Jaunceltne Vecrīgā.

 

Laimonis Mieriņš

LATVIJAS MĀKSLAS DZĪVE 1983. GADĀ

 

Par vispārējo mākslas dzīves vitalitāti nav nekādu šaubu. Tā ir ļoti aktīva ar apmēram 500 dažāda rakstura izstādēm Rīgā un provincē. Te iespējams pieskarties tikai raksturīgākām un galvenokārt personālizstādēm. To kontrasti palīdz saskatīt dziļuma perspektīvu, kas ir nepieciešams, lai kaut cik atainotu vispārējo rēbusam līdzīgo situāciju. Un tā ir interesanta.

3. architektūras dienas Latvijā atzīmētas ar izstādi Pēteŗa baznīcā par temu „Pilsētu centri − ciematu centri”. Architekti jūt, ka tie nonākuši strupceļā: masveida būvniecības paņēmieni ir noveduši pie neizbēgamas atkārtošanās. Jaunu ceļu meklēšana ir izraisījusi saistošas debates ne vien par veicamo, bet arī par paveikto darbu kritiskā skatījumā.

Praktiskā darbā architekti atduŗas uz padomju sistēmas skaudrajām realitātēm, it sevišķi būvmateriālu industriju, kuŗas apgādē tiem jāoperē. Tā „...nespēj radīt ne spilgti krāsotu šīferi, ne kārniņus, kas izturētu salu un mitrumu.” (Māksla 4, 26. lp). Bet vēl lielākas problēmas sagādā celtniecībā valdošais vispārējs disciplīnas
trūkums, iesakņojies uzskats, ka būvētājs drīkst atkāpties 5-10% no būvplāna. Rezultātā architektam dažreiz ir grūti pazīt savu darbu. Tāpēc nav jābrīnās, ka „... chroniskās būvmateriālu paletes aprobežotības un būvdarbu izpildījumu primitīvā rakstura dēļ nereti noved architektu līdz mazvērtības kompleksam. Ko ir vērta architektoniskās koncepcijas novitāte, ja tā ir nekvalitatīvi realizēta?” (Māksla 4, 21. lp).

Pēc statistikas datiem kopš Otra pasaules kaŗa beigām Latvijas valsts universitāti un Rīgas polītechnisko institūtu ir beiguši 1011 architekti. To lielais vairums nāk no pēdējās mācību iestādes. Viņiem tiek dota samērā vispusīga, ne tikai šauri speciāla profesionālā izglītība, un vairāk nekā puse tiek nodarbināta laukos. Latvijas architektu iesniegtie projekti bieži saņem vissavienības konkursos ļoti atzinīgus novērtējumus.

PSRS Architektu savienības statūtos starp citu lasāms: „... ka architekta galvenais uzdevums ir radīt optimālu vidi darbam, izglītībai un atpūtai, balstoties uz sociālā taisnīguma ideālu iemiesošanu.” Un tiešām, jau kopš seniem laikiem architektūra vienmēr ir aptvērusi visas mākslas: nešķirojot aistētisko no lietišķā, tā cenšas apmierināt privātās, sociālās, kulturālās un reliģiskās prasības, tā izteic savu laikmetu. Šodien Latvijā tiek projektēts un celts vēsturiskā vai pilnīgi jaunā vidē.

Celtniecība vēsturiskā vidē ir saistīta ar vecā un jaunā līdzsvarošanu. Visumā te rezultāti ir apmierinoši vai pat ļoti labi, kā, piemēram, Strēlnieku mūzeja ēka Vecrīgā. Turpretim Valmierā ir uzcelti deviņstāvu nami. kas nekādi neiesēžas pilsētas panorāmā. Te jāpiemin arī mērķtiecīgā vēsturisku celtņu restaurācija vai pat veselu pilsētas centru izsludināšana par architektūras pieminekļiem. Patlaban tiek atjaunota slavenā Rundāles pils.

Padomju pilsētām vispār piemīt zināma pelēcība, tāpēc ir jāatzīmē tā saucamās „supergrafikas”, jo tās ar savu dekoratīvo elementu, informatīva vai reklāmu rakstura, ienes patīkamu dzīvību un krāsainību. Teicams paraugs ir J. Traumaņa „Aldara” un alus bāra reklāmas Avotu ielā, Rīgā.

Pilnīgi jauna pilsēta ir Stučka. Tā būvēta vairākās dekadās tūlīt pēc kaŗa beigām, kā teikt, pa daļām, neturoties pie kopēja plāna. No organiskā viedokļa pilsēta izskatās chaotiska un augstākā mērā nepraktiska, lai gan celtņu stils ir laikmetīgs un diezgan vienāds. Chaotisks tāpēc, ka tās augšana ir cietusi no biežām un savstarpēji gluži nesakarīgām plānošanas maiņām.

Stučkas pilsēta varbūt ir pārāk spilgts paraugs. Taču no līdzīgām problēmām cieš daudzi jaunbūvētie ciemati, pat kolchozu vai sovchozu centri. Pie plānošanas speciālistus reti kad pieaicina, to mēdz izdarīt vietējā administrācija, kas būvē ēkas tur, kur tā atrod par vajadzīgu. Šādi augošu ciematu centri drīzāk ir konfliktā nekā saliedējas ar apkārtējo ainavu.

Dzīvojamo savrupmāju celtniecība tiek realizēta pēc masu produkcijas principa vai individuāla plānojuma ar architektoniskām pretenzijām. Tā ieņem redzamu vietu tagadējās Latvijas architektūrā. Vispār „... individuālās mājas jēdziens, kas vēl pirms gadiem desmit dažādu nepamatotu administratīvu un sociālu aizspriedumu dēļ tika lemts aizmirstībai, beidzot ir rehabilitēts.” (Māksla 4. 24. lp). Diemžēl pārāk bieži to savstarpējais nesaderīgums bojā kopējo efektu. Interese par savrupmāju sakrīt ar etnisko tradiciju renesansi, šai gadījumā etnografisko formu pētīšanu tradicionālā zemnieka mājā un kā tās izmantot laikmetīgā koncepcijā.

Latvijas architektu saimē netrūkst izteikti spilgtu individuālistu, radošu mākslinieku, domātāju un viņiem, bez šaubām, ir paliekoši sasniegumi. Taču to objektīvāku izvērtēšanu traucē laika tuvums, kas architektūrā ir svarīgi. Pēdējais gan tik daudz neattiecas uz tēlotāju un lietisko mākslu, jo tās savā pārdzīvojumā iedarbojas daudz tiešāk.

 

Izstāžu zālē „Latvija” iekārtota kārtējā scenografijas izstāde, kostīmus un teātŗa plakātus ieskaitot. Ir pārstāvēti visu paaudžu scenografi, un jāsaka, ka viņu reputācija tiešām ir pamatota. Te valda liela stilu bagātība, izdoma un lieliska gleznieciskā izjūta, kas palīdz apvienot vizuāliem līdzekļiem scēnografisko koncepciju. Nesen pazīstamais scenografs Andris Freibergs ir izteicis šādu domu attiecībā uz scenografijas kritiku: „Būtu nepareizi, izsakot vērtējumu par scenografa darbu, balstīties tikai uz režisora skatuvisko koncepciju. Scenografa darbu vajag uztvert kā tēlotājas vai lietišķās mākslas darbu.” (LuM 1981.48) Pret to jau nav ko iebilst. Tikai uzmācas jautājums, kāpēc scenografijas izstādēs gandrīz nemaz nemana to problēmu risinājumus, ar kādām nākas sastapties kino vai televīzijā. Pēdējās nozīmība taču pieaug ik dienas.

Kino plakātu ekspozīcijai Teātra mūzejā piemīt retrospektīvs raksturs. Pēdējās pāris dekadās kino plakātu dizainā lauvas tiesa pieder trim māksliniekiem − L. Kuncītei. I. Koreņam un S. Gūtmanim. Viņu darbu pasūtinātājs ir Republikas kinofilmu iznomāšanas kantoris. Bet ne tikai pasūtinātājs, bieži arī šo plakātu koncepcijas noteicējs, kas manāmi ierobežo plakātistu māksliniecisko brīvību. Te runa ir par populāro gaumi, salkanību, bezpersoniskumu. Ir arī izņēmumi. Plakātisti efektīvi strādā ar fotografijām vai foto montāžām. Šādu un cita veida plakātu vājā puse mēdz būt „... grafikas daļas mechaniskais salikums un zemā poligrafiskā kvalitāte...” (LuM41). Kino plakātā paretam darbojas A. Merkmanis un U. Pauzers, kas labprāt izsakās ar metaforu un ironiju palīdzību. Redzami arī: L. Šēnberga. F. Kirkes. M. Poļa. I. Blumberga. J. Putrāma. M. Argaļa u.c. dokumentālfilmu plakāti ar labi pārdomātu, saturu padziļinošu pieeju.

Neparasti dzīvu atsaucību piedzīvojusi fotografa Leona Baloža personālizstāde Vēstures mūzeja telpās. Mākslinieks ekspoziciju ir nosaucis par „Mūsu Rīga”, kas nav vienkārša sagadīšanās. Viens no viņa foto koncepcijas elementiem ir klaja sentimentalitāte − varens izstādes apmeklētāju pievilkšanas spēks. Tomēr Baloža sniegums būtu apzīmējams par dokumentālo vai reportāžas fotografiju, kuŗā ir sasniegta dziļa un neviltota emocionalitāte.

Fotografam Andrejam Grantam, kam pašam sava mākslinieciskā seja un izveidots skatījums, bija personālizstāde Zinību namā. Grants vairāk fotografiski meditē kā dramatizē. Katrā ziņā viņš izsakās ar ikdienišķā palīdzību, kur „... izejas punkts ir vienkāršais...” (LuM 9). Lai gan Grants apzināti cenšas izvairīties no emocionalitātes, tomēr tāda parādās tēmās, kā pēdas sniegā u.c. Nejaušības pārsteiguma moments, askētisms portretos ir Granta spēks, īpašības, kas viņam piešķir paliekošu vietu latviešu fotografijā

Jaunā tekstilmākslinieka Vitolda Kucina pirmā personālizstāde Zinību namā liecina par daudzsološu un spējīgu mākslinieku ar sevišķi labu krāsas izjūtu. Viņš auž, labprāt lieto batikas techniku, glezno uz zīda, illustrē bērnu grāmatas un ekspresīvi zīmē, tādējādi apliecinādams savas plašās intereses. Daudz kas no Kucina daiļrades bazējas tautas mākslā, bet ne nekritiski romantizētas sajūsmas garā. Mākslinieks spēj būt emocionāli dekoratīvs. Kā pilnīgs pārsteigums nāk illustrātīva pieeja batikas technikā, kur to vismazāk varētu sagaidīt. No illustrātīva sausuma viņu vienmēr izglābj ļoti efektīvā krāsu mijiedarbība.

Ar gandrīz vai neticamu dažādību mākslinieciskās koncepcijas nozīmē pārsteidz tekstilmākslinieces Sarmas Eglītes otra personālizstāde Mākslinieku nama izstāžu zālē. Taču tā ir tikai izstādes pirmā impresija, jo visu apvieno stingrs, vizuāli loģisks zīmējums un sulīgā krāsu izjūta vislabākajā latviešu tekstilmākslas tradiciju izpratnē. Saviem darbiem motīvus viņa atrod tiešajā apkārtnē, tos pakļaujot tekstilmākslas disciplīnas specifikai. 

Pēdējos pāris gados latviešu tekstilmākslā ir ienākusi vesela rinda jaunu un daudzsološu autoru. Ar bagātu iztēli apveltīti, viņi ir jau paspējuši atstāt savas jaunrades zīmogu. Tekstilmāksla ir latviešu tēlotājas mākslas dzīvākā un vizuāli iespaidīgākā daļa jau ar savu milzu apmēra darbiem vien. Tās forma ir „krāsa” ar emocionāli iedarbīgām saspēlēm kā abstrakcijās, tā figūrālos darbos, vienalga vai darīšana ar plāksni vai trīsdimensionālu telpu. Daļa no 3. tekstilmākslas un 4. miniatūrtekstiliju eksponātiem izstāžu zālē „Latvija” ir domāti kā pasūtinājumi interjeriem vai tamlīdzīgām vietām. Jāsecina, ka tieši šajos paraugos jūt kompromisa elementus un ne vienmēr veiksmīgā nozīmē. Tā ir izstādes mākslinieciski vājākā daļa. Redzamas abstrakcijas, folkloras un etnografijas motīvi, gada laiki un mūsdienīgas temas. Galvenā izstādes iezīme ir liela stilistiska dažādība. Miniatūrtekstiliju izstādē viens no visinteresantākajiem eksponātiem bija V. Jankava „Mana sēta”, kur mākslinieks trīs dimensijās attapīgi lieto vilnu, linus un koku jauktā technikā un ļoti oriģinālā veidā. Rezultāts ir pielādēts ar emocionalitāti. To pašu kvalitāti nes viņa „Jūras veltes” no akmens, koka un sizala. Pārāk daudzi izstādes miniatūrtekstiliju mākslinieki ierāmējuši savus darbus kā stājgleznas un pie tam vēl nesaderīgos rāmjos, kas bojā kopskaņu.

Pazīstamā grafiķa Daina Rožkalna personālizstādē Aizrobežu mākslas mūzejā, Velvju zālē, eksponēti darbi ar retrospektīvu ieskatu. Tomēr laba daļa ir no pēdējiem gadiem, ieskaitot nedaudz illustrācijas apgāda „Zinātne” topošajam tautas dainu izdevumam, jo viņš ir izraudzītais mākslinieks šī uzdevuma veikšanai. Rožkalna grafikas lapas iezīmējas ar ritmisku līniju, tikpat ritmisku laukumu izkārtojumu, svaigu izdomu, bet racionāli pārdomātu izvedumu, matemātisku uzbūves loģiku, lakonismu un rožkalnisku simbolikas valodu. Interesantas ir dainām iesāktās illustrācijas, kuŗās „Autors apzināti necenšas klaji illustrēt tautas dainās apdziedātās darba, sadzīves utt. norises, bet pauž to noteiktās līdzībās, izmantojot kompozīciju sacerē galvenokārt bagātu attiecīgā senatnes laikmeta sadzīvi raksturojošu un etnografisku atribūtiku, kā arī folklorizēti poētiskā aspektā izjusta dabas tēla elementus.” (LuM 48).

Atzīmējamas ir mākslinieku pāŗa − keramiķes Izabellas Krolles un grafiķa Gunāra Kroļļa personālizstādes Mākslas mūzejā. Krolle šoreiz rāda interesantu gleznojumu par sievietes temu uz šamota, bet Krollis eksponējis ciklu no Japānas ceļojumā gūtajiem iespaidiem „Balto dzērvju zeme” u.c. darbus.

Divas saderīgas un viena otru papildinošas personālizstādes iekārtotas Gustava Šķiltera memoriālā mūzejā. Olita Āboliņa pazīstama kā talantīga tautas folkloras tēlu raksturotāja. Ar šo izstādi vīna paplašina savu interešu loku, eksponēdama ap 30 figūru ar titulu „Variācijas par gotikas temu” šamota materiālā. Ekspresīvi plastiskiem līdzekļiem viņa veido viduslaiku cilvēka pasaules izjūtu un mūžīgi nemainīgo, pārlaicīgo. Inese Āboliņa pēc akadēmijas beigšanas uzrāda pastāvību un noteiktu virzienu, ceļu, pa ko māksliniece vēlas iet. Apveltītu ar labu ritmu un sava laikmeta keramikas specifikas izpratni, viņu saista tas moments, kas priekšmetu pārvērš plastiskā objektā.

Nozīmīga deviņu tēlnieku izstāde ar: J. Zichmaņa. U. Dravas. L. Ulmanes, V. Dzintares. O. Feldberga, O. Breģa, V. Titāna, J. Strupuļa un B. Strautiņa darbiem eksponēta Dzintaru izstāžu zālē Jūrmalā. Šie mākslinieki pārstāv jaunāko vidējās paaudzes daļu, un kā grupa vai atsevišķi jau agrāk pieteica savu tēlnieciskās formas koncepciju, kas svārstās no abstrakcijām līdz relatīvi figūrātīvām idejām, ienesot latviešu tēlniecībā ne tikai jaunus un laikmetīgus vējus, bet arī sen neredzētu vitalitāti.

Pirms pāris gadiem mirušajam tēlniekam Kārlim Danem (1943-1981) iekārtota plaša piemiņas izstāde Tēlnieku namā. Viņa un arī gleznotāju Ojāra Ābola un Edgara Iltnera pāragrā nāve ir smags trieciens latviešu mākslai vispār. Kārlis Dane bija apveltīts ar vienreizēju fantāziju un, pilns eksperimentēšanas dziņas un novatorisma, ātri izvirzījās avangardā. Eksponētās metalla plākšņu liekumu un veidojumu skulptūras ir joprojām aktuālas konceptuāli un izraisa auglīgas diskusijas.

Ar pirmo personālizstādi Doles mūzejā latviešu tēlniecībā ir ienākusi jauna un interesanta māksliniece − Ligita Ulmane. Viņas pievilcība balstās simbolismā, kas būtiski ir tēlniecības esence. Ulmane tomēr atļauj skatītājam interpretācijas brīvību, paužot sievišķīgu juteklību un vieglumu. Viņa mēdz lietot ierastus materiālus neparastās kombinācijās, piemēram, granītu un bronzu vienā un tai pašā darbā.

Trīs vidējās paaudzes tēlnieku personālizstādes bija skatāmas Tēlnieku nama telpās. Oļegam Skarainim, Artai Dumpei un Aivaram Gulbim ir jau savs izveidots personīgs stils, taču šoreiz viņu ekspozīcijās, kuŗās uzņemti tikai pēdējā laika darbi, spilgti iezīmējās pilnīgi jauna konceptuāla pieeja, ja tā varētu teikt, nevis aiziešana no reālistiskām formām, bet to neierastāka gadījuma prezentācija pārsteidzošās situācijās, dažreiz pat ar makabriem virstoņiem ... sevišķi mākslinieku kopējās kompozīcijās, kad ķermeņa daļas tiek pazaudētas, lai tās parādītu citur, kur tās vismazāk gaida. Rezultāti ir uzbudinoši, vizuāli dzēlīgi un, jādomā, skatītājus neatstāj vienaldzīgus ...

Valsts Mākslas mūzejā tēlnieka reālista Igora Vasiļjeva personālizstādes galvenā tema ir polītiskas aktualitātes, kā aicinājums uz mieru, dabas saudzēšana utt. Eksponēti arī iejūtīgi portreti, sieviešu torsi. Mākslinieks strādā ar dažādiem materiāliem akadēmiski korrekti un ar lielu vitalitāti.

Koktēlnieks Bērtulis Buls ir īpatnējs mākslinieks, kā to liecina personālizstāde Vēstures mūzeja Torņa zālē. Viņa koncepcija ir kaut ko aizņēmusies no tautas koktēlniecības nevainīguma, taču Buls to ir pilnīgi pakļāvis savai personībai, strādādams zemnieciski robusti, bet svaigi un ar trāpīgu raksturotāja dotību.

Ilgas Zandbergas personālizstāde Tēlnieku namā izrādās ir viņas pirmā kopš Mākslas akadēmijas beigšanas pirms vairāk nekā 20 gadiem. Viņa specializējas portretu mākslā, bet ir arī veikusi vairākus sabiedriskus pasūtinājumus, kuŗu maketi ir aplūkojami izstādē. Pēc mākslinieciskā temperamenta Zandberga ir ļoti savaldīga, ar lielu paškontroli. Tāpēc nepārsteidz, ka tieši akmens ir viņas iemīļotākais materiāls portretiem, izceļot tā īpašības: dabīgo krāsu, virsmas specifiku utt.

Jāņa Strupula personālizstāde Revolūcijas mūzejā norāda uz vispusību: viņš vienādi sekmīgi darbojas kā medaļu, tā skulptūras, pasteļa glezniecības un zīmēšanas disciplīnās. Viņa mākslinieciskā rokraksta ārējā iezīme ir stilizācija, noturīgums un kontrole attiecīgās disciplīnas „robežās”. Ekspozicijas iezīmīgākie darbi varbūt ir Strupula medaļu portretu sērijas, kas izceļas ar savu īpatno, strupuliski īkonisko koncepciju.

Ražīgajam Jānim Strupulim bijusi vēl otra personālizstāde Zinību namā, kuŗā viņš dalījies ar gleznotāju Egonu Šteinboku. Jānis Strupulis šoreiz eksponējis miniatūrskulptūras, figūras ar klasisko kariātides temu nebeidzamās variāciju virknēs. Lakoniskā izteiksme un labs ritms ir šo darbu galvenā pievilcība. Gleznotājs Egons Šteinboks plašākai sabiedrībai ir maz pazīstams, jo viņš pieder pie tiem māksliniekiem, „... kuŗu darbi lielajās kopizstādēs ‘lec laukā’”, tāpēc izstāžu žūrijas tos it bieži atraida” (LuM 40). Viņš ir īpatnējs mākslinieks, kas daudz nerēķinās ar padomju konjunktūras realitātēm. Strādādams klasicisma stilā, Šteinboks pievērš lielu uzmanību glezniecības technoloģijai. Klusajās dabās priekšmetu izvēle ir mērķtiecīgi pieticīga − vientuļš gliemeža vāks vai grāmata utt. simboliskā, ne dabas studiju izpratnē. Arī gleznu formātu izvēle, piemēram, ovāls atšķiŗ viņu no laika biedriem. Tomēr abu mākslinieku darbi viens otru papildina, tādējādi apvienojot izstādi vizuāli efektīvā ansamblī.

Valsts mākslas mūzejā gleznotāja Imanta Vecozola personālizstādes kodols ir viņa darbnīcā uzkrātie darbi, kuŗi līdz šim nav eksponēti. Lielākā daļa no tiem izrādās ir darināti šīs dekadas sākumā un tikai neliels skaits 60.-os gados, kad mākslinieks ieguva lielu popularitāti ar tā saucamām tematiskām gleznām. Vecozols ir pārliecināts tradicionālā reālisma pārstāvis un labprāt lieto īpatnu pasmagu kolorītu.

Mākslinieku namā eksponētie septiņu jauno gleznotāju darbi sniedz pietiekošu ieskatu viņu mākslinieciskā domāšanā. Vispirms jāsaka, ka viņi, t.i., I. Iltnere, S. Krastiņa, A. Zariņa. V. Rubulis, G. Muižnieks. J. Mitrēvics un E. Vērpe, ir gan savstarpēji ļoti atšķirīgi, bet ar kopēju saucēju. Jau atteikušies no akadēmiskiem aizspriedumiem, tie piekopj brīvu, tiešu glezniecību ar gribēti parobustu zīmējumu un labu kolorītu ekspresīvā manierē. I. Iltnere nododas stilizēšanai ar dekoratīvi izkārtotiem laukumiem un vienmēr tēlainā valodā: S. Krastiņas ieceres ir vizuāli skaidras un labi noorganizētas: A. Zariņa lieto sevišķi drosmīgus, pat skaļu krāsu salikumus pastozā apdarē: V. Rubuļa darbi pirmajā mirklī atstāj ļoti nekārtīgu iespaidu, taču visam cauri var saskatīt racionālitāti un mērķtiecību: veiksmīgi koloristiski, šķiet, ir G. Muižnieka darbi, bet vislielāko dažādību stilistiskos meklējumos uzrāda J. Mitrēvics. Daudz nosvērtāks ir E. Vērpe. Viņš izsakās ar ikdienišķu sižetu palīdzību monumentālā atvēzienā.

Latviešu glezniecībā neparasta personība ir Biruta Delle, kā to liecina viņas personālizstāde Mākslinieku namā. Pēc formas viņa ir figūrāliste, kas nesludina vai analizē, kas nepazīst arī optimismu. Delles „...darbus nevar aplūkot tikai no gleznieciskā aspekta − tie ir savdabīgi sirds traktāti, kuŗi arī prasa kardiologa pietāti” (LuM 12). Māksliniece savai sūtībai tomēr pieiet racionāli. Vismaz tā liek domāt izvērtētais kolorīts noteiktas noskaņas radīšanai.

 

Mākslinieku namā Gunāra Kļavas gleznu un grafiku personālizstāde liecina par vēl viena sevišķi interesanta mākslinieka esmi latviešu mākslas pasaulē. Līdz šim Kļavu pazina kā ražīgu illustrātoru un grāmatu iekārtotāju. Viņš ir apveltīts ar labu dizainisko un akūtu krāsu izjūtu, un spraigu intellektu, reizēm satirisku, reizēm sarkastisku un dzīvu izdomu. Pretstatā savu vārdu ieguvušiem māksliniekiem, ko viegli pazīt no personīgā rokraksta, Kļava stūrgalvīgi atsakās tādu izveidot. Mākslinieciski daudz nerespektēdams padomju sabiedrības normas vai ideālus, viņš strādā drudžaini un bez atkārtošanās. Kļava pilnīgi izprot vizuālo formu, bet, ja vajadzīgs, nevairās kļūt arī narrātīvs vai burtiski verbāls. Tāpēc viņš var atļauties koķetēt ar visu un visiem, būt urbjošs, pat nepatīkami urbjošs ... Un tas ir Kļavas mākslas spēks un attaisnojums − viņš ir ienesis latviešu tēlotājā mākslā vēl neredzētas perspektīvas.

Architektu namā gleznotājam Borisam Bērziņam neliela, bet rosinoša personālizstāde ar viņam tipiskās formas ironizējoša rakstura darbiem. Gleznā „Trešās šķiras truša āda” mākslinieks ir attapīgi izlietojis arī ādas līguma dokumentu, kuŗa teksts palīdz faktūrēt neierasto skatījumu. Varbūt nav jābrīnās, kāpēc mākslas kritiķu atsauksmes par šādi ironizējošu izstādi bija tik īsas...

15. jauno mākslinieku skate lielajā izstāžu zālē „Latvija” aptveŗ tēlotājas un lietiskās mākslas un dod pietiekamu ieskatu šīs paaudzes jaunradē. Glezniecības nodaļa liecina par mākslinieku grupu ar „.. stabilizējošu apdomu, līdzsvarotu prātu” (LuM 7). Te ir runa par pietāti pret akadēmisku glezniecību un tās manierēm. Tomēr viņi bieži atļaujas īpatnus kolorīta vai faktūras risinājumus, kuŗu rezultāti ir atkarīgi no labas gleznieciskās izjūtas. Nevarētu teikt, ka jauno glezniecība būtu „skaista”, tā ir drīzāk parupja, bet izjusta, vairāk smagnēja nekā gaisīga. Visam pāri jūt cenšanos noturēties par katru cenu stājglezniecības specifikas robežās. Daudzsološi, šķiet, ir K. Zariņš. Kr. Zariņš. D. Lielā. S. Krastiņa. I. Iltnere. I. Heinrichsone. V. Vizulis. G. Muižnieks u.c.

Jaunie grafiķi piesaka sevi ar varenu vitalitāti un dzīvot gribu. Vispārinot jākonstatē, ka viņu darbos ir vienādi raksturīga kā romantiska, tā lakoniska koncepcija. Var saskatīt arī apzinātu gribēšanu būt bez pretenzijām vai ļoti intimam. Pretēji jaunajiem gleznotājiem jaunie grafiķi nebaidās pārkāpt tradicionālās stājgrafikas robežas un ja vajadzīgs, to glezniecisko. Piemēram, akvareļglezniecības principu piekopšanu redz I. Lībietes darbos.

Jaunajiem tekstilmāksliniekiem ir jāveidojas ļoti spēcīgas vidējās paaudzes ēnā. Tāpēc var saprast relatīvu oriģinalitātes vai jaunu ideju trūkumu, bet nesaprotama ir pašas tekstilmākslas specifikas un dažreiz pat materiālu īpašību neizpratne. Varbūt te vainojama tendence censties pēc stājglezniecības ar tekstilmākslas līdzekļiem. Taču ir arī veselīgi izņēmumi, piemēram Inese Jakobi droši veido
pati savu māksliniecisko seju, kā to rāda viņas telpiskais tekstilijas darbs „Sarkanais”. Samērā necils liekas arī jauno keramiķu sniegums, kas
cieš no domu spraiguma un  „... izteiksmes līdzekļu nevarības” (LuM 7).

Uz šāda fona izceļas ādas plastikas darbi. Te jaunie autori ir droši, pilni jaunām idejām un skaidru formas izpratnes koncepciju. Dažreiz viņi pat tā aizraujas, ka meklējumos draud noslīkt pats galvenais − materiāls vai, šai gadījumā, ādas vienreizīgums. Jaunajiem koktēlniekiem ir raksturīga laba amata prasme, bet vēl vietām klibo konceptuālā domāšana. Stikla apstrādes nodalījumā savas pēdas ir atstājusi masu produkcijas ietekme, bet tā nav nokāvusi viņu jaunrades instinktu un izdomu.

Vissekmīgākā šai izstādē ir jauno rotkaļu nodaļa, kā teikt, no visiem viedokļiem. Te darīšana ar labu mūsdienīgu funkcionālismu, formas izpratni, efektīvu dekorātīvismu un juteklību pret izvēlēto materiālu. Pēdējais sevišķi attiecas uz A. Riekstiņas meklējumiem. Taču savu zīmogu rotkaļu nodalījumā vispārliecinošāki ir uzlikuši Tallinas Mākslas institūta absolventi M. Dubiņa un A. Auniņa.

Lielās Vissavienības izstādes „PSRS − mūsu dzimtene”, Maskavā, kontekstā Ināra Ņefedova rezumēti jautā: „... vai mūsu mākslas meistarus zināmā mērā nav pārņēmusi lieluma mānija?” Pie tādām domām viņu ir noveduši tēlotājas mākslas illustrātīvie aspekti, kas „... dziļāku pārdzīvojumu nerada” (LuM 3). Te vietā atgādināt, ka šādas un līdzīga rakstura izstādes ir padomju mākslas dzīves kuriozitāte, rituāls, ko organizē formālai atskaitei par padarīto darbu partijas ideologu norāžu garā. Tāpēc jau laikam Latvijas mākslas ekspozicijā nevarēja uzņemt starptautiski pazīstamās Ķīpsalas keramiķu grupas darbus...

Protams, vērtējumu par tagadējās Latvijas tēlotājas un lietiskās mākslas dzīvi var tikai vispārināt. Te nevar runāt par kādu noteikti valdošu stilu, drīzāk gan par ainavu, pilnu negaidītām pretrunām, kuŗā netrūkst izcilu un savdabīgu personību, zināmu porciju konjunktūras māksliniekus ieskaitot, kas ar panākumiem orientējas padomju sistēmas gaisotnē ... 

Mākslinieku un dizaineru jaunrade droši vien izskatītos savādāka, ja viņiem būtu pieejami visjaunākās technoloģijas procesi. Piemēram, fotografisko paņēmienu lietošana plakātu tapšanas gaitā ieviešas ļoti lēni. Tādi mākslinieki, kā J. Dimiters plakātu vienkārši „uzglezno”, panākot laikmetīgu vēstījumu saturā, bet ne formas izpildījuma koncepcijā.

Taču bieži vājo tipografisko apdari nevar attaisnot ar technoloģiskiem trūkumiem, kas ir atstāta pabērna lomā, parasti nejūtīgu amatnieku rokās. Tipografija ir viena no visgrūtākām vizuālās mākslas disciplīnām tās subtīlo īpašību dēļ. Viduslaiku rokraksti, kaligrafiski pavairotās grāmatas un, vēlāk ar mechaniskā procesa palīdzību iespiestās, ir mākslas darbi paši par sevi. Tipografiju kā mērķtiecīgu mākslas disciplīnu atdzīvināja „Bauhaus”

Situācijai par labu nenāk tēlotājas un lietiskās mākslas dalījums ar attiecīgu atbalsi speciālajās mācību iestādēs. Tas ir sava veida snobisms. Tāpēc jājautā, ko īsti dara Latvijas dizaina centrs?