KALĒJS PIE LIELAJĀM PLĒŠĀM
Jānis Peters. Kalējs kala debesīs... (Rakstnieki par literatūru). Rīgā: Liesma. 1981. 317 lp.
Jāņa Petera pirmā prozas grāmata Kalējs kala debesis... ir izdota nu jau itin apjomīgajā serijā "Rakstnieki par literatūru", kuŗā, citu starpā, atrodami arī Leona Brieža, Māra Čaklā, Visvalža Lāma, Zigmunda Skujiņa un Imanta Ziedoņa rakstu un rakstu galu sakopojumi. Serijas nosaukums gan tikai aptuveni atbilst krājuma saturam. Tas sakāms arī par Kalēju kuŗā ietilpināti, kā tituļlapā minēts, raksti par dzeju, draugu portreti, stāsts, ceļojumu apraksti, piemiņas rindas, lasītāju vēstules, atbildes lasītājiem un trīs dzejoļi. Viss šis raibais materiāls ir radies laikā no 1970. līdz 1980. gadam.
Jānis Peters ir pirmām kārtām dzejnieks un turklāt ļoti populārs dzejnieks, ievērots jau pirms tiem slavas gadiem, kad viņa vārsmas ar Raimonda Paula mūziku izskanēja pa visu Latviju un daudziem trimdas mājokļiem. Viņš ir bez tam diezgan impulsīvs dzejnieks, kam viegli iesilt un pagrūti noturēt vienādu temperātūru.
Nevienādība - ne tikai žanru dažādība - ir arī viena no Kalēja satura iezīmēm. Saistošākās lappuses šinī grāmatā ir tās, kur autors gluži vienkārši stāsta vai skicē dažu savu laikabiedru dzejnieku un mākslinieku profilus. Jo tiešāk un neizpušķotāk tas darīts, jo pārliecinošāks rezultāts. Tipiski pretstati ir krāšņiem stila ziediem kuplinātā eseja par keramiķi Pēteri Martinsonu un meistarīgi koncentrētais Mirdzas Ķempes portrets, precīzāk - tā pirmā daļa ar nosaukumu "Pavisam dzīva, sarkanā mētelī".
Stila pretstati Jāņa Petera prozā vispār ir tik lieli, ka gribot negribot jādomā par iemesliem, kas izraisījuši rakstītāja personības sadalīšanos: Kā gan spējīgais un ar vitālām rezervēm apveltītais dzejnieks un publicists var atļauties, piemēram, šādu valodu un šādu domu gaitu: "Nedz Bacha un Guno! Ave Maria! nedz Rafaēla 'Siksta madonna', nedz Friča Bārdas dzeja neglābs cilvēci, ja cilvēces prāts nenonāks decentā sazobē ar zinātniski atbilstošu teoriju un praksi, bet arī visi šeit piesauktie un vēl citi, vārdā nenosauktie, tomēr cenšas glābt cilvēci, iet to ceļu, kas dara ļaudis dziļākus, cilvēciskākus, arvien spējošākus ne tikai bērnus radīt, bet arī bērnus veidot, aizsargāt, citiem vārdiem - bērnus tālākradīt, atbrīvot viņu dvēseles no nabadzības." Lai nebūtu pārpratumu - citāts ir no raksta par Friča Bārdas dzeju, kas šoreiz pārsteidzošā kārtā nosaukta par mūsu Siksta madonnu un mūsu Ave Maria (ar pēdējo domāts Guno Bacha prelūdijas apstrādājums).
Tik daudz ir skaidrs, ka analitiskas apceres nav Jāņa Petera īstenais darbalauks. Kā nedrošību šādu uzdevumu risinājumā jūtot, viņa valoda un domas uzpūšas vai izslīd šablonos. Nule citētais piemērs nav nekāds atsevišķs negadījums. Tam līdzvērtīgu grāmatā netrūkst. Raksturīgi, ka tīrās daiļprozas paraugam - stāstam par Krišjāni Valdemāru - ir pavisam cita kvalitāte, tāpat kā portretiem, par cik autors tajos atturējies no pretenciozas dziļdomības un paļāvies savai dabīgajai novērotāja spējai.
Neīstas, nepamatotas pretenzijas ir vispār viena no nelaimēm Jāņa Petera rakstos. Pavāja orientēšanās klasiskajā mūzikā un glezniecībā nav pati par sevi nekāds grēks, bet apgrēcīga ir Rafaēla, Hendela un citu dižgaru nepiedienīga un aplama piesaukšana. Un ja paša domas un atziņas par kvantu mechaniku kodolfiziku, Napoleonu un Sauli "gan globālās debesīs, gan eksaktā astronomijā" ir ļoti rudimentārā līmenī, tad apcerēs par dzeju un dzejniekiem tās labāk neiejaukt.
Kaut kas neīsts piemīt arī Jāņa Petera izteikumiem un spriedumiem par dzīvi padomju iekārtā, un tā kā viņa rakstiem - tāpat kā dzejai - ir sabiedriska ievirze, cenšanās pēc sociālās un nacionālās panorāmas dziļievirzes vēriena" (kuŗas trūkumu Kalēja autors pārmet jaunajiem dzejniekiem), tad šiem vērtējumiem nav periferiska, bet centrāla nozīme. Nav šeit lieki jāatgādina grūtības, kas padomju rakstniekam jāpārvar, lai iekšēji un līdz pamatiem apzinātu savu sabiedrisko identitāti. Nav gan arī šaubu, ka no šī pārbaudes procesa izvairīties nevar, ja svarīga ir nostājas skaidrība. Ar tribīnes frazēm te nav līdzēts. Tās pat nespēj apslēpt nedrošību, ko rada reālitātes neievērošana un noliegšana. Ja Jānis Peters domā, ka padomju iekārtā nākotnē valdīs taisnība un svabads gars, tad tā ir viņa lieta, bet ja viņš jau tagadnē runā par savas tautas "atbrīvoto radītprocesu", tad jāšaubās, vai runātājs pats sev notic. Pareizāk sakot, te nav daudz ko šaubīties. Drošai pārliecībai un līdz galam izdomātām domām nebūtu nekādas vajadzības slēpties lielībprozā un uzpūstā stilā, tām nevajadzētu ņemt palīgā puspatiesibas un noklusējumus. Ja atbrīvotā kultūras dzīve tiešām liktos tik pozitīva, tad nevajadzētu stiprināt dūšu ar plātīgo apgalvojumu, ka Latvijas padomju dzeja suģestē Eiropu, tad, domājams, trūktu arī agresīvu izlēcienu pret "veco" Latviju un nievājošā attieksme pret emigrācijā radītām kultūras vērtībām.
Apmēros plašākais sacerējums Kalējā ir autora piezīmes un pārdomas par 1976. gada ceļojumu ASV - "Rudenī, Amerikā, latviešos". Tās ir rakstītas slaidā un raitā valodā, ar zināmu atklātību, bez dziļdomības slodzes, bet arī bez dziļākas uzzināt un saprast vēlēšanās. Iespaidiem par Disnijzemi, bāriem, Hārlemu, debesskrāpjiem un ielās vērojamiem bagātības un nabadzības kontrastiem varam šeit paiet gaŗām, kaut arī tiem veltīta liela piezīmju daļa. Viss tas jau ir pateikts neskaitāmos citos tūristiskos vērojumos. Bet kā ar latviešu lietām?
Jānis Peters ir braucis uz Ameriku, lai sarunātos un lai aizvestu turienes tautiešiem kaut ko no Latvijas. Šo uzdevumu veicot, viņš ir guvis iespaidus par latviešu kultūras dzīvi svešumā. Ko viņš par to pastāsta saviem daudzajiem lasītājiem Latvijā? Atskaitot aprakstus par dzejniekam pašam veltītajiem sarīkojumiem, atliek, stingri ņemot, viens teikums. To ir vērts citēt!
"Runājot par latviešiem, jāatzīst, ka, par spīti 'kausējamā katla' panākumiem, gadījās novērot pat dažas atzīstamas veiksmes latviešu valodas un etnografijas saglabāšanā; diemžēl, bet dabiski - tikai saglabāšanā, bez attīstības kustībā."
Bez tam ceļinieks no Latvijas ir Čikāgas internacionālā tirgus latviešu stendā redzējis kokles un ābolkūkas.
Nav Jāņa Petera vaina, ka viņa iespējas izteikties par kultūras sasniegumiem emigrācijā ir ļoti ierobežotas. Bet ja atbrīvotās gara dzīves gaisotnē apstākļi reiz tādi ir, tad samēra un taisnības sajūtas dēļ varēja vismaz atturēties no citētā grandiozā vienteikuma kopsavilkuma. Ja var jūsmot par krāšņo un bagātīgo izvēli amerikāņu grāmatveikalā, tad tā kā drusku žēl, ka Daugavas un Grāmatu Drauga, Ziemeļblāzmas un Zelta Ābeles, Imantas un vēl citu apgādu lielajiem izdevumiem jāpaliek nepieminētiem. Ja vērīgā acs pamanījusi, ka Britu Enciklopēdijā rakstīts tikai par ārzemēs dzīvojošiem latviešu autoriem (kas nav gluži tiesa), tad kā gan tā bijusi jāpiemiedz, lai neredzētu. kas rakstīts Jaunajā Gaitā.
Netrūkst lasītāju, kam Jāņa Petera dedzīgie atgādinājumi par latviešu nacionālajiem un kultūras centieniem pagātnē, viņa "sakņu apzināšanas noreibums" ar uzviju atsveŗ apšaubāmos vērtējumus un apgalvojumus par šodienas apstākļiem. Ja arī tādu viedokli var saprast, tad tomēr grūti tam pievienoties, jo runa ir taču pirmām kārtām par tiltu no pagātnes uz tagadni un ne par kultūras mantojumu vēsturiskā nozīmē. Nenoskaidrotas attiecības ar šodienu nebūs nekāds labais tilta balsts tagadnē. Konkrēti: Jānim Peteram tās ne tikai sapin domas. bet arī gandē stilu.
Mārtiņš Lasmanis
