Juris Mazutis
MĀCEKĻA STUNDA |
|
I |
Tā ir pirmdiena. Pirmā diena vispār. Un visam pāri doma viena: jaunu, sevi jaunu dari! |
II |
Kādā balsī atbildēsi uz rīta jautājumu: kur? Profesoriski un vēsi? Vai kā bērns kas laimi buŗ? |
III |
Gundegai
Es atgriežos kā māceklis kas tomēr nezin visu ... es eju iekšā, tālu, tur kur vārījos, kur dzisu
un jaunu vēnu meklēju sen aizmirstu, bet stipru kas aizved jaunā neziņā no kuŗas māksla var izsprukt
un izsprūk māksla mēģinot un izsprūk, blakus, brāķis un viss tas jauns ... lūk, kā vēl prot ķert ziņkārības āķis! |
IV |
Paļaujies uz to dailes un burvestības lāstu labāko: apžilbt un meklēt tās.
Dažam uz mūžu, tev un man kaut uz mirkli tā ... kā kuŗam padodas karstākā skrējienā
Aiz tevis, ārā rūgst milzu iespējamības... tveŗ saujā kārā, ar var būt svini derības! |
V |
Caurausts un cauri auksts mīcīts, cepts, glazēts grebts, kalts, žņaugts plaukstā uz ikdienas plaukta bāzēts
atpakaļ gribu rauties uz mālu, uz vilnu, uz koku ... sveķim un rūdai līdz traukties atsākt no jauna to joku
aiz āmura, gaismas un rokām aiz daiļas izveides skaujam aiz naža un tecilas mokām uz pirmgultņu primārām kaujām |
VI |
Pirmziemnieki tu un es .. Katra reize pirmā... Iziesim no pieredzes ... Sveika dzīve sirmā! |
VII |
Būsim nevienādi un būsim nevienādi tā ka katrs no savas vietas dodas tālāk skrējienā
Tā būs sacensība bet sacensība tikai tā ka izejam no sevis nākam atkal svaigumā
Pārsteigsim viens otru kā mācekļi to dara kad pēkšņi atsprāgst durvis un priekšā gaida vara |
VIII |
Pa
laikam jāpielej
nāk gaiss ārā nāk nejaušības bez savas balss bez īpatnības
Jāpielej Jāsasmeļ jauns caurules izdedzināt pārmainīt krāsas līdzsvaru rāt |
IX |
Austrim
Tad, kad tu nometi sevi un, nekunkstēdams, sāki no jauna: tad, kad bez rēķiniem devi kad meklējums nepazīst kauna
tad, kad tu aizmirsi skaitīt un nodevies, vienkārši, baudai, kas ceļas iz izmežģītas slāpes kas noved līdz raudai:
tad, kad tu zini ir jāiet vienalga, kāds ceļš būs aiz kalniem: tad, kad tev spēks ir izsmiet tos brīdinājumus par velniem
tad
tad tu esi māceklis mūžīgo kalnu pakājē mūžīgo vēju skaujās mūžīgo ceļu dzimtenē
pie Ventas, Daugavas, Gaujas |
X |
Draugs tu man būsi ja par mācekli ļausi. Uz vietas neizžūt. Draugs nemīl sausi. |
XI |
Lūk, nāk vīrs ar vārdiem lūk, nāk vīrs ar sirdi uzreiz tu zini skārdu plastmasu tu dzirdi
Lūk, nāk meita dziesmā lūk, nāk vainagota uzreiz tu jūties piesmiets ja tev nav roka dota
Lūk, nāk māte bērnos lūk, nāk bērni barā uzreiz tev mīlu atdos uzreiz tu iesi kaŗā
Lūk, nāk vecāmāte lūk, nāk valodiņa uzreiz tu brieni sārtos uzreiz tev dzīvībiņa
Attīrība atnākusi visām savām dāvanām saņem to klusi, klusi dienām baltām, nebaltām |
XII |
Kā čūska nomet ādu nometi dzīvi. Izlobies un kā parādu vagu dzen brīvi |
XIII |
Gariņ, gariņ, nedomā tevi nepazīstu! Te, pie tevis, vakarā pārkarsēts es plīstu ...
Sen es tevi pameklējis, sen tu mani dzeni... Ilgi man tu gaŗām skrējis prom uz bezdibeni
Šoreiz līdzi drāžos es, kopā svilsim abi. Iekodīsim mellenes ... Redzēsi būs labi.
Gariņ, gariņ tu un es tādi brāli esam: dziesmiņu bez dzimtenes viegli nepanesam
Rads tu man es tevi saucu māceklis var zvērēt: pirms es tālāk projām braucu sudrabstundas tērēt
tev un man būs jāizlīgst vismaz sarakstīties pastāstīt kā zāle dīgst... saules jostā vīties |
XIV |
Nē, to nenoņems man šo mācekļa stundu Neviens, neviens nespēs šīm slāpēm zvanīt jundu
Nē, to neatspēkos visas pasaules baušļi un man to neiegalvos vispatriotiskākie kaušļi
Nē, to neizbalsos un neatbalsos it neviens gudrais ... Es gribu mācīties, gribu gremot tēvu mudrības
Nē, to neizdzēsīs un nepārrakstīs it neviens prātīgais Tie ir mani māli, mans dzintars, mans koks mūžīgais
Tās ir manas dziesmas un man tās ir jāizdzied. Tā ir mana mācekļa dzīve. Sper gaisā! Svied! |
XV |
Mācību galā mēs mirstam: kad visu zinām izirstam
Vienmēr zied ievas, žūst siens, kovārņi riņķo, sit dzenis viens ...
Vai ievēroji vai sevī aizskrēji gaŗām? Ko devi?
Pasaules dziesmai savu pieliki? Jeb atnāci, aizgāji pliki?
Vai visu zini jau, ceļotāj? Vai zini kas tevi krāj? |
XVI |
Imantam
Par piemēriem ko runāt nav jo piemēri mēs esam kas jaunas notis spēlē, rau! ... tas vecākajam džezam
Gaŗezers Otava. 1983. g.
|
Karmena Kurzemniece
|
|
CAUR ASFALTU |
Caur asfaltu ziedam ir jāizaug, Caur stieplēm vientuļam kokam, Caur purviem naktīs dzērves kliedz, Caur sāpēm mums jāaug un mokām. Caur šaubām ceļš mūs uz skaidrību ved, Caur skaistuma ilgām un slāpēm. Caur gadsimtiem tauta par brīvību dzied. Caur negaisiem jāslēdzas lokam.
|
Lūcija Kalniņa
|
|
KĀDAM, KUŖA VAIRS NAV... |
Un ja arī tev nebija
pašam savas mājas ar stipri celtiem grodiem tā nebija nelaime liela. Jebkuŗos vārtos vai ielā Tu varēji pieglaust vaigu laternas stabam, kad debesis krāsojās sārtas. Laterna klusa un laba pamirkšķina ar dziestošu aci, lai Tu zīlē, vai Tevi pēc gadiem bezgala gaŗiem varbūt vēl kāds mīlēs vismaz tik karsti, kā Tu mīlēji rīta vientulībā snaudošo laternas stabu. Varbūt Tavas acis no augšas vēl arvien staigā pa ielām un laukiem, apmīļo ceriņu krūmu pašlaik pilnā plaukumā, kad tam gaŗām ar siltu dvašu paiet pats lielais klauns maestro Pavasar's, žilbīgās krāsās mērc pirkstus, iesviež ceriņu krūmos zilas un zaļas dzirkstis... Iededzina mēļas un rožainas spuldzes kā karnevālā kādā dienvidus zemē tālā ... Un kad ūdeņi Daugavā zem ledus sāk guldzēt, skauj plaukstā spuldzi un zīlē: mīlēs, nemīlēs, mīlēs... Būs ak jāiet tālāk, kaut laika man tagad daudz, te nav vairs ko darīt, bet ja atnākšu rītu vai parīt, palūkošos, vai zemē pie krūma galvu rokās vai gurdi uz krūtīm nesēž kāds, kam visa šī spēle jau gadiem bij kļuvusi rūgta un grūta kā aklam ar cietuma ķēdi ap kaklu ... Bet Tu, tur tālumā, turies, neesi jau no skalu koka tēsts , turies, līdz sarkanās debesīs balti zibeņi spers nākotnes vēsti...
|
Inguna G
SKICĒJUMI NO DABAS |
|
* * * |
Tu pirkstus sniedz un uzplaukst zieds un maigi plaukstā glaužas tur pirksti lapās slīd un apkārt ziedam aužas kā pavediens kā gaismas dziets gar pirkstiem zieds slīd maigs un lapām cauri glaužas tas rasas lāsēm klāts. |
* * * |
Vēl smiltis negrāb saujā: saujā smeltu ūdens malku pretim sniegtām lūpām cel gaismas blāzmai skaŗot pieri trīs spoguli tur sastapsies pirms lūpas iegrims starojošā valgmē. |
* * * |
Krīt zvaigzne
mirgodama krīt un sevī sadegdama (neteiks jau uzlido) tik zemu zemu krīt, ka nespēj to vairs saskatīt neviens. |
* * * |
Ja man teiktu, ka manas māsas un brāli pārvērtušies eukaliptos. es tam ticētu. Pirksti slīdēja pa gludo, no mizas lēveŗiem brīvo stumbru kā pa mīla cilvēka kailo plecu, jūtot tikko manāmu siltu pulsu. |
* * * |
Cirvis bija gudrs viņš dzina ķīli pa priekšu. Priede salīgojās, sapurināja skujas, un notika negaidītais viņi samīlējās. Priede neplīsa, ķīlis nebija laukā dabūjams, tā nu cirvim bija jāaiziet kā vientuļniekam. |
* * * |
Istabā ienāca nervozais cilvēks. Acumirklī visi sarosījās: viens uzrāva uguni un sāka smēķēt cigareti pēc cigaretes. otrs liet glāzītēs un tās tukšot, trešais histēriski smieties, ceturtais kaut ko šķirstīja un meklēja...
Sajūtas saplūda cilvēkā un, katra savu nervu aptvērušas, atkal izslīdēja laukā,
bet viņš stāvēja un brīnījās.
05.VI 83. Losandželosā
|