Jaunā Gaita Nr. 15, 1958. g. maijā, jūnijā

 

Benita Veisberga

Sece mani nekad nerāja un nepēra. To, kad reize pienāca, darīja tētis vai māmiņa. Sece tad stāvēja istabas durvīs un sauca: „Nu jau pietiek! Dzirdiet, nu ir diezgan!” Un kad es biju nostrostēta, viņa izstiepa rokas man pretī un teica: „Nāc nu mudīgi pie manis! Ak tu manu nabaga sirsonīti... Nāāču!” Viņa mēdza izteikties, ka esot ienesusi mani pasaulē. Tas man daudzko padarīja neskaidrāku. Svēteļi?... Sece?... Man gribējās zināt, es viņai šad tad vaicāju, kā tas īsti noticies. Bet viņa man nekad visu kārtīgi neizstāstīja. Viņa man esot palīdzējusi ierasties pasaulē!

Sece dzīvoja pie mums un bija man aukle. Viņa sabija pie mums diezgan ilgi, kādus četrus, piecus gadus, un man ir žēl, ka mums iznāca šķirties taisni tad, kad es sāku cik necik kaut ko saprast no dzīves un cilvēkiem. Man liekas, ka man par viņu būtu bijis daudz ko stāstīt, ja mēs būtu palikušas kopā ilgāk.

Maniem vecākiem ar viņu bija lielas daļas. Sece ļoti mīlēja mazus bērnus un arī zināja ar tiem apieties: visu savu mūžu viņa ar bērniem bija nodarbojusies. Mani viņa turēja un uzmanīja kā savu acuraugu, un tai ziņā māmiņai, kas pati strādāja, uzticamāku cilvēku būtu bijis grūti atrast. Bet, cik liela bija Seces pieķeršanās maziem bērniem, tikpat mazs bija viņas respekts pret pieaugušajiem. Viņai bija sava galva un savas domas visās lietās un citos viņa maz klausījās. Secei nevarēja pateikt, dariet tā un tā, viņa tūliņ teica: „Nē, tā gan nevarēs!” Labākā gadījumā viņa nestrīdējās pretī, bet tas īstenībā nozīmēja tikai to, ka viņa nemaz neklausījās. Viņa ļāva otram izrunāties, pie sevis kaut ko rūkdama, un beigās izdarīja pēc sava prāta. Bet to visu pacieta tāpēc, ka Sece bija tik laba aukle.

Man palicis prātā, kā viņai gāja ar manu tēti.

Secei bija tētis no rītiem jāmodina. Tētis gribēja, lai viņa tikai pieklauvē pie viņa istabas durvīm. Bet Sece tā nekādi nevarēja. Viņa pieklauvēja un sauca:

„Augšā, augšā! Principal, nu jāceļas! Pulkstenis septiņi!” Tas skanēja pa visu māju. Ak, es tik labi vēl atceros gaišos rītus ar sauli uz durvīm un sienām un Seces skaļo balsi - augšā, augšā!...

Bet tētim šādi rīta sveicieni gaužām nepatika. „Jā, jel jā! Nebļaujiet!” viņš sapīcis atsauca. Viņš jau daudzas reizes bija Secei aizrādījis, lai viņa no rītiem neko nesakot. Lai viņa, lūdzama, tikai pieklauvējot. Bet Sece, kā likās, to nemaz nedzirdēja vai vienkārši neturēja par vērā liekamu. Nākamā rītā viņa klauvēja un sauca atkal, ka noskanēja:

„Nu mudīgi, mudīgi, principāl! Kafija vārās!”

Pēc brokastīm tētis, pieri sakrokojis, iegāja virtuvē.

„Sece, es jums jau esmu teicis nezin cik reižu, ka jums man no rītiem nekas nav jāsaka! Tikai jāpieklauvē. Sakiet, vai tas ir grūti? Vai es no jums prasu kaut ko neiespējamu?”

Sece stāvēja viņam pretī izslējusies, rokas zem priekšauta salikusi, pārākuma smaidu sejā.

„Ūja, ūja, kungs, cilvēks nu vairs vārda nevarēs pateikt! Par tādām blēņām gan jums nebija ko dusmoties...” viņa teica. „Bet es jau zinu! Jūs esat nervozīgs, vairāk nekas! Ejiet tikai uz skolu un redzēsit, ka pāries! Paskatāties, kur ārā šorīt smuka saulīte!...”

Tētis izmetās no virtuves. „Ko mēs te turam tādu... veceni! Viņa man te dos pamācības!” viņš sauca, paķēra portfeli un noskrēja pa kāpnēm, lejā durvis noklaudzēja vien.

„Lai viņš skrien,” Sece mierīgi noteica un uzrotīja piedurknes trauku mazgāšanai. Un taisnība viņai bija. Kad pēcpusdienā tētis pārnāca mājās, viņš smēja, svilpoja rokas mazgādams, stāstīja jokus. Tētis nebija ilgi dusmīgs. Pie galda, Seces pusē vaicājošos, pusē zobgalīgos skatus sastapis, viņš sataisīja skābu ģīmi: „Nu, nemaz neskatāties tā! Tā ir bēdīga lieta! Sakiet pati - ko ar jums lai iesāk...”

„Ūja, ūja!... „ Sece pašapzinīgi atbalsoja.

Viņa piederēja arī pie kādas reliģiskas sektes, un tas lietas sarežģīja vēl vairāk. Piemēram, viņas ticība neatļāva svinēt dzimšanas dienas. „Tā ir ķēmošanās!” viņa teica, „cilvēks dzimst tikai vienu reizi mūžā, caur Dievu, un tādas dzimšanas dienas ir svētā zaimošana. „Kad māmiņa manā dzimšanas dienā cepa plāceni un saaicināja bērnus, Sece bija dusmīga. „Jūs jau to varat darīt,” viņa teica, „bet es savu roku šai lietā nepielikšu! Žēl tikai tā nabaga nevainīgā bērna...” Viņa aizgāja projām no mājās un atgriezās tikai vakarā, un māmiņai ar visu bija jānoņemas vienai pašai.

Sece arī neieredzēja, ja bērni rotaļājās ar spēļu mantām, kas atdarināja Dieva radības. Manas lelles un lāčus viņa sauca par elkiem un teica, ko es tādus ņemot rokā... fi-tu! Tāpat viņa man neļāva zīmēt cilvēkus, zvērus, kokus: tā arī bija Dieva zaimošana. Zīmēt drīkstēja tikai to, ko darinājis cilvēks. Es zīmēju mājas, akas, traukus. Vienu laiku man aptrūka atļauto priekšmetu un gudroju, ko nu lai zīmē. Beigās arī izgudroju: grieznes! Uzliku grieznes uz papīra un izvilku ar zīmuli pa iekš- un ārpusi. Kādu laiku tad zīmēju grieznes visādos stāvokļos - pavērtas, aizvērtas, taisnas, slīpas, sašķiebtas...

Pie savām ticības lietām Sece pieturējās stingri un pamazām sāka tanīs ievadīt arī mani, un beigās tas laikam bija galvenais iemesls, kādēļ mums bija jāšķiras. Māmiņa baidījās, ka man galīgi nesajaucot galvu.

Pēc izskata Sece bija gluži parasta sieviņa, un, viņu uzskatot, nevienam gan laikam neienāca prātā, ka viņa varēja, ja vajadzīgs, uz vietas noturēt veselu sprediķi par to, kas ir Dievs, kas labs, kas ļauns, un kā cilvēkam jādzīvo, lai viņš pēc nāves nonāktu debesu valstībā; tāpat nevarēja domāt arī to, ka Sece visās savās ikdienišķajās gaitās darīja tikai to, ko pati atzina par labu, un ka neviens cilvēks, vienalga, augsts vai zems, nevarētu viņu piedabūt rīkoties citādi.

Viņai bija pelēki mati, gludi noglausti, ar celiņu vidū, un viņa nēsāja baltu lakatiņu, kas parasti bija nošļucis atpakaļ aiz pakauša. Augumā viņa bija pasīka, bet viņai bija skaļa, mazliet vīrišķīga balss un droša, ļoti pašapzinīga turēšanās. Kad Sece lasīja bībeli, viņa uzlika mazas, apaļas acenes. Tām bija melnas, plānas maliņas un kātu gali sasieti kopā ar gumijas saiti, jo Sece acenes nelika uz ausīm, bet mauca galvā. Tā tās droši vien turējās labi un stingri, tikai, kad viņa beidza lasīt un acenes noņēma, uz deguna kādu laiku bija redzama iespiesta sārta rieva.

Jā, Sece daudz lasīja bībeli. Viņa nosēdās savā istabā pie galda, nolika bībeli priekšā, atbalstīja rokas uz galda malas un lasīja. Lakatiņš tad atkal nošļuka aiz pakauša. Bet mani viņa pa šo laiku neatstāja novārtā. Nē.

Uz Seces galda stāvēja paliela koka lādīte. Tanī viņa turēja vēstules, dažus uzņēmumus no sava kaŗā pazudušā vīra un meitas, savus tīros, izgludinātos galvas lakatiņus un citas tādas lietas. Viņa uzcēla un nosēdināja mani sev turpat priekšā uz lādītes un teica: „Paklausies, ko es tev tagad lasīšu! Maziņš jau tu vēl esi, bet tas nekas. Gan jau kaut kas no tā tevī arī paliks.” Un, norīkojusies krēslā, viņa vienu roku uzlika atvērtajai bībelei, bet ar otru apņēma manu kāju pie potītes - laikam, lai tūliņ manītu, ja es taisītos krist lejā no galda.

Es nezinu. Es nemāku pateikt, vai no tā, ko viņa man toreiz lasīja priekšā no svētās grāmatas, manī ir kas palicis vai nav. Es vairs nekā neatceros, varbūt tikai dažus vārdus - apustuļi... Ābrams ... Dieva balss... Bet palicis ir kaut kas cits. Es skaidri atceros mazo, pelēcīgo istabu, kur mēs sēdējām, Seces noliekto galvu, viņas balsi, viņas roku, turam mani pie potītes, lielo atvērto bībeli sev turpat pie kājām uz galda - un vēl kaut ko...

Seces galds bija pie loga, un bieži, uz lādītes sēdēdama, es skatījos laukā. Aiz loga bija kādas mājas sarkanbrūnais kārniņu jumts. Uz jumta bija kārts, un pie kārts pierīkots strazdu būrītis. Bet būrītī bija mazi putnēni, kas bāza laukā dzeltenus knābjus pa būrīša apaļo caurumiņu. Laiku pa laikam atlidoja lielais strazds un viņiem kaut ko atnesa. Viņi skaļi sačivinājās. Spīdēja saule, debess pār brūngano jumtu bija zila, mazajam kastanim, kā galotne tikko sniedzās līdz logam, plauka lieli, lipīgi pumpuri...

Tas ir palicis.

Reiz mums ar Seci tā sēžot un lasot, pie durvīm pienāca veļas mazgātāja. Mūsos paskatījusies, viņa teica uz Seci pārmetošā balsī: „Tas nu gan nav pareizi, ka jūs ļaujat tam bērnam turēt kājas uz galda turpat, kur bībele...”

„Ūja! Ko jūs neteiksit!” Sece izšāva pikti.

Pirmajā mirklī viņa bija mazliet apjukusi, ka kāds viņai tā kaut ko varēja teikt. Bet tad jau viņa arī tūdaļ attapās un sirdīgi klāja vaļā: „Ko jūs no tādām lietām zināt, vešerien! Tāds mazs bērniņš pats ir no Dieva, tāds viņu nemaz nevar apvainot! Jā gan! Tāds var viņu tikai godināt! Vai jūs nezināt, ka stāv rakstīts - laidiet tos bērniņus pie manis, jo tiem pieder debesu valstība... Tāds bērniņš nezina ne grēka, ne ļaunuma, viņš ir tikpat svēts kā bībele! Viņš ir dzīvs Dieva vārds, dzīva bībele!.. Tā tas ir!”

Ai nē, Sece gan zināja, ko viņa darīja! Veļas mazgātājai nebija ko teikt, viņa apklusa un aizgāja. Sece piesēdās atkal pie galda, sarīkoja acenes un dusmīgi noteica: „Skaties, kāda gudriniece! Pati nekā nezina, bet runā! Paga, kur ta’ mēs palikām...” Un mēs lasījām tālāk.

Tas laikam Secē bija pats ievērojamākais, ka viņa tā mīlēja, gandrīz vai dievināja mazus bērnus (mazus, es saku, jo, tiklīdz bērns pieaugās un sāka piesavināties šādas tādas lielo gudrības, Sece kļuva it kā klusāka un skumjāka. Tad viņa skatījās mazliet iesānis savā mīlulī, un viņai nemanot izteicās: „Nu vairs nav... Nu viņš kļūst tāds pat kā visi...”). Man labi palicis atmiņā, kā viņa, mani pieskatīdama, sēdēja krēslā un vēroja mani spēlējamies vai kaut ko darām. Un tad uzreiz, ne no šā, ne no tā, viņa kādreiz izsaucās: „Ak tu! Nu skaties, kāds viņš ir!... Ak tu tāds Dieva balodītis...” Viņai it kā asaras sanāca acīs, to sakot.

Viens otrs par Seci smīnēja, teica, ka viņa pārspīlējot. Ko nu! Viņa jau reizēm kļūstot smieklīga, kūstot laukā ar maziem bērniem! Bet - vai nav cilvēki, kas dažas lietas uz pasaules saskata dziļāk un asāk nekā pārējie? Man liekas, ka Sece kaut ko visai skaidri saskatīja mazos bērnos. Es nezinu, kas tas tieši bija, ja tam jādod vārds. Bet tas viņu aizkustināja, tas reizēm lika viņai pārtraukt darāmo, žigli noslaucīt rokas priekšautā, noliekties pie bērna un to cieši samīļot.

Tā tas ar veco Seci bija, kaut arī daudzreiz viņai šis un tas iznāca jocīgi un tā, ka gandrīz nāca smiekli.

Viņai bija „zobs” uz manu tēti. Un tas atkal bija šīs pašas lielās bērnu mīlestības dēļ. Lūk, tētis neesot izturējies ar pietiekamu cieņu, kad es piedzimu. Viņš esot bijis nikns par to, ka es esot meitene! Viņš esot gribējis puiku! Viņš man ne lāga tuvumā neesot rādījies, kā kad es viņam kost taisītos!... Kā nu viens cilvēks tā varot? Bērns paliek bērns. Dieva dāvana. Kāpēc tad taisni puiku? Un vai bērns vainīgs, ka tas piedzimst par zēnu vai meiteni? Kā tētis, skolots cilvēks, to nesaprotot?! - Ak vai, to tikai Secei vajadzēja atcerēties, un tad viņa iedegās niknumā un teica gaŗas runas.

„Kur nu viņš! Kad tu atskrēji, viņš jau tevi ir lāga neapskatīja! Ak tu manu sirsonīti...” To es bieži dabūju dzirdēt.

Bet pa šo laiku apstākļi bija mainījušies. Nu mēs ar tēti sapratāmies gluži labi. Mēs braucām ar viņa riteni un dziedājām, mēs krāsojām olas... O, ko tikai mēs visu nedarījām! Un, ja arī tētis bija tik nelabi uzvedies, kā Sece stāstīja, tad es savā sirdī viņam tomēr piedevu. Es no visa tā nekā neatcerējos. Man arī likās, ka es tēti sapratu. Kas tad no tādiem galīgi maziem bērniem bija? Viņi savīkstīti gulēja, kliedza, nekur tu viņiem lāga piedurties nedrīkstēji, spēlēties viņi negribēja... Nē, es tēti sapratu, un, kad Sece savu apsūdzību nobeidza, es atteicu: „Bet tagad es viņam patīku!”

Sece nopietni uz mani paskatījās. Pārmetums bija viņas sakniebtajās lūpās, viņas vecīgajās, zilajās acīs. Viņa novilka:

„Jā, jā... Bet toreiz!”

Un tad vēl bija lieta ar Seces naktskreklu. Tā bija, tā sakot, tāda maza afēra, un kad Sece gāja projām, viņa naktskreklu atstāja man. Vēl līdz pēdējam laikam Latvijā tas glabājās kumodes atvilknē zem citām manām mantām. Vilkt es viņu nevilku, bet tas tur stāvēja un man šo to atgādināja.

Tas bija tā.

Secei kāda neliela veikaliņa īpašnieks, pie kā viņa agrāk bija kalpojusi, iedāvināja kokvilnas audekla gabalu. Tas bija atlikums, kleitai nepietika, priekšautam atkal bija par daudz, un, mājās pārnākusi, Sece to plātīja, priecājās, bet lāga nevarēja izgudrot, kam lai to izlieto. Kādu laiciņu drāna salikta nostāvēja uz Seces galda stūŗa un nekas nebija. Bet tad kādu dienu Sece ienāca ēdamistabā drēbi sev priekšā turēdama, un sacīja māmiņai:

„Ziniet ko! Es no tā šūšu naktskreklu! Tas ir taisni kā radīts naktskreklam! Mazliet paīsāks varbūt iznāks, bet kas tur - kreklam tas neko nekaitē!” - Viņa aiznesa drānu kādai savai paziņai, kas bija šuvēja, un pēc nedaudz dienām pārnesa mājās gatavu kreklu.

„Kāds tad iznāca?” māmiņa apvaicājās, un Sece tūliņ priecīgi iztina kreklu no brūnā papīra un, rokās pacēlusi, izrādīja.

„Nu, vai nav labu labais? Un viss par velti - Marta par šūšanu arī nekā neņēma. Un pati savas pogas pielikusi, zelta cilvēks!... Nu sakiet, vai Debesu tēvs nerūpējas par saviem bērniem? Naktskrekla man taisni vajadzēja, un lūk - te tas ir! Jā, tā jau ir teikts - esiet kā puķes laukā...”

Viņas abas ar māmiņu apskatīja šuvumu, apglaudīja drānu un priecājās, ka krekls tiešām izdevies labs.

Bet viņas priecājās par agru. Es arī turpat stāvēju un skatījos kreklā. Audums bija ar sīkiem, melniem raibumiņiem, un vietu vietām bija iekaisītas zilas un sarkanas ripiņas. Pamats bija gaiši iepelēks. Podziņas baltas. Es skatījos kreklā, klausījos Seces vārdos, cik labs tas viņai būšot un kā nu viņa tanī gulēšot un... pēkšņi man likās, ka pasaulē nebija nekā skaistāka un iekārojamāka par šo kreklu. Brīdi es stīvi tanī skatījos, tad sāku raudāt.

„Kas tad nu?” Sece un māmiņa pārsteigtas izsaucās. Es nevarēju pateikt. Asaras man bira pār vaigiem straumēm un sirdī bija īsti smaga sajūta. Tikai, kad māmiņa sapurināja mani pie rokas un stingri uzstāja, lai es tūliņ pasakot, kas man kaišot, es caur elsām izgrūdu:

„Man... man arī gribas tādu kreklu!” Par tādu manu atbildi māmiņa atvieglota uzelpoja un teica, ka man vajadzētu kaunēties. Seces reakcija bija citādāka. Viņai par seju pārlaidās kā ēna, viņa apjukusi murmināja:

„Vai... un es nemaz neiedomājos... Ko nu? Ak tu nabadziņš! Kāda gan es esmu!..”

Es brēcu. Sece stāvēja ar savu naktskreklu rokās apmulsusi un nezināja, ko iesākt. Māmiņa man pavēlēja tūliņ apklust, citādi es vēl kaut ko izpelnīšoties.

„Būtu ātrāk zinājusi...” Sece murmināja, „varēja likt pašūt tam bērnam, es taču varēju iztikt, vecs cilvēks... Nu viņam sirsniņa sāp...”

Man raudiens nāca kā traks.

Sece bija nelaimīga. Viņa noliecās pie manis un mēģināja mani nomierināt: „Kas tad tur no tā krekla ir! Vienkāršs, prasts katūns. Tavi pašas krekliņi taču daudz glītāki, smuki sārti... ko?”

„Es tādus sārtus negribu! Es gribu tādu kā šitas!”

„Es jau tev viņu atdotu, tikai tas tev būs par lielu...”

„Kas par muļķībām, Sece!” iejaucās māmiņa un dusmīgi pagriezās uz mani, „kāda tu esi - Secei uzdāvina naktskreklu, un tu tūliņ gribi ņemt nost!...”

Ai nē! Es taču negribēju atņemt Secei kreklu, nē, nē! Es tikai gribēju, lai man arī būtu tāds pats. Tāds pats krekls kā Secei, viņa taču bija mana draudzene... Lai mums abām būtu vienādi, lai mēs abas varētu iet gulēt tādos kreklos ... tik skaistos, ar zilām un sarkanām ripinām... Bet es nepratu izstāstīt. Es bļāvu. Māmiņa bārās. Sece mani žēloja un mierināja. Pa durvīm ienāca tētis.

„Kas tad te?”

„Nekas,” māmiņa atteica, „niķi. Laikam vajadzēs žagarus.” Un viņa pastāstīja tētim, ka es iekārojot Seces kreklu.

Tētis mani stingri uzskatīja. Bet Sece tūliņ teica:

„Tā nav vis! Tik vienkārši tas nav! Redziet, tas bērns jūt, ka krekls nācis no debesīm, tāpēc viņš to tā grib! Ojā, tāds bērns jau nojauš...”

Lieta nobeidzās ar to, ka Sece teica, lai tikai tētis un māmiņa ejot, gan viņa ar mani tikšot galā, paņēma savu kreklu un mani pie rokas, un mēs aizgājām uz viņas istabu. Tur viņai kaut kas ienāca prātā: viņa teica, lai es nesakot neko! Mēs aiziešot un nopirkšot drēbi, un Marta man uzšūšot uz mata tādu pat kreklu; lai es nesakot ne pieci! Manas asaras tūliņ nožuva, un nākamās dienas es pavadīju priecīgās domās par gaidāmo kreklu.

Taču dzīve tik vienkārša nebija, pat toreiz nē. Tāda drēbe, kāda bija Seces naktskreklam, vairs nebija dabūjama. Sece paņēma līdz mazu lupatiņu no atgriezumiem paraugam, un mēs gājām pa visiem Jelgavas veikaliem meklēdamas, bet tādu drānu vairs nekur nevarējām atrast. Beigās Sece nopirka daudzmaz līdzīgu, un kreklu uzšuva no tās. Es to arī dažreiz valkāju, bet tas mani atstāja vienaldzīgu. Tas nebija tas ...

Nezinu, kādēļ man Seces naktskrekls bija tik ļoti iesēdies galvā. Vēl labu laiku man sirdī kaut kas iedūrās, kad kādreiz nejauši gadījās to pieminēt. Atceros, ka dažreiz, kad Sece rosījās pa virtuvi, es klusiņām iezagos viņas istabā, piegāju pie gultas un pacēlu spilvenu. Reizēm zem tā salikts gulēja krekls ar zilajām un sarkanajām ripiņām. Tad es tanī skatījos, galvu grozīdama no vienas puses uz otru. Pieliku roku, aptaustīju pogcaurumus, izvilku ar pirkstu pa plānajām svītriņām rakstā. Ja kāds nāca, žigli uzspiedu kreklam spilvenu. - Bet dienas gāja, notika citas lietas, un pamazām arī gadījums ar Seces naktskreklu sāka piemirsties un izbālēt. Tikai pašās beigās, kad Sece gāja projām, arī lietai ar kreklu pienāca it kā savs nobeigums.

Kad Sece gāja projām, mēs abas bijām nobēdājušās. Atminu, viņa jau bija saģērbusies savā melnajā mētelī, uzsējusi jaunu, baltu lakatiņu, bet tad nolika somu zemē, apsēdās krēslā, paņēma mani klēpī, un brīdi mēs tāpat pasēdējām. Mums bija sasarkuši acu plaksti, pirms tam bijām krietni noraudājušās.

„Nesaki neko!” Sece pa brītiņam noteica, „nesaki neko! Ko tur var darīt?... Gan jau būs labi!”

Priekšnamā mēs vēlreiz atvadījāmies. Sece atvēra savu somu, laikam, lai vēl kādu sīkumu tanī ieliktu. Vienā somas malā bija redzams stūrītis no viņas naktskrekla. Brīdi viņa to uzskatīja, tad žigli izņēma laukā un iespieda man rokās.

„Še tev tas! Tu jau viņu tā gribēji!” Un pret māmiņu pagriezusies, teica: „Lai tas bērns viņu patur - tāpat... tas jau nekas nav... man būs atkal cits. Nu tad sveiki, sveiki!...”

Es paliku stāvam priekšnama vaļējās durvīs ar kreklu rokā, skatāmies, kā Sece kāpa lejā pa kāpnēm - savā labajā, melnajā mētelī, baltu lakatiņu galvā, reizēm atskatīdamās, pamādama man, pasmaidīdama viegli.