IX

 

Latvijas melnās dienas sākās, kad Ulmanis uzvilka fraku. (Baltais Ģenerālis)

Vēstures grāmatas raksta, lai atmaskotu pagātni, recenzijas − lai atmaskotu grāmatas. Jau sen man ir bijis kārdinājums autoru dotos grāmatu virsrakstus pārmainīt − ieurbties to noslēpumos, saskaldīt to granītiskās fasādes. Grāmatu virsraksti bieži aizsedz vairāk nekā tie atklāj.

Lasot Edgara Andersona darbu Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture, kritu kārdinājumā bez grūtībām. Andersons sakās rakstīt par Latvijas BRUŅOTO SPĒKU, − bet jo dziļāk ielasās, jo vairāk tā vien liekas, ka grāmatas galvenā tema ir bruņotais nespēks Tātad virsraksts varētu būt bijis:

LATVIJAS BRUŅOTIE NESPĒKI UN TO PRIEKŠVĒSTURE

Bet maiņas reiz aizsāktas tik viegli nebeidzas. Vēl citas plāksnes atsedzas. − Priekšvēsture neizklausās gluži pareizi. Bet kā tad?

LATVIJAS BRUŅOTIE NESPĒKI UN TO PĒCVĒSTURE

Un vēl:

LATVIJAS NESPĒKS UN TĀ PĒCVĒSTURE

LATVIJAS BOJĀ EJA UN TĀS ŠODIENAS NESPĒKS

LATVIJAS NESPĒKS UN AUGŠĀMCELŠANAS

Viss tas šinī grāmatā ir atrodams. Tas ir sasāpējis stāsts, − kuŗa autors dzimis kopā ar Latvijas valsti (Latvija − 1918, Andersons − 1920), ir Latvijas paaudzes (tā viņi palaikam dēvējas) sakne, zars un žuburs.

LATVIJAS MELNĀS DIENAS SĀKĀS, KAD ULMANIS UZVILKA FRAKU.

(Ģen. Balodis)

Lai gan Andersons ir pētījis visādas lietas, izsēdējies bezgala daudzos archīvos, viņš ir valstisks vēsturnieks − mūža galvenā tema ir Latvijas valsts. Viņš ir uzklausījis Latvijas vēstures patriarcha, sava profesora A. Švābes 1948. g. dotu uzdevumu − dokumentēt brīvās Latvijas rietu un norietu.

Nevienā citā Andersona lieldarbā šīs mazās tautas VIA DOLOROSA neizskan tik sāpju pilna kā LATVIJAS BRUŅOTOS SPĒKOS. Šeit viņš visu noved līdz kapam. Viņš mums izstāsta, kā Latvijas armiju, floti, kavalēriju un aviāciju ne tikai izdalīja, iznīcināja, bet arī kā Latvijas militāro spēku sasmalcināja putekļos.

Melna čūska miltus mala.

Sējums ir plaši illustrēts, latviešu ģenerāļi un pulkveži bagātās, izgreznotās, franciskās parādes uniformās lepojas grāmatas lappusēs, bet mēs redzam cauri un gaŗām šīm uniformām (Andersons mums to piespiež), viņu ģindeņus, caururbtos pakaušus kā Baigā Gada mocekļus vai kritušus pasaules grāvmalās.

Vējš pūš cauri viņu kauliem.

Sevišķu mīlestību Andersons parāda Latvijas kuģiem. Latvijas kuģu vēsture šeit ir dokumentēta, gan bruņotā, gan tirdzniecības, to būvgadi atzīmēti un arī atzīmētas vietas un laiks, kad tie nogāja lejā starp zušiem un lašiem un kad ap to apkalpēm nāras spēlējās. Cauri kaŗu gadiem vairāki mūsu kuģi tika gremdēti un celti pāris reižu. Maz no tiem pārdzīvoja 2. pasaules kaŗu − tagad neviens vairs nešķeļ jūŗas viļņus.

Savā plāksnē šis ir sauss, daudz statistisku faktu, formālas informācijas pieblīvēts darbs, bet tā ir virspuse. Nevīpsnāsim, ja vienam otram Andersona laika biedram, Latvijas paaudzes bērnam, kas izlasījis šo grāmatu, to klusi noliks plauktā siltākā stūrī, un asara nobirs pār vaigu.

Šī ir pilnīgākā Latvijas bruņoto spēku vēsture, protams, arī labākā, kas mūsu plauktos atrodama. Par atsevišķām vienībām ir vairāk detalizēti apraksti bet Andersons ir savācis visu vienkopus un devis Latvijas bruņotiem spēkiem komprehensīvu aprakstu, jēdzienam − plašu pasaulīgu definīciju, ietverot tanī ne tikai tiešas bruņu un kaŗa lietas, bet iepazīstina mūs ar visām ekonomiskām un ģeogrāfiskam rezervēm, kas kaŗa plānotājiem jāliek vērā: tautas turībai, ceļu un dzelzceļu tīklam, mechanizācijas kultūrai, arī velosipēdu un zirgu daudzumam ir militāra plāksne, tāpat arī izglītības līmenim un tautas morālam garam. Andersona darbu varētu ņemt par pamatu galda spēlei Latvija III pasaules kaŗā, ko tad varētu spēlēt gan doktori savos priekšpilsētu mājokļos, gan skolnieciņi vasaras kursos.

Salīdzinot ar visiem iepriekšējiem Latvijas bruņoto spēku aprakstītājiem, Andersonam ir vairākas priekšrocības: viņš ir profesionāls vēsturnieks, viņam bija pieejami Rietumu zemju izlūkošanas dienesta archīvi, un viņam vairs nebija nekādu ierobežojumu attiecībā uz Latvijas aizsardzības noslēpumu atklāšanu.

Viena no darba galvenām temām ir, ka Latvijas polītiķi, pa daļai sociāldemokrati (kreisais spārns 1920’os gados), par vieglu ņēma Padomju Savienību, bet galvenokārt tas, ka Ulmanis atdeva Latviju par lētu.

LATVIJAS MELNĀS DIENAS SĀKĀS, KAD ULMANIS UZVILKA FRAKU.

(Balodis Kaņepam)

Andersons gluži atklāti parāda, ka Latvija ilgi nebūtu varējusi viena pati cīnīties pret lielo kaimiņu, bet tas viņa skatījumā nenozīmē, ka neko nevarēja darīt. Daži robežsargi uzsāka cīņu, un tie ir Andersona varoņi. Baltijas valstis būtu varējušas sastrādāties, un Ulmanim nebūtu vajadzējis centralizēt visu varu savās rokās.

Tā ar 1940. gada likumu Valsts prezidents Ulmanis bija absolūti atbildīgs par valsts un pilsoņu aizsardzību. (50. lp.)

Visas aizsardzības pamatā palika Tautas vadoņa personiskās kompetences un spriešanas spējas. Līdz ar to viņš uzņēmās ārkārtīgu personisku atbildību par Latvijas nākotni un tās pilsoņu dzīvībām un labklājību. (53. lp.)

„Kad es iedomājos mūsu dzimtenes saulrietu, pēdējās dienas un mūsu valstsvīru gļēvo stāju, tad rodas asaras acīs. Bēdīgs, bēdīgs bija mūsu brīvības pēdējais posms.” Augusts Lācis (76. un 77. lp.)

Andersona paša nostāja visskaidrāk redzama grāmatas nobeiguma veltījumā:

Šī grāmata ir veltīta Latvijas jaunatnei un Latvijas jaunajiem virsniekiem, kas kvēlā apņēmībā bija ar mieru cīnīties un aizstāvēt savu dzimteni pret tās apdraudētājiem − asiņainiem diktatoriem un varmākām, bet kam nebija lemta šī iespēja. Viņi veidoja Latvijas bruņoto spēku pamatu un bija ar mieru savas zemes un tautas labā ziedot savas dzīvības Latvijas neatkarības un goda aizsargāšanai. (770. lp.)

Ulmanis šinī darbā netiek slavēts, un, ja Andersonam kāds varonis ir, tad tas ir ģen. Balodis. Šinī historiografiskā plāksnē Andersona nopelns ir pa daļai aizzāģēt mūsu trimigrācijas lielo ulmanisko ozolu. Gaidīsim mūsu avīžu sleju ulmanisko bruņinieku: Zaubes, Vanaga un Sila reakcijas.

Šeit nevaru un negribu uzsākt nievāšanos pēc Zviedrijas panditu fasona ap tā saucamiem faktiem, gan jau vēl dzīvie virsnieki to nākošo gadu desmitā dāsni nostrādās, bet es būtu vēlējies, lai Andersons pēc tam, kad bija apskatījis visas Latvijas militāro spēku puses, kaut cik uzmanības būtu pievērsis latviešu militāro kvislingu tipam. Kā mēs zinām, latviešu virsnieki un ne tikai tie vien, kas iesoļoja kopā ar „trešās valsts” kaŗapulkiem Latvijā, visai cītīgi strādāja nacistu propagandas un policijas aparātā. Ne jau daudzi virsnieki šai darbā iejūdzās, bet skaits bija pietiekams, lai mēs varētu sākt runāt par zināmu Latvijas virsnieku nogrupējumu. Un ja nu Andersons reģistrēja visus Latvijas grimušos kuģus 2. pasaules kaŗa laikā, tad arī šie kvislingi, vismaz īsumā, būtu apskatāmi.

No kaŗa mākslas viedokļa latvieši 1918. g., pēc Andersona analīzes, bija visai labi sagatavoti. Cara militāro akadēmiju absolventu bija daudz. Šodien tas vairs tā neesot, šādas Latvijas rezerves vairs nepastāvot. Padomju militāristi bīstas (jāsaka, labu iemeslu dēļ) latviešus: nedz ģenerāļu, nedz pulkvežu aktīvā Sarkanajā armijā vairs neesot.

Bet, protams, šodien ir daudz un dažādu citu apstākļu, kā 1918. g. vēl nebija − Latvijas valsts vēl nebija, un nebija arī Latvijas militārās vēstures, kas tā laika Latvijas cēlājiem būtu varējusi dot iespēju objektīvi izvērtēt Latvijas materiālos militāros un garīgos apstākļus − un ko var nākotnē dot Andersona kapitāldarbs LATVIJAS BRUŅOTIE SPĒKI UN TO PRIEKŠVĒSTURE.

 

Andrievs Ezergailis