Uldis Siliņš

ATMINAS PAR SPODRI I

 

9. maija vakarā man piezvanīja Ivars Apelis. Neatceros, kāpēc viņš man zvanīja un par ko mēs runājām līdz brīdim, kad Ivars man prasīja: „Tu taču zini par Spodri?”

„Nē.” es teicu, bet krūtīs man nezin no kurienes bija radies pēkšņs tukšums. Es vēl cerēju, ka Ivars teiks, ka Spodris, krustojot ielu, ir uzskrējis virsū mašīnai, lauzis kāju, laimējis loterijā, bet patiesībā es jau atbildi zināju. Miris. Bet kā tas bija iespējams? Tādi cilvēki kā Spodris nemirst! Viņi nav padoti parastajiem dzīvības un nāves likumiem. Viņi ir neiznīcināmi.

Varbūt, ka sirdstrieka nenāca kā pārsteigums. Viens brīdinājums jau bijis − sāpes krūtīs. Spodri iebāza uz kādām dienām slimnīcā, bet nekā nevarēja atrast. Spodris turpināja pīpēt kā skurstenis, dzert melnu kafiju spaiņiem un darboties tautas labā.

Pienāca bēres. Bija daudz cilvēku. Runas, ziedi − pat no DV organizācijas, ar kuŗas dažiem biedriem Spodris beidzamajos gados bija asā konfliktā. Sidnejas Latviešu teātra (SLT) atvadīšanās ar „Skaidu spilvena” vārdiem, un Spodŗa un mans 30 gadu ilgais, kopīgi ietais ceļš bija galā.

Kad es pirmo reizi satiku Spodri I, kā viņš vēlāk parakstījās, es neatceros. Iespējams, ka kādā no literārajiem vakariem Centrālhallē pie Sidnejas galvenās stacijas. Es pats nezinu, kā es tur biju iekūlies, jo toreiz uz tām kultūras būšanām neko nebiju licies. Bet Spodris ar savu personību spēja aizraut līdzi cilvēkus, pat tādus kā mani. Sākuma gados viņam ļoti sirsnīgas attiecības bija arī ar manu tēvu Mārtiņu. Viņi sauca viens otru par „brāļiem”. Manā klātienē Spodris tēvu sauca par „tēva brāli”.

Labi ar Spodri iepazinos, kad sāku darboties Sidnejas Latviešu teātrī 1951. g. Viņš tajā laikā dzīvoja Artūra ielā Benkstaunā. Sidnejas priekšpilsētā, Āboltiņu ģimenes mājā, kur īrēja pāris istabiņas kopā ar savu tanti Kētiņu Altbergu, ļoti sabiedrisku un izdarīgu dāmu. Šai laikā mēs sākām iestudēt Prīstlija lugu Cilvēki uz jūras Viliberta Štāla režijā. Mēģinājumi notika Spodŗa dzīvoklī katru svētdienu. No Batherstas uz Sidneju (apm. 300 km) ar vilcienu brauca Pēteris Elsiņš, mans tēvs no Vulongongas, kas bija mazliet tuvāk. Vēl spēlēja: Lija Gailīte, Lita Zemgale, Hilda Dukure, Kārlis Gulbergs, Vilis Ducmanis, Arvīds Knope, Zeltīte Nīce. Šī bija viena no visilgāk mēģinātām lugām SLT vēsturē − savus sešus mēnešus, ja atmiņa neviļ. Es spēlēju 3. jūŗas virsnieku. Mana skatuves simpātija (Zeltīte Nīce) sagaidīja bērnu un bija jānomaina. Mēnešu skrejā pazuda arī kuģa radio telegrāfists. Šo lomu pārņēma mans vecais draugs Juris Zemītis. Mainījās arī mēģinājumu vieta, jo Spodrim beidzot no mums pietika. Tie turpinājās „jauno” Nīcu mājā Džefrī ielā, Kenterberijā.

Uz I Kultūras dienām vajadzēja lugas, bet nekā cita nebija pie rokas, kā tas pats vecais maratona gabals, kuŗa pirmie divi cēlieni bija izmēģināti, nomēģināti un pārmēģināti, bet pie trešā cēliena vēl nebijām tikuši.

Izrādes tajā laikā notika uz mazās igauņu kluba skatuvītes, zem kuŗas igauņiem bija „pilna bufete”. Ģenerālmēģinājuma sākums kaut kāda iemesla dēļ aizkavējās, un režisors no bufetes pie aktieŗiem uznāca pacilāts, bet beidzamajā starpbrīdī izteikti naidīgs. Dekorators bija nelaiķis Juris Dukurs, pēc mākslinieciskās ievirzes grafiķis, kam dekorāciju „mālēšana” neinteresēja, bet kas bija spiests to darīt divu iemeslu dēļ: 1) viņa sieva bija aktrise un piedalījās lugā. 2) neviena cita nebija. Juris, ārkārtīgi labdabīgs un jauks cilvēks, gribēja trešajā cēlienā pie dekorācijām kaut ko mainīt. Tas tā sakaitināja režisoru, ka viņš bļāva nabaga Jurim virsū un aizliedza viņam runāt. Tā bija pirmā un beidzamā reize, kad esmu dzirdējis, ka režisors sūta savu dekoratoru mājās. Izņēmām cauri arī trešo cēlienu. Lai nāk kas nākdams, jo mēs bijām gatavi. Bet mūsu pārbaudījumi nebūt vēl nebija galā.

Rakstnieku pēcpusdiena, ko organizēja Spodris, ievilkās savas sešas stundas. Tas radīja mazu paniku, jo tajā pašā vakarā bija arī teātŗa izrāde. Mēs, aktieŗi, atstājām sarīkojumu, lai ietu grimēties un cerējām, ka publika mums sekos. Tas vēl nebija viss. Aktieris, kas spēlēja amerikāņu miljonāru, ieradās uz izrādi pamatīgās „burās”. Mēs bijām absolūti pārbijušies. Mūsu kollēga toties bija savā elementā, jo apzinājās, ka ir visu klātesošo uzmanības centrā. Kā angļi teiktu − life of the party. Par laimi miljonāram uz skatuves bija jāiet tikai otrā cēlienā. Pagāja labs laiks, kamēr mēs savu kollēgu pārliecinājām, ka viņš ir pilnā. Skaļumu un bravūru nomainīja sirdsapziņas pārmetumi. Pirmais cēliens pagāja, dzirdinot viņu ar melnu kafiju. Lietas sarežģīja arī apstāklis, ka kungu istaba bija pieejama tikai caur zāli. Beidzot mūsu amerikānim bija laiks iet uz skatuves. To viņš veica sekmīgi. Nostājoties uz podesta, ielūza augšējais dēlis, bet šis negadījums viņu noskaidroja vēl vairāk.

Neveicās arī ar mana tēva nošaušanu, kas spēlēja matrozi Boinu, lugas nelieti. Vairākas reizes salūza šaujamais dēlītis. (Atļaujiet man paskaidrot, kā tās lietas tika darītas. Skatuves meistars uzliek kāju uz dēļa gala, atvāž otru galu 45 grādu leņķī, tad palaiž vaļā.) Nedzirdēdams pietiekami stipru blīkšķi. Boins atsacījās krist gar zemi. Tikai pēc trešā šāviena ļaundaris izlaida garu. „Abet tad saurba gan mani kā sietu.” teica „tēva brālis”, kad priekškars bija aizvēries.

SLT skatuves strādnieki jeb „melnie”, kā viņi sevi lepni dēvēja, bija Spodris, Alfrēds Siļkens, Jānis Blūms, Raimonds Brants (gaismotājs). Vārds „melnais” laikam nāca no viena no mūsu „dūžiem” − bijušā profesionāļa − ka bija aktieriem aizrādījis, ka „melnajiem” ar aktieŗiem nav kopā nekāda dzeršana. Šī paraža mūsu teātrī, paldies Dievam, nekad neieviesās. Bez tam „melnie” bija interesantāki cilvēki nekā aktieŗi.

Kad manu tēvu ievēlēja par SLT valdes priekšsēdi („direktoru”). Spodris mani tūliņ nokristīja par „direktora dēlu”. Šis vārds pieturējās vēl ilgi pēc tam, kad mans tēvs posteni jau bija atstājis.

No Artūra ielas Spodris ar Kētiņu pārcēlās uz Ašfīldu „vecā” Nīča dzīvokļu mājā. Te vēl dzīvoja SLT ļaudis: Hilda un Juris Dukuri, Vera un Arvīds Dutes. Mājas šķūnis kalpoja kā SLT dekorāciju noliktava. Mēģinājumi turpināja notikt rotācijas ceļā aktieŗu mājās, kam vien telpas to atļāva, kamēr tikām pie sava nama.

Ašfīldā Spodrim piebiedrojās arī viņa sieva ar mazo Agritu, kas līdz tam bija dzīvojušas Adelaidē. Pēc kāda laika Spodris atkal dzīvoja „vecpuisī” no sākuma Kingskrosā, tad Stratfīldā un vēlāk kopā ar Kētiņu Fērfīldā. Lai arī kādi viļņojumi būtu viņa privātajā dzīvē, tie maz ietekmēja Spodra sabiedrisko rosību, izņemot vienreiz, kad Spodris uz īsu brīdi atsacījās no literārās sekcijas vadības un tā bija jāpārņem man.

Kaut Spodra lielā mīlestība bija literārā sekcija un teātris, 1950. gados viņš uzspēlēja arī basketbolu un volejbolu, bet kaŗā gūtais ievainojums neļāva sporta gaitas turpināt. Latvijā Spodris bija diezgan labi spēlējis basketbolu. Ja nemaldos, viņa brālēns bija viens no visievērojamākajiem Latvijas basketbola treneriem, un kāda radiniece spēlēja arī Latvijas meistarvienībā. Interese par sportu viņam bija vienmēr.

Sākumā Spodris bija avīzes Austrālijas Latvietis līdzstrādnieks, bet laikam sastrīdējās ar Šmitu vai Dēliņu un avīzi atstāja. 1950. gados viņš sāka darboties avīzes Pasaule redakcijā. To izdeva nelaiķis Alberts Priedītis. Viņš gribēja ierīkot Spodŗa dzīvoklī redakciju, kam pats saimnieks sirdīgi pretojās. „Es jau neesmu dulns”. Spodris man teica, „cilvēki nāks un ies cauru dienu. Lai viņš taisa redakciju pats savās mājās.” Redakcijai telpas noīrēja Sidnejas latviešu draudzes mājā, Redfernā. Un tur apgrozījās: Herberts Sils, Imants Sveilis, Mintauts Eglītis, Alberts Priedītis, Vilis Motmillers, Spodris, un viņiem piebiedrojos es. Pavisam ātri sākās pirmie strīdiņi ar Herbertu Silu par avīzes iekārtojumu. Spodris rakstīja, cik atceros, arī sieviešu modes sleju. Pēc dažiem numuriem avīze nogāja dibenā, jo Priedītim aptrūka naudas. Atceros, ka Priedītis sita ar salocītu Pasauli sev pa plaukstu un žēlabaini atkārtoja: „Kas par avīzi! Kas par avīzi!” Spodris bija vīlies un sirdīgs: „Ko viņš izdod avīzi, ja nav naudas! Viņam [Priedītim] bija vesels gads laika, kad savākt visādus materiālus, nekā viņš nav darījis!”

Mana un Spodŗa sadarbība avīžniecības laukā ar to nebeidzās. Mēs cepām pa abiem augšā preses balles izdevumus. Kā kādreiz dzimtenē māte katru sestdienu cepa karašas, arī mums Kazragā ir savas stingras tradicijas un paražas. Piemēram, vai tas ir Teātŗu festivāls vai Rakstniekdienas, Kultūrdienas, divmēnešu atceres jubileja kādai sekcijai vai kādam kultūrdarbonim precas meita Lavīze. Klauverts un Siliņš notikumam par godu izdod avīzi (Kazragciema Vēstis).

Daudz krietnu latviešu nevarēja saprast un piedot, ka Klauverts var rakstīt sociāldemokratu avīzē Brīvība. Sociāldemokrati taču ir komūnisti! Fui - fui! Te būtu laiks sacīt kādu vārdu par Spodŗa nacionālo stāju. Viņš bija patriots, kas savas zemes nebrīvību, tautas pārkrievošanu izjuta daudz krasāk, nekā viņa kritizētāji − cilvēciņi ar Oļiņietes dvēseli (pārfrāzējot Oļiņietes vārdus: „Man Latvijas vārds vienmēr mutē...”), kas mēģināja Spodri pataisīt par sarkanu: viņu denuncēja iestādēs, uzsāka pret viņu terrora kampaņu, zvanot naktīs pa tālruni un draudot. Spodrim Latvijas vārds bija sirdī. To apstiprinās visi Spodŗa draugi. Grūti pateikt, kā visa šī lieta sākās. Spodrim bija asa mēle un vēl asāka spalva. („Rakstniek, trulas spalvas necilā...” kā saka Jānis Medenis). Kad par vienu no Spodŗa draugiem sāka reizē cirkulēt divas pretrunīgas baumas, ka vainīgais ir komūnists, Baigajā gadā nodevis cilvēkus un ka viņš ir arī fašists, Spodris, uzzinājis baumu cēlējus (kuŗu avots bija Amerikā, bet skaļrunis Sidnejā), metās draugam palīgā ar visu krūti. Tas viņam netika piedots arī pēc nāves. Vēl 1983. g. 18. novembŗa aktā pēc Spodŗa Klauverta Piemiņas fonda balvas saņēmēja paziņošanas, kāds DV organizācijas biedrs teicis kādai SLT darbiniecei: „To komūnistu [Klauvertu] gan nevajadzēja 18. novembŗa aktā minēt.” Te tev nu bija. Nebūtu paši nolikuši bērēs vainagu, būtu bijis 20 dolāru vairāk palīdzības darbam. Bet jokus pie malas! Vai tā nav ironija? Cilvēks, kas 30 gados Austrālijā stāvējis kūmās katram lielam sabiedriskam pasākumam, nav pelnījis, ka viņa vārdu piemin valsts svētkos! Spodris bija klāt arī pirmajā DV Sidnejas nodaļas dibināšanas sapulcē un bija arī nodaļas biedrs. Viņš nekad nenolika DV organizācijas mērķus, bet tai pašā laikā nebaidījās kritizēt atsevišķus aspektus un personas. „Kas nav 100% ar mums, tas ir 100% pret mums” nostāja viņam bija nesaprotama un nepieņemama.

Lielākais grēks, kas Spodrim nodrošināja vietu melnajā grāmatā, bija mēģinājums atvest uz Austrāliju Latvijas aktieŗus Radziņu un Sebri. Kad Spodris man stāstīja, ka attiecīgās iestādes atļāvušas abiem izcilajiem aktieŗiem doties uz Austrāliju turnejā, man, jāatzīstas, palika mute vaļā. Jā. Patlaban notiekot debates par trešo braucēju, kas esot funkcionārs un Spodris viņu negribot. Teicu, ka šāda turneja saskaldīs mūsu sabiedrību un teātri un tāpēc nav vēlama. Spodris tā nedomāja. Otrs pārsteigums man bija, kad SLT valde vienbalsīgi bija ar mieru turneju rīkot. Kā valdes priekšsēdis Sveilis vēlāk teica: „Tā kā Spodris to izstāstīja, viss likās tik loģiski un pats par sevi saprotams, tāpēc arī valde pievienojās.” Daļa ansambļa locekļu bija pretējās domās un pieprasīja sasaukt pilnsapulci. Es biju šīs ārkārtas pilnsapulces vadītājs. Gāja diezgan vētraini. Domas dalījās. Sevišķi skaļi bija turnejas idejas pretinieki. Valde nāca pati ar savu propoziciju, ka SLT turnejas ideju noraida. Otra propozicija, lai Spodri slēdz ārā no teātŗa, formāli netika pieteikta.

Spodrim bija laba humora sajūta, un viņam patika „dzīt velnu”. Reiz viņš bija sācis vākt mūsu teātŗa anekdotus. Visamizantākais viņam likās joks, kur Lija Gailīte prasa Vilim Ducmanim pēc matu sukas. Kur slēpjas joks? Apstāklī, ka Vilim uz galvas nebija neviena mata. Dievs viņam bija devis labu runājamo, ko bija grūti aizbāzt. Reiz mēs abi izrādījām prof. Dr. K. Ābelem, sen. Sidnejas latviešu nama skatuvi un gaismas ierīces, ko Klauverts slavēja kā tās modernākās koncepta ziņā. „Vismodernākā sistēma tagad ir tāda, kur gaismas kontrolē no zāles pretējā gala, Ābele noteica. Tas apklusināja Spodri −, uz veselām 10 sekundēm. „Āķīgs vecis.” viņš man pačukstēja un veikli mainīja tematu.

Bija arī reizes, kad Spodris varēja būt apbrīnojami netaktisks. Atceros Andreja Eglīša otrreizējo viesošanos Austrālijā, kad viņš piedalījās arī literārajā vakarā. Spodris īsajā ievadrunā teica apmēram tā: „Zviedrijā ir daudz polītisko frakciju, kas savā starpā plēšas. Pie mums neviens neplēšas, tāpēc neiedomājies mūs mācīt, kā mums jāvada sava sabiedriskā dzīve.” Par laimi, zālē bija patumšs un Eglīša sejas izteiksmi nevarēja redzēt.

Klauvertam bija pārbaudīta metode, kā piespiest aktieŗus piedalīties literārajos sarīkojumos. Viņš publicēja viņu vārdus presē! Mēs bieži izlasījām biļetenā, ka piedalīsies tādi un tādi aktieŗi tādā un tādā sarīkojumā. Uz mūsu nikniem protestiem Spodris atvainojās, taisnojās, bet turpināja rīkoties tāpat uz priekšu.

Spodris bija grāmatu un avīžu izgriezumu vācējs. Pēdējie bija sabāzti aktu vākos un mani vienmēr pārsteidza, ka viņš varēja visu ko atrast. Grāmatu viņam bija pāris tūkstošu, jo viņš ieguva arī Herberta Sila atstāto bibliotēku. Viena otra grāmata bija retums, pirkta par „poļu naudu” no Sidnejas strādnieku pulcina bibliotēkas. Tādā veidā tika arī iegūtas Latvju strēlnieku vēstures – „Prometeja” izdevums 1928. g. − pirmās divas daļas, kas lieti noderēja, inscenējot lugu Ķemermiestiņā 1967. g. Šīs divas grāmatas derēja arī dažos literārajos vakaros un bija laba liecība, kā tagad vilto vēsturi Latvijā izdotā grāmatā Latviešu strēlnieku vēsture − J. Krastiņa redakcijā („Zinātne”. Rīga 1970.) Ar lielu mīlestību un rūpību viņš kārtoja teātŗa un literārās sekcijas albumus, vāca visādas statistikas u.t.t. Bez literātūras viņš mīlēja arī mūziku.

Liela ietekme viņam bija arī uz Sidnejas Kaleidoskopu (humora rēvijas) attīstību. Mēs tos sākuma gados rakstījām pārmaiņus. Klauverts savos Kaleidoskopos parādīja lielu fantāziju. Recenzents K. Freimanis, mūs abus salīdzinot, rakstīja, ka manos gabalos ir vairāk ko smieties, bet Spodŗa − vairāk ko domāt. Viņš bija labs adaptētājs, lokālizētājs, ko pats neslēpa. Viņa tekstos bija diezgan daudz liekvārdības. Viņam pašam bija grūti savu tekstu nosvītrot, viņš to atstāja režisoram un aktieŗiem. Viņa skatuves valoda bija īpatnēja un pagrūti iegaumējama. Man nepatika Spodŗa Kaleidoskopos spēlēt, bet patika tos skatīties. Klauverts bija arī pirmais, kas Kaleidoskopos sāka cilvēkus saukt īstajos vārdos un izlietoja uzvedumu kā ieroci, lai kādam atspēlētos. Sevišķi jūtīgs viņš bija, ja kāds kritizēja viņa lugas. Atceros, ka Freimanis recenzijā − Paša vārīts − bija atļāvies pateikt pa kritiskam vārdam par Spodŗa lugu − Umurkumurs. Nākamajā Kaleidoskopā Freimanis bija iekšā kā likts. Reiz es L. Veikinas rakstītā Kaleidoskopā spēlēju Spodri un, sekojot slapstika paraugiem, saņēmu sejā sviestu krējuma kūku. Spodris apvainojās ne pa jokam. Es teicu: „Mīļais draugs, cik tu cilvēkiem neesi pāri nodarījis, esi priecīgs, ka tas biju es, kas saņēma kūku sejā.”

Nedomāju, ka lugu rakstīšana bija Spodra „forte”. Viņš bija labs satiriķis un publicists, bet drāmā viņa galvenais ienaidnieks bija steiga, nevaļa, kas radīja paviršību. Viens otrs atrisinājums bija panaīvs, romantiskie skati salkani. Kā izņēmumi jāmin Spēka dēls un Etīde. Sevišķi Spēka dēls ir laba luga.

1965. g. Sidnejas Kultūras dienās Spodri iecēla par sarīkojumu māksliniecisko vadītāju, un viņš entuziāstiski metās darbā. Diemžēl, viņš tāpat kā Titaniks uzskrēja virsū zemūdens ledus kalnam − sieviešu korim „Sidrabene”. Spodris nežēlīgi apkaŗoja diletantismu, un tādu viņš bija saskatījis arī „Sidrabenē”, kas pēc viņa domām nevarēja noturēt meldiju ne ar, ne bez klavierēm. Kaut ko līdzīgu viņš bija ierakstījis arī Brīvībā. Galvenais, ka Spodris negribēja pielaist sieviešu kopkori koncertā. Amazones metās zirgos, un sākās kaŗš, ko Spodris zaudēja. Viņš atsacījās no amata. Bija arī vēl citas lietas, kur viņš jutās „apbižots”, piem., viņa meitu Agritu neuzaicināja piedalīties solistu koncertā.

Spodrim bija daudz draugu, bet arī ienaidnieku viņam netrūka. Bruņots ar asu mēli, lielu pašpārliecību par savu taisnību, viņš varēja būt diezgan ķildīgs, bet nekad neturēja ilgi ļaunu prātu. Viņš nemīlēja kompromisu. Spodris mēdza lietas izpušķot, padarīt tās sensacionālākas nekā patiesībā bija. Tāpēc vienu otru reizi Spodŗa stāstiem bija jāpieiet ar „sāli”. Pa reizei bija jādzird arī pa medniekstāstam. Tai pašā laikā viņš nebaidījās teikt taisnību draugiem acīs, bija apbrīnojami lojāls un izpalīdzīgs. Viņam bija vajadzība vienmēr par kādu gādāt. Tā viņš rūpējās par Kētiņu līdz pat viņas nāvei. Spodrim pašam financiāli spīdoši negāja, kaut arī sava iztikšana bija. Kad Spodris atsāka laulības dzīvi trešo reizi, viņam bija jārūpējas arī par savu sievas tēvu. Tad nāca sievas Elvīras slimība. Spodris nekad nežēlojās par savu likteni. Ja ko stāstīja, tad ļoti lietišķi. Beidzamā darba vieta viņam bija pie „Bušeļa”, kur viņš strādāja par laborantu un apgādāja savus draugus ar brīvu kafiju. Avansēšanās iespējas tur nebija. (Viņam esot nepareiza ticība. Spodris teica.) Bet darbs kaulus nelauza, un „Bušeļa” kopējamā mašīna daudz strādāja latviešu sabiedrības labā. Ko vēl lai stāstu? Spodris bija cilvēks no miesas un asinīm, ar saviem plūsiem un minusiem kā mēs visi. Bet viņa plūsi daudzkārt pārsniedza viņa minusus.

Stāvu Stratfīldā pie autobusa pieturas. Ja neievēro lielo ēku pāri ielai, nekas liels nav mainījies kopš 1980. g. Mazliet piemiedzot acis un laižot fantāzijai vaļu, liekas, ka no tumsas iznirst steidzīgais un vienmēr uz priekšu salīkušais Spodra stāvs, ar portfeli pie rokas kā kādreiz.

. . „Čau, Uldi!”

. . „Čau, Spodri!”

. . „Vai tu zini, ka...” Seko īsāki vai gaŗāki jaunumi. „Čau!”

Un Spodris ir jau atkal pazudis tumsā. Nu jau četrus gadus...