MINIINTERVIJA AR ROLANDU LAPPUĶI UN EDGARU KRŪMIŅU

 

Nozīmīgs sarīkojums 1983. g. sākumā bija 6. Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongress Austrālijā. Sniedzam miniinterviju ar kongresa organizētāju Rolandu Lappuķi un rīcības komitejas priekšsēdi Edgaru Krūmiņu.

 

Kas Tavā vērtējumā bija 6. VLJK nozīmīgākais notikums vai sasniegums?

 

R. Lappuķe: 6 VLJK iespaidi ir kā impresionistu gleznas − dažas spilgtākas, citas ar diskrētāku nokrāsu. Bija vērtīgi referenti, kas ir dēvēti vai sevi dēvē par sociāldemokratiem, mācītājiem, marksistiem, Israēlas pavalstniekiem, liberāļiem vai citiem brīvi domātājiem. Mākslas pārstāvji bija augstas kvalitātes. Piemēram, no tuvienes kāda glezna rāda dažādību un bagātību. No tālienes skatoties, šai ainai piemīt savāda kopība. Raugoties nākotnē, aina parāda varbūt lielāko 6 VLJK sasniegumu. Tas deva jaunu impulsu interesei par VLJK, un tāpēc varbūt beidzot veidojās Minsteres Dziesmu dienu laikā VLJ padome, kas, cerams, spēs koordinēt ražīgu sadarbību pāri kontinentiem.

 

E. Krūmiņš: Nozīmīgākais sasniegums bija tas, ka izolētā Austrālijā, kas atrodas 18.000 km attālumā no Latvijas, vēl pēc 40 gadiem trimdā, pēc pieciem VLJK 300 jauniešu no visām pasaules malām atrada vajadzību − pat nepieciešamību − sapulcēties kā latvieši, lai pārrunātu aktuālas lietas un problēmas, saistītas gan ar latvietību trimdā, gan ar problēmām Latvijā, kā arī ar mūsu attiecībām ar Latviju.

Sasnieguma nozīmei arī bija īpaša noskaņa, proti tā bija pirmā izdevība aktīvo Austrālijas latviešu jauniešu vairākumam sastapties, iepazīties un izrunāties ar lielu daļu citu mītņu zemju aktīvākiem latviešu jauniešiem. Tās pozitīvās sekas nav izmērījamas, bet ticu, ka īpaši Austrālijā tās nākotnē nesīs augļus.

Kritika, ka trūka īstas dzirksteles, nebūt nav vietā. Man šķiet, tās trūkums pozitīvi liecina par trimdas jaunatnes stingro vienotību baziskos latvietības jautājumos. Ar to varbūt šo gadu posmu trimdas jaunatnes vēsturē atzīmēs par nostabilizēšanās gadiem.

 

Ko Tu no savas pieredzes ieteiktu nākamo kongresu rīkotājiem attiecībā uz VLJK saturu un formu?

 

R. Lappuķe: Prasot „Kas ir latviska problēma?” viens svarīgs nolūks bija noskaidrot, uz ko mēs balstāmies. Mūsu sabiedrības nacionālistiskie saucieni nav paši par sevi saprotami. Ar ko mēs lepojamies un kāpēc? Nacionālisma ideoloģija tāda, kāda tā eksistēja pirms 2. pasaules kaŗa, taču nevar būt pietiekama mūsu dienās. Laiki un apstākļi ir mainījušies un ir jādefinē jauni rāmji vai vienkāršāk − pieturas punkti, lai mēs ārpus Latvijas dzimušie, varētu orientēties ar savai zemapziņai tuviem jēdzieniem vai vērtīgām cīņām.

Tāpēc, ja grib panākt konkrētu darbu, jādefinē, kādas mūsu perspektīvas jēdzienu plāksnē, kaut vai tie būtu arī nacionālistiski. Var, piemēram, likt uzsvaru uz mazo tautu kultūru nākotni mūsu laikos, skatoties uz piemēriem Dienvidamerikā vai citur. Kā mazo tautu kultūras panāk savu neatkarību?

 

E. Krūmiņš: Principā atbilde uz šo jautājumu saistās tikai ar vienu pamata jautājumu, proti:

Kādu iemeslu dēļ − ar kādiem mērķiem, gan sabiedriskiem, gan polītiskiem, gan kulturāliem − mēs vispār rīkojam vispasaules kongresus? Praksē, protams, ne vienmēr varam vienoties mērķos. Aiz to tie arī mainās ar katru kongresu, jo jaunatne pati ir dinamiska − tā mainās, uzdodot arvien citas prasības.

Galvenais tomēr būtu nospraust reālus, praktiskus un sasniedzamus mērķus. Tad mērķtiecīgi strādāt ar regulāriem atgādinājumiem, lai īstenotu tos bez novirzīšanās no ceļa.

Īpaši runājot par 6 VLJK. personīgi atradu pamatotus divus iebildumus. Pirmkārt, programma bija pārblīvēta, ar to saistīts laika trūkums tieši pašos vissvarīgākos jautājumu un diskusiju brīžos Tāpēc arī trūka laika iepazīties ar citiem dalībniekiem.

Otrkārt, ir nepieciešami katrā šādā lielā vispasaules jaunatnes forumā atkārtoti stingri ķerties pie polītiskiem un filozofiskiem jautājumiem gan darba grupās, gan paneļdiskusijās, kā arī ar pretējo domu izteikšanu referātos. Kaut gan dažs to būs jau atkārtoti dzirdējis, no jauna pienākušiem, tieši tāda informācija derēs, būs nepieciešama.