Dzintars Sodums: Sērīgi priecīga dziesma par Mārtiņu un Tāli

Mārtiņš Auns

nav vairs jauns,

kaŗā dragāts,

vainām bagāts,

ar dažs niķis

pielipis:

alkoholiķis.

Bet lai gan

liktens šausts,

nava viņš

garā lauzts:

vecais kanaks

Daugavs vanags

danco ballēs

piesēž sēdēs

telto skautos

runā rautos

uzsit golu

basketbolu

spēlē toto

brauc ar moto

fiksē foto.

Dažreiz sirdī

iesmeldzās,

dziļa sāpe

atgādinās:

gribas zaļā

pļavā skriet

un pa mazu

taku iet.

Tā reiz saviesībās

stāv pie pakša viņš,

spīd tam pāri mīlīgs

mēnestiņš.

Iekšā basē trombons,

švīkā kājas deju.

Te viņš redz sev blakus

šauru sievas seju.

Tā ir Ieva Kosa,

viņai viņa žēl;

tā pie rokas saņēma

un tā viņu bildina:

"Divreiz tev gāzēts dilonis

un šauta viena acs

un stilba kaulu dragājis

tev kaŗa bencīnrats.

Es ar vairs neesmu

tā baltā lilija,

kas kādreiz Pārdaugavā

leghornas baroja.

Bet, Mārtiņ, tevi mīlēju,

nāc, precē mani nost.

Ar tevi dalos gultiņu,

un gādāsim ko kost."

Trīs reizes uzsaukti,

tie apprecējās;

bufeti nopirka

un galdu kantainu

aizkarus rūtainus

putekļu sūcamo

bārdas plūcamo

duci nažu

trikotāžu

nailoniekšu

korsetīnu

ātro priekšu

gabardīnu.

Ņūkāsles hospitālī

tiem dzima mantinieks.

To nosauca par Tāli,

un auga viņš, ka prieks.

Ar čechiem, leišiem, poļiem

tas lauza čugunžogus

un akmeņogļu oļiem

izsita daudzus logus.

Bet drīz O.K.

tie izceļo uz Jū Es Ei.

Un atkal Mārtiņš

vecais kanaks,

Daugavs vanags

danco ballēs

piesēž sēdēs

telto skautos

runā rautos

brauc ar kāru

izdzer bāru,

kamēr vienu

dienu - čiks -

pukstēt stājās

sirds piks.

Zema villu mazpilsēta;

mauriņš, ābelītes,

žogi, sīkrozītes,

tālas alejas.

Te ik rītus

tek uz skolu

mazais Tālis,

atraitnes dēls.

Mācās krāsainās

biezās grāmatās,

mājas pagrabā

vecu fordu izķīckā,

dārzā šauda raķetes,

klibus kaķus mājā nes.

Tamēr Ieva gādīgā

darbā steidzas diendienā,

mazgā, mēž un pako,

līmē, tin un lako.

Vēlos vakaros

abi satiekas

spodrā virtuvē

un runājas.

Tur Ieva dēlam stāsta

par zemi, kur tā dzimusi,

kur ļaudis zemi mīlēja,

kur viens otru pazina,

balsīs kopā dziedāja,

kaimiņš kaimiņu neskauda,

viens otru zemē nemina,

kur tikums bija sāts

un skaidrs, vienkāršs prāts.

Ak, dēls, jel turies dzīvē tīrs

un topi čakls, gudrs vīrs.

No mantām pardaudz nevēlies,

tad vienmēr brīvs tu jutīsies.

Kamēr vien man rokas kustēsies,

ej koledžskolās mācīties.

Uz to Tālis nebij jāmudina,

viņš prot un māk un labi zina.

Ar grādiem ma ba mē mū

un dr brr un kukū

viņš ar laudamus

beidz šādus priekšmetus:

astronomiju, drāmatiku,

fizioloģiju, žurnālistiku,

socioloģiju, tirdzniecību,

psicholoģiju, tautas veselību,

antropoloģiju, mājas ekonomiku,

keramiku, aeronautiku,

rūpniecības ražojumu iepakošanu,

fabriku sanitāro iekārtošanu,

sludinājumus un plakātošanu,

daiļamatniecisko formu došanu,

molekulu pagarināšanu,

mākslīgo apaugļošanu,

labu attieksmju nostiprināšanu,

produkcijas izklīdināšanu,

un četrus vakarkursus:

kā noēsties slaids,

kā pasūtināt puķes,

kā rakstīt kvītis,

kā uzrunāt skuķes.

Viņš brauc ar helikopteru,

viņš mācās atomiņus cirst,

viņš spēlē basketbolu

un vardes pleznām nirst.

Un kad nobriedis tam prāts,

top lieliem darbiem aicināts.

"Tevi izrauga

steitu valdība,

ņem no bankas,

cik tev vajaga,

būvē raķeti.

Tajā lopus

iekšā kraus

un uz Marsa

pļavām šaus.

Tiem pēc eugenikas

stingriem likumiem

apaudzēta dzelžu stīpa

apkārt vidučiem.

Kad vien ķēkšai

vajag stēku,

palaiž raķetīti

magnētisku

/uz savu risku/.

Žvīkt tā aizskrien,

pielīp teķim,

rauj to blēdamu

cauri kosmosu.

Tā tas domāts, tā tas būs,

tāpēc Marsa raķeti

tagad taisiet jūs."

Lielā tuksnesī

pašā viducī

pieci tūkstoši

būvē raķeti.

Ar zelta šķiltavu

pielaiž tai uguni.

Degvielu piltuve

tad grūda zibeni,

uz augšu cigārs kāpa,

deg pakaļā tam lāpa.

Tas griežas spirālēs,

tas laižas elipsēs,

tam ledo degungals,

to drebin zvaigžņu sals,

bet beidzot eleganti

pār Marsu drāž tā kvanti.

Veŗas Noāsa šķirsts,

lopi pa pāŗiem birst,

krīt kuplā

zālē lillā,

plūc skaļi

mutēm pillām.

Ļaužu tūkstoši

priekā apkampjas,

raud tālskašos

prieka asaras.

Sit mūsu Tālim

uz pleca prezidents

/es ceru, demokrats/,

mirdz foto zibšņi,

un saka viņam pats:

"Tu latvieš ekstrakts,

īstens vīrs,

sak, kā tu varēj

to padarīt?"

Un atbild Tālis tā:

"Tāltālu tālumā

ir maza tauta,

par to es domāju,

tai labu vēlēju.

Tā, redzat, ļaudis:

es radis

domāt tālumā."