Nodzēsu spožās ugunis,

Lai pieradinātos.

Aizdedzu sveci –

Beidzamo žēlastības gaismu.

Bet kad biju jau apsegusies

Un mierā.

Sudraba bruņās

Logā ielēca mēnesnīca,

Un man vairs negribējās aizmigt.

Novērsu galvu.

Lai neskatītos.

Piemiedzu plakstus,

Lai neredzētu.

Bet biju aizmirsusi.

Ka man kā mātesmeitai pasakā

Trešā acs pakausī.

Karuselis apstājies.

Leijerkaste apklususi –

Dievs un miers.

Un kaut kur tālu

Aiz viņiem kokiem

Saklausu vīterojam putnus

Tikpat dzidri,

Tikpat laimīgi

Kā toreiz, aiz viņiem gadiem,

Kad pamodāmies dārza mājā

Ar aizslēģotiem logiem

No saules krislīša acīs

Agrā svētdienas rītā.

Līnainā kalnu vakarā, siltā – vēl atvasara –

vakarā, kad lietus sišanās pret dūmvaža dzelzi

saplūst ar koka gredzeniem griestos,

kad gredzeni kļūst mūzika lietus ritumā,

kad acs un auss sakūst vienā un kļūst par tausti,

kas izjūt šī vakara miklo apveidu plaukstās,

izgaršo to uz lūpām un pārtop tad vienā

vienīgā izjūtā: lietus smaržo tā uz skujām tumsā.

Varbūt reiz lietainā vakarā kalnos,

vientuļai svecei degot, mēs tuvojamies

tam, pret ko tiecies viss mūsu mūžs. Lēnām,

bez ārišķībām, mierīgi tam, ko nevar

vārdā nosaukt. Medniekam arī, kad ilgotais

medījums pēkšņi parādās redzes lokā, jāpatur

droša roka un mērķim pievērsta nekustīga acs.

Bet mēs varbūt šī mērķa priekšā paliekam

stāvot atplestām rokām kā cilvēks,

negaidot nonācis aizas malā,

debesbraukšanas brīdī.

Ir reizi dienā

tāda zila, zila stunda,

kad putni apklusuši,

vēji aprimuši,

ļaudis ugunis mājās iedegusi,

un ielas — pamestas un tukšas.

Es nezinu, ko šajā stundā

viņi dara; ko dara pasaule ap mani klusumā.

Tik zinu to: man patīk zilā stunda,

kad novakare iekrīt mīkstā vakarā,

kā rakstu rakstiem austā latvju villainē.

Šī stunda īsā sevī dienu paauklē,

pirms naktij prom

tā atdod to.

Tad labi klusi būt

ar sevi ir,

un dienu aizgājušo kamolā.

Otrādi apgriezās zeme:

peldēju mākonī baltā,

līdz — aita tas kļuva,

tad — gulbis, tad?

Tad laiva sidraba burām —

es šūpojos tanī,

un airi ira

pret kādu gaišu krastu. —

Celties pār koku galiem,

lidot kā putnam brīvi

ar sauli un vēju sejā —

kas tā par priecīgu dzīvi!

Zem manis tad paliek zeme,

un debess ar sniegu jaucas,

kad pati kā prieks uz slēpēm

pa nogāzi lejup traucos.

Nu liekas ne vējš mani noķers,

ne cilvēks, ne zaķis, ne laiks,

tik sapnis, varbūt tik sapnis,

kam tikpat sasarcis vaigs.

PIRMAIS SNIEGS

ir tāda lieta par kuŗu nestrīdas

viss

pēkšņi apklust

viss

kļūst absolūti skaidrs

es pielīdzinos šai vienlīdzībai

es nesalīdzinu

sevi ar Nīlas zirgu vai

ar kaut ko mazāk interesantu

es tikai krītu

pirmo reizi

balts un maigs

vienkāršots līdz nullei

atteicies no brīnumiem

gandrīz laimīgs

ka Misisipi netek atpakaļ

Sāpes,

Kad tās ilgi nēsātas

Un uzmanīgi vērotas,

Pārvēršas dimantā.

Dimants

Izsāpēta sāpe pēc tam,

Kad vairs nesāp ne man, ne tev,

Kad ir

Tikai sāpes – neitrālas, tā sakot.

Jādabū zirgs – tik ātrs,

Ka to nevar atšķirt no jāšanas, tik ātrs

Kā ātrums, tādām acīm, ka ir tikai

Redzēšana. Jādabū doma – tik tīra un stipra,

Ka tā domā mani, un jādabū mīlestība, kas atgādina

Tikai mīlestību. Tad es būšu bez bruņām.

Bet jau tagad dīgst pirmā zāle – bez bruņām,

Un pirmie vēji iznēsā senu vēsti:

„Lai atgrieztos, vispirms jānomirst.”

Atbrīvošanās no zemes sloga

No asiņu važām un nāves matemātikas

Ir tepat virs zemes

Putnu un zvēru maigajā gaismā

Ļaujies šai gaismai

Nemēģini ieiet sevī lai noskaidrotu

Kas tur īsti spokojas

Kas tur tā klusi deg neko nesildot

Exit

Saki „pie velna” tam tārpam kas tevī deg

Atgriezies

Ticībā smagnējam solim bitēm cietam sieram un nevienlīdzībai

Atgriezies

Visu lietu maigajā nežēlīgajā gaismā

Emanuel Svedenborg,

parādies man šonakt kā eņģelis,

ja gribi, ar visu parūku,

lai pats ar savu roku

varu Tev pieskarties,

lai atjaunotu ticību

taustāmiem eņģeļiem,

ledus puķēm,

bālām sievietēm

(kā, piemēram, Grētai Garbo).

Ak, nesarkstiet, manas dārgās, no kauna, ka jūs esat bālas,

bālums ir gandrīz tas pats kas baltums vai baltu ciltis, balta

uguns ir viskarstākā, bālie līķi nekaunas, ka viņi nomiruši,

kāpēc tad lai jūs nemirtu, lai dzīvotu ilgāk manā at­miņā, kāpēc

krusts ceļmalā

nerāda, cik tālu vēl jāiet, ahā, es esmu jau piekalts

šai krustā, neko neizpestījis, pat ne sevi, tomēr būs

jāiet tālāk, neprasot cik tālu, ar parūku rokā, it kā

nebūtu jāizliekas, ka kaut kur jāiet, Džingischana chordas

un dvēseles nemirstība.

Ak, manas dārgās, nav kaut kas tāds, par ko jums jāinteresējas,

nesarkstiet par to, kas jūs neesat, taupiet savas sirdis tai

dienai, kad dīgstoša zāle un nomirušie jūs dzirdēs, apmēram tik tālu vēl

jāiet, teica Emanuēls Svedenborgs

DZIESMIŅA PAR

Kaut kur sēklī

Rīgas jūŗas līcī

Guļ viena plekste

Saulgozī tā,

Kā guļ manas

Tēva mātes pirkstā

Gredzens ar zīli

Sidrabvairogā

Tagad nu nāku

No Porta Filipa,

Aplipis sāli

Kā dažkārt tramps,

Un manas domas

Paņem manas vēlmes

Un aiznes sēklī,

Kur gorās plekstes vamps.

Kaut kur sēklī

Rīgas jūras līcī

Guļ manas domas

Saulgozī.

Varbūt varat

Arī jūs tās sajust,

Ļaujot tās sevī

Izbaudīt.

Vēl īstenībā gribētos man apstāties šai ieliņā

Un pavērties vēl mājā tai ar apzeltītām rūtīm,

Kad vakarsaule debesī triepj magoņsārtu mākoni

Un noveļ okeāna vējš kā smagumu no krūtīm.

Vēl gribētos šeit apstāties un varbūt barbekuli kurt

Un liesmu saujās guldīt biezo steika riku.

Tak nespētu pat piepildīt sev glāzi rūgti putaino,

Bet acis cauri vērtos man un uzlūkotu citus.

Vairs nevaru šeit apstāties un skandēt soļus ieliņā

Jo rīts un vakars vienoti nu vienā blāvā gaismā,

Ap seju vēsi skalojas man zilais vējš no visuma

Un izdzēš zemes kontūras ap mani savā vaismā.

Ir bērnība un mūžs un viss ap mani mirklī pajucis

Kā šķitums nekad nebijis un lieks un pārpalicīgs.

Kā nācu kails tā izeju no šitās prieku ielejas

Kā letu vīram pieklājas – ne neticīgs, ne ticīgs.

Ir nakts, ir nakts un stāv uz vakts

Viens šoklādzaldātiņš,

Viens zīriņš un viens ķīrītis,

Viens peļu vanadziņš.

Ak vai, ak vai, iz tumsības

Viens degunradzis brien,

Un vanagam par šausmību

Tas ragu gaisā slien.

Rags paliek rags – uz to ir nags

Tam radzim jā nudien.

Kas atliek peļu vanagam ?

Tas žigli trubā lien,

Jo truba taure varena,

Pa to var pūst ka plīst,

Un iepūst degunradzītim

Nu tā ka nesadzīst.

Kur upe tek uz riteņiem,

Tur radzis domīgs brien,

Bet lapās laižas peļotājs

Lai likten's garām skrien.

Tikai nekopts upes malā

Tālāk zaļo upenājs,

Raugot līdzi zaļam sieram

Žēlošanu neatstāt.

(Veltīts visām bumbieru mīļotājām)

Kādā pasakainā dienvidaustrumzemē

Dzīvoja reiz Ieva kā pa taukiem,

Jo Tā Kunga dārza augļi viņu

Baroja bez strādāšanas laukos.

Mīļš bij Ievai Ādams kā jau tēviņš,

Kad vēl bērnu nav un ķerstīties var vaļi,

Nemaz nemeklējot dārzā krūmus,

Nebēdājot, ja top zālē stilbi zaļi.

Bet ar visiem paradīzes priekiem

Ievai šķiet, ka pietrūkst kaut kāds pipars

Ādama visdziļākajās skavās –

Ir tik nulle, bet nav priekšā cipara.

Glābt var auglis vienīgi no liegtā koka.

Ieva grasās plūkt, lai abi kostu

Balto Dzidro tā ka sula šķīst un ar tās

Valgmi katra neprašana atmazgātos nostu.

Bet te kokā pitons galvu cel kā sēni,

Norij Ievas ābolu ka noklunkst.

Cilvēkpāris aiznes to, ko čūska nenes

Prom no paradīzes, kad pat saule aptumst.

DAUGAVMALAS

MONA LĪZA

Mirušas sejas dzemdēt sapnī

Slīkstu kā grūtniece vīna pilns.

Vējā aiz loga čīkst kaili zari,

Mākonī aizdūries mēness zviln.

Pelēkā mājā pie Krīdenerdambja

Saulriets Lidočkas acīs deg.

Daugavas vakara zilganā dūmaka

Atplūst pa pļavu un dārzā tek.

Attekā čortojas plostnieku balsis,

Traktieris uzņems tos drīzi silts.

Tvaikonis tālē pūš ardievas ostai,

Acīm ko noslēpj dzelzsloku tilts.

Pelēkās mājas logā sēž Lidočka

Rudzpuķu acīm un matiem kā nakts.

Manu forštates atmiņu gaļorkā

Perfekts gleznojums nobeigts pirms sākts.

Dažam nepatiks – riebsies,

ka manā izbradātā sirdī

reiz iegāja Ojārs Vācietis

ar savu jaunības naīvumu,

 dzemdētu zemniecībā

„Vidusleišu” mājās –

Trapenes trepēšanas likteņos.

1933. tur nebija ne leišu,

ne vāciešu, ne krievu.

Bija tikai malēnieši.

Un mūsu vecvecmātes

savās dzimtās sasaucās

kā tuolavītes – tuoli nuokušas...

Pāri kalniem, pāri sokļiem

ar saviem vīriem un bērniņiem,

cauri mežu līdumiem atarušās,

meklēdamas paaudžu ziedēšanai

vasaras nebeidzamības Saulgriežus...

Bet Saulīte vienmēr palika spītīga

arī pie Dzintarjūŗas.

Ikgadus joprojām vizinājās

četrējādos Saulgriežos,

četrējādos Likteņos,

četrējādos Ugunskrustos.

Četrējādība Ojāram izdzēsa

jaunības vizbuļu sapņus.

Ojāra rītā Saule uzlēca sarkana.

Pusdienā uzliesmoja balta.

Dvēsele aizdegās sarkanbalta –

četrējādos krustos svildama,

brīdi apstarodama  a k l o s –

S A D E G A

Kad viņš sapnī iegāja trimdā izdzīto

dzejnieku būdā, kas ir blakus būdai,

kur dzīvo trimdā izdzītie skolotāji (no tās

viņš dzirdēja strīdus un smieklus), tam

pie ieejas pretī iznāca

Ovīdijs un pusbalsī teica:

„Labāk vēl neapsēdies. Tu vēl neesi nomiris. Kas to zin

vai tu vēl neatgriezīsies. Un ja arī

nekas cits nepārmainītos, kā tikai tu pats.”

Tad vienā mierā tuvojas Po Čī–jī un smaidīdams teica:

„Stingru sodu pelna katrs, kas kaut

vienreiz netaisnību vārdā saucis.”

Un viņa draugs Tu–fū klusu piebilda:

„Tu, saproti, trimda nav vieta,

kur iemācās atmest augstprātību.”

Bet Vijons tiem piebiedrojās, un, bez mākoņu stumšanas, jautāja:

„Cik daudz durvju mājai kuŗā tu dzīvo?”

To malā noveda Dante un, pie piedurknes raustīdams,

čukstēja: „Tavā dzejā daudz kļūdu, draugs,

apdomā cik daudz tev ienaidnieku.”

Un Voltērs sauca pāri telpai:

„Uzmanies naudas lietās, tie tevi vēl nomērdēs badā!”

„Un visam piejauc jokus!” kliedza Heine.

„Tas neko nepalīdz,” kurnēja Šekspīrs,

„Kad Jēkabs uzkāpa tronī, arī es vairs

nedrīkstēju rakstīt!” „Kad tevi vedīs uz tiesu,

dabū kādu blēdi par advokātu,” ieteica Euripids,

„jo tas pazīst caurumus likumu tīklā.”

Vēl visi bij smieklos

kad no tumšākā kakta atskanēja sauciens: „Ei, tu tur,

vai tie māk tavas dzejas no galvas? Un vai tie, kas māk,

izbēgs vajāšanām?”

„Tie ir aizmirstie,” klusu noteica Dante,

„ne tikai viņu miesu, bet arī to darbus iznīcināja.”

Smiekli apklusa. Neviens neuzdrošinājās

raudzīties uz to pusi. Jaunpienācējs bij nobālējis.

Atdzejojis Jānis Krēsliņš

VĒSTS NO PILSĀTA

Par vecu lai nestu ieročus un cīnītos kā citi –

tie laipnā kārtā piešķīra man pieticīgo kroniku rakstītāja lomu

es rakstu – nezinādams kam – aplenkuma vēsturi

man ir jābūt precīzam bet es nezinu kad sākās iebrukums

pirms divsimts gadiem decembrī rudenī varbūt vakar rītausmā

šeit katrs zaudē laika izjūtu

mums atstāja kopā ar vietu pieķeršanos vietai

joprojām mums ir tempļu drupas dārzu un māju rēgi

ja mums būtu jāpazaudē drupas mums vairs nebūtu nekā

es rakstu kā mācēdams ritmā kas nedēļām kas nekad nebeidzas

pirmdien: noliktavas ir tukšas žurkas tagad ir naudas vienība

otrdien: nezināmi uzbrucēji nogalina pilsētas galvu

trešdien: pamiera sarunās ienaidnieks apcietina mūsu sūtņus

mēs nezinām kur viņi atrodas citiem vārdiem kur viņi tiek mocīti

ceturtdien: pēc vētrainas sanāksmes vairākums nobalsoja

pret garšvielu tirgotāju priekšlikumu par padošanos bez noteikumiem

piektdien: mēra sākums sestdien: pašnāvībā dodas X

visbezbailīgākais aizstāvis svētdien: nav ūdens mēs atsitām

uzbrukumu pie austrumu vārtiem ko sauc par Sabiedroto vārtiem

es zinu viss šis ir garlaicīgi visiem vienalga

es izvairos no paskaidrojumiem savaldu savas jūtas aprakstu faktus

viņi saka ārzemju tirgos vienīgi fakti ir cenā

bet ar zināmu lepnumu es vēlos izteikt pasaulei

pateicību par kaŗu mēs uzaudzinājām jaunu bērnu sugu

mūsu bērniem nepatīk pasakas viņi spēlē nogalināšanu

dienu un nakti viņi sapņo par zupu maizi kauliem

tieši tā kā suņi un kaķi

vakaros man patīk klīst pa aplenkto Pilsātu

gar mūsu nedrošās brīvības robežām

es skatos lejup uz daudzajiem kaŗa pulkiem uz to ugunīm

es klausos bungu rīboņā mežonīgos kliedzienos

ir neticami ka Pilsāts joprojām pretojas

aplenkums ir vilcies ilgi ienaidniekiem ir jānomaina vieniem otrus

tiem nav nekā kopēja tikai vēlēšanās mūs iznīcināt

gotiem tatāriem zviedriem Imperatora vienībām Mūsu Kunga Debesbraukšanas pulkiem

kas tos visus var saskaitīt

karogu krāsas mainās tāpat kā apvāršņa malā meža

no putnu maigi dzeltenā pavasarī uz zaļo, sarkano, ziemas melno

un tā vakarā atbrīvots no faktiem es varu domāt

par senām lietām lielā tālumā piemēram par mūsu

sabiedrotiem jūras otrā pusē es zinu viņi jūt mums līdz

viņi sūta mums mierinājuma miltu maisus taukus un labus padomus

nemaz neatskārstot ka mūs nodeva viņu tēvi

mūsu kādreizējie sabiedrotie Otrās Apokalipses laikos

viņu dēli nav vainīgi tiem pienākas mūsu pateicība tādēļ mēs esam pateicīgi

viņi nekad nav piedzīvojuši aplenkuma mūžību

tie kuŗus ir piemeklējusi nelaime vienmēr ir vieni paši

Daļai Lamas aizstāvji kurdi afgāņu kalninieki

tagad kad es rakstu šos vārdus izlīgšanas aizstāvji

ir ieguvuši mazu pārsvaru par bezbailīgajiem

parastās noskaņu maiņas mūsu liktenis vēl nav izšķirts

kapsētas kļūst lielākas aizstāvju skaits samazinās

bet aizstāvēšanās turpinās un turpināsies līdz beigām

un pat tad ja Pilsāts kristu un viens no mums paliktu dzīvs

viņš nestu Pilsātu sevī trimdas ceļos

viņš būs Pilsāts

mēs skatāmies bada sejā uguns sejā nāves sejā

un visļaunākais – nodevības sejā

un vienīgi mūsu sapņi nav pazemoti

Česlava Miloša angliskoto versiju atdzejojis

Jānis Krēsliņš.

„Vocat aestus in umbram”

Nemesianus, Ec. IV.

IV

Viņi cīnījās, bez šaubām,

un daži ticot – par savām mājām, bez šaubām.

Daži naigi uz bruņām,

daži dēku kārē,

daži baidoties vājuma,

daži baidoties rājiena,

daži mīlot slaktiņus, iedomās,

tikai vēlāk atskārstot...,

daži bailēs, mācīdamies iemīlēt slaktiņus.

Daži aizgāja aizsaulē – „par tēviju” ne vienmēr ..saldi mirt starp pirmajiem

ierindā krītot,

citi soļoja līdz ausīm ellē,

ticot vecu vīru meliem, tad, mācoties neticēt,

pārnāca mājup, mājup pie citiem meliem,

mājup pie daudzām viltībām,

mājup pie veciem meliem un jauniem negodiem;

gadu simtu veci un sačervelējuši veikali

un meļi amatos.

Drosme kā nekad, izšķērdība kā nekad.

Jaunas asinis un cēlas asinis,

sārti vaigi un glīti augumi;

izturība kā nekad,

atklātība kā nekad,

vilšanās kāda nekad nav rodama senās teikās,

ārprāti, tranšeju grēku nožēlas,

miroņu vēderu smiekli.

Atdzejojis Jānis Krēsliņš.