KOMMENTĀRI ■ PIEZĪMES ■ AKTUĀLITĀTES ■ REPLIKAS ■ ĪSRECENZIJAS

 

 

Valdis Labinskis raksta Minsteres ģimnazijas izdevuma Afišas 19. numurā par to, kāpēc tikai 2 Vācijas latviešu jaunieši dzīvo Minsteres ģimnāzijas internātā. Uzrādot iemeslus, viņš raksta:

Kaut arī kultūras sakaru jautājumā dalījās arī vecās paaudzes uzskati, pats konflikts tomēr izpaudās vecās un toreiz jaunās paaudzes starpā. Tā rezultātā vecā paaudze turpat 20 gadus jauno paaudzi atturēja no kopējā darba. Šī saspīlējuma sekas vēl vienmēr nav pārvarētas, un jāšaubās, vai tās ir vispār pārvaramas, jo daudzi tā laika jaunieši, tagad vidējās paaudzes pārstāvji, atsvešinājušies no latviešiem.

Sava raksta beigās Labinskis secina

Kamēr Vācijas latvieši – vecā, vidējā un jaunā paaudze neizbeigs savstarpējo apkaŗošanu, aizdomās turēšanu un norobežošanos, arī MLĢ nevar cerēt uz lielāku Vācijas jauniešu pieplūdumu, izņemot izceļotājus no Latvijas...

Pašreizējais „kultūras sakaru” eksperts Imants Lešinskis pastāsta (Brīvība. 1984. 4), ka „kultūras sakaru terminu izdomājis „padomju izlūkošanas dienests – KGB, t.i., „čeka” un ka „Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs ir daļa no padomju izlūkošanas darbības, vērsta pret Ameriku, Zviedriju, Vāciju un citām brīvās pasaules zemēm” resp. šī aktivitāte ir precīzāk saucama par „etnisko spiegošanu”. Protams, šīs ziņas jau būtībā nav nekas jauns, jo padomju imperiālisma izplatīšanas metodes nav noslēpjamas nedz propagandā, nedz arī bungu rībināšanā.

Pēc personīgas tikšanās ar Imantu Lešinski un viņa kundzi radās iespaids, ka daudz uzklausītais pārbēdzējs tomēr izvairās no personīgākas intimitātes, kas ir raksturīga Rietumu zemju indivīdu pārstāvjiem, tā radot iespaidu, ka kalkulēta uzmanība, aukstasinība un racionāla faktu un informācijas atkārtošana ir Imanta Lešinska komūnikācijas veids, ļoti pieturoties pie programmēta, iepriekš sīki izdomāta izklāsta. Neapstrīdot bij. čekas aģenta liecību, tomēr prātā iešāvās doma, vai tikai viņš, it kā „pārbēdzis” te, Rietumos, patiesībā nevāc informāciju, ko izdevīgā brīdī piespēlēs atpakaļ Padomju Savienībai īstajā laikā? Ja jau pārbēdzējs, ieguvis respektējamu publiku mūsu trimdas aprindās, nav īstenībā pateicis nekā sevišķi jauna, drīzāk gan tikai apstiprinot visu to, ko mēs par Padomju Savienību jau agrāk zinājām, turpina mūsu trimdas polaritātes izkopšanu un pastiprināšanu tādā veidā, kas nekalpo latviešu vienības vairošanai, tad jājautā, kādu pakalpojumu tad mūsu sabiedrībai ir devis šis kungs. Vai viņa referātu iespaidā Minsteres ģimnāzijā nākotnē būs vairāk latviešu jauniešu? Vai tas viņa apgalvojums, ka „kultūras sakariem” nav nekāda sakara ar kultūru, mūs neattālina no kulturālas inerces, interesējoties par visu to, kas notiek Latvijā?

Varētu pat teikt, ka pašreizējos apstākļos divas galvenās latviešu problēmas ir tautas dzīvā spēka pieauguma bilance un latviešu valodas, kultūras saglabāšana un tālāka izveide. Panākumi šajos laukos garantēs latviešu tautas nākotni, kam ir jātic kā nemaināmam vēstures likumam, kas liek pamatus nākotnes paaudzēm. Un latviešu tauta jau nav vienīgā, mums blakus ir igauņi, lietuvieši, armēņi, ukraiņi u.d.c.

 

Tajā pašā Afišu 19. numurā A. Zeidaks mūs brīdina: „Turpinot dzīvot tā, kā dzīvojušas trīs beidzamās paaudzes, pēdējo latviešu nāve ir gaidāma ap divdesmit trešo gadsimtu, bet latviešu valodas un Latvijas jēdziena izzušana jau agrāk.” Tie vārdi biedina, kuŗus der iegaumēt tām mūsu lielajām, globālajām, brīvas pasaules latviešu organizācijām, kas domā, ka viss ir labākajā kārtībā un ka mūsu ārpolītika ir vispareizākajās sliedēs.

Vajadzētu sīkāk definēt visu to, kas ir latviskuma īstais kodols, un šim jēdzienam visapkārt vilkt jaunus pavedienus, tos tīt jaunā kamolā kā pierādījumu, ka mūsu īpatsvars pieaug gan dziļumā, gan arī lineārā plāksnē. Te krustcelēs, daudzu pavedienu virmojumā sastaptos gan vēsturnieki, gan valodnieki, gan arī dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki, kā tanī Vizmas Belševicas dzejolī „Kamola tinēja”, kam skaņas ir pielicis Raimonds Pauls. Vajadzētu padomāt arī par veidu, kā ārzemēs dzīvojot, ŠĪ LATVISKUMA KODOLA IZPĒTE vislabāk izveidojama, kā to padarīt pieejamu, interesantu un intriģējošu mūsu jaunajai paaudzei, kas tai no jauna neierastā gaismā parādītu latviskās īpatnības tādā veidā, ka tās aizrauj, sajūsmina un aicina. Būtu jānāk jaunai uzjāšanai Stikla kalnā, jaunai renesansei, jaunai metodikai, jaunām formām. Kas ir viss tas, kas mūs vieno, mūs stiprina, mūs mudina, mūs spārno? Kāds jaunietis, kas bijis Rīgā, tur dziedājis, saka: „Kāpēc bija prieks dziedāt ar latviešiem Latvijā? Tas apstiprina, ka esam līdzīgi. Dzīvojam dīķa otrā pusē, bet vienojāmies, būdami latvieši.

Šajā vienkāršajā paskaidrojumā ir atslēga mūsu darbībai, un to der atcerēties, lai mēs nebūvētu kāršu namiņus un pat pilis, kam ar latviskuma kopšanu ir maz sakara. No formālisma nacionālās lietās ir jāpāriet uz būtisko. Ir pienācis laiks attālināties no tādiem polītiskiem saukļiem, kas kā izmesti kruķi lidinās apkārt pasaulei un kuŗu bezkritiskā lietošana ir tik populāra mūsu globālo organizāciju rindās. Kas būtu īstie kodolieroči mūsu sapnim par brīvu Latviju? Protams, ne vien „mūsu”, bet arī „viņu” sapnim, jo kodolam ir jābūt tam pašam.

Lai pietiktu pie kodola resp. pie kamola sākuma, ir jāiet grūti sānu celi, bieži pat nepopulāri, bīstami, sarežģīti, bet tie ir bruģēti patiesības vārdā un tāpēc kā ētiski, tā morāli iederīgi un nebūt maldīgi. Uz tiem ir kā stafetē lāpa jāpadod nākamajām paaudzēm gan tās iedrošinot, gan mudinot, bet pietiks ar vienkāršu parādīšanu, jo patiesība iedarbosies kā kategoriska nepieciešamība. Un tā gājiens sācies, apstāties vairs nevar.

Ir skaidrs, ka pašreizējie ceļi ir apsviedusies, sagriezušies tā, ka braucējs top iemests grāvī: mēs gribējām kultūru, bet mūs iespēlēja čekā. Varētu jau vēl labāk teikt: lai tiktu pie kultūras, mums jāiet cauri čekai. Vai tā čeka tik briesmīga? Mauks nagus? Izmazgās smadzenes? Ievietos psichiatriskajā slimnīcā? Pārstādīs smadzenes? Ir jau uzmanība jāpievērš katram solim, jāskatās, ka katrs soļo, jo meliem īsas kājas.

Latviskuma kodolu īpatsvaru nosaka kulturālas īpatnības. Kļaviņu Juris Labieša 66. numurā piemin, ka „mums latviešiem ir īpatnības pagātnē, un būs īpatnības nākotnē. Bet liela starpība ir īpatnību ceļa iešanā senāk un tagad: ja senāk tautas valdīja nemaldīgs instinkts un jūtas, tad tagad tie intellekta pārkliegti. Nav grūti saprast, kāpēc tagad neapzinīgai nacionalitātei jāpāriet apzinīgā.”

Vairs nevar sagaidīt, ka nacionālisms var pielipt dabiskā veidā, bet tas ir jākultivē, un tas attiecas uz visām kultūras plāksnēm, uz dažādām izpausmēm. It sevišķi visiem kodola meklētājiem ir jāatceras, ka kultūra nevar kalpot polītiskiem mērķiem, ir nepārtraukti jāraugās, lai polītiskie saukļi paliktu ārpusē, tie ir birokratu izdomāti, kalpo partijas centrālajai propagandas balsij, kuŗas mērķis ir piekliegt pasauli un pieblīvēt radio viļņus. Nelaime ar t.s. polītiku ir, ka tā lien iekšā pa visām spraugām, it sevišķi mūsu dienās, kad tik efektīvi darbojas televizors, radio, prese. Lai kāda ziņa, to nemitīgi atkārtojot un padodot tālāk, jau īsā laikā fakti kļūst par baumām un izdomu. Tā ir modernās komūnikācijas pazīme. Kādreiz dzejnieks Valdis Krāslavietis rakstīja par „lielo izklīšanu”, kuŗai sekoja Raimonda Staprāna luga Sasalšana, kuŗu kāds lasītājs saskatīja kā parodiju par dzīvi Rīgas komūnālā dzīvoklī. Tagad laiks nākt jaunam periodam, jānāk jaunam „atkusnim”, kas ar liberālu, apolītisku skatienu apzinīgi tiecas pēc latviskā kodola meklēšanas un atrašanas. Te varētu rīkot konkursus, šo tematu varētu iztirzāt visdažādākās organizācijas, nākt klajā ar ieteikumiem, definīcijām, jaunām idejām. Te savu vārdu varētu teikt gan labieši, gan etnografi, daiļamatnieki, valodnieki, akadēmiķi, rakstnieki un dzejnieki.

Tāpat „kodolieroču” meklēšanā varētu nodoties tāds talantīgs vērotais kā Dr. Ulafs Jāņsons, kas meklē rakstos jau daudzus gadus, bet nu ir iekļuvis tādā kā burvju lokā. Nav vajadzīgs komplicētas lietas padarīt vēl komplicētākas, kā liekas ir noticis ar T. Fenela A Grammar of Modern Latvian.

Viena mūsu tautas un valodas īpatnība ir vienkāršība ar tai raksturīgu liriskumu, kas tuvs dabai.

Žanis Valdheims Montreālas Ziņotājā (š.g. 9. numurā), atreferējot AABS konferences sniegumu, summē: „Īsta kultūra, kas meklē universālismu, nav nekas šablonisks vai kādām likumībām pakļauta, un katra īpatnība vai atšķirība uzskatāma kā vienīgā īstas kultūras pazīme.

Varbūt, ka pareizais termins ir solidarizēšanās latviskās kultūras labā! Šo vārdu pieminot, jādomā par Poliju un tās demokratiskiem centieniem, kas savā veidā arī pierāda īpatnību universālismu, kur pamatā ir nacionāls kopsaucējs, kuŗš ir tuvs tautas dvēselei resp. kodolam.

Šīs piezīmes patiesībā ir tikai ievads par jaunu pārorientēšanos latviskās domas atklāsmei, kas kā spēja komēta varētu rast tūkstošiem domu biedru un līdzās skrējēju − maratonistu visā pasaulē, pat Vanagu Kārli ieskaitot, jo nu ir laiks ne vairs atbruņot un atmaskot, bet uzsākt pilnīgi jaunu dziesmu. Tas atbilstu arī žurnāla Jaunā Gaita nosaukumam, jo mēs taču nevaram un negribam būt „vecgaitnieki”. Pat Baņuta Rubesa varētu padomāt, kā šo „kodolrosmi” pasniegt uz skatuves tādā veidā, ka varētu sākties jauna plūsma jauna augšupeja. Aizmirsīsim Rēgena globālos konfliktus un pievērsīsim savu uzmanību nemainīgi latviskajam.

 

Tālivaldis Ķiķauka