ANDERSONS UN IPOLITS LOSANDŽELOSA

Mazais Teātris Sanfrancisko 9. jūnijā Losandželosā sniedza dubultu pirmizrādi − Leldes Stumbres Andersonu un Ipolitu.

Jāsaka, abas lugas ir neparastas. Negātīvā iekrāsojumā tās rāda divas mietpilsoniskas ģimenes bez neviena pozitīva rakstura. Šīs lugas gan pieskaras realitātei, tomēr abas kāpj pārī realitātes robežām. Jau virsrakstos saskatām zināmu stilisku manieri. Andersonam it kā nav priekšvārda, un Ipolits, jādomā, iemantojis savu vārdu no grieķiem. Katrā ziņā kā latvietim viņa vārds ir gaužām neparasts.

Andersonā darbojas četras galvenās personas, bet ar vienu īslaicīgu izņēmumu teksts piešķirts tikai trijām. Titullomas spēlētājs praktiski ir mēms. Un tā nu ir savāda lieta, vērot parasti ātrrunājošo Laimoni Siliņu pantomīmā. Par spīti teksta trūkumam Andersona loma nav nekāda vieglā. Viņam jāreaģē uz sievas Marijas (Miriama Krūmiņa), sievas draudzenes Lidijas (Brigita Siliņa) un sievas māsas Jūlijas (Kristīna Sīmane) runām. Vienpusīgie „dialogi” šķita kā tenisa spēle, kur tīkla vietā ir siena, no kuŗas atlec vārdu „bumbiņas”. Īstas darbības, pie kādas mēs esam teātrī pieraduši, šajā lugā nemaz nav. Ir tikai trīs sieviešu mestie loki ap Andersonu. Savu mēmo lomu Siliņš nospēlēja teicami, neatkārtodamies kustībās vai sejas izteiksmē. Droši noturējās arī Miriama Krūmiņa un Brigita Siliņa, bet visvairāk bija jāpriecājas par jauno Kristīnu Sīmani brašās Jūlijas lomā. Lugas rēgainajā starpspēlē, vienīgajā vietā, kur Andersons runā, līdztekus Andersonam un Jūlijai īslomiņās parādījās arī Dainis Turaids − Baltais un Andrejs Gulbis − Juris.

Arī Ipolitā ir četras personas: Kārlis (Dainis Turaids), viņa sieva Melānija (Miriama Krūmiņa), viņu meita Austra (Kristīna Sīmane) un meitas vīrs Ipolits (Andrejs Gulbis), kam, Leldes Stumbres vārdiem runājot patīk maigas zupas, vienmēr nāk miegs un bail no ūdens. Nav laikam otra tik gaudena jauna cilvēka visā latviešu teātŗa literātūrā, bet tieši viņa nevarība kļūst par lugas galveno temu. Austra un Ipolits ieradušies pie Austras vecākiem jūrmalas mājā, un satikšanās jānosvin ar ceptu pīli, par ko jūsmo un daudz runā mietpilsoniskais gardēdis Kārlis. Paliekot uz brīdi vienatnē, Melānija (it kā) deklarē mīlestību Ipolitam. Tas jaunekli tā sabaida, ka uz vietas viņš kļūst enerģisks un izdarīgs, pat piedāvādamies izlabot sabojājušos elektrisko plītiņu. Bet plītiņa viņu nosit.

Te gan jāpiebilst, ka Ipolita nāve kaut kā „izkrīt” no lugas noskaņojuma un paceļas jautājums, vai kāds cits nobeigums nebūtu bijis labāks. Lugas spēks atrodams notēlotajos raksturos, taču, kā jau to pieminēju sākumā, neviens no tiem nav simpātisks. Mājastēvs nogrimis ēšanas un dzeršanas labpatikā. Melānija „gāžas virsū” Ipolitam kā siena. Meita Austra ir pelēka, pārmērīgi jūtelīga būte un Ipolits − necils vārgulis.

Lelde Stumbre šo teātŗa gabalu apakšvirsrakstā nosaukusi par latviešu sadzīves lugu. Ļoti gribētos cerēt, ka viņa caur autores acenēm nav skatījusi tipisku šīsdienas Latvijas ģimeni, bet kaut kādu apsmejamu galējību.

Režisors Siliņš no aktieŗiem izvilinājis spēli, kas paliks atmiņā vēl ilgu laiku. Dainis Turaids uz skatuves kā vienmēr jūtas apskaužami brīvs un atraisīts. Miriama Krūmiņa savā viena vakara otrā lielajā lomā ir ticami kaislīga Ipolita pavedēja, un Andrejs Gulbis − Ipolits − tikpat ticams nožēlojama vīrieša izsmiekls. Austra − Kristīna Sīmane − Ipolitā īpaši nepārliecina. Andersonā Jūlijai pilnīgi pretējais raksturs viņai īsti „nesēž”, bet šī arī ir visai grūta un nepateicīga loma

Nobeigumā gribas pateikt Laimonim Siliņam paldies par abu īpatnējo lugu „importēšanu”. Laiku pa laikam mums ir vajadzīgi atgādinājumi par to, ka māksla Latvijā turpina dzīvot un augt.

Vēl jāpiemin Raimonda Staprāna vienkāršās dekorācijas, īpaši Ipolita oranžīgais aizmugures panelis sauca atmiņā Latvijas jūrmalas verandu vasarā.

 

Ilmārs Krasts