kā! Rozīša scenārijs ir no jauna dramatizēta Blaumaņa novele, šis, tas patapināts no Brigaderes lugas un daudz kas pierakstīts un pārrakstīts. Kā rakstnieks un režisors viņš izmantojis Blaumaņa epizodisko, kinematogrāfisko stilu (kā viņš pats atzīstas programmā). Rezultātā ir izrāde, kuŗā kustības un ainas risinās tādā ritmiskā kāpinājumā, kur iekšējie pārdzīvojumi ne vienmēr tiek izpausti ar aktieŗu individuālo mākslu, bet toties ar grupas kustībām, nekustību un kopēju runāšanu. Piemēram, ir kāds neaizmirstams skats, kuŗā Raudupiete pati kaislības varā stāv sarkanā gaismā, kamēr pūlis sauc − draudoši, kārdinoši: „Kārlis, Kārlis, Kārlis!”

Visvairāk jāslavē Stokholmas latviešu teātris, kas uzticējās jaunajam režisoram. Te nu bija visskaistākais novatorisms − lielais aktieŗu skaits uz skatuves un turklāt no visām paaudzēm, sākot ar bērniem (Lūkass Rozītis − Matīsiņš) līdz vairākiem aktieŗiem pensionāru gados. Bez šaubām, jāapbrīno galveno aktieŗu, īpaši Kristīnes Bergholcas, izcilās tēlošanas spējas, kas cēli, ticami un traģiski nospēlēja Raudupietes kaislības un kļūdas. Bet mani visvairāk iepriecināja teātŗa seniori, no kuŗiem dažs labs esot bijis aktieris vai aktrise Latvijā, kas spēlēja ar īpašu šarmu un atdevi. Šādus inscenējumus −kur jauns režisors kombinē vairākas paaudzes −būtu vajadzīgs arī šaipus okeānam.

Un ja Raudupieti nevar pārsūtīt, kā būtu ar citu Rozīti −, tas ir, Māru Rozīti. Viņas interesanto lugu Illūzijas jau lasījām nesen Jaunajā Gaitā. Toreiz viņa iedziļinājās Raiņa un Aspazijas psīcholoģijā, galvenokārt 1920-os gados. Tagad viņa pievērsusi savu uzmanību Latvijas pēdējiem neatkarības gadiem, sevišķi 1940. gadam ar Lalitas Muižnieces darba Pēdas palīdzību. Rozīte ir kombinējusi mazās meitiņas Dūdiņas pārdzīvojumus ar pieaugušās sievietes Dūdiņas atziņām, iepinot vēsturiskus faktus, Rūtas Skujiņas un Lalitas Muižnieces dzeju. Kā jau Stokholmas teātrī, atkal vairākas paaudzes satiekas uz skatuves. Izrāde viesojās Anglijas Kultūrdienās. Jāņa Andrupa un Austras Liepiņas recenzijas liecina, ka vēstures jautājumi izraisa personīgu pārdzīvojumu, kritiku un diskusijas, bet no teatrālā viedokļa izrāde esot profesionāla, dzīva un saistoša.

Bet Rīgā debija kādai citai Mārai − Mārai Zālītei, kas uz brīdi novirzījusies no dzejnieces uz drāmatiķes pusi. Viņas pirmo lugu Pilna Māras istabiņa gaidīt gaidīja uz Latvijas skatuves. Nesen bijusi pirmizrāde ar režisoru Pēteri Pētersonu. (labāk, šķiet, nevarētu būt!) Zālītes lugas konstrukcija atgādina Raiņa Zelta zirgu: dzejiska valoda, teikas tema, morāls iztirzājums. Lugas saturs, tās nolūks ir universālā − kaut arī itin latviskā − formā. Tādēļ ir nozīmīgs arī latviešiem trimdā. Lugu vajadzētu izrādīt un lasīt skolās un semināros.

Gaidīsim tātad: divus Rozīšus un divas Māras! Lai visi trīs kaut kādā formā arī mums te tiek!

 

Jura Rozīša Raudupiete sākas Raudupa bērēs. („Tukša skatuve. Uznāk Matīss, novelk apli uz grīdas.”) un beidzas ar Raudupietes bērēm. („Koris: Sēru zvanīšana baznīcas tornī, sēru dziedāšana kapsētā, vaļējā kapā lepns, melns zārks, jauks puķu vainags uz zārka, bet asaras − nevienas. Ko šodien aprok? Raudupieti.”