Jaunā Gaita Nr. 15, 1958. g. maijā, jūnijā

 

 

Recenzija monologa veidā par Gunara Saliņa grāmatu "Miglas krogs"

 

Khem, khem. Nopirku kopā ar diviem romāniem arī dzejoļu grāmatu. Jāatbalsta jaunie rakstnieki. Tā nu lasīju vienu romānu, pagasta penteŗos aizmigu. Lasīju otru romānu, bet pa vārdu ūdeņu masām reti kur sagrābstījās kāds putraimiņš. Būs vēl jāķeŗas pie trešās grāmatas un jālasa dzeja. Redz, kādi laiki pienākuši. Pirmais gaŗš dzejojums Miglas krogs. Skaidrs, ja iet krogū, tad galvā migla un krogs rādās miglā. Japāņu raķetes Ņujorkas debesis. Laikam grib būt oriģināls. Būtu labāk rakstījis par Vienības svētku uguņošanu Daugavā vai ploškām. Tādi viņi visi - tie mūsu modernisti. Raksta par Ņujorku, par Londonu, par Parīzi, Sidneju. It kā mums pašiem - - Pag, kur Saliņš dzīvo? Ņujorkas pievārtē. Hm, tad gan laikam par Ņujorku rakstīt viņš varētu. Un raksta latviski. Piecpadsmitajā trimdas gadā raksta latviski. Nez, kāpēc viņš to dara? Bet pag, kā tur Miglas krogā bija:

Zils večuks ar zivju acīm
draudzīgs ar plaukstu sita
pa auto sāniem un ņēma
un piesēja to pie slitas.

It kā būtu piecēlies kāds no latviešu amata meistariem, pūra lāžu un skapju apgleznotājiem un ar savām otām uzmetis mūsdienu ainu. Kā naivistu gleznās. Top interesanti. Pastaiga lietū pa Greničas ciemu. Tas tur, kur tie dullie mākslinieki dzīvo. Menhetenas baroks. Viņš prot dot vides noskaņu. Lieto vārdus, ko radījusi tagadējā pasaule laboratorijās, fabrikās, ielās. Tāpat kā agrākā mūsu dzeja lietoja vārdus, kas radušies lauku mājās, mežā. Stunda pirms saules lēkta ir pēdējā narkozes stunda. Amoreti nailona spārniem. Saliņa dzejā šie vārdi liekas dabiski ieauguši. Viņa valodā nekas nepārsteigtu, neliktos svešs: visi labi skaņu un jēdzienu bērni. Pēc eksplozijas. Izteikta tā garīgā šķīdoņa sajūta, kāda valdīja Eiropā pēc abiem pasaules kaŗiem. Beus Eljota aitekme. Augļu un zvaigžņu grozs. Dārzi debesīs. Divas jaukas balādes. Ahā, Saliņa dzejā ir poētiska loģika, tā rada viņa dzejoļu harmonisko iespaidu. Viņš mīl savus lasītājus, sarga tos no aklas fantazijas. Pēc lietus. O, o! Tādu dzejoli var uzrakstīt tikai, dzīvojot Amerikā, tādu noskaņu dod tikai Amerikas kontinents. Un rādās jauns latviešu dzejnieka tips. Ne vairs bezšlipses kamzolos ievilcies apskapstējis, nodzēries dzejnieks. Ne par septiņiem izģērbies smalkais dzejnieks, redakciju apstaigātājs un kafejnīcu izsēdētājs. Ne dārdonīgais dzejnieks-reģis. Uznāk kustīgs puisietis ar tīru kreklu pāri somā, dodas uz villu mazpilsētu ciemā pie ņipras meitenes un ābolkūkām. Normāls cilvēks dzied normāliem ļaudīm. Dod no savas pārbagātības. Bet šai dziesmai ir tembrs, tai ir kaisla temperātūra. Tādas pašas kontinenta lielainas ir Parudenīgām ielām un Vasarīgā līča elēģija.

Gar rūti aizzib vēlīna muša,
mans auto lēnītiņām skrien, -
kā no kritušiem kastaņiem izšķīlušies,
līdz ceļiem pa lapām bērni brien.

Dīvaini, tādu plašuma izjūtu tik pat mierīgiem līdzekļiem vēl panāk pavisam citas kontinentālas pasaules tēlotājs - Valdemārs Dambergs savās Tūla jaunības Krievzemes ainās.

Bet ptrū, te vēl daudz kas. Vasaru gaidot. Aizkustinoši lallinoša, kā leijerkastes dziesmiņa. Idille, būkoliķis: Puķu mīlnieks, Saulē aizvērtām acīm (jaunās skaņās pateikta ap gadsimtu maiņu daudz latviešu dzejā rādītā kosma izjūta; būtu interesanti, ja kāds literātūras pētnieks salīdzinātu dzejas gleznas, kādas iedvesmoja Jaunā strāva, ar tām dzejas gleznām, kādas tagad rosina Jaunās pasaules zinātniskā valoda). "Koks pie siltumnīcas". Vēlreiz apstiprinās daudzkārt jaustais, ka latviešu valodai un priekšstatiem izdevīgs izteiksmes līdzeklis ir imažinisms - no acs radzenes ņemti un rakstā likti iespaidi. Sava līdzība angļa Lorensa dzejai. Pauze.

Jā, Saliņš raksta latviski. Nez, kāpēc viņš to dara? Ieradums. Audzināšana. Bet vēl kas. Jābūt dedzīgam latviešu valodas mīlētājam, lai trimdā rakstītu to nevien kuplu un bez kļūdām, bet arī radītu tai klāt jaunas nianses. Lai reibtu pats un reibinātu citus nedēļām ilgi sevī vien nēsātā valodā. Tādi paši dedzīgi latviešu valodas mīlētāji ir citi jauni rakstnieki, kas emigrācijā uzauguši uz latviešu klasiķu mantojuma. Ja cita pēc citas ik mēneša iznāktu pa Mierkalna, Saliņa, Krēsliņa, Stumbra, vai Austriņas, Jēgena, Staunes, Sniķeres, Tauna, Salmiņa, Zeberiņa, Krodera eseju, dzejas un prozas grāmatai ar dienu poētisko birumu, tad nebūtu tik gaŗlaicīgi un bezcerīgi.

Khm, khm, nu tālāk. Biklā. Jāņu rītā. Vārdā nenosauktās. Mīlestības dzeja. Smalkjūtīga, pikanta, niķīga. Dzejnieka sievai:

Tu proti auto braukt
un izņemt dubultlogus
un gādāt par to, lai bērni aug
un dārzā ogas.

7 opusiņi opusā No bilžu kalendāra. Par tiem, diemžēl, nespēju spriest. Tādu ceļu ar panākumiem gāja Elza Ķezbere, aprakstīja daiļamatniecības priekšmetus un literārus tēlus. Manuprāt salona dzeja. Bet tai labs tirgus. Divi trioleti. Ja jā, ir dienas, kad arī dzejniekam gribas būt taupīgam. Piezīmes avīžu ziņām. Apsveicams žanrs. Taču pardaudz tuvu stāvējuši "Laika" gaudenie paraugi. Ir dzejnieki, kas šāda veida dzeju izkopuši līdz virtuozitātei, ir asprātīgi jaunradītāji. Piemēram, reportāžas dzejas lielmeistars amerikānis Kamingss (Cummings). Viņš savu domu risina šādi:

economic secu
rity" is a cu
rious excu

se
(in

use pu
rposive pu
nks) for pu
tting the arse
before the torse /Poems, 341. lpp. /

Latvijas dzejnieka vakars. Ohoho, par šo būs prieks Andrejam Eglītim! Raitās asonancēs uzmesta literāra vakara aina. Uzstājas dzejnieks, kurš

ticiet, viņš nemirs, viņš neies kārties
nemirstīgie no bada vien pārtiek.

Jauns latvietis, trimdas radīts pasaules cilvēks nopietni reģistrē pie sevis dzejnieka lielisku rindu un lūdz viņa autografu. Pievieno to jau iegūtajiem Sartra, Dali, Malro un Tomasa Manna ierakstiem. - Jaunie un mūžīgi jaunie. Kādu zaļumu protokols. Paškritika. Miņas - lielisks vārds miniatūrām. Pa dzejolim laika biedriem: Linardam Taunam un Andrejam Pablo Mierkalnam. Jauki. Sevišķi noder tagad, kad daudzi uzskata par savu pienākumu Mierkalnu stiept uz kaujamā beņķa un mēģināt viņam šo to nogriezt. Redz, kāds nelietis. Raksta tā, ka mēs no Bulduriem nespējam saprast. Varētu jau saprast, bet negribas saprast. Gribas šust. Varbūt jaunu ļaužu darbs panāk, ka sakustas samilzumu kalns, top tīrs gaiss pēc pērkona un lietus. Kāds virziens, kāds -isms? Nāk jauns virziens: interesanta dzeja. Tādu Latvijā rakstīja neatkarības pirmajos 15 gados, nu atkal sāk rasties interesanti cilvēki, kas tādu spēj rakstīt. - Literātu paradīzes svētajam, t. i. Pēterim Ērmanim veltīts dzejolis. Te laikam kaut kas literātūrdiplomātisks. Lai ko es teiktu, viss būs slikti. Kuš, uz pirkstgaliem gaŗām. Un nu no 86. lappuses augļus nes dzejnieka bērnība, Latvijas lauku mājas, karsta un ķiršiem bagāta vasara. Šīs lappuses lasot, prātā plaiksnās tā pati bagātā, plašā sajūta, kāda kādreiz justa, lasot Virzas "Straumēnus" un Vergilija "Georgikas". Nekrologs bišu pētniekam, Iemīlēšanās, Mūsmāju ķiršu vīns ir suverēns turpinājums dzejas līnijai, ko kopa Medenis un Cedriņš. Šeit Saliņš dod ik rindā tīru skaidru, poētisku mantu. Un nu punkts grāmatai: Pūra lādes zelta putniņš. Atļauts mazliet sprediķa? Jaunajai glezniecībai vairāk par anatomiju noder ornamentika. Jaunajai dzejai vairāk par aistētiku der semantika. Lai raisītu pārdzīvojumu, vulgārajās valodās rakstītā dzeja ilgi lietoja daiļus vārdus. Tad jaunu ceļu meklētāji sāka lietot to vietā mazās formulās ietvertas līdzības no kopējā kultūras mantojuma - simbolus. Simbolika mūsdienās vairs neapmierina. Tās vietā stājas anonīmo masu radīta semantiska izteiksme jeb valodas ornaments. Prāta un jūtu ģeometrija. Un ja kāds mākslinieks spēj ornamenta zīmes atdzīvināt, viņa darbos laistās tūkstošu gudrība un skaistums. Saliņš to jauž. Viņa rokās atdzīvojas pūra lādes zelta putniņš un velk un dzied ļaudīm par prieku. Nu viena mana, lasītāja, vēlme: kādreiz Bairons un Puškins rakstīja gaŗas, asprātīgas poēmas, kuŗu tēli aizrāva plašas lasītāju aprindas. Vai šis dzejas veids izmiris? Vai nevar to atdzīvināt modernā veidā? Saliņam ir spējas un ķēriens mums kādu tādu dot.

 

Noklausījis Dzintars Sodums