MEZGLI VIII

 

Gribēju istabai ielikt lielus, gaišus logus. Ap zaļajiem dārziem aptaisīt žogus.

(R. Blaumanis)

Divas tangentes nesen satuvojās manā galvā:

Manējā − latviešu trimigrantu problēma ir diplomātiskās telpas problēma;

A. Trapāna − latviešu emigrācija šodien ir turīgāka un spēcīgāka nekā jebkad. (Laiks. 1984. g. 18. aprīlī.)

Kungam Trapānam jau noteikti taisnība, bet spēks bez telpas nekā nedos. Kas ir šī telpa, uz ko šad tad esmu atsaucies? Tā, pirmkārt, ir iekšējās psīcholoģijas problēma katram trimdas indivīdam atsevišķi un visam zaram kopēja, un tā ir arī ārpusēja − objektīva un taustāma − kājām apstaigājama un robežstabiem apzīmējama. Tā telpa ir arī elpa.

Lai Kolumbs atklātu Ameriku, viņam un visai Eiropai bija jāpārkāpj pāri iekšējam gara telpas slieksnim. Šis iekšējais slieksnis bija jāpārvar, lai pārkāptu ārējam.

Cilvēces vēsturē piemēru par sliekšņu pārkāpšanu, telpas radīšanu ir bezgala daudz Israēlieši ceļā uz Jahvi pārkāpa pār slieksni, ieguva pasauli par skatuvi.

Miesa cietums dvēselei. Ceļā uz Jahvi Israēlas bērni lidoja brīvi kā liesmas.

− Bet vai viņi pārkāpa pār slieksni? ...

− Mans kungs, kas par varenu slieksni! (40 gadu slieksnis arī mums tuvojas.)

Tie salauza Ēģiptes važas.

Jūŗa atvērās, pārkāpa pār jūŗu.

Pārgāja pār tuksnesi, izkāpa kalnus.

Un tu. kungs, vēl prasi, vai Israēlas bērni pārkāpa pār slieksni? −

Viņi atgriezās mājās. −

Arī mēs neiztiekam bez pārkāpšanas pār sliekšņiem; bet mums tas gadās tā reti un pa vienam atšķirti. Vizma Belševica Latvijā pēc lugas Pilna Māras istabiņa izrādes pārkāpa pāri slieksnim:

Mājup ceļā es spēju pateikt: „Kopš Raiņa laikiem...” Aizmigt asarās un tikai otrā dienā pamazām apjēgt, kas noticis, ko esmu redzējusi...

Jā, tā laikam, no Kastanolas nākdamas, satricināja Raiņa lugas... Tā cilvēki pārdzīvoja, tā šķīstījās, tā uzelpoja.

Es staigāju laimīga un lepna, it kā pati būtu līdzdalīga ilgi gaidītā griestu lauzienā uz jauno augstumu, izrāvienā no mērenības un dvesmīgu pustoņu apburta loka. Es biju atguvusi ticību mūsu dzejai, teātrim, mums pašiem. Pār mani zvēroja Austras koks. (Literatūra un Māksla)

Dzīvodams jaungovī, dzejodams jaunkreklā arī Gunars Saliņš ir radījis telpu:

. . . . . . . . . . . . .

Tad esi klāt un −

                  jau gaŗām..

Atskatāmies: apvārsnī zūdi. par sīku punktu raucies

Mēs saucam: − Uzmanies − ka nepazūdi! Ar bezgalību, ka nesajaucies!

Un tad tu atsaucies, pār plecu mums atsasaucies:

− Es pats sev ķerams.

sev vienā ķeršanā ķerams.

sev vienā ķeršanā ķerams, ķerams, ķerams.

un nesaķerams...

Bet, līdzko atgriežamies pret debesskrāpjiem, jau atkal mums pretī traucies

un traucoties no sevis ārā maucies. –

no sevis − no bezgalības krāsains ārā maucies. Kā saucies,

gaisā parautais, lidojošais, kā Tu saucies?

 

(JG136)

 

Diplomātiskā telpa? Kisindžer, Birsmark, kā tu maucies? Šmaucies? ALA. mūsu eksilvaldība, vai tad tu ar maucies un traucies vai tikai no pagātnes murgiem rausties?

 

Un tagad stāsts par Latvijas logiem − kā ALAs informācijas nodaļas šefs A. Lambergs aizcirta Latvijas logu. triecienā saspieda Eso Benjamiņa darbīgos pirkstus un nogrieza tautiešiem skatu caur logu.

Tumšs ir mūsu kambarītis

Eso, latviešu avīžniecības lielkņaza mazdēls, jau vairākus gadus uzkodies svarīgai trimigrācijas problēmai. Lai iegūtu latviešu emigrācijai svaru un telpu, viņš mums ir skaidrojis, ka ir jārada angliska prese. Doma ar vectēva vēzienu! Tā izvēršas divpusīga: tikai ar anglisku vārdu mēs varam savam pulkam piesaistīt pāramerikānizējušos latviešus, kas tagad pamesti vārās šī kontinenta etniskā katlā, un tikai ar anglisku vārdu mēs varam runāt ar pasauli − polītiķiem, žurnālistiem, diplomātiem un profesoriem − tā iegūt īsti parocīgu atvēziena telpu.

Latvian Windows ALAs paspārnē to nu būtu darījis un, pēc E. Benjamiņa sagatavotā pirmā numura spriežot [Latvian Windows, 1984. g. martā], ļoti spēcīgi. Bet tad uzreiz tāda latviska problēma, tāda ALAiska, tāda alu cilvēku problēma − aizdomas, ka Eso šaubīgas lietas iespiedīšot.

Logs ciet!

Lambergs nocērt: „Viena dala no Jūsu izmeklētiem materiāliem nesaskan ar Amerikas Latviešu Apvienības ārējās informācijas biroja nospraustām vadlīnijām.”

Tas tā ulmaniski teikts kā Brīvās Zemes redaktora rājiens Jaunākām Ziņām − Eso pārkāpis valstiskos dekrētus. Bet tam dekrētam ir jau arī citas saknes.

Loga vietā A. Lambergs izkliboja ar tādu salāpītu reakcionāru Latvian News Digest − krietnu lasāmvielu latviešu kaŗa noziedzniekiem, bet ceru, ka ALA vēsākas galvas atturēs šī izdevuma izsūtīšanu senatoriem.

Logs ir vienmēr telpas un gaismas radītājs, un Latvian Windows būtu varējis dot ne tikai latviešiem telpu, bet pasaulei gaismu. Kādēļ gan ALA nebūtu varējusi financēt žurnālu, kas varētu spīdēt pāri par latviešu emigrantu tumšo stūrīti, iegūt internacionālas lapas degsmi. Tas ir mūsu financiālo apstākļu turības (Trapāns) un intellektuālās varēšanas robežās. Bet tādam izdevumam tad būtu jāvadās apmēram no sekojošiem principiem (pilnīgi liekas Eso spēkos):

1. Dot objektīvas ziņas un autoritatīvas analīzes par stāvokli Latvijā un Padomju Savienībā. Ka latvieši tādam uzdevumam ir gatavi, mēs varam redzēt vairāk vai mazāk no izdevuma Latvija Šodien.

2. Visā pilnībā, vispusīgi un bez aizspriedumiem iztirzāt visu kaŗa noziedznieku jautājumu un ne tikai latviešu vien. Dažādo procesu stenogrammu pārspiešana varētu radīt izdevumam akadēmiski archivālu nozīmi. Ceļā uz Vašingtonu un nākotni varbūt mums ir jāceļo caur pagātni un Telavivu.

3. Žurnālu cik iespējams internacionālizēt. Ziņas par Latviju noteikti, bet ne tikai par Latviju, necensties pēc latviešu viedokļa. Tāds latviešu viedoklis jau noteikti kaut kur ir − tas liekas guļam kādā ezera dzelmē − bet kas tas ir, tā vienkārši izbļaujams, liekas, nav. Tas, ko A. Lambergs grib uzcirst, ir kaitīgs latviešu labai slavai.

Bet atvērt logu varbūt nemaz nav ALAs intellektuālās varēšanas horizontā, tā organizācija ir par daudz polītiski un ideoloģiski iežogojusies, lai jebkad atbrīvotos no pagātnes mezgliem.

Gaisma − dievišķā gaisma − ir nomalnieka, ārpusnieka radīta, bieži vien viena cilvēka akadēmija.

Ir diplomāti, indivīdi, kas ar šo loga resp. telpas izjūtu liekas piedzimst, un tad tie nes savas tautas svaru it kā uz spārniem. Bet šis talants, kā vēsture rāda, nav iemantojams, šo izcilo personu pēcteči, lai gan cēla uzvārda nesēji pagrimst, pārpūlas un panāk pretējo − meklē, grābstās gar drūmiem, aizkvēpušiem maziem rijas lodziņiem, un šaurajā telpā ieperinās kā kalmītes zārkā.

Zvaniķis mūs ir noķēris.

Tu mani skatīsies un cauri man

tad debesīs un paradīzē iekšā −

un tad par visu to man pastāstīsi. −

jo pats es būšu tikai tā kā logs

ar maigām krāsām, caurspīdīgs, bet akls.
 

(Saliņš, Miglas krogs. 9. lp.)

 

Andrievs Ezergailis