GRĀMATA PAR GLEZNIECĪBU

Latviešu padomju stājgrafika. Apgāds "Liesma". Teksta autore L. Reichmane.

 

"Apzināti mērķtiecīga latviešu stājgrafikas attīstība sākās tikai sociālisma apstākļos, kad tā aktīvi iesaistījās kopējā padomju mākslas tālākveidošanas darbā". Te runa ir par latviešu grafikas attīstību pēdējā dekadā, t.i., 70-os gados, kas par sevi nav noslēgts un kā ar nazi nogriezts laika posms. Teksts illustrēts ar 87 grafiķu darbiem. kuŗu īsbiografijas un ģīmetnes noslēdz šo interesanto publikāciju.

Teksta autore, jaunā mākslas zinātniece Laima Reichmane (dz. 1942. g.), savam uzdevumam ir piegājusi lietišķi un populāri uztveŗamā veidā. Viņa uzskicē tagadējās Latvijas mākslas gaisotnes formālās īpatnības, uz kuŗas fona iezīmē individuālu grafiķu jaunrades pienesuma pēdas resp. reakciju dotajos apstākļos. Lai gan autores viegli lasāmais teksts ir tulkots arī krievu, vācu un celmainā angļu valodā, laikam izdevums būs galvenokārt domāts iekšējam patēriņam kā sava veida oficiāla atskaite režīma birokratiem par paveikto darbu.

Apskatāmajā dekadā latviešu grafikā dominē tradicionālais reālisms stingrā zīmējumā un parasti melnbaltā izteiksmē. Uz ļoti laba profesionālā pamata tā ir diezgan izsmalcināta, smalki aistētiska un stingra savā žanriskā dalījumā. Oficiāli stājgrafikas galvenajam inspirācijas avotam jeb temai vajadzētu būt "šodienas komūnisma celtniecības darba un miera cīņas atspoguļojumam".

Šādu ideālu virzītu mākslinieku var salīdzināt ar sabiedrībā labi audzinātu cilvēku, kas ir pieklājīgi apģērbies un pieklājīgi uzvedas, kas vienmēr ievēro sadzīves formas un vispār stāv tālu no jebkādām ķecerīgām domām kā graujošas vai pat atklātas revolūcionāras darbības ... Nelaime tikai tā, ka pašapmierinātiem cilvēkiem nekā jauna nav ko teikt...

Tomēr latviešu grafika nebūt nav vienveidīga, tās panorāma ir ļoti raiba, kuŗā netrūkst izcilu māksliniecisku personību. Piemēram, ar atšķirīgu vizuālu koncepciju daudzplākšņu skatījumā strādā Dzidra Ezergaile, bet līdzīgi un atjautīgā izdomā Lolita Zikmane, Māra Rikmane, Malda Muižule un Gunārs Kļava.

Mūsdienu laikmetīgajā grafikā krāsa ieņem izcilu vietu, jo tā ir kļuvusi par vienu no galvenajiem izteiksmes līdzekļiem. Taču latviešu grafikā tā ieviešas ļoti lēnām. Var gan runāt par krāsainu grafiku, kā tas redzams Ināra Helmuta un citu mākslinieku darbos, bet reti efektīvas krāsu saspēles iemirdzas Aleksandra Dembo, Vladislava Grišina un Imanta Krepica grafiku lapās ... Un tas arī ir viss. Par to ir jābrīnās, it sevišķi tādēļ, ka tautas mākslas ietekme uz grafiku emblēmatikas un simbolisma nozīmē nav noliedzama. Bet pats galvenais izteiksmes elements - krāsu mijiedarbības specifiski intimā izpratne, bez kuŗas tautas māksla nemaz nav iedomājama, pagaidām ir ignorēts.

Te vietā arī atzīmēt kuriozo faktu par sirreālisma iztrūkumu latviešu tēlotājā mākslā. Tāpēc ir interesanti redzēt tā tālas ieskaņas Aijas Ozoliņas un Lilijas Dineres grafikā.

Cauri visai pagājušai dekadai iet tendence turēties savrup no modernās mākslas radikālākiem virzieniem. Gandrīz pilnīgi iztrūkst eksperimentālās abstraktās grafikas. Citiem vārdiem izsakoties, latviešu grafiķis mēģina noliegt savu laikmetu un tā valodu. Bet vai pretējais novestu konfliktā ar pastāvošajām norādēm ...?

 

Laimonis Mieriņš