Jaunā Gaita nr. 149, (3) 1984

Ararats Kalns atrodas turku okupētajā Armenijā

Gevorks Emins   Kad Muhameds neiet pie kalna, kalns iet pie Muhameda. Austrumu sakāmvārds   Stāvam un skatāmies, skatāmies viens uz otru — es un mans kalns. Runā — ticība kalnus pārbīdot. Bet vai ticība stiprāka ir vēl par to, kas kā plūdi kalnu līdz virsotnēm apskalo?! Bet, vienalga, stāv kalns savā vietā, es — savējā ... Stāv rāms, nekustināms, viņš — kalns, bet es? Lai nolādēta ir mana klusēšana, mana mīņāšanās un neziņa! Vai tiešām viņš velti saucas par Araratu, vai tiešām es velti saucos par Eminu? — — — — — — — — — — — — Stāvam un skatāmies, skatāmies viens uz otru — es un mans kalns. Cik es vēl palikšu te — velns viņu zin. Atnācu, mirstīgais, aiziešu tā ... Kalns, bet mans kalns — vai tad vienmēr būs tā, un viņš paliks tur, paliks tur — tālumā? Atdzejojis Māris Čaklais

Valdis Liepiņš

ARMEŅI – TAUTA, KAS PĀRDZĪVOS. VAI PARAUGS LATVIEŠIEM?

 

Grāmata Kādas impērijas noriets, ko sarakstījusi francūziete Helēne Karēre Denkosa (Hélène Carrère d’Encausse), nobeidzas ar šādu konstatējumu (267. lp):

Par spīti savas nacionālās apziņas spēkam, par spīti visam, kas vēsturiski un kulturāli atšķiŗ tās no pārējām tautībām Padomju Savienībā, šīs tautības (t.i. igauņi un latvieši) tuvojas ne asimilācijai, bet gan fiziskai izmiršanai. Iespēja, ka šīs tautas, kas apveltītas ar tik izteiktu personālitāti, varētu izzust, ir vēsturiska traģēdija, ko apzinās katrs baltietis, bet ko neviens, šķiet, nespēj apturēt... Katra kļūst vājāka, izolējoties savā īpatnībā un vēsturiskā atšķirībā no citām tautām šai rajonā. Šī izolācija un ieraušanās pastiprina šīs Padomju Savienības daļas ārkārtīgo vājumu, kaut visādā ziņā šī daļa ir vismodernākā, visvairāk no ārpuses ietekmēta un vismazāk sovjetizēta. Laikam tomēr viss tas nevar aizturēt Baltijas tautas no tuvošanās sevis iznīcināšanai. Tāpat apzinās savu nacionālo eksistenci, bet liecina par pavisam pretēju likteni Kaukāza un Vidusāzijas tautas. Tur etniskā apziņa un demografiskā vitalitāte iet roku rokā, nodrošinot šīm tautām augošu svarīgumu padomju tautu sastāvā.

Armeņi ir viena no šīm Kaukāza tautām.

Apskatīsim, kas veidojis armeņu tautu, ka tai „etniskā apzina un demografiskā vitalitāte iet roku rokā”.

Apskatīsim vispār atzītos faktorus, kas nostiprina nacionālo identitāti. To darot, ātri atskārtīsim. ka armeņi ar uzviju atbilst gandrīz visām prasībām un varbūt arī uzzināsim kaut ko paši par sevi, saredzēsim līdzības un atšķirības.

 

Ģeografiskais novietojums

Armenija atrodas austrumos no Vidusjūras starp Irānu, Turciju, Gruziju un Azerbaidžāņu. Armenija ir kalnaina zeme, caurmērā ap 1 800 m virs jūŗas līmeņa. Klimats ir kontinentāls, samērā ekstrēms − karstām vasarām un aukstām ziemām. Tās galvas pilsēta, ar vairāk kā 1 miljonu iedzīvotāju, ir Erevāna, kas pazīstama ar savu mistisko raidītāju, kam pieraksta daudz asprātību, divdomību un prātojumu par komūnistu iekārtas „sasniegumiem” un raksturībām. Viens tāds prātojums: Radio Erevānai iesūtīts jautājums − kāda ir starpība starp kapitālismu un komūnismu? Atbilde: zem kapitālisma cilvēks izmanto cilvēku: zem komūnisma ir tieši otrādi!

Armenija tagad ir industriāla zeme. bet ar spēcīgu lauksaimniecības sektoru un lielām dabas bagātībām − izrakteņiem, ūdens spēku un dabisko gāzi.

Armenija ir vismazākā t.s. republika Padomju Savienībā. Tās tagadējā platība ir 30 000 kv km. vai uz pusi mazāka kā tagadējās Latvijas platība, kas ir 63 000 kv km Te runa ir par tagadējo vai Padomju Armeniju. Agrāk tā bijusi lielāka.

Armeņu skaits Armenijā sasniedz gandrīz 3 miljonus, citur Padomju Savienībā, galvenokārt kaimiņu zemēs Gruzijā un Azerbaidžāņa, gandrīz 2 miljonus un pārējās pasaules zemēs apmēram 3 miljonus.

 

Ģeopolītiskais novietojums

Armenijas ģeopolītiskais novietojums ir neapskaužams. Tas bijis cēlonis visam tautas postam. Turki ir centušies izstiepties uz austrumiem, lai apvienotu turku tautas un izveidotu dambi krievu plūdiem uz dienvidiem. Angļiem līdzīgi nodomi − Armenijai jābūt vairogam, kas pasargātu tās kolonijas no krievu ekspansijas. Grieķiem un romiešiem Armenija bija ceļš uz Tālajiem Austrumiem, kristīgajiem − uz svētajiem kaŗiem pret musulmaņiem un musulmaņiem − uz Eiropu. Persiešiem un arābiem Armenija bija vajadzīga kā nostiprinājums pret iebrucējiem no ziemeļiem. Bet armeņi tur cenšas dzīvot. Raiņa vārdus lietojot. Armenija „ir vārtu sardze starp Āzijas un Eiropas tautām... (kas) negrib atdot savu vārtu atslēgu citām! negrib būt caurbrauktuve, bet apzinīga starpniece”. No otras puses Armenijas ģeografiskais novietojums ir apskaužams − Rietumu civīlizācijas šūpulī un ne tikai sirotāju un kaŗotāju krustugunīs, bet arī kultūru, reliģiju un tirdzniecības krustcelēs. Rezultātā veidota ļoti atšķirīga tauta un kultūra, kas radīta ne izolācijā, bet gan visdažādāko ārpuses iespaidu un spiedienu mijiedarbē.

 

Attiecības ar kaimiņiem

Pārskatot tās vēsturi, šķiet, ka Armenija, tāpat kā Latvija, ir bijusi mūžīgs kaŗa lauks, bet lielāks un asiņaināks. Armeņiem nav nevienas draudzīgas kaimiņu tautas vai valsts. Katra ir apdraudējusi armeņu eksistenci, un katra ir kaut ko no armeņiem ņēmusi − mantu, zemi, dzīvību. Vēsturiski runājot, būt Armenijā ir būt ielenkumā un nemitīgā modrībā par savu un savas tautas dzīvību. Tas veicina nacionālo apziņu un apņemšanos ar ieročiem vai augstu dzimstību nelaist svešiniekam pārņemt savu zemi. Līdz šim dzimstība izrādījusies sekmīgāka kā ieroči. Padomijā armeņi paši piepildījuši savu zemi. Mēs to neesam. Latvijā ir 40 iedzīvotāju uz 1 kv. km., Armenijā −105, kaut liela daļa no Armenijas ir pavisam neapdzīvojama. Interesanti, ka pēc Otra pasaules kaŗa armeņu polītiskās partijas trimdā, kas savstarpēji ļoti ķildīgas, bijušas vienotas tikai vienā jautājumā − jautājumā par armeņu repatriēšanos. Tūlīt gribu minēt, ka nesaku, ka mums tā bija jādara. Armeņi cīnījās padomju pusē. mēs ne!

 

Neatkarības laiki

Armeņiem vai, pareizāk sakot, ciltīm, kas izveidoja tagadējo armeņu tautu, ir bijuši pieci neatkarības laiki, bet ne miera laiki. Pirmais neatkarības laiks sniedzas senā vēsturē no aptuveni 323 līdz 215. gadam pirms Kristus. Otrs neatkarības laiks stiepjas no aptuveni 190. g. pirms Kristus līdz 2. gadam pēc Kristus. Tad iesākas gaŗš nebrīvības laiks līdz 885. gadam, kad Armenija atgūst neatkarību un to patur līdz 1045. gadam. Šo uzskata kā vienu no visspožākiem posmiem armeņu vēsturē. Armeņi neatkarību zaudē uz apmēram 40 gadiem un to par jaunu atgūst 1080. gadā un patur līdz pat 1375. gadam, kad Parīzē mirst pēdējais armeņu karalis Leons V Pēc tam armeņiem jāgaida gandrīz seši gadu simteņi, lai uz mirkli atgūtu neatkarību no 1918. gada 28. maija līdz 1920. gada 29. novembrim, kad tos iekļauj Padomju Savienībā.

Armeņi ir lepni par savu seno varenību. Neatkarības sēkla armeņos dēstīta jau sen.

 

Apspiestības laiki

Starp neatkarības gadiem ir daudz gaŗāki nebrīvības laiki, kad pār Armenijas territoriju plosījušies kaŗi, valdījuši citi un armeņi centušies sevi aizstāvēt un atgūt brīvību. Pirmais tāds centiens, pie tam vēl sekmīgs, bijis Haika, Noasa mazmazdēla, cīņa pret tirannu Pelu (Belusu) no Mezopotāmijas. Vēlākās cīņās aprakstīti sitiāņi kā „mežonīgi, bārdaini milži, kas jājuši nesedlotos mežonīgos kumeļos, dzēruši sava ienaidnieka asinis un iznīcinājuši visu un visus, kas viņu ceļā bijuši.”

Nevēlos iedziļināties sirotāju stāstos, bet gan norādīt, ka visās šajās cīņās armeņu tauta ir nesusi milzīgus upurus, no kā viņiem radušies daudz martīru, varoņu un nacionālu simbolu, bet pats svarīgākais arī apziņa, ka augsta dzimstība ir armeņu vienīgais glābiņš, ka dzimstība ir absolūtais polītiskais ierocis. Te ir atbilde uz jautājumu par demografisko vitalitāti. Dažkārt pat liekas, ka armeņiem augsta dzimstība ir iedzimta, tāpat kā vinu tumšie mati.

Vissmagākie apspiestības laiki bija zem turkiem, kad turki centās armeņu jautājumu atrisināt uz visiem laikiem, kā vēlāk Hitlers žīdu jautājumu. Iecerētais atrisinājums bija genocīds. No 1894 līdz 1895. gadam turki sistemātiski iznīcināja ap 200 000 armeņu. Bet tā bija tikai sagatavošanās 1915. gadam, kad turki noslepkavoja ap 1.5 miljona armeņu un dienvidu tuksnešos padzina vēl kādu pusmiljonu − kopā apmēram pusi no visas armeņu tautas tai laikā. Pašā Armenijā, t.i., austrumu daļā, ko bija anektējusi Krievija 1828. gadā. paglābās tikai 700 000.

Šiem slaktiņiem ir ārkārtīga nozīme armeņu dzīvē. Tie, novedot armeņu tautu tik tuvu pie absolūtas iznīcināšanas, vēlreiz pasvītroja, ka vienīgi augsta dzimstība paglābs armeņus. Tie ir notikumi, kas tieši mūsdienās guvuši milzu ievērību, diemžēl, gan ar terroristu metodēm, bet miera ceļā armeņus neuzklausīja. Šīs slepkavības arī nosaka armeņu attiecības ar Padomju Savienību, armeņu trimdas attiecības ar Padomju Armeniju un armeņu izturēšanos pret pārspēku kā tādu. Pie visiem šiem jautājumiem pieskaršos vēlāk atsevišķi, jo tie lielā mērā attiecas arī uz mums.

 

Armeņu varoņi

Armeņu vēsturiskie varoņi ir dzīvi vēl šodien mūzikā, literatūrā, glezniecībā un polītikā. Kā piemēru varam minēt armeņu „Helsinku grupas” vadītāja, Eduarda Avutjunjana, vēstuli armeņiem ārzemēs 1982 g. pavasarī. Tajā viņš nosauc jau minēto armeņu lāčplēsi, Dāvidu no Sasūnas, un viņa palīgu Meru, kara vadoni, un kristīgās ticības aizstāvi Vardanu Mamikonianu, Dāvidu būvētāju, matemātiķi Širagatsi, vēsturnieku Korenatsi, armeņu alfabēta izgudrotāju Maštocu, un pāvestu Hairiku un vadoni Androniku − varoņus no visādām dzīves nozarēm. Bet ar to varoņu saraksts nav izsmelts. Varam pieminēt arī cīņas, pilsētas un notikumus − 1915 g. slaktiņu, Musa Daga, Vanas un Sardarabadas cīņas, Mūšas, Zeitūnas un Sasūnas varoņus. Ani (11. g.s. armeņu galvaspilsētas) uzcelšanu un izpostīšanu.

Armeņiem varoņu un varonvietu netrūkst, kur gūt jaunu spēku vecai cīņai.

 

Citi nacionāli simboli

Arī citu nacionālu simbolu armeņiem netrūkst. Visstiprākais ir varenais Ararats. Saka, ka armenis, kas to agrāk nekad nav redzējis, to pazītu no pirmā acu uzmetiena. Tas it kā peld, paceļas visam pāri. Kaut Ararats tagad atrodas turku okupētajā Armenijā, tas vēl arvien ir daļa no Armenijas ģerboņa. Ararats ir Armenija. Un tā atrašanās turku varā vēl pastiprina šo simboliku − neiznīcināmais Ararats turku ielenkumā. Armeņiem nav šaubu, kas beigās izturēs ilgāk un kas uzvarēs nežēlīgo cīņu. Ap Araratu vienojas visi armeņi, vienalga, kur viņi tagad atrodas un kādi viņu polītiskie uzskati. Ir vēl citi simboli, kas vērš armeņu skatu uz Armeniju − milzīgais Sevanas ezers, Erevāna, tās universitāte un Ečmiadzina.

 

Kultūra

Armeņiem ir sena. izcila kultūra, kas pastāv jau 5 000 gadu. Piektā gadu simteņa vēsturnieks Mozus Korenatsi saredz armeņu saknes sniedzamies līdz pat Noam. kuŗa šķirsts it kā izsviests uz Ararata kalna un kuŗa mazmazdēls, jau minētais Haiks, esot pirmais armenis. Agrāk Armenija dēvēta arī par Haiastanu. Korenatsi pat saredz saites ar Ādamu un Ievu, jo pēc viņa izziņas vai izdomas paradīzes dārzs atradies Armenijā. Armenijā it kā apglabāti arī Jēzus mācekli Bartolemejs, Sīmanis, Tadejs un Jūda.

Armenija atrodas pasaules territonjā, ko uzskata par Rietumu civilizācijas šūpuli. Tur cilvēks iemācījies kultivēt stādus, krūmus un kokus, pieradināt dzīvniekus, apstrādāt metallus un celt varenas ēkas. Armenija bija pirmā valsts, kas pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. Tas notika 301. gadā.  Bībele un klasiķi armeniski tulkoti jau 4. g.s. Mešrobs Maštocs 5. g.s. izveidoja jaunu un no citiem vēl tagad pavisam atšķirīgu fonografisku altabētu ar 36 (tagad 39) burtiem. Armeņu valoda ir indoeiropiešu, radniecīga, kaut ļoti atšķirīga, persiešu, tadžiku un osetu valodām. Lielā atšķirība no kaimiņu valodām ir skaidrs nacionālās apzinās un atšķirības faktors.

Pirmo armeņu tieslietu grāmatu sarakstīja 12. g.s., pirmo grāmatu iespieda 1512. g. Venēcijā. Armeņiem ir savs episkais romāns Sassna Dzerer par Dāvidu no Sasūnas, kas līdzīgi Lāčplēsim cīnījies ar iebrucējiem, lāčiem un arī lauvām. Pirmajam modernajam romānam zīmīgs nosaukums Armenijas brūces. To sarakstīja Kačaturs Abovjans, kas dzīvoja no 1805. līdz 1848. gadam. Bet armeņu literatūra bijusi bagāta jau pirms tam. Arī gandrīz visi svarīgākie cittautu literārie darbi tulkoti armeniski un armeņu darbi citās valodās. Ar to sevišķi nodarbojās Mekitāristu mūki savos klosteŗos Venēcijā un Vīnē. Venēcijas klosteri mūks Mekitars Petrosians dibināja jau 1717. gadā.

Armeņiem ir sava sena mūzika, tautasdziesmas, ne tādos apmēros kā mums, jo baznīca tās pārņēmusi, pārveidojusi vai apkaŗojusi, bet galvenokārt sakrāla mūzika, kas no 12. g.s. jau iestrādāta armeņu baznīcas liturģijā. Tā saucamo gregorisko dziesmu saknes atrodamas sendienu armeņu mūzikā. Muzikālā tradicija armeņiem ir ļoti sena. Tās izkopšanā izcila vieta Komitam, kas savācis it kā 4 000 tautas melodiju, no kuŗām kādas 2 800 gājušas bojā turku slaktiņu laikā. Vispazīstamākais armeņu komponists ir Chačaturians, kas gan sava mūža lielāko daļu pavadījis Maskavā. Arī glezniecībā, skulptūrā un architektūrā armeņiem ir senas tradicijas.

Tātad skaidri redzam, ka armeņi ir sena kulturāla tauta ar dziļām, stingrām saitēm tālā pagātnē, kas dod viņiem pašapziņu un lepnumu, nereti pat pārākuma sajūtu. Kulturāli tomēr armeņi nav bijuši avangardā un vēl tagad izrāda zināmu primitīvismu un agrāko vērtību sistēmu (ieskaitot augstu dzimstību).

 

Reliģija

Jau minēju, ka armeņi ir pirmie, kas 301. g. pieņēma kristietību kā savas valsts reliģiju. Reliģija ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicina armeņu nacionālo apziņu. Pirmkārt, tā jau no seniem laikiem cieši saistīta ar tautas likteni. Bieži tautas vadoņi bijuši armeņu baznīcas vadoņi. Baznīca un kalni devuši armeņu tautai patvērumu no iebrucējiem. Vairākas baznīcas iebrucēju dēļ celtas kalnos ļoti grūti sasniedzamās vietās. Tauta, baznīca un zeme saaugušas kopā.

Otrkārt, armeņi ir kristīgie, nevis musulmaņi kā viņu kaimiņi, gruzīnus izņemot, kas arī ir kristīgi. Armenija ir kristīgo sala musulmaņu jūŗā, kas to nemitīgi centusies noslīcināt. Atkal ļoti skaidrs identitātes moments.

Un, treškārt, armeņu baznīca ir atšķirīga no citām kristīgām baznīcām. Tā ir armeņu baznīca, ne katoļu vai arī austrumu ortodoksā baznīca, ar kuŗām gan zināma līdzība ir. Armeņiem ir savs Vatikāns − Ečmiadzina − un savs pāvests – katolikos.

 

Ģimene

Armenijā vēl tagad neesot retums, ka pastāv paplašinātā ģimene ar trīs paaudzēm. Arī vīrieša loma vēl arvien ir noteicošā, ne tik ļoti krasā veidā kā Vidējos Austrumos, bet tomēr daudz stiprāka kā mūsu gadījumā. Šīs ģimenes šūniņas veido saliedētu tautu un dod tai izturību, nacionālu kontinuitāti un tiešāku saiti ar neseno pagātni. Vīrieša loma ģimenē svarīga arī tādēļ, ka vīrietis apņemas gādību par ģimeni, t.i., materiālo gādību par sievu un bērniem. No Latvijas nāk ziņas, ka daudzi vīrieši tādu atbildību vairs neuzņemas, atstājot ģimenes lietas sievietēm, pašiem nereti dzīvojot vecpuiša dzīvi.

Nav šaubu, ka armeņiem ir identitātes radošo faktoru pārpilnība − spilgti simboli, nežēlīga vēsture, sena un bagāta kultūra, atšķirīga kristīgā baznīca, kas cieši savīta ar tautu un zemi, atšķirīga valoda un raksts, naidīgi kaimiņi.

 

Iedzīvotāju pieaugums

Dati par iedzīvotāju pieaugumu skaidri rāda, par ko minētā autore Denkosa domā. Armeņu skaits tagadējā Armenijā strauji pieaug: no 1 miljona 1913. g. līdz aptuveni 2.8 miljoniem 1981. g. tas ir 180% pieaugums. Latviešu skaits krasā pretstatā ir bez pieauguma kopš 1959. g. un kopš 1913. g. sarucis par 0.3 miljoniem.

Te parādās otrs mums ļoti nelabvēlīgs salīdzinājums − latviešu ļoti zemais īpatsvars savā zemē. 1981. g. tikai ap 51% no visiem Latvijas iedzīvotājiem bija latvieši. Armeņi Armenijā sastāda aptuveni 90% no visiem iedzīvotājiem. Ja mēs armeņiem būtu turējušies līdz, teiksim, no 1959. g., Latvijā tagad būtu ap 2.5 miljonu latviešu, tikpat cik patlaban visi iedzīvotāji kopā. Mūsu īpatsvars būtu vismaz 67% un varbūt lielāks, jo ar tādu pieaugumu, jādomā, ka cittautiešu skaits nebūtu tik strauji pieaudzis.

 

 

Dzimstība, mirstība, dabiskais pieaugums

Armeņiem ļoti augsta dzimstība, ļoti zema mirstība un rezultātā ļoti straujš dabiskais pieaugums. Mums ir zema dzimstība, augsta mirstība un gandrīz nav dabiskā pieauguma. Vai vispār latviešiem ir pieaugums, ir jautājums pats par sevi. jo dati ietveŗ arī Latvijā dzīvojošo cittautiešu demografisko statistiku.

Skatoties uz ilgtermiņa tendencēm, mūsu dzimstība ir slīdējusi jau no 1897. g., pie tam vēl samērā vienmērīgi, pat ieskaitot Otra pasaules kaŗa un izsūtīšanas posmus 1940.-os un 50.-os gados. Ir iespējams, ka no 1935. g. līdz 1940. gadam augšup pagrieziens bija nozīmīgs nevis aiz nejaušības, ko kaŗš pārtrauca.

No šiem vispārējiem datiem varam viegli secināt:

1.    Latvijā vajag vairāk latviešu.

2.    Latviešu dzimstībai nepieaugot, latviešu tauta izsīks pati savā zemē citu tautu pārsvarā

Datus izskaidrot toties ir grūtāk. Te ir atdalāmi izskaidrojumi, kas it kā izskaidro, no tādiem, kas patiesi izskaidro latviešu zemo dzimstību.

Sāksim ar „it kā” izskaidrojumiem.

Padomju sistēma

Viens no populārākiem izskaidrojumiem zemai dzimstībai ir grūtie dzīves apstākļi padomju sistēmā. Bet šis izskaidrojums neiztur rūpīgāku pārbaudi vairāku iemeslu dēļ. Situācija Latvijā nav sliktāka kā vispār Padomju Savienībā. Armenija šai sistēmai bijusi pakļauta ilgāk kā Latvija. Dzimstība Staļina laika Padomijā vispār bija augstāka kā tagad un apstākļi tikpat slikti vai sliktāki. Dzimstība Latvijā 40 gados pirms 1940. g., kad dzīves apstākļi Latvijā uzlabojās, krita straujāk nekā 40 gados pēc 1940. g . kad dzīves apstākļi manāmi pasliktinājās.

 

Dzīvā spēka zaudējumi

Nevaram vainu piekārt arī briesmīgajiem dzīvā spēka zaudējumiem Pirmā un Otra pasaules kaŗa laikā. Armeņiem negāja vieglāk abos kaŗos, un klāt vēl nāca turku slaktiņi, „tīrīšanas” pēc Armenijas iekļaušanas Padomju Savienībā un tad Staļina terrors 30.-os gados. Zaudējumi abām tautām bijuši augsti, bet armeņi pratuši tos ātri aizvietot.

 

Izglītība

Viens no klasiskiem zemas dzimstības faktoriem ir augsta izglītība − jo augstāka izglītība, jo zemāka dzimstība. Tā nu dažkārt piemin mūsu augsto izglītību kā iemeslu. Sak, kur nu tie armeņi, tie jau tādi citronēdāji! Patiesība ir mazliet savādāka. Armenijā ir augstāks izglītības līmenis kā Latvijā. Tieša armeņu un latviešu salīdzinājuma man nav, bet dzimstības salīdzinājums no tā necieš, jo salīdzinām arī dzimstību Armenijā un Latvijā, ne starp armeņiem un latviešiem. Un no tā skaidri redzam, ka augstāks izglītības līmenis, vismaz Armenijas gadījumā, nekavē augstāku dzimstību.

 

IZGLĪTĪBA

IEDZĪVOTĀJU PROPORCIJA AR AUGSTĀKU IZGLĪTĪBU (1979)

 

Demografiskais profils

Pie „it kā” izskaidrojumiem arī jāpieskaita mūsu neveselīgais demografiskais vecuma profils. Kaut arī tas gandrīz vai garantē latviešiem zemāku dzimstību kā armeņiem, tas pats jau ir zemas dzimstības rezultāts.

Skaidru statistiku te grūti iegūt, jo padomju valdība ilgi kavējas ar 1979. g. tautas skaitīšanas vecuma datu publicēšanu. Tas tādēļ, ka dati laikam rāda strauju iedzīvotāju novecošanos, ko var izlobīt no citiem datiem, kas ir laisti klajā. Te redzam proporciju no visiem iedzīvotājiem, kas jaunāki par 10 g. Armeņi ir jaunāki. Kaut arī šī statistika tieši to nerāda, tomēr kopā ar armeņu augsto dzimstību līdz pat 1960.-iem gadiem mēs no tās varam secināt, ka vecuma grupa, kas tagad starp 20 un 40 gadiem, t.i., visražīgākā grupa arī ir proporcionāli lielāka Armenijā nekā Latvijā. Un tā savukārt garantē augstāku dzimstību armeņiem arī turpmākos gados. Šos datus rādu, lai konstatētu pašreizējo stāvokli, nevis lai izskaidrotu latviešu zemo dzimstību kā tādu un lai norādītu uz sagaidāmām grūtībām mūsu skaitliskā spēka pieaugšanai.

 

IEDZĪVOTĀJU PROPORCIJA, KAS JAUNĀKA PAR 10 GADIEM

                ARMENIJĀ   LATVIJĀ

                %              %

1950         29             16

1970         26             15

1979         21             14

 

 

Dzimumu sastāvs

Arī dzimumu sastāvs mums nav veselīgs, bet atkal tūlīt vēlos aizrādīt, ka tas arī ir sekas pastāvošai zemai dzimstībai un kā tāds nav zemas dzimstības izskaidrojums Pēc Rietumu normām parastā vīriešu proporcija iedzīvotājos ir apmēram 49%. Armeņu proporcija ir tieši uz normas un kaut arī latviešu proporcija uzlabojas, tā, esošām tendencēm turpinoties, normu sasniegs tikai ap 2040. g.

 

DZIMUMU SASTĀVS

% VĪRIEŠI (RIETUMU NORMA − 49%)

                ARMENIJĀ         LATVIJĀ

1959         47.8                 43.9

1970         48.8                 45.7

1979         48.8                 46.1

 

Tagad apskatīsim īstos iemeslus, kas vismaz daļēji izskaidro mūsu zemo dzimstību. Sāksim ar materiālo labklājību, ko parasti saista negatīvi ar dzimstību − jo lielāka turība, jo zemāka dzimstība.

 

Ienākumi

Igaunijai un Latvijai ir visaugstākie caurmēra per capita ienākumi un viszemākā dzimstība. Tadžikistanai viszemākie per capita ienākumi un visaugstākā dzimstība. Sakarība jeb korrelācija starp ienākumiem un dzimstību nav perfekta, bet izņēmumi apstiprina vispārējo likumību.

 

       CAURMĒRA

       IENĀKUMI UZ       
       IEDZĪVOTĀJU*     DZIMSTĪBA

*Kolhozu ienākumi

Īstais izskaidrojums, manuprāt, te tomēr ir cits − ne augstāki ienākumi aiztur dzimstību, bet gan lielāks materiālisms aiztur augstāku dzimstību. Tieši Armenija un Latvija ir labi piemēri. Latvijā ģimenes caurmēra ienākums ir zemāks kā Armenijā − indeks 119 pret 122, (Padomijas caurmērs ir 100) bet Latvijā mazāks bērnu skaits paceļ caurmēra iedzīvotāja vai per capita ienākumu divkārši augstāku kā Armenijā. Varam teikt, ka armeņi savu naudu izdod par bērniem, bet mēs to krājam vai izdodam par materiālo labklājību.

 

Urbanizācija

Urbanizācija ir vēl viens klasisks faktors, kas negātīvi ietekmē dzimstību Latvijā un Armenijā urbanizācija patlaban ir ļoti līdzīgos apmēros − 68% no Latvijas iedzīvotājiem dzīvo pilsētās. Armenijā − 66%. Bet te ir divi ļoti svarīgi blakus faktori − urbanizācijas ilgums un urbanizācijas straujums. Abos veidos Latvijas urbanizācija ir bijusi dzimstībai kaitīgāka. Latvijas dati ir šādi: ļoti strauja urbanizācija no 1863. līdz 1914. gadam. Tad arī bija dzimstības visstraujākais sarukums. Un Latvija bijusi ilgāk urbanizēta kā Armenija, kas sasniedza Latvijas 1897. g. pilsētnieku proporciju tikai 1939. gadā.

                  PILSĒTNIEKU %

Strauja urbanizācija atrauj cilvēkus no laukiem un uzspiež pilsētas (zemākas dzimstības) normas lauku iedzīvotājiem. Tas notika Latvijā. Lēnāka urbanizācija neatdala pilsētu no laukiem tik strauji, un lauku normas tiek paņemtas līdz pilsētās. Un jo ilgāka urbanizācija, jo vairāk laika pilsētniekiem piesavināties pilsētu normas un lauciniekiem atmest lauku normas. Modernie masu komūnikācijas veidi tagad izplata galvenokārt pilsētu normas, kas iesēžas arī lauku dzīvē.

Urbanizācija noteikti ir faktors, kas vismaz daļēji izskaidro Latvijas zemo un Armenijas augsto dzimstību. Te vērts pieminēt, ka asā dzimstības sarukšana Armenijā sākot ar 1960. gadu sakrīt ar straujo urbanizācijas tempu pēckaŗa gados.

Domāju, ka te vispār ir atrodama atslēga latviešu zemajai dzimstībai. Mēs neesam piesavinājušies tikai pilsētu normas, bet vispār Rietumeiropas normas, un varbūt pat aizsteigušies tām priekšā. No tāda viedokļa skatoties, zemā dzimstība Latvijā ir absolūti normāla. Nežēlīgi normāla! Uz mata tāda kā Rietumeiropas zemēs. Mēs jau lepojamies, ka esam rietumnieciski. Un tādi vismaz no dzimstības viedokļa tiešām esam.

Kas ir šīs Rietumeiropas normas? Augsts materiālisms, sava es jeb ego izkopšana, augsts sieviešu statuss, sieviešu atbrīvošana un lielāka neatkarība, vēlākas precības, vēlāks pirmais bērns un augsts šķiršanās līmenis. Latvijā vēl nāk klāt augsts alkoholisms, bet šo pavisam nejēdzīgo normu laikam esam piesavinājušies no Austrumiem. Šādas normas, atskaitot alkoholismu, ir piemērotas lielām tautām vai arī samērā mazām, kam neuzmācas citas tautas. Latviešu stāvoklis neatbilst nevienam no šiem priekšnosacījumiem, un tādēļ dzimstības normas ir uzskatāmas kā augstākā mērā neatbilstošas mūsu nacionālām vajadzībām šodien.

Ir vēl daži ļoti svarīgi jautājumi, kas ietekmē armeņu stāvokli. Pie tiem īsumā jau pieskāros, kad pieminēju turku izvestos slaktiņus pret armeņu tautu.

 

Armeņu attiecības ar Padomju Savienību

Armeņu attiecības ar Padomju Savienību galvenokārt nosaka armeņu asiņainā pieredze zem turku varas. Turks ir armeņu nāvīgs ienaidnieks, bet glābējs viņu neatkarības apspiedējs – krievs. Armeņi ir spiesti sadarboties ar Padomju Savienību, lai paglābtos no turka. Armeņu attiecības ar Padomju Savienību tādēļ arī ir pretrunīgas. Par cik padomju mērķis ir armeni pārvērst par īstu krieviski runājošu padomju pilsoni, par tik armeņa mērķis ir palikt par īstu armeniski runājošu armeni. Armenijā oficiālā valsts valoda vēl arvien ir armeņu. Tikai Gruzijai un Krievijai padomju impērijā vēl ir līdzīgas tiesības. Un armeņu skolas pastāv arī ārpus Armenijas − Gruzijā un Azerbaidžānā. Par spīti visiem padomju centieniem, agrākām izsūtīšanām un Staļina laika terroram armeņi zem padomju varas ir sev radījuši milzīgu nacionālu uzplaukumu. Cik tas ironiski arī būtu, armeņi ir paglābušies tajā savā territorijas daļā, ko krievi piesavinājās jau 19. g.s. sākumā.

Līdzīgā veidā ir saredzamas pretrunas armeņu sadarbībā ar padomju varu. Kā agrākās impērijās, kas sevī iekļāva Armeniju, armeņi Padomju Savienībā ieņem izcilu vietu. Viņi tomēr pirmā vietā paliek armeņi, pat ja gadiem ilgi nodzīvo ārpus Armenijas. Armeņi ir vienmēr meklējuši modus vivendi ar varām, kas pār viņiem valda, lai aizstāvētu savas vitālās intereses. Pat Mikojans, īsts padomju pilsonis, savu laiku Padomju Savienības ministru prezidents − armenis − esot pārliecinājis Staļinu nepārvērst Armeniju par autonomu republiku tūlīt pēc Otra pasaules kaŗa, kad mazā armeņu skaita dēļ Staļins vēlējies to darīt. Mikojanam pieraksta arī dažu nacionālu armeņu dzejnieku paglābšanu no čekas nagiem. Un te nāk prātā Pelše − vai par viņu vispār kas labs kādreiz dzirdēts? Pie mums pat nav baumu, ka viņš latviešiem būtu ko labu darījis.

Visspilgtākais piemērs, manuprāt, tomēr ir dzejnieka Čarenta akrostichiskā slavas dziesma Staļinam, kuŗas katras rindas otrs burts izveidojis uzsaukumu: „Armeņu tauta, tavs glābiņš atrodams tikai tavā vienotā spēkā!”

Armeņu taktika Padomju Savienībā ir skaidra: nogaidīt brīdi, kad neatkarību būs iespējams gūt un noturēt. Līdz tam laikam jāsaudzē un jāvairo spēks. Turku slaktiņi ir mācījuši armeņiem neizprovocēt varu, kas par viņiem attiecīgā laikā un vietā ir stiprāka. Bet, ka nacionālā apzina ir stipra, rāda jau minētie gadījumi un citi, piemēram, 1965. g. aprīlī, kad izcēlās nemieri, pieminot 1915. g. upurus. Rezultātā partijas pirmo sekretāru, Jakovu Zarobjanu, 1966. g. februārī atcēla no amata.

 

Armeņu trimda un tās attiecības ar Padomju Savienību

Armeņu diaspora sākās jau sen un ir armeņu nacionālā dzīvē allaž bijusi nozīmīga. Tā plaši izveidojās jau 11. g.s., kad turki pirmoreiz iebruka Armenijā, un turpinās līdz šai dienai. Vislielākais pieplūdums bija Pirmā pasaules kaŗa laikā, kad turku varmācība pārņēma Armeniju. Bet armeņu trimda ir pieaugusi skaitā pēc gandrīz katras smagas cīņas Armenijā, un tā armeņi tagad atrodami visās pasaules malās.

Trimdas attiecības ar Padomju Savienību ir līdzīgas pašu Armenijas armeniešu attiecībām. Tās ir pretrunīgas. Taktika ir līdzīga − nogaidīt brīvībai īsto brīdi un līdz tam nostiprināt armeņu tautu Armenijā.

Armeņu trimdas sabiedrībā darbojas daudzi nogrupējumi. No vienas puses ir ļoti nacionāli noskaņotie tašnagi, kas neatlaidīgi iestājas par Armenijas neatkarību. Tiem smagi uzbrūk Padomju Armenijas kompartija. Piemēram, viņiem sevišķu ievērību pievērsa armeņu kompartijas 27. kongresā 1981. gadā partijas pirmais sekretārs Demivičians. Tašnagi ir Armeņu revolucionārās federācijas pēcteči, kas sastādīja valdību Armenijas pēdējā, ļoti īsajā neatkarības laikā. Tašnagi jau kopš dibināšanas ir pievērsušies terrora taktikai, ar saviem „fedaji” jeb ticīgajiem vajājot turku diplomātus un ierēdņus pirms Pirmā pasaules kaŗa un varbūt līdz šodienai. ASALA, kas atbildīga par šīs vasaras eksplozijām Orli lidostā, Parīzē, gan laikam nav ar tašnagiem saistīta, bet gan ar kreisā spārna nacionālistiem Vidējos Austrumos.

No otras puses ir armeņu trimdas vispārējās diezgan tuvās attiecības ar Padomju Armeniju. Tās arī stingri iespaido turku briesmas. Tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur armenis patlaban var dzīvot puslīdz neapdraudēts no fiziskas iznīcināšanas vai asimilācijas. Un tāpēc armenis Armenijā jāatbalsta, pat ja tas veicams caur kompartiju vai ar tās atļauju. Visstingrāk šādu uzskatu, šķiet, pārstāv ļoti nacionālā un ļoti stiprā „Armeņu vispārējās labvēlības apvienība” jeb angliski „Armenian General Benevolent Union”, ko turpmāk apzīmēšu kā AVLA. Tā dibināta 1906. g. Ēģiptē, lai sniegtu atbalstu armeņiem Armenijā un trimdā. AVLAi ir biedri visā pasaulē, bet ne Padomju Armenijā. Galvenais centrs patlaban atrodas ASV.

Šī organizācija pirmā vietā liek armeni, neatkarīgi no viņa polītiskajiem uzskatiem. AVLA ceļ sabiedriskus centrus, skolas un baznīcas, izdod grāmatas, laikrakstus un žurnālus, kārto un atbalsta visādus kulturālus pasākumus un uztur ļoti ciešus sakarus ar patvērumu zemju polītiķiem. Tā financiāli atbalsta arī citu armeņu grupu pasākumus, ja novērtē, ka tie pirmā vietā kalpo armeņu tautas interesēm. Tā nu iznāk, ka AVLA atbalsta tikpat labi tašnagu, kā komūnistu pasākumus.

No mūsu perspektīvas − attiecības starp AVLA un Padomju Armeniju ir neiedomājami tuvas. No Armenijas aicina mācītājus sprediķot trimdas baznīcās, tautas deju lietpratējus apmācīt tautas deju grupas un dažādus māksliniekus un rakstniekus uzstāties armeņu trimdas lielākos centros. Uzņem pat Armenijas kultūras sakaru komitejas priekšsēdi.

Uz Armeniju Mujojona organiskās ķīmijas institūtam 1983. g. AVLA nosūtīja 321 sējuma lielo Ķīmijas abstraktu. Detroitas miljonāra un AVLA mūža prezidenta, Alekša Manūgiana, vārdā arī 1983. g. nosauca jauno reliģijas muzeju Ečmiadzinā. To viņš atbalstīja ar vienu miljonu dolāru, tāpat kā savā vārdā nosaukto AVLA centru Toronto. AVLA 75 g. atceres monētas dizainu izgatavoja Amerikas armenis, to izveidoja Erevanas skulptors, bet kala ASV.

Mums viss tas ir šoks, jo ir skaidrs, ka armeņi ir gatavi pārkāpt polītiski ideoloģiskam slieksnim, lai sasniegtu savus nacionālos mērķus − stipru tautu un izdevīgā brīdī neatkarīgu valsti. Tā, manuprāt, ir pārdzīvošanas stratēģija. Kāda ir mūsējā? Vai mums tāda ir? ...

 

Vai tad armeņi ir mums paraugs?

Vai tad armeņi ir mums paraugs? īsā atbilde pavisam armeniska ir: nē ... bet tomēr jā!

Nē tādēļ, ka, pirmkārt, mums nav sava turka; ka mēs neesam veidoti un rūdīti tik briesmīgos apstākļos tik daudz gadu simteņu kā armeņi; ka mēs neesam bijuši tik tuvu galīgai iznīcināšanai kā armeņi 1915. gadā; ka mums nav tik bagātas un tik senas nacionālās vēstures kā armeņiem; ka mums nav tik daudz, tik spilgtu un tik dažādu nacionālu varoņu un simbolu.

Un tomēr jā, jo no armeņu pieredzes ir skaidrs, ka vienīgā garantija kādas mazas tautas pastāvēšanai lielu naidīgu kaimiņu ēnā ir augsta dzimstība. Tā ir vienīgā atbilde. Un par to visa noteikšana ir pašai tautai, ne kaimiņiem, ne svešām varām.

Otrs mums vērā liekams paraugs no armeņiem ir viņu apziņa piepildīt savu territoriju, vienalga, kas pār to valda, pēc iespējas blīvi ar savu tautu.

Ja mēs šīm divām apziņām sekotu, mums nebūtu rūpju par tautas pastāvēšanu, par zemo latviešu īpatsvaru Latvijā, par rusifikāciju Latvijā. Arī cittautiešu plūdi uz Latviju mūs tā neapdraudētu kā tagad, jo, pirmkārt, tie nebūtu tik lieli un, otrkārt, mēs būtu spējīgāki tos uzsūkt.

 

Ko mēs lietas labā varam darīt?

Pirmais, jāapkaŗo mūsu nacionālajam stāvoklim pavisam nepiemērotās dzimstību normas, kuŗas, kaut arī rietumnieciski gluži normālas, neatbilst mūsu nacionālām vajadzībām. Tā vietā būtu jāievieš vismaz trīs bērnu norma katrai ģimenei. To, saprotams, nevar pavēlēt, reglamentēt vai dzīves veidu pagriezt atpakaļ, bet gan iedēstīt, radot apziņu par trešā bērna nepieciešamību, lai mēs kā tauta pārdzīvotu. Mums vajag tādas kā demogrāfiskas atmodas, ko sludina baznīca, māksla, literatūra, filma, teātris, žurnāli, laikraksti un sabiedriski pasākumi. Mums ar visiem līdzekļiem jāpanāk dzimstības paaugstināšana, citādi izsīksim kā tauta. Te labi noder Imanta Ziedoņa vārdi no dzejoļa „Dziesmiņa par dzīvību”:

Šitā. brāli, dzīvodami,
Mēs kapā aiziesim.
Viens bērniņš, retam divi.
Rets vīriņš, kam pa trim.

Mums par jaunu jāizvērtē mūsu dzīves prioritātes, noteikti ceļot bērna nozīmi katra individa un sabiedrības acīs.

Bet ko mēs, Rietumos dzīvojošie tautieši, varētu konkrēti darīt? Vai mums arī vajadzētu augstākas dzimstības? Jā, tas būtu labi, bet ne par mata tiesu neuzlabotu stāvokli Latvijā, kur mūsu pastāvēšana izšķiŗas šodien. Augstas dzimstības līmenis šeit būtu galvenokārt nozīmīgs kā latviešu normas ieviešana un kā labs piemērs, kas stiprinātu mūsu argumentāciju par augstāku dzimstību Latvijā. Bet trimdas latviešu skaits sarūk nevis mirstības un dzimstības attiecību dēļ, bet gan mirstības un asimilācijas dēļ. Mums jānodarbojas daudz vairāk ar jautājumu, kā reaģēt pret asimilāciju.

 

Tautas pastāvēšana Latvijā

Konkrēta darbība būtu sniegt visu iespējamo atbalstu tautas pastāvēšanai Latvijā. Mēs varam kā individi un arī organizēti ietekmēt vairākus faktorus, kas veicinātu dzimstību Latvijā. Pie tiem varam ieskaitīt nacionālo izjūtu, garīgās un materiālās vērtības, bērna nozīmi vai vērtību sabiedrībā, veselību un materiālos apstākļus. Mūsu ietekme un iespējas, saprotams, nav vispārējas, bet gan atsevišķos gadījumos. Tomēr jāatceras, ka atsevišķi gadījumi ir tie, kas veido vispārējo attīstību.

Kā to veiksim? Mums katram sava izdoma, spējas un īpatni apstākļi, bet ļaujiet man minēt dažus veidus.

Mums daudziem ir radu saites Latvijā, kuŗas varam izlietot jaunu ģimeņu atbalstīšanai. Tiem, kam tādu nav, jācenšas „adoptēt” jaunas ģimenes ar draugu, paziņu vai draudžu starpniecību. Šīs ģimenes adoptējot, mums būtu Latvijā jāuzaudzina „papildus” bērni, uzņemoties par tiem materiālo aprūpi. Tas ir mūsu iespēju robežās, un mūsu materiālais atbalsts ietu tieši dzimstību veicināšanai, ne vispārējās materiālās labklājības veicināšanai.

Ir daudz novērojumu, ka tēvi un vecvecāki nepiedalās bērnu audzināšanā. Visa atbildība ir uz mātes pleciem. Ja paši esam labi piemēri, te varam censties uzskatus grozīt. To varētu darīt ar piemēriem − vēstulēm, fotogrāfijām par mūsu dzīvi, kā tēvs vai vecvecāki piedalās bērnu apkopšanā un audzināšanā. To veicinātu arī kontaktu attīstīšana ar speciālistiem bērnu audzināšanā, viņiem aizvedot grāmatas par šādiem jautājumiem. Speciālisti trimdā varētu ierosināt un izkārtot konferences, seminārus vai ko līdzīgu par šo jautājumu ar speciālistiem Latvijā.

Lielākā sieviešu daļa Latvijā strādā ārpus mājas un dažām, pat ja viņas vēlētos bērnus, tos nav dienā kur atstāt. Vai mēs, piemēram, vispār būtu ar mieru apsvērt domu par jaunu latviešu bērnu dārza uzcelšanu un atbalstīšanu Latvijā? Es domāju − tā īsti, nopietni apsvērt. Varbūt doma ir nereāla. To realizējot, mums droši vien būtu jāpārkāpj augsts ideoloģisks slieksnis. Vai mēs esam gatavi to darīt, ja tas veicina mūsu vitālās nacionālās intereses un ja mums būtu kāda garantija, ka mūs nepiekrāps? Armeņu paraugs ir skaidrs − konsekventi likt nacionālās intereses pirmajā vietā, pat ja tas nozīmē pārkāpt polītiskus un ideoloģiskus sliekšņus.

 

Meklējams jauns mūsu pienākumu risinājums

Domāju, ka mums vispār būtu par jaunu jāizvērtē attiecības ar tautu okupētajā Latvijā un par jaunu jādefinē mūsu pienākumi latviešu tautas nacionālajā polītikā visplašākā nozīmē − par tautas pārdzīvošanu. Tas, saprotams, nav šī raksta ietvaros, bet dažus piemērus par armeņiem būtu vērts minēt.

Vispirms, mekitāristu klosteŗi, kas nodarbojas ar tulkošanu no armeņu valodas svešvalodās un no svešvalodām armeņu valodā. Mēs taču arī varētu kādu „tulkošanas klosteri” nodibināt. Darba spēks mums ir. To rāda nesen sekmīgi nobeigtais Jaunās Gaitas tulkošanas konkurss. Finanču jautājumu arī esam spējīgi atrisināt. Mekitāristu klosteŗi ir arī kultūras vērtību un zinību klētis, kas darbojas neatkarīgi no pastāvošās iekārtas Armenijā. Tie dod iespēju ieskatīties jautājumos, kuŗiem esošais režīms nevēlas pieskarties vai nedod objektīvu, vispusīgu apskatu. Šādas zinību klētis mēs varam izveidot visā pasaulē, kur vien viesojas tautieši no Latvijas. Pa daļai tādas jau atrodas Stokholmā, Minsterē, Jāņa Riekstiņa Studiju Centrā, Latviešu Centrā Toronto un latviešu centros Austrālijā.

Armeņi aicina mācītājus no Armenijas sprediķot Rietumos. Mēs arī varētu dot iespēju saviem mācītājiem braukt pie mums ne tikai valsts komandējumā uz konferencēm un apspriedēm, kur viņi spiesti pārstāvēt uzskatus, kas krasi atšķiŗas no mūsējiem un noved mūs konfliktā. Tāpat mums vajadzētu mudināt mūsu mācītājus braukt uz Latviju misijas darbā, ievest jaunu domu, nodibināt savus kontaktus, labāk izprast draudžu apstākļus un noskaidrot palīdzības iespējas.

Ja armeņi var uz savu universitāti nosūtīt Ķīmijas abstraktus, kādēļ mēs nevaram, − saprotams, vispirms sazinoties ar attiecīgām personām Rīgas universitātē, noskaidrojot tiešās vajadzības.

 

 

Kas svarīgāks – nacionālisms vai polītika?

Liekas, ka mūsu un armeņu filozofiskie uzskati par pārdzīvošanu atšķiŗas pašos pamatos. Armeņi pāri visam pirmā vietā liek nacionālismu. Pēc tam polītiku. Armenim par armeni svarīgākais ir zināt, vai viņš ir labs armenis un pēc tam kāda ir viņa polītika. Mūsu pieeja ir pretēja. Vispirms tautietis jākatēgorizē polītiski un no tā jāspriež, vai viņš ir labs latvietis. Armeņi pieņems labu armeni pat ar sliktu vai „nepareizu” polītiku. Mēs pieņemsim pat sliktu latvieti, ja tikai viņam ir laba vai „pareiza” polītika. Domājot par nacionālo pārdzīvošanu, nav šaubu, kuŗa pieeja augstvērtīgāka − tā ir armeņu. Ja turpetim par svarīgāko uzskatām kādas polītiskas domas pārdzīvošanu, arī nav šaubu, kuŗa pieeja ir augstvērtīgāka − latviešu. Priekšrocība pirmajam risinājumam ir, ka cīņa par nacionālismu ir reizē cīņa par polītisku neatkarību. Problēma ar otru risinājumu ir, ka cīņa par polītiku bieži notiek uz nacionālisma rēķina. Polītiskā cīņā tautas intereses bieži aizmirstas, kaut arī abas vai visas puses saka, ka par tām cīnās! Tā nu armeņu uzskats ir, ka sekmīgi risinot savu nacionālo jautājumu, viņi sekmīgi risina savu polītiskās neatkarības jautājumu. Savstarpējas ideoloģiskas cīņas, pēc viņu ieskatiem, armeņu tauta pastāvošos apstākļos nevar atļauties.

Varētu arī teikt, ka armeņu pieeja ir pragmatiska, mūsu − ideoloģiska.

Latvijas robežās ir kodolieroči. Jautājums: kas vairāk apdraud mūsu nacionālo eksistenci − kodolieroču bazes vai komūnistu iekārta? Armenis atbildētu: kodolieroču bazes. Tās nostāda latviešus frontes vai, pareizāk sakot, eventuāla holoukosta pirmajā rindā. Kodolieroču konflikta gadījumā latvieši pirmajās minūtēs zaudētu pusi savas tautas. Nākamajās stundās un dienās lielāko daļu no atlikušās. Un tad gadiem ilgi mūsu zeme nebūtu apdzīvojama. Šādu risku nevaram pieņemt. Nacionālās intereses prasa, lai mēs iestājamies par kodolieroču izvākšanu no Baltijas rajona, par īstas miera jūras izveidošanu, ne tikai padomju propagandas izbazūnētu objektu. Un tā mēs vājināsim arī komūnisma varu. Šādu domu paustu ne tikai armenis, bet jau pauž arī latvietis Imants Gross sociāldemokratu izdevumā Darba Jaunatne.

Te vērts pieminēt, ka, domājot par kodolieročiem un citiem moderniem iznīcības paņēmieniem, armeņi nav priecīgi, ka trešā daļa no Armenijas armeņiem dzīvo Erevānā. Stratēģiski tas ir pārāk bīstami armeņu tautas pastāvēšanai.

Visos minētajos piemēros armeņi savu nacionālo pastāvēšanu liek pirmajā vietā, pāri visam citam. Bet tas nav viss − armeņi ir arī diezgan gudri, lai cīņu par pastāvēšanu izcīnītu vairākās dimensijās vienlaicīgi. Neatkarības prasības uztur galvenokārt tašnagi. Bet tautas dzīvību, kopību un nacionālo identitāti trimdā galvenokārt veicina AVLA. Šķiet, ka šāds izkārtojums armeņiem labi darbojas − abi veidi, abas pieejas nekādā gadījumā viena otru neizslēdz, bet gan pastiprina un dod lielāku elastīgumu armeņu pastāvēšanas polītikā.

Pats galvenais, ko armeņi mums māca, ir, ka mazām tautām ir tikai viens polītisks ierocis cīņā par savu pastāvēšanu − augsta dzimstība. Un tā arī mums dzīvā spēka saudzēšana un vairošana Latvijā ir svarīgākais darbs, ko varam veikt. Šī mērķa labā varam strādāt visi, jauni un veci Latvijā un trimdā.

Centienu rezultāti ir mērījami un saskatāmi kā individuālos gadījumos, tā arī kopējā statistikā. Bieži sabiedriskā vai polītiskā darbā tādas mērauklas nav, kā indivīdi nejūtamies svarīgi un ne vienmēr gūstam par ieliktajām pūlēm atbilstošu gandarījumu. Bet šajā gadījumā apstākļi daudz labvēlīgāki. Tikpat svarīgi ir tas, ka par mūsu dzīvā spēka vairošanu Latvijā mums nevarētu būt domstarpību. Ja to izvirzām par savu pirmo prioritāti, veicināsim arī paši savu vienotību trimdā un vienotību ar latviešiem Latvijā tāpat, kā to ir darījuši armeņi.

 

 

V Ē R E S

 

Periodika:

• Problems of Communism – 1982. g. janv.-febr. numurs

• Armenian Review – 1982. g. pavasaŗa numurs

• Hoosharar (Armenian General Benevolent Union žurnāls)

• Ararat (AGBU žurnāls)

• Armenia Today − Padomju Armeņijas kultūras sakaru komitejas izdevums.

 

Grāmatas:

• Decline of an Empire − Hélène Carrère d’Encausse: Newsweek Books, New York

• A History of Armenia − Vahan M. Kurkjian, AGBU izdevums

• The Armenians − Sisag H. Varjabedian, pašizdevums

• The Armenians − Their History and Culture − Ara Bahozian. Ararat Press (AGBU), New York

• Armenia Observed − Ara Bahozian, Ararat Press (AGBU), New York

• Merchants trom Ararat – K.S. Papazian, Ararat Press (AGBU), New York

• Burn after Readmg − Leo Hamalian, Ararat Press (AGBU), New York

• As Others See Us − Leo Hamalian, Ararat Press (AGBU), New York

• „Trešais bērns” – J. Andersons, Liesma, Rīgā, 1979. g.

• Raiņa kopotie raksti – „Visnelaimīgākā tauta un zeme”, 11. sējums. 317-347 lp, A. Gulbja apgāds, 1931 g

• Latvijas PSR tautas saimniecība – Avots, Rīgā, 1980. g.

• Latvju enciklopēdija − Trīs Zvaigznes, Stokholmā, 1950.-55. g.

• Latvijas padomju enciklopēdija − Rigā. 1981. g.

 

VALDIS LIEPIŅŠ Dzimis 1939. g. Rīgā. Precējies ar Astrīdu Copu. Ģimenē divas meitas − Indra un Zīle. Izglītību guvis dīpīšu nometnē Blombergā, Vācija, pēc tam Anglijā, kur studējis tautsaimniecību, polītiku un filozofiju Oksfordas universitātē, iegūstot māstera gradu. Ikdienā nodarbojas ar tirgus pētīšanu Kanadas lielākajā šis nozares firmā, „Canadian Facts”, kur patlaban ieņem viceprezidenta vietu. Latviešu sabiedrībā iesaistīts un iesaistījies jau no bērnu dienam – skautos, jaunatnes pulciņos, koŗos, un dažādās organizācijās. Bijis Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības Anglijas nodaļas un centrālās valdes loceklis. Viens no galvenajiem 1. un 2. Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongresa rīkotājiem, Daugavas Vanagu biedrs, LNAK mūža biedrs. Vairākus gadus LNAK valdes loceklis. Aktīvs Sv. Andreja draudzes loceklis, Kanadas Latviešu Centra Toronto veidošanā saistījies jau pašā sākumā, 1974. g. kā izveidošanas komitejas loceklis, vēlāk tās priekšsēdis un 1979. g. pirmās valdes priekšsēdis (Skat JG 131).