I

Maigs ir vakars zem palmām,

silta krēsla starp namiem,

un vienkāršā mambo

katrs var sev nospēlēt visus manus sapņus un bēdas.

Rieta staros

augstu pār jumtiem un ilgām

sīc lidmašīna:

spīdīga nīcības muša, kas iznēsā pasaulei modernu mēri.

Un pēkšņi, laimīgam trulumam spītējot, zinu:

tad, kad visos štābos sadegs plāni un kartes,

kad latvieša pelni sajauksies gaisā ar Nubijas nēģera pīšļiem,

tad beidzot sāksies lielais miera laikmets nāciju starpā.

Pagaidām jācer. –

Maigs ir vakars zem palmām, silta krēsla starp namiem, -

bet kādēļ šīs dienvidu pilsētas ielās šonakt spīd aukstais

ziemeļu mēness?

II

Jau gadiem

tālās kapu vietas, ko pieminam dārgas,

pāraug vairāk un vairāk ar sūnām.

Jau gadiem

pazemju tumsā

tukšos galvas kausos

rūs lodes,

bet dūrēs sažņaugto plaukstu

vairs nav.

Viņi, kas zemi acu dobumos valkā,

viņi, kam bērzu saknes kā bālgans vainags

apvīts ap galvu,

viņi vairs nedzird, vairs neatceras -

lemeši tēvs brīvība sarkans upīte noskumt -

kas gan ir vārdi?

varonība drošsirdība atmaksa naids –

ak dzīvie!

III

„Ko meklē, ceļiniek,
Satrauktu dvašu?
Latviešu tautu....”

Uz visām debesu pusēm es šonakt varētu saukt,
no visām debesu pusēm man atsauktos latviešu mēlē.
Tik plaša nekad vēl nav bijusi tēvija mana,
tik nikni nekad vēl šo laikmetu ienīdis neesmu.
Tauta ir visur, bet zeme, tā zeme tikai viena.

Pēc gadiem,

pēc daudziem gadiem

viens no mums, vecs, nevarīgs vīriņš tad jau,

Minās klusi šūpuļa krēslā:

„Bērniņi, vediet nu mani uz mājām.”

Bet maigs būs vakars zem palmām,

silta krēsla starp namiem,

un tie, ar kuŗiem viņš runās,

būs tovakar ciemos pie draugiem,

un tie, ar kuriem viņš runās,

vairs nepazīs latviešu skaņas,

bet tie, - tie otri, kas spētu vēl saprast,

ko pieminam kādreiz,

tovakar gulēs kā kuŗais:

cits ar rūsošu lodi kurlajā galvā,

cits kopā ar mazdēlu upes pļavā, pieskatot zirgus.

1957. gada janvārī

MAN SĀP

Es pamostos naktī. Kāda sirēna gaudo.
Vai kuģis apmāts nostājies dzelmē,
Vai mākoņi maldina skrējējus gaisos? -
Man vienaldzīgs viss, kas rāpo un kustas.
Man sāp.

Varbūt deg pilsēta apvāršņa malā,
Varbūt kāda neganta sērga to nāvē.
Lai visa pasaule trokšņo un klaigā,
Es negribu dzirdēt un nevaru dzirdēt.
Man sāp.

Es tikai zinu un nodrebu zinot -

Kāda vēsts kā ūdens auksta un skaidra

No lūpām bērnišķi skaistām un tuvām.

Kāda vēsts mani stindzina, dzen mani postā...