Jaunā Gaita Nr. 15, 1958. g. maijā, jūnijā

 

 

DIEVA IZREDZĒTIE, Grāmata par lielām personībām. K. Kundziņa redakcijā. Apgāds Sējējs, 1957.

 

"Cilvēces daudz gadu tūkstošu gaŗajā vēsturē vairāk vai mazāk spilgti, kā saules apmirdzētas kalnu virsotnes, izceļas personas, vīri un sievas, ko grūti apzīmēt citādi kā par Dieva izredzētiem. " Ar šiem vārdiem prof. K. Kundziņš, rakstot par apustuli Pāvilu, dod ievadu visai grāmatai. Divpadsmit šādiem cilvēkiem - kristiešiem, gara darbiniekiem, patriotiem un humānistiem - veltīti divpadsmit autoru darbi, ar kopēju domu - padarīt saprotamas un tuvas lasītājam šīs izcilās personības.

Nav šaubu, ka šī doma reālizējusies. Lielo personību notēlojumi ietver pietiekamus biografiskus datus, reljefus raksturu zīmējumus un, galvenais, vienkāršus, bet dzīvus izvēlēto personu gara pasaules - pārdzīvojumu un uzskatu attēlus. Katru darbu papildina arī attiecīgā laikmeta raksturojums. Sevišķi tie autori, kas laikmeta fonam pievērsuši lielu uzmanību, rada lasītājam iespēju novērtēt attiecīgo personu no divām perspektīvām - no laikmeta skatījuma, kuŗā šis cilvēks dzīvojis, un arī no mūsu pašu laika skatījuma. Vieglāk tas, protams, nācies autoriem, kas rakstījuši par vēsturē sen atzītām personām, bet arī, rakstot par mūsu pašu gadsimta lielajām personībām, autori panākuši skatījumu, kas ļauj lasītājam šos vīrus vērtēt arī ārpus šī laika.

Raksti sakārtoti chronoloģiskā secībā. Tādējādi šī grāmata ir savā veidā arī kristiānisma vēsture. Kristīgās ticības sākuma laiku K. Kundziņa rakstā reprezentē dedzīgais misionārs un draudžu organizātors apustulis Pāvils. Edmunds Šmits raksta par kristīgās teoloģijas un filozofijas tēvu Augustīnu, kas, dzīvodams Romas valsts norieta laikā, domājis un rakstījis par neiznīcināmo Dieva pilsētu - Kristus valsti. Par nākamo personu grāmatā autors Pāvils Ķirsons saka: "Daudzi ir mēģinājuši atdarināt Kristu, bet tikai viens no šiem daudzajiem bijis īsti sekmīgs, cik nu cilvēkam vispār tas iespējams." Šis cilvēks ir Asīzes Francisks, kas, nākdams laikā, kad institūcionālā baznīca bija savas laicīgās varas kalngalā, dzīvoja, atmetis visu laicīgo, nabadzībā un pazemībā kalpodams citiem. Jauna nots grāmatā ieskanas ar nākamo personu - Žannu D'Arku. Angelika Gailīte raksturo Žannu nevien kā mocekli un svēto, bet arī kā tēvzemes glābēju un patrioti. Blakus universālai baznīcai cilvēka lojalitāti šai laikā sāk prasīt arī jaunā nacionālā valsts. Viduslaiku ieskaņa un jauna laika sākums vērojams nākamajā nodaļā, kur Arnolds Lūsis raksta par Mārtiņu Luteru. Baznīca nonākusi tuvu iekšējam garīgam sabrukumam; arī ārēji, polītiskā plāksnē tā kļuvusi par otras škiŗas spēku. "Svētās Romas" valsts faktiski dominē vairs tikai Vācijā. Kristiānisms noslīdējis līdz māņticībai un ārišķībām. Šādā laikā pie Vitenbergas baznīcas durvīm savas tezes piesit Mārtiņš Luters.

Ar Mārtiņu Luteru grāmatā it kā noslēdzas viens posms. Otrs posms satur mazliet atšķirīga rakstura darbus. Jānis Siliņš raksta par El Greko - savā personībā un savos darbos noslēpumaino gleznotāju un reliģisko meklētāju. Par kristiānisma paudēju mūzikas valodā, Bachu, raksta Peteris Sekste. Plašākā rakstā Ed. Petersons un K. Kundziņš runā par pašaizliedzīgo jaunatnes audzinātāju Pestalociju, viņa dzīvi, darbiem un paidagoģiskiem uzskatiem. Slavenā ASV prezidenta Linkolna dzīve un kristīgā pārliecība apskatīti Jāņa Strada rakstā. Ir interesanti atzīmēt, ka abi, Pestalocijs un Linkolns, savā dzīvē un dziļākos uzskatos pārliecināti kristieši, nav tomēr atraduši iespēju pievienoties kādai formālai baznīcai. Grāmatas noslēguma posms, pēdējie trīs raksti, veltīti jaunāko laiku trim izciliem cilvēkiem, kas labi raksturo arī mūsu laika kristiānisma centienus trijos virzienos. Anna Gerechte-Bekere notēlo somu gubernātora meitu Matildi Vrēdi kā kristieti un humānisti, kas savu mūžu veltījusi iekšējās misijas darbam - cietumnieku atgriešanai un rehabilitēšanai. Viņas iesākumā vientuļo darbu tagad turpina simtiem cilvēku. Richards Zariņš raksta par zviedru archibīskapa Nātana Sēderblūma enerģiskajiem centieniem radīt ciešākas saites dažādo konfesiju un baznīcu organizāciju starpā. Apbrīnas cienīgi ir šī daudzpusīgā garīdznieka, zinātnieka un organizātora panākumi kristiešu tuvināšanas darbā. "Vīrs, kuŗam mūsu dienās nav līdzīga" - Alberts Šveicers ir pēdējā raksta temats. Aleksandra Mituļa stāstījums rāda ārkārtīgi apdāvinātu viru, kas spožas zinātnieka un mūziķa karjēras vidū pagriež muguru civilizācijas ērtībām, lai Afrikas džungļos nodotos misionāra - ārsta darbam. Ar savu ticību, domām un darbu šis vīrs kļuvis leģendārs, vēl dzīvs esot.

Grāmatas autoriem un redaktoram izdevies ieturēt patīkamu vienveidību dažādo rakstu vielas apstrādājumā un stilā. Attiecībā uz faktu un uzskatu nostatījumiem - tie jāatstāj katra lasītāja izvērtēšanai. Ne visi lasītāji varēs pievienoties visiem faktu tulkojumiem: tā, piemēram, mazliet par daudz ideālizēta liekas Mārtiņa Lutera nostāja iepretim tā laika zemnieku nemieriem; tāpat par Linkolna darbības izvērtējumu var dažādi debatēt. Taču, lai kādi arī būtu lasītāja vērtējumi par šīm detaļām, to nozīme ir niecīga. Šī grāmata nav biografiju sakopojums, tā nav arī vēstures grāmata, bet liecība Dieva garam cilvēkā.

 

J. P.