No 15. aprīļa līdz 10. jūnijam plašajās PSI izstāžu telpās (8000 kvadrātpēdu) Ņujorkā viņpus Austrumu upei (Long Island City) notika 3 austrāliešu mākslinieku izstāde – „Austrālijas akcents” Izstādē ar 10 liela izmēra darbiem piedalījās Imants Tillers no Sidnejas. Ņujorkas skate ir ungāru izcelsmes austrāliešu rūpnieka un mākslas mecenāta Džona Kaldora 7. mākslas projekts (pirmie seši saistījās ar prominentu Amerikas un Eiropas mākslinieku debijām Austrālijā). Pirms izstādes atklāšanas Kaldors Sidnejas laikrakstam izteicies, ka Imants Tillers ir vienlaikus ļoti poētisks un intellektuāls un ka šis apvienotās īpašības tiks augsti novērtētas Amerikā.

20 aprīli Ņujorkas Times slejās atzinīgus kommentārus par izstādi izteicis Džons Rasels (John Russell). Rasels trim Austrālijas māksliniekiem piedēvē vizionāru tēlu veidotāja spējas, teiksmotāju elementu, stāstot par seniem laikiem, notikumiem un gudrībām. Spēju apvienot savā mākslā gan pašu pārdzīvojumus, gan tos, kas saistīti ar daudzu cilvēku traģiskiem likteņiem mūsu nemierīgajā laikā. Tad vēl Rasels piemin 3 austrāliešu spēju strādāt lielās dimensijās, nezaudējot koncentrāciju. Tillera darbos Rasels saskata spēju intelliģenti atlasīt temas no mākslas vēstures un parādīt savos darbos apbrīnu, ironiju, nostalģiju un atdarīšanas vēlmi.

Tillera lielākā glezna (305 X 532 cm) „Patafiziskais vīrs” sastāv no 168 ar sintētisku polimēra krāsu apgleznotiem kartoniem. Atkāpjoties līdz galerijas pretējai sienai, iznirst milzīga guloša figūra, kas gleznota pēc pazīstamās De Kiriko gleznas „Archeologs”. (1926-27) Virzoties gleznai tuvāk, atklājas, ka milža vēdera un krūšu dobums paslēpis veselu mikropasauļu kompleksu. Atsevišķos paneļos sazīmējam mežā apmaldījušos Sarkangalvīti, zīmējumus no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas. Gustava Kluča konstruktīvisma paraugus vai De Kiriko klasisko gleznojumu figūru sablīvējumus. Tad vēl daudzi abstraktās glezniecības paraugi Visiem gleznas elementiem ir kopēja ļoti rūpīga un precīza nostrāde. Katrs panelis ir nobeigta glezna, un visi 168 kopā veido gigantisku kopainu − Patagoniju. Rasels šo gleznu nosaucis par glezniecības enciklopēdiju, par atslēgu dažādiem veidiem, kā radīt mākslu. Interesanti, ka Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas tēli, it īpaši skrējienā it kā izbiedēts baskājainais Jancis, parādās vai ikkatrā izstādītā Tillera gleznā.

„Apmetne Papunijā” (Settlement at Papunya) ir it kā par Austrālijas pirmiedzīvotāju temu, bet faktiski 100 kopā sasaistītos panelīšos kollažēta Latvijas vasaras nakts teiksma − pieguļnieks gāršā uzskata savu bēri, Jancis pūš bērza tāss taurē, un vidū deg ugunskurs − cerības un jaunas dzīvības simbols.

Vienā darbā rūpīgi apgleznotie un sanumurētie paneļi nokrauti uz grīdas galerijas stūrī, − uzdodot jautājumu, kas īsti ir mākslas darbs. Šis jautājums vēl it īpaši saasinās, ja apzināmies, ka Tillers glezno uz mazajiem panelīšiem galvenokārt tādēļ, ka viņa šaurajā Sidnejas darbnīcā nav vietas iecerēto dimensiju audekliem un faktiski viņš savas gleznas visā veselumā pirmo reizi ierauga tikai izstāžu zālē vai mūzejā. Satiekot Imantu un Dženiferi Tillerus Manhetenā, izjutu to prieku, ko izstaro gaišas pret pasauli atvērtas personības. Latviski Imants nerunāja, bet savas saknes viņš noteikti apzinās dziļi un pamatīgi, un savā dzīves pamatizjūtā ir tuvāks baskājainam Jancim par krietnu daļu svešuma tautisko vāvuļotāju. Bet pats nozīmīgākais − Imants Tillers ir ar izcilu talantu un lielām darbaspējām apveltīts mākslinieks, kuŗa vārds no Austrālijas droši vien izskanēs pasaules mākslā. Cik maģisks spēks ir kustībai pa apli! Par Tillera viesošanos Ņujorkā man no Sidnejas atrakstīja Haralds Norītis. Zvanīju uz Ņujorku un Manhetenā satikāmies − pirmoreiz kafejnīcā un pēc tam Edviņa Strautmaņa So-Ho darbnīcā. Un tad gara acīm redzu Strautmaņa loftā Lieldienu rīta brokastīs viesu pulkā Jāni Annusu, Viju Celmiņu, Imantu un Dženiferi Tillerus un, man šķiet, ka jebkuŗas mazās tautas loceklim ir jātic spēkam, kas ir kustībā pa apli!

 

*  *  *

Imants Ziedonis brauc pa Vidzemi, meklēdams „tikuntā” spēku, un raksta – „mazo ceļu alejas ir tik brīnumvarenas un mierīgas! Kad jāgriežas ārā uz šosejas, tā negribas. It kā tev būtu jābrauc ārā no Latvijas.” No vienas puses ļoti skaisti, bet vai nav ar tādu atpakaļskatīšanās tendenci. Konservatīvisms, nostalģija, pieķeršanās vakardienai, nepatika pret straujajām izmaiņām elektronikas un kosma apguves laikmetā? Arnolda Lūša sprediķos, Jāņa Siliņa rakstos par mākslu un patiesi arī Ziedoņa apcerēs! Vai patiesi esam tauta, kuŗas locekļi, ieskaitot pašas galotnes, tikai nostalģiski zūdās par veco vērtību nojaukšanu, nespējot saskatīt jaunā laikmeta rītdienas apsolījumu? Divi latviešu futūristi ar gaišu, pozitīvu skatu nākotnē ir Jānis Stradiņš Rīgā un Jēkabs Zvilna Toronto. „Ceļā uz 2000. gadu” (Māksla 1984. 1) Jānis Stradiņš analizē dažas nākotnes iespējas, kuŗas cilvēkam ir pavērusi straujā zinātnes un technoloģijas attīstība. Šīs pārmaiņas un līdz ar tām saistītais produktīvitātes pieaugums ir devis cilvēkam jaunas, līdz šim nebijušas iespējas savu potenču izmantošanai. Brīvais laiks atveŗ durvis vaļaspriekam un „augstākais tā veids varētu būt tas, kas pārtop par otru profesiju.” Kā nākotnes cilvēkus no Latvijas Stradiņš min Krišjāni Baronu un Fridriku Canderu (viens no raķešu būves pamatlicējiem), kas abi ir radījuši paliekamas vērtības ārpus savas tiešās profesijas loka.

Voterlū universitātes profesors Jēkabs Zvilna līdz ar saviem audzēkņiem šīgada aprīlī bija sarīkojis izstādi (A Doctrine of One), lai rādītu savdabīgu pieeju divdesmitā gadsimta iespēju sintezēs meklējumiem. Būtībā tā ir tiekšanās pēc stereotipu nesavažota domāšanas modeļa, meklējumi pēc pirmsākumiem vai pirmajiem principiem. Šai Zvilnas pieejai ļoti būtisks ir patiess prieks par neiedomājami plašo iespēju diapazonu, ko cilvēkam dod šodienas technikas un zinātnes sasniegumi, par vareno meklēšanas līdzekļu arsenālu, ko piedāvā mūsu laiks.

 

*  *  *

 

Krišjānis Barons kā nākotnes cilvēks. Tas taču ir tik ļoti skaisti un arī patiesi. Pastmarka − tāds nieks, mazs papīra gabaliņš, bet reizē arī pielietotās grafikas darbs ar paliekošu nozīmi, reizē arī piemineklis nozīmīgu notikumu piemiņai tautas dzīvē. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados šādu piemiņas zīmju latviešiem nozīmīgiem notikumiem ir padaudz. bet kā pēc tam? Kad Romā lipināju Vatikāna pastmarkas uz atklātnēm iemešanai Itālijas pastā, iedomājos, kā būtu, ja Latvijas republika izdotu Barona piemiņas marku sēriju. Saprotams, ar latīņu burtiem un latviešu mākslinieku dizainiem. Demokratiski brīvas tautas cienīgi. Nereāla nākotnes vīzija? Bet nākotnes gadā, nākotnes cilvēkam! Arī krieviem nekāds zaudējums nerastos, jo viņi taču turpinātu iespiest tikpat daudz kirilliskā alfabēta marku kā visus šos gadus!

 

*  *  *

 

Vācu, franču un angļu valodās Šveicē publicētā grafiskās mākslas žurnāla Graphis šī gada pirmajā numurā (Nr. 229) plašs raksts par 1983. gada Kolorado internacionālo plakātu biennāli, kur internacionālā žūrija vienu no trim godalgām piešķīra latviešu māksliniekam Jurim Dimiteram. Reproducēto darbu vidū arī divi Dimitera (viens krāsās) un viens Gunāra Zemgaļa plakāts.

Dimitera godalgotie dabas aizsardzības plakāti bija iekļauti 40 latviešu plakātu skaitā, kas ar līdzīgu skaitu igauņu plakātu bija izstādīti Montreālas Universitātē AABS konferences laikā jūnijā. Atlasot latviešu plakātus šai izstādei no diezgan plašā Toronto pieejamā klāsta, gribēju it kā miniatūrā veidā radīt atbalsi DABA. VIDE. CILVĒKS idejai no Rīgas. Iesāku ar diviem Kirkes fototechnikas pielietojumā darinātiem plakātiem („Purvītis un viņa skola” un „Latviešu keramika”) un biju pārsteigts, cik daudz reižu it kā romantizēts Latvijas dabas tēls atkārtojās atlasītajā klāstā. Vai nu tie būtu Zemgaļa „zaļie” teātra plakāti, Šēnberga plakāts Cepīša korim vai Lūša ugunsnelaimes novēršanai − Latvijas daba ir galvenais varonis − un pat Dimitera sirreālistiskajā dižajā ābolā (Rudens 78) fona logatā dūmakaini kūstoša ainava. Varbūt patiesi Purvīša dabas atklāsmes ietekme ir dziļāk mūsu kaulos un audos kā dažbrīd esam ar mieru to atzīt?

 

*  *  *

 

1981. gadā Jānim Pauļukam Mākslinieku nama izstāžu zālē bija trešā un, kā nu izrādās, pēdējā personālizstāde. Izstādes katalogs dienas gaismu ieraudzījis 1983. gadā, bet mūs Toronto aizsniedza pavisam nesen, gandrīz vienlaikus ar ziņu par mākslinieka nāvi. Jāņa Pauļuka atstātajā mākslinieciskā mantojumā nav tikai uzgleznotās gleznas, bet varbūt vēl nozīmīgāk − viņa totāli neatkarīgās personības ietekme uz savu laiku un laika biedriem. Kad man bija iespēja iepazīties ar Jāni Pauļuku aizgājušā gada jūnijā, viņš stāstīja daudz, − interesanti un asprātīgi. Cita starpā arī, ka nesen kādam augstam Rīgas priekšniekam teicis apmēram tā: „Es jūsu iekārtā neesmu piedzimis un tādēļ es jūsu iekārtā nevaru arī nomirt.”

 

*  *  *

 

Par Almas Ābeles nāvi mums no Rīgas rakstīja tā: „Viņa bija īpaša parādība − apzinājās savu misiju kopt mūsu tautā tikumiskās vērtības un daiļu garu. Viņa mīlēja Raini. Par viņu varēja smiet vai viņu pelt − viņa nešaubīgi darīja savu un arī padarīja. Nepārspīlēju, ja teikšu, ka nebija dzejnieka, kuŗa vārsmas viņa nezināja no galvas un runāja tās klubos, mūzejos, skolās visā Latvijā.”

 

*  *  *

 

Literatūra un Māksla (1984. g. 13. aprīlī) publicējusi kāda lasītāja vēstuli, kas izbrīnījies, ka Latvijas padomju enciklopēdijas 4. sējumā nav ietilpināts šķirklis par latviešu mākslinieku Voldemāru Irbi, kuŗa devumu viņš salīdzina ar Čaka dzeju. Atbildei publicēts enciklopēdijas redakcijas paskaidrojums, ka „personāliju atlase ievietošanai LPE tiek veikta saskarē ar redakcijas izstrādātiem noteikumiem un ievērojot PSRS Valsts izdevniecību, poligrafijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas direktīvas.”

 

*  *  *

 

Tiešums un totāls godīgums − tā mani arvien ir uzrunājusi Birutas Baumanes glezniecība. Šī gada iesākumā Baumanei Maskavā bija liela personālizstāde. Šis tiešums un godīgums no jauna apliecinājās intervijā, ko Literatūras un Mākslas slejās māksliniece sniegusi sakarā ar šo izstādi.

„Es esmu dzīvē iekšā un dzīvoju, esmu dzīves kārīga, badīga pat. Man patīk dzīve, un viss, kas tā īsti dzīvo. Vēl akadēmijas laikā bieži gāju pa ielu un domāju − kaut cilvēki saprastu, cik jauki ir dzīvot. ... Domāju − studēšu filozofiju un kad man būs 40 gadu. taisīšu pašnāvību, lai man nav vecai jāpaliek. ... Es neciešu ne gaismēnu, ne telpiskumu. Es īpaši nedomāju ne par krāsu, ne par līniju. Gleznojot es dodos iekšā kā tādā dēkā, tāpat kā dzīvē. ... Mākslā kaut kam jāpaliek pāri tieši nepateiktam, māksla ir tas brīnums, kas paliek pāri un nedodas rokā, kad viss it kā izrunāts. ...Tā ir pasaule pati par sevi. Tas ir ceļojums. Bet visus neielaiž. Tur vajag tādu dvēseli kā bērnam − skaidru, atvērtu, bez gataviem rāmīšiem, bez aizspriedumiem.

 

Nikolajs Bulmanis