No Indrānu Izrādes Pori teātrī. Indrānu tēvs − Raiko Pihlajamā (Raikko Pihlajamaa). Edvarts − Mati Mentile (Matti Mäntylä). (Foto: Jalo Porkkala)

Spēja reljefi un skaidri redzēt kādu ainu vai dzīvot līdzi notikumam pāri okeānam un pus kontinentam? Daļa no tā fascinējošā fenomena ko saucam par mākslas noslēpumu vai spēja, kas dota tikai izredzētiem! Kā Raiņa dzejas rindās:

Daudz simtu jūdžu tālumā
Aiz tīreļiem, purviem un siliem
Guļ mana dzimtene diendusā.
Tā aizsegta debešiem ziliem.

Bet brīnumainas ar prātu neizskaidrojamas vīzijas reizēm parādās arī parastam ikdienulim. Gluži kā man 6. septembŗa priekšpusdienā, kad es no Ziedonkalna Toronto pievārtē pavisam skaidri redzēju brīnišķīgu ainu no Somijas. Tātad vienkārši brīnums un notiek arī vēl šodien! Faktiski jau tā nebija aina, bet nozīmīgs latviešu kultūras notikums − Blaumaņa Indrānu pirmizrāde Botnijas līča pilsētas Pori teātrī, atzīmējot šī teātŗa simto jubileju.

Bet vispirms jau lasītājam palīdzētu kāda rindiņa par Etobiko (indiāņu valodā) – Ziedonkalnu. Dziļākā būtībā Ziedonkalns ir tāds kalns, no kuŗa virsotnes, ja tur uzskrien bieži un skatās vērīgi, palaikam var redzēt brīnumus. Kalns nepavisam nav no augstajiem, bet ir viens pats līdzenumā un it īpaši dzidrās rītstundās piedāvā varenas atklāsmes uz visām debesu pusēm (Varbūt vispār latvietis no Gaiziņa var redzēt tālāk un ieraudzīt vairāk kā no Everesta, Komūnisma vai Materhorna!) Reiz jau rakstīju, kā šai kalngalā pirmo reizi apzinājos, ka dzeja ir universāls gaišums un pieder visiem cilvēkiem, kam ir griba to meklēt un acis ieraudzīt, un tagad šis Indrānu brīnums! Bet kādēļ tieši Ziedonkalns? Varbūt tādēļ, ka Ziedonis ir tāds unikāls fenomens latviešu kultūrā, kas ne tikai pats tic tāda universāla gaišuma varai, tic brīnumam, bet ar savu domās un vārda spēku pārliecina arī citus. Un universālā brīnumam ticētāju draudze aug. Aug laikmetā, kuŗa galvenā dominante ir vairāk pa analītiska skepticisma un mazāk pa brīnumam ticēšanas līniju. Vēsturiski Ziedonkalns pavisam nav sens. Kanadas simtgadē (1967) to uzbūvēja klajā laukā no atkritumiem, bet šodien tas ir pavisam jauks kalns parka un sporta kompleksa centrā − ziemā slēpošanai, bet pavasaŗos, vasarās un rudeņos – brīnumiem. Pašā kalna galā sēž cienījama lieluma granīta bluķis. Latviešu folklorā uz akmens gan jūras vidū, gan strautā un taču jau pasaules centrā notiek visādas brīnumainas izdarības, un man tā gribas ticēt, ka lielo akmeni pēc kalna nobeigšanas no debesīm nometis Dievs. Bet ja nu arī tas būtu tur pavisam proziski uzvests ar šodienas techniku, tas tā vērtību daudz vis nemazinātu. Kalns ir nobeigts, cilvēks pieskaŗas granītam un apjauš, ka pēc 1000 gadiem tas tur vēl stāvēs un pieskaŗas atkal, atceŗas bijušo un atkal ierauga brīnumu.

Raugoties uz dienvidiem tur, kur saplūst kopā Ontario ezera un debesu līnija, izaug Blaumaņa Indrāni uz Pori teātŗa skatuves.

Plaša pelēka telpa, aizmugurē pie sienas vārpu vainags − Indrānu tēva patriarchālas ģimenes simbols −, mazs koka skapītis zālēm un šņabim; kreisajā pusē kā nākotnes traģēdijas nojausma − mazs apkvēpis pirts lodziņš. Vidū liels, varens un vecs ģimenes galds ar sešiem krēsliem un sveci uz galda. Uznāk lugas tēli (tēvs, māte, Zelmiņa, Līze un Noliņš) un apsēžas pie galda Mirklis koncentrācijai vai mirklis pie Dieva, vai priekšsajūtas sastingums, kad visi sevī iegrimuši jūt ģimenes kopības svēto bridi. Apmēram tāda atmosfēra kā Leonardo „Svētajā vakarēdienā”.

Tēvs māju ir atdevis Edvartam. Vecie aiziet. Paliek Ieva un Edvarts. Viņi lēnām, bet arvien pārliecinātāk sāk telpu pārkārtot. Lielo galdu izkustina, aizvelk sānus, pacel un atstutē pret sienu. Noņem vārpu vainagu, tā vietā piekaŗ savu simbolu − pulksteni, krēslus aizvelk kaktos, uznes zāģi un cirvi. Tad Edvarts pieiet pie gala sienas un izlauž lielu spraugu. Bāc! Izveļas liels sienas gabals, un pelēkā telpā ieplūst spilgta un spoža dienas gaisma! Vēl viens lauziens otrā puse, un arī tur izkrīt gabals − zemāks, bet platāks Ieva ar Edvartu un Edžiņš ar Gusti sāk strādāt un nes iekšā pa izlauzto caurumu jaunu, no gaišiem dēliem gatavotu, galdu. Salīdzinot ar tēva ģimenes galdu šis ir mazāks, uz ātru roku taisīts un domāts mazākam ģimenes locekļu skaitam. Mainās laiki, zūd vecās tradīcijas. Viņi nes iekšā jaunus dēļus, jaunas kāpnes, jaunus koka spaiņus un tālākā darbība notiek šādā telpā. Vecā kārtība ir saārdīta, jaunā nav vel radīta. Šeit notiek pirmais konflikts, kad Edžiņš šauj uz māti. Šeit Ieva apvaino māti gaļas zagšanā, šeit tēvs un māte tiek sūtīti ganos, šeit pie jaunā galda Edvarts pārdod ošus.

Konflikts saasinās, kad tēvs prasa zirgu, ar ko mātei braukt pie ārsta. „Kaktā, iebūviet!” Edvarts brēc, un tēvs ar māti lēnām atvirzās kreisajā pusē pie apkvēpušā pirts lodziņa. Tā ir izdzīšana! Šai mirkli ienāk Noliņš un prasa, ko darīt ar izvīlēto zāģi? „Zāģēs! Oši ir pārdoti!” − dramatisko dialogu nobeidz Edvarts. Tā ir traģēdija abiem vecajiem. Māte raud. Tēvs pārvēršas. Edvarts ar Ievu un Gusti aiziet zāģēt ošus. Skan zāģa troksnis un ciršana. No augšas, no debesīm ar lūztoša koka troksni pelēkajā, bet nu jau saārdītajā telpā iekrīt liela oša galotne. Spilgta, svaiga, dzīva. Zāģēšanas troksnim pieaugot, tā nokrīt pie tēva kājām. Tad vēl viena galotne! Vēl un vēl! Tēvam tā ir pasaules sabrukšana. Viņa domāšana kardināli mainās. Viņš kļūst kā karalis Līrs tuksnesī. Tēvs atskārst kādu jaunu dzīves pamatlikumu. Viņa dusmas un naids iegūst apskaidrību un filozofiskumu. Nekas šai pasaulē nav viendabīgs Kopā ir mīlestība un naids. Dievs un dzīvnieks. Paliek vienīgi ceļš. Vienīgā izeja − palikt pie saviem principiem un iet nāvē, un tā manifestēt lielās idejas nemirstību. Gaisma dziest un kļūst noslēpumaini pelēka. Vīzija arvien grūtāk saskatāma. Satumsušajā telpā pie pirts lodziņa tēvs atvadās no Noliņa, kas caur zaļumiem aiziet uz pilsētu, spēlēdams ermoņikas.

Vēl tikko apjaušams, ka vecais galds, ģimenes svētā vieta, kas tagad atnests pie pirts lodziņa kļūst par Indrānu tēva nāves guļvietu. Izmanām, ka no dekorācijas nekas netiek nests projām vai izmainīts bez aktieŗiem un darbības. Tāpat kā dzīvē viss lēnām iet uz priekšu un mainās līdz ar darbību. Tēvs mirst pilnīgā tumsā. Tad nedaudz izgaismojas jaunais galds. Viens spirāles loks ir noslēdzies paaudžu cīņā un izmaiņā. Dziestošajā vīzijā it kā apjaušam konflikta atjaunošanos starp Edvartu un Edžiņu. Kas zina, vai Edžiņš nepārdos Indrānus, neaizbrauks uz Ameriku šaut vēršus un pamestos Indrānus izpostīs jau nākamajā paaudzē? Bet vīzija ir izdzisusi, un pie tālā apvāršņa debess un ezera ūdeni saplūduši neatdalāmā pelēkumā.

Kad šis apraksts nonāks pie lasītājiem. Rīgas un Pori periodikā jau būs publicētas reportāžas un recenzijas par režisora Kārļa Auškāpa un scenogrāfa Ilmāra Blumberga Indrāniem Pori teātrī. Bet 6. septembrī Ziedonkalnā es redzēju!

 

*  *  *

 

Aizgājušajā numurā, rakstot par latviešu plakātu izstādi jūnijā AABS konferences laikā Montreālas universitātē pieminēta izstāde „DABA, VIDE, CILVĒKS” Rīgā. Tāda izstāde Mākslinieku Savienībai bija padomā jau sen, tā pamazām tika gatavota, līdz beidzot mākslinieki izlēma šo visai aptveŗošo un svarīgo temu izvirzīt par šī gada Mākslas dienu devīzi.

Centrālā ekspozīcija par šo devīzi paredzēta architektūras pieminekļa − Pēterbaznīcas plašajā zālē. Izstādes organizatori domā, ka var rasties arī sintētiskie darbi, „kad apvienojas tēlotājmāksla ar architektūru, mūziku, varbūt pat ar zinātni, mēģinot izteikt kaut ko vairāk vai vismaz citādāk, nekā to spēj tradicionālie mākslas veidi”, tā Aleksandrs Dembo 1984. gada Mākslas dienu bukletā. Izstādi atklāja 13. aprīlī, plkst. 13.00. Plūda cilvēki. Bija pārsteigti šokēti, sajūsmināti. Debatēja un strīdējās, kā jau par mākslu. Un tad no Maskavas nāca rīkojums izstādi pirms laika slēgt. Rīgā runājot, ka tas Ļeņina prēmijas laureāta Induļa Zariņa nopelns. Vai nu denuncētājs bijis Indulis vai kāds cits. katrā gadījumā vēl viens latviešu vārds pievienojams grāmatu dedzinātāju un deģenerētās mākslas apkarotāju listei (Savanarolu jau mēs vairs neatceramies, bet Josefu Gebelsu un „tētiņu” Josifu, diemžēl, vēl pavisam labi.) Interesanti, ka arī pēc izstādes slēgšanas publiskās pārrunās, kas publicētas presē (Lit. & Māksla. 1. jūnijā), par skati izskanējuši visumā pozitīvi kommentāri. Izņēmums ir partijas propagandas šefs Leonards Freibergs, kas savā propagandas rakstā („Tālāk pilnveidot ideoloģisko un masu polītisko darbu” − Lit. & Māksla. 27. jūlijā) norādījis „uz trūkumiem, kas bija pieļauti Rīgā. veidojot Mākslas dienām veltīto izstādi”. Interesanti spekulēt, kā uz līdzīga veida skati reaģētu trimdas „establišments”, ja tāda jebkad tiktu sarīkota un, teiksim, dziesmu svētku laikā? No otras puses varbūt te nekāda īpaša prātošana nav vajadzīga, ja atceramies, ka Milvokos savus pantiņus neļāva lasīt Stumbram un Krāslavietim un Minsterē Mālu Ansi − diespas − ne par ko!

 

*  *  *

 

Rīga 1983. gadā „Liesma” laidusi klajā Valža Artava krājumu Knaibles. Pēdējo krājuma nodaļu veido jauno autoru dzejas almanachs Redzokļi. Šeit publicētajās īsbiografijās un dzeju paraugos īpaši piesaista Līga Stīga ... bijusi oficiante jūrnieku internacionālā klubā, kur daļēji apguvusi vācu valodu. Pašreiz Līga tulko atpakaļ no latviešu valodas vācu valodā Gētes Faustu. Kā zināms, latviešu valodā daudzas Fausta vietas pārspēj oriģinālu. Cerams, ka atpakaļtulkojumā oriģināls tiks jūtami uzlabots Mazs paraugs −

Fausts saka Grietiņai

− Lai paliek tas, kas vienreiz bijis.
Tu mani nāvē iedzīsi!

Līgas Stīgas atpakaļtulkojums

− Auf wiedersehen blondina!
Kaput moja mašina!

Nikolajs Bulmanis