EIROPAS IMPRESIJAS 1984. GADA VASARĀ

 

Agrāk nevarēju saprast latviešus, kas, atgriežoties svešumā no Rīgas vai Jūrmalas, teica: „Tā vairs nav mana Latvija.” Tagad saprotu. Šovasar pēc vairāk nekā 30 gadu projienes izdevās redzēt, kā cilvēki dzīvo un strādā 6 Rietumeiropas valstīs. Vācijā iegriezos pilsētiņā, kur pēc 2. pasaules kaŗa mācījos un skautoju. Meža vietā autoceļš un rūpniecības rajons. Dūmi. Uzbūvēta atomspēkstacija, upes līmenis pacelts par 8 metriem, veseli rajoni pazuduši vai betonēti, skola nojaukta. Visi latvieši aizbraukuši. Meklēju vieglatlētikas laukumu, kur škēpraidis Jānis Stendzenieks ar 70 metriem toreiz rādīja pasaules klasi. (Viņa 70.79 m šķēpa metienu mērījot − toreiz pirms elektroniskajām ierīcēm, kad mērīšanu uzticēja skautiem − pirmo reizi īsti pārkāpu skautu pirmo likumu, izmērījot to uz 70.80 m). Laukuma vairs nebija. Tā vietā Eiropas viesstrādnieku mājas. Bērni lielām acīm raudzījās manī. Netālajos kapos latviešu pieminekļi pazuduši, kapu kopiņas nolīdzinātas, jo kapu pārvalde draudzei nepiederošo kapu vietas pēc 25 gadiem neturot...

Garīgas mīlestības, kas stāvētu pāri fiziskām mainām, man uz šo pilsētu laikam nebija, jo pēkšņi redzot 35 gados notikušās pārmainās es arī teicu: „Tā vairs nav mana pilsēta.”

 

*

 

Kopiespaids par 6 valstīs redzēto ir dalīts. Eiropa joprojām ir skaista, lai gan pilsētas, izņemot Austriju, ir kļuvušas netīrākas un nolaistākas. Cilvēki baidās no apzagšanas un atomkaŗa, apokaliptisko jātnieku pakavu dunoņas. Durvju slēdzeņu un citu aizsardzības līdzekļu ražošanas rūpniecība strādā ar pilnu jaudu. Valdības šķietami rūpējas par cilvēkiem (piemēram, Francijā jogurts un piena produkti maksā 1/4 no Ziemeļamerikas cenām), bet daudzi jaunie ir bez darba un bez vietām arodskolās un universitātēs. Par vecajiem ļaudīm totiesu Eiropā rūpējas labi: veco laužu mītnes ir daudz labākā kārtībā kā veco karaļu pilis un jaunatnes klubi. Liekas, trūkst nākotnes perspektīvu. Cildenās idejas un vārdi, kas 1950-os gados spārnoja veco kontinentu, nav īsti pārvērsti cildenā rīcībā. Par saviem pēckaŗa sapņiem Eiropa nekad nav cīņu sākusi.

 

*

 

Jūlija mēnesī visi ceļi veda uz Minsteri − uz PBLA tautas svētkiem. Tie notika jaunatnes zīmē un izdevās labi. Jurim Rozītim un citiem ideālistiem jāsaprot, ka trimdas latviešu vairākums ir rīkotāju pusē − viņi grib tautas svētkus, nevis „kultūras festivālus, kuŗi rādītu publikai jaunāko un interesantāko, kas notiek latviešu kultūrā” (EI 102. 50) 1944-45. gadā Latvijas atstājēju vairākums, sevišķi Vācijā un Anglijā, zemēs, kas deva visvairāk apmeklētāju Minsterei, svētkos nevēlas arī dzirdēt Latvijā dzīvojošo komponistu dziesmas, ne arī dziesmu tekstus.

Tāda ir realitāte un ceļš, pa kuŗu ar maziem izņēmumiem ir gājuši līdzšinējo trimdas dziesmu svētku rīkotāji. Līdz šim objektīvas nepieciešamības pēc dziesmu svētku pārvēršanas par latviešu kultūras festivāliem arī nebija. Varēja iztikt arī bez. Latvijas Tradicionālie svētki ar visām viņu rīkotāju bailēm no jauninājumiem, aizspriedumiem, cenzūrām un spiedieniem tomēr piesaistīja lielāko daļu no trimdas radošās jaunās paaudzes. Nebija vajadzības kaut ko mainīt. Vilks bija paēdis un kaza dzīva. Tagad situācija ir mainījusies. Ja, sabiedriskās funkcijas pildot, mēs malā atstāsim mākslinieciskās prasības un jaunatnes vēlmes, tad malā paliks arī mākslinieki un jaunatne. J. Stendzeniekam pietika ar 70.80 m tālu šķēpa metienu, lai būtu labākais Eiropā 40-to gadu vidū. Uve Hons nedēļu pirms Minsteres svētkiem Berlīnē šķēpu aizmeta 104.80 m. Kādēļ? Ar sporta analoģiju labāk sapratīsim mūsu trimdas dzīvības jautājumu. Paklausīsimies Jāni Lūsi. Kad pirms 8 gadiem J. Lūsim jautāja, kādēļ neviens šķēpa metējs nav aizsniedzis 100 metru robežu, viņš atbildēja: „Droši vien tādēļ, ka šāds rezultāts patlaban praktiski vēl nav nepieciešams. Lai uzvarētu gandrīz jebkuŗas sacensības, pilnīgi pietiek ar 90 metriem. Kad šķēpa metēju rezultāti visā pasaulē kļūs tik blīvi, ka uzvaru vairs negarantēs, teiksim, 95 m. tad arī būs jādomā par 100 un jāgatavojas tam.

Trimdas kultūras un sabiedriskā dzīvē šī 100 metru vajadzība pienāca 1980-to gadu sākumā. Dr. A. Ritmanis un viņa līdzdarbinieki Portlandē 1982. gadā to saprata, un arī J. Muchks un A. Kadeģis ir spēruši soli pareizā virzienā. Ar 70 metriem vairs nepietiek. Laiks mainās, un mums ir jāmainās tam līdz. Ir divi iespējas − vai nu „celt augšā dziesmu svētkus”, vai arī ...

Kuŗš tautas svētku rīkotājs pirmais gatavos dalībniekus 100 metru līnijai, pasaules klasei?

Diemžēl, Latviju un Skandināvijas valstis šovasar neizdevās apceļot.

Lidmašīnā izlasīju ELJA Informācijas 100. numuru ar izcilo Ojāra Rozīša apceri un citiem vērtīgiem rakstiem. Mājās pārbraucot, vēl redzēju televīzijā Losandželosas olimpisko spēļu beigas ar Aldi Bērziņu un amerikānietes Mērijas Dekeres lielās vaimanas pēc kritiena 3000 m skrējienā. Atcerējos kādas citas patriotiskas olimpiadas foto albumus un redzētas filmas. Vācu meitenes 1936. gadā Berlīnē arī krita un raudāja. Viena pat pazaudēja stafetes kociņu, taču viņa nevainoja citas sportistes, kā to darīja Mērija.

Minsteres svētku zelta medaļas ieguvēja − 7 g. vecā soliste Daina Šakare arī tā nebūtu darījusi, ja atklāšanas koncertā būtu sajukusi viņas solo dziesma „Es beju māmenai vīna poša meitena”. Viņa nekad neteiktu, ka Andris Vītoliņš nav pareizi iemācījis vai kāds no mazajiem bundziniekiem viņai, zelta gredzentiņu solīdams, uzgrūdies virsū. Eiropieši paliek eiropieši.

 

Laimonis Zandbergs