Pagājušajā JG numurā rakstīju par komponistu Jāni Zālīti. Šķiet, neviens cits šinī pusē arī Jāni Zālīti nepieminēs. Citādāks stāvoklis ir Latvijā, kur Zālīša simtgade atzīmēta visai plaši (koncerti, zinātniska konference). Zināms rūgtums pamanāms Vizbulītes Bērziņas rakstā „Grūto dziesmu komponists Jānis Zālītis”, kas iespiests Karoga 1984 g 2. numurā. Tā, piem., pats pirmais teikums sākas:

Šodien, vieglo, pretimnākošo „bardu” dziesmiņu ziedu laikos, nav viegli atrast īstos vārdus, lai pierunātu uzklausīt neparastās, daždien par grūtām un sarežģītām dēvētās Jāņa Zālīša dziesmas... 1948. gada Dziesmu svētki bija pēdējie, kur skanēja Zālīša mūzika. Aizkraukles spīganiņu − kārsēju, vērpēju un audēju − dziesmiņa no Raiņa Uguns un nakts toreiz pacēlās tik augstu spārnos kā nekad agrāk, jo pirmoreiz mūsu dziesmu svētku vēsturē vārds bija dots sieviešu koriem, pēckara gadu lolojumam. Vēl dziļāk pagājībā aizgrimis Zālīša kritiķa veikums...

Joprojām nav sakopotas vai izdotas Jāņa Zālīša dziesmas, koncertzālēs tās atskan visai reti. Neveiksmīgi beidzās arī Zālīša kritiku sakopojuma izdošana un izplatīšana, par ko jau rakstīju pagājušajā reizē. Savu rakstu Vizbulīte Bērziņa nobeidz ar zīmīgām rindām:

Mūsdienās, kad mākslā dažkārt pietrūkst dziļu domu un augsti humānu, pāri dienas aktualitātēm paceltu ideālu, J. Zālīša dziesmas var veldzēt izslāpušā sirdi un atgādināt patiesību − māksla tikai tad ir nozīmīga, ja palīdz cilvēkam izprast dzīvi. Jāņa Zālīša grūtās dziesmas šo uzdevumu godam veic.

Plašāku ieskatu Jāņa Zālīša dzīvē un darbā sniedz Arnolds Klotiņš savā rakstā „Ideālu augstais uzstādījums” (Literatūra un Māksla. 1984. g. 3. un 10. februāŗa numurā). Te paspīd vel līdz šim nepamanīta, interesanta nianse par Zālīša un Skrjabina mūzikas tuvību:

Tāpat kā daudzu vēlīnā romantisma pārstāvju muzikālajā filozofijā, arī Jāņa Zālīša daiļradē cilvēka garaspēks izpaužas kā kaut kas tāds, kas savā attīstībā galu galā uzvarēs visas dzīves negācijas, tās tumšos bezdibeņus, lai tad saprātīgi pārvaldītu īstenību. Šai sakarā zīmīgi, ka Jāņa Zālīša mūzika arī traģikas un sēru tematiku interpretē ar poētizējošu gaišumu. Minors tajā neiegūst patstāvības tiesības, tas ir tikai slieksnis, kas paliek aiz muguras ceļā uz gaismu. Atcerēsimies šai sakarā A. Skrjabina kategorisko teicienu: Minoram būs jāpazūd no mūzikas! Bet ievērosim arī, ka Jāņa Zālīša novatorisms nav nedz kareivīgs, nedz agresīvs. Tikko raksturotie viņa mūzikas ekstatiski romantiskie vaibsti izskan pa lielākai daļai zem dainu pasaulei tuvās, latviskās vērojušās lirikas surdīnes. Un tomēr tieši šajos vaibstos ir šodienas simtgadnieka mākslinieciskā īpatnība.

Līdzīgas tendences bija pamanāmas arī 1930. gados Jēkaba Poruka, Jāņa Cīruļa un Jāņa Norviļa dziesmās. Kategoriskais Skrjabina teiciens vismaz man ir pārsteigums. Tālāk tiek pieminēts Jānis Zālītis arī kā laikmetīgu himnu autors, piem.:

Neslēpsim arī, ka trīsdesmito gadu otrā pusē Jānis Zālītis diemžēl izrādās to latviešu kultūras darbinieku vidū, kuŗus uz laiku apmāna „tautas vienošanas” (īstenībā autoritārā režīma) lozungi, un viņš komponē dažas kordziesmas ar šo lozungu ietekmētas dzejas vārdiem.

Šis teikums tomēr izraisa dažus kommentārus. Vispirms, runa var būt tikai par vienu autoritārā režīma kordziesmu „Mēs suminām tevi, tautas vienotāj!” Otrkārt, tā bija pavisam veca J. Zālīša kordziesma, ko 20. gadu sākumā autors bija komponējis Raiņa sagaidīšanas svinībām Rīgā. Saprotams, suminot Ulmani ar Rainim veltītu mūziku un jaunpieliktiem Plūdoņa vārdiem bija visai riskanta lieta, taču zinātāji turēja muti. Pasmējās gan šad un tad par dziesmas sākuma taktīm, kas stipri vien atgādināja temu no Vāgnera Parsifāla. Stingri ņemot, te neviens nebija bez grēka, jo šādas himnas rakstīja, piem., ne vien visi Jāņi (Kalniņš, Mediņš, Norvilis, Ivanovs, Cīrulis), bet arī Žilinskis, Jāzeps un Jēkabs Mediņi u.d.c.

Tāpat kā tagad.

Arnolds Klotiņš pieskaŗas arī Jāņa Zālīša rakstu izlasei:

Pagātnes mantojuma novērtējuma principiālās kļūdas aizkavēja šai citādi vērtīgajai izlasei, kuŗas pirmā tirāža bija jau iespiesta, ceļu pie lasītāja un netieši nodarīja pāri ievērojamā kritiķa un komponista reputācijai. Vienīgi jauna, zinātniski sijāta izlase varētu padarīt Jāņa Zālīša muzikāli kritizētāju mantojumu par neapstrīdamu tagadnes kultūras sastāvdaļu.

Laimīgi tomēr tie, kas saņēma šo pirmo izdevumu. Un pēc visiem šiem kommentāriem varam tomēr kopā vienoties Jāņa Sudrabkalna secinājumā:

Viņa mūza nav viegla laika kavētāja, tā pieskaŗas dziļām domām, augstiem cilvēcības ideāliem. Pie viņas vienmēr jāatgriežas tiem, kas mūzikā meklē veldzi dziļām dvēseles slāpēm.

Lasītājiem varētu likties, ka JG slejās pārāk daudz rindu veltīts tieši Jānim Zālītim. Man tomēr atkārtoti jāuzsveŗ, ka Zālīša loma latviešu mūzikas gājumā ir ļoti liela, jo viņš atvēra mums jaunu gadu simteni, kas vēl nav galā.

 

*

 

No latviešu mūziķiem simtgadi sasniedz arī Latvijas konservatorijas klavieŗu spēles profesors Pauls Šūberts (1884.-1945). Viņš mira necilvēcīgos apstākļos kādā bēgļu vilcienā kaut kur pie Drēzdenes. Daudz latviešu viņu atcerēsies arī kā komponistu, piem., viņa solo dziesmas „Sāpes un cerības” (Rainis) un „Pasaciņa” (Aspazija). Tāpat nedrīkstam aizmirst mūsu lielo diriģentu Teodoru Reiteru (1884.-1956). Reiters savas muzikālās gaitas uzsāka kā Ļaudonas tautskolotājs, pēc kam gaŗus gadus studēja Pēterpils konservatorijā pie Vītola, Ļadova, Čerepņina u.c. Šinī laikā viņš vadīja arī Pēterpils latviešu koŗus un strēlnieku simfonisko orķestri, ko vēlāk pārveda uz Rīgu un ietilpināja Nacionālajā operā. Visus Latvijas, tāpat okupācijas gadus, viņš bija operas pirmais diriģents. 1920. g. viņš nodibināja arī Latvijas visslavenāko kori − Reitera kori, kas bieži devās ārzemju ceļojumos. Traģiski veidojās Reitera personīgā dzīve. Viņa dēla Leona (dz. 1926. g). dzemdībās nomira Leona māte. Pavisam makabros apstākļos notika Leona kristības pie mātes zārka Meža kapu kapličā. Krusttēvi bija prof. Jānis Bokalders un prof. Pauls Sakss. Ceremoniju vadīja prof. Maldonis. Pēc šī notikuma laiku pa laikam Reiters krita depresijas lēkmēs. Pēc katra koncerta, kur viņam pasniedza puķes, viņš tūlīt devās uz kapiem, lai meditētu pie Leona mātes kapa. Tur viņu varēja redzēt arī briesmīgos ziemas sniegputeņos vai arī vasaras negaisos. Tēva luteklis, Leons, mācījās Latvijas konservatorijā Ad. Skultes kompozīcijas klasē, kā arī vēlāk Zviedrijā un Austrijā. 1944. g. abi Reiteri pārbēga uz Zviedriju. Pēc Teodora Reitera nāves dēls Leons repatriējās, taču nekādu ievērojamu stāvokli Latvijā neieguva. Beigās alkoholisms viņu pievarēja pašnāvībā. Reitera mirstīgās atliekas vēlāk pārveda uz Rīgu, kur tās ar lielu godu paglabāja blakus Leona mātei. Teodors Reiters bija ļoti izcils koŗa diriģents. Viņš izdziedāja arī visas grūtās Zālīša dziesmas. Viņa korī bija izteikta vokālā līnija, pilnskanība, nianses. Daži viņa dziesmu iestudējumi tempu ziņā varbūt prasīja piebildumus, bet nekad nevarēja iebilst dziesmu skanīgumam. Reiteram vienmēr skanēja šī vārda labākā nozīmē.

 

Imants Sakss