ZEMGALIEŠI TRIMDĀ

Voldemārs Richters. Zemgalieši vēl turas. Romāns. Vāku zīmējis Ed. Dzenis. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1981. 256 lp.

 

Voldemārs Richters nepiedzīvoja savas zemgaliešu trimdinieku grāmatas iznākšanu. Viņu toties varēja iepriecināt lasītāju atsaucība pāris gadus agrāk publicētajam priekštecim, romānam Uz Jelgavas pusi, kas starplaikā parādījies jau otrā iespiedumā. Nebūtu pārsteigums, ja Zemgalieši vēl turas gūtu līdzīgus panākumus. To šim darbam, kas nobeidza Voldemāra Richtera tikai desmit gadu ilgo prozas rakstnieka cēlienu, var novēlēt bez lielākas vilcināšanās.

Romāna Zemgalieši vēl turas pamatā ir satiriski tverta latviešu sabiedrības dzīve kādā Amerikas pilsētā, kur daži simti tautiešu un divas draudzes. Darbības gaitā prātus satrauc domstarpības ap sarīkojumu telpu pārbūvi un šim pasākumam vajadzīgās naudas sagādi. Lietas tomēr nokārtojas, nauda rodas un pašu spēkiem atjaunoto namu var iesvētīt ar runām, kora dziesmām un goda mielastu, papriekš vēl izlūdzoties Visvarenā aizgādību.

Autora satira ir diezgan dzēlīga. Cilvēku vainas un trūkumus viņš atklāj nesaudzīgi. Jau pats grāmatas sākums, kas apraksta kādas tautiskas dzimšanas dienas svinības brīvā dabā, izvēršas par veselu grēcīgu īpašību katalogu. Te parādās negausība un skopums, godkārība un skaudība, liekulība un aizdomība. Ainu vēl papildina apkārtējo amerikāņu zaļumnieku vulgārā izturēšanās.

Pēc tāda tīri mizantropiskā noskaņā rakstīta ievada turpinājums sniedz kā gaišāku humoru, tā sākotnēji šķietami kariķētu raksturu padziļinājumus. Un kā kontrastu satirai un smiekliem Voldemārs Richters savā pēdējā romānā risina arī nopietnas un skumīgas temas, gan reizēm viegli, ironiski pasmaidot.

Vecie zemgalieši nav visumā nekādi sērīgie sēdētāji zem vītoliem. Viņi lepojas ar savu materiālo labklājību, bauda pensijas gadu brīvību un labprāt pulcējas plaša mēroga svinībās, kuŗu attēlojumi grāmatā ir reizē spilgti krāsaini un reālistiski. Ilgas pēc dzimtenes trimdotājos vairs nekvēlo kā agrāk - viss apaug ar zāli. Kādreiz viņi sev jautā, vai atgrieztos, ja ceļš kļūtu brīvs. Dažam labam atbilde ir skaidrs nē, cits ir nedrošs. Var jau gadīties visādi. Piemēram, gadījums. ka aizliedz izvest valūtu. Ar tādu cūcību jārēķinās, ja par prezidentu ir demokrats.

Pats dižākais zemgalietis ir atraitnis Tedis Sukums, agrākais Platones lielsaimnieks. Amerikā raudamies, no jauna bagāts kļuvis, viņš tagad ir "brīvkungs" un vietējās latviešu sabiedrības pīlārs. Sukums, vispirms, atgādina aprobežotu plātībnieku, bet tad autors pamazām ar atzīstamu veiksmi izveido viņu par iespaidīgu tēlu ar ļoti cilvēcīgām vājībām un vēlmēm, ar savām dzīves bēdām un ar patiesa vēriena iezīmēm. Negaidīti simpatiskas īpašības atklāj arī no sākuma par savtīgu labuma un piedzīvojumu meklētāju noturamā Zemgales saimniekmeita Dungu Marga, vēlāk šķirtene Braun, atraitne Reinold un miljonāra sieva Margot Stone.

Arī viņai bēdas neiet secen. Pāris teikumu Margas vēstulē Sukumam grāmatas beigās var illustrēt Voldemāra Richtera romānam raksturīgos vientulības, skumju un sāpīgas rezignācijas izjūtu iemetinājumus: "Dažreiz staigāju pa savām daudzajām istabām un skalā balsī runāju latviski. (...) Šai lielajā dienvidu pilsētā latviešus neesmu sastapusi - gribas dzirdēt latviešu valodu. Savu dzīvi esmu izniekojusi mirkļu jūsmām un baudām. Kur ir mani tuvie, bijušo dienu līdzgājēji? Tēvs, māte. Ainis. Jānītis, Tedis? Paslēpju galvu zem spilvena un kliedzu."

Cerības Voldemārs Richters atstāj jaunajiem. Sukuma dēls Ivars, izklaiņojies, par dzīves un darbošanās jēgu izšaubījies, savas draudzenes Māras mudināts, tomēr izšķiŗas, ka jāmācās, jāstrādā un jāpalīdz citiem. Ar Ivara gaitām un garīgo tapšanu saistītie epizodi vijas kā pretstati vecās paaudzes skaļajām svinībām un sabiedriskā prestiža cīņām.

Zemgalieši vēl turas ir tātad itin daudzkārtains darbs. Te ir labsirdīgs humors un graizīgs sarkasms, brammanīgas plātības troksnis un vientulības klusums, pašapmierinātības dvaka un nemiera gruzdums, dzīšanās pēc iedomātiem labumiem un nīcības izjūtas, jaunības protests un meklējumi un vecuma rezignācija. Šie kontrasti ir mērķtiecīgi izmantoti romāna kompozicijā. Uz Jelgavas pusi recenzējot (Jaunā Gaita. 128). Valentīns Pelēcis izteica domu, ka - autoram būtu izdevīgāk vielu saskaldīt stāstos vai novelēs. Voldemārs Richters ir izvēlējies pretējo celu. Viņš ir tiecies pēc pārdomātāka veseluma, kas apvienotu atšķirīgus motīvus un pretējus elementus.

Gluži īstenojies šis nolūks tomēr nav. Romāns par zemgaliešiem trimdā ir izteiksmīgs un vitāls humorā, satīrā un komplicēto raksturu attēlojumos, bet mazāk padevies un pabāls t.s. pozitīvo personu veidojumā un savās cēli nopietnās ainās. Kvalitātīvā starpība reizēm ir diezgan liela. Līdz ar to vērienīgi iecerētā darba izveidojumā trūkst līdzsvara.

Varēja iztrūkt vairāki nepamatoti feļetonistiski epizodi tāpat šur tur bez īstas vajadzības iestarpināti prātojumi par dzīvi un pasauli. Ja jāpiemin, ka stāstījums vietām ir izplūdis, pārāk runīgs, nenostrādāts. tad no otras puses varētu jautāt, vai Voldemārs Richters vispār paguva paredzētā kārtā noslīpēt savu pēdējo darbu, Ir pazīmes, kas par to liek šaubīties. Izdevējs nekādus paskaidrojumus šinī lietā nav pievienojis.

Neraugoties uz kritiskajām piezīmēm. Zemgalieši vēl turas ir saistīga grāmata. Laba laika kavēkļa meklētāji lasot, nejutīsies vīlušies. Ironiski un skeptiski cilvēku un notikumu vērotāji autorā atradīs sev gara radinieku. Krietni izsmieties varēs visi. tikai jābrīdina. ka smiekli kādreiz apraujas - Voldemāra Richtera jokiem ir rūgto pilienu piedeva.

 

Mārtiņš Lasmanis